Bauda ir koncentrētas emocijas

Masku balle(par jaunu seju meklēšanu valdībā)

Publicēts: 15.02.09 | Sadaļa: blogs

Pēdējā laikā ir cīņa par jaunām sejām, par sejas nepazaudēšanu, par citām sejām. Taču brīžiem nevar īsti saprast – cīņa ir par sejām vai par loģisku, saprātīgu, cilvēkiem saprotamu valsts attīstību. Tā vien liekas, ka, ja nespēj piedāvāt risinājumus, tad jāpamaina iespējamie risinājumu piedāvātāji vietām. Ja publiskajā namā neapmierina pakalpojumu kvalitāte, tad, mainot gultas vietām, kvalitāte nemainīsies! Vai kāds ir spējis argumentēt, ko nozīmē jauna seja? Kāds ir kritērijs sejas jaunumam vai vecumam? Un cik jaunām sejām ir jābūt, lai valdības kopīgā seja būtu jauna? Un vai jaunai sejai arī ir vecuma vai jaunuma limits? Tās visas ir nepārdomātas, trulas frāzes, kurām nav analīzes, pamatojuma un skaidrojuma.

Jābūt nevis aplinkus mājieniem, bet skaidriem, konkrētiem uzstādījumiem par to, kas un kādēļ ir jāmaina. Un arī praktiski realizējamam plānam. Nav pieļaujama augstāko amatpersonu apmainīšanās publiskajā telpā ar paziņojumiem! Augstākajām amatpersonām ir jāstrādā unisonā, vienai otru jāatbalsta, nevis jāpakāpjas uz otra pleciem, lai spodrinātu savas spalvas. Kādēļ? Ja augstākā vara nespēj strādāt vienotam mērķim, tad visdrīzāk šāda vienota valstiska mērķa nav, bet mērķis katram ir savs. Ja amatpersona, pirms pauž publisku viedokli, kas skar otru amatpersonu, nav iepriekš saskaņojusi šo viedoki, tad tā ir pretdarbība. Ja starp augstākajām amatpersonām ir pretdarbība, tad tādejādi tiek šķelta sabiedrība vienas vai otras personas atbalstītājos. Tautai iestājas neizpratne, neticība saviem vadoņiem, bezmērķīgums. Patiesībā pēdējā laika prezidenta un premjera nepārdomātās diskusijas norāda par lepnumu jeb tīksmināšanos par savu amatu nevis par valsti, mieru un saticību tajā.

Paskatīsimies hronoloģiski par vienu no notikumiem:
– piektdien (13.02.) notika koalīcijas pārstāvju sanāksme, kur vienojās, ka nekas ministriju sastāvā nemainās, bet jāvētī pakļautības struktūras(aģentūras, valsts uzņēmumi un to padomes, utt.);
– nedaudz vēlāk prezidents, izlasot šādu ziņu, paziņo, ka vairs neuzticas premjeram;
– premjers paziņo, ka tiksies ar prezidentu pirmdien;
No šī var secināt, ka premjers nav izstāstījis argumentus prezidentam. Tas nozīme, ka prezidents ir pieņēmis savu lēmumu, nemaz nezinot argumentus. Tātad nepamatots, nepārdomāts un neanalizēts lēmums! Taču īstenībā to visu varēja novērst, vienkārši piezvanot un pajautājot. Tas varēja būt tikai viens zvans! Tad kā interesēs ir šāds paziņojums………;

– pirmdien 16:00 notiek prezidenta un premjera tikšanās. Cik zināms, tad sarunai atvēlētais laiks ir 45 minūtes..
– saruna vēl nav beigusies 17:00,
– saruna turpinās vēl 18:00,
– saruna turpinās vēl 19:00,
– saruna turpinās vēl 20:00.
Ko var secināt? Ja prezidents ir pieņēmis lēmumu izteikt neuzticību premjeram (ko juridiski var izdarīt tikai Saeima, nevis prezidents), tad ne jau 2, 3, 4 stundu garumā. Cauri un viss. Jeb lēmumam ir jābūt atlaist Saeimu, attiecīgi kopā ar Saeimu uzticību ir zaudējusi valdība. Tātad tik ilgi sarunas var būt vienīgi par nākotni, tiek veidots cits plāns.
– Ap 20:30 (kā ziņo mediji – pēc 4 stundu sarunas) sarunas ir beigušās. Tā arī noticis – prezidents atkal ir mainījis viedokli un premjers uzticību ir atguvis. Taču publiski izskan paziņojums par to, ka premjers ir atzinis savu kļūdu.
Paskatīsimies no cita viedokļa – valdība tiktu atlaista. Jeb premjers ir pārliecināts, piespiests atkāpties. Tiek meklēts cits (ar jaunu, vecu seju) valdības vadītājs. Vai tāds jau ir? Nav! Cik ilgi meklēs? Kurš pieņems lēmumus par Parex, Ekonomikas stabilizācijas plānu, kurš runās ar SVF un pieņems visus nepopulāros lēmumus? Neviens! Neviens un nezināmi ilgu laiku. Pieļauju, ka 4 stundu garajā sarunā to bija sapratuši.
Taču kā, lai tagad atzīst, ka premjeram varbūt nebija taisnība par ministriju reorganizācijas plānu, bet prezidents pārsteidzies paziņojot, ka premjers zaudējis uzticību. Abi publiski solījuši, abi nedrīkst zaudēt seju. Bet tā kā trešā amatpersona ir zemāka hierarhijā, tā kā gudrākais piekāpjas, tā kā premjers tāpat jau ir “sliktais”, tā kā jāizdomā kā lai valdība vispār neizjūk, paturot koalīcijas partnerus, tad ir pavisam vienkāršs variants: jāatzīst vaina, jāsaņem pēriens un jāstrādā tālāk. Jeb jāatzīst, ka prezidenta uzstādījums par valdības maiņu nav izpildīts un jājūtas vainīgam. Cita plāna nav, izņemot Tautas partijas plānu, par kuru var diskutēt – labs vai slikts, bet tas ir vienīgais. Attiecīgi tiek ‘uzsists uz pleca’ TP, un viņiem grūtāk jeb neizdevīgi aiziet no valdības, jo viņi ir bijuši visgudrākie. Un attiecīgi tiek pateikts, ka šis plāns tiek ņemts par pamatu, jo cita jau vienkārši nav. Labs, slikts, nekāds, bet vienīgais. Bez analīzes, bez diskusijas, bet vienkārši, lai labi izskatītos.

Kādi secinājumi?
Prezidents ar šādu gājienu ir panācis to, ka premjeram nav nekāda spēja un noteikšanas. Ikvienu lēmumu jūs varēsiet mainīt, grozīt, atcelt, aizejot pie prezidenta, jo viņš ir panācis to, ka var parlamentārā republikā šantažēt parlamentu un valdību, pretējā gadījumā atlaidīs gan vienu, gan otru. Un nevis tādēļ, ka šie lēmumi būtu pamatoti, analizēti pārdomāti, bet visu var izšķirt viens neizdarīts telefona zvans……..

Masku balle turpinās!

Viesturs Silenieks