Kā ir labāk – laist pa kreisi vai pa labi? Trīs reizes pa labi ir tas pats virziens, kas vienu reizi pa kreisi

Riteņbraukšanas tradīciju turpināšana neatkarīgajā Latvijā

Publicēts: 27.12.09 | Sadaļa: blogs

Deviņdesmito gadu nogalē mums, dažiem entuziastiem, kas tajā laikā nodarbojās ar velotūrisma organizēšanu no Vācijas draugiem nāca piedāvājums vairāk ķerties klāt riteņbraukšanas organizēšanai valstī, jo normatīvajos aktos riteņbraucēji bija pieminēti tikai Ceļu satiksmes noteikumos un Būvnoteikumos. Un arī tajos tikai pa rindkopai. Tiesa, valsts pārvaldes darbinieku atbilde bija ar diezgan dzelžainu loģiku – tā kā riteņbraucējus uz ielas neredz, tad nav ko tērēt laiku un līdzekļus, un viņiem kaut ko radīt nav absolūti nekāda iemesla. Tas man atsauc prātā vienu senu joku, kur PSRS laikos Armēņu radio tiek jautāts: “Kādēļ veikalos nevar iegādāties ikrus?” Armēņu radio atbild: “Aizejiet uz veikalu un paklausieties – vai tad kāds jautā ikrus? Nejautā. Nav pieprasījums, nav arī piedāvājums.”

Tātad secinājums bija vienkāršs ir jādabū ielās riteņbraucēji. Taču riteņbraucējiem argumenti bija pretējie – tā kā nav piemēroti apstākļi braukšanai, tad nav droši braukt ar velosipēdu. Rezultātā nav ne viens, ne otrs. Taču doma nelika mieru un nonācām pie vienkārša secinājuma – ir jādabū riteņbraucējus ielās kaut ar varu! Jā, vienreiz to varētu kādas akcijas ietvaros, bet ne jau katru dienu. Lai katru dienu cilvēks brauktu, tad kādam par to ir viņam jāmaksā. Bet kurš tad maksās? Vienīgi pašiem jāpelna. Tā arī nonācām pie idejas izveidot velokurjeru (tagad www.velokurjers.lv).

Šobrīd Velokurjers ir lielākais vietējo privātuzņēmēju eksprespasta pakalpojumu sniedzējs Latvijā. Toreiz, kad autobraucēju kultūra nebija tik augsta kā tagad, bija ļoti svarīga drošība. Tādēļ gan drošības, gan reklāmas nolūkos radās doma, ka kurjeriem vajag tādas pat krāsas apģērbu kā Ceļu policistiem. Un doma attaisnojās – pirmais, ko autobraucēji ieraudzīja bija košā “mentu” krāsa. Autobraucji samazināja ātrumu, kas arī ir svarīgākais, lai izvairītos no negadījuma. Piebraucot tuvāk autovadītājs ierauga, ka tas ir riteņbraucējs. Daļa šķendējās, ka ir apmuļķoti, bet daļa smējās par policistiem uz velosipēdiem(kaut arī vairākās valstis gan policija, gan mediķi brauc ar velosipēdiem), taču jebkurā no gadījumiem autobraucējs vēl pus minūti pārdomā par notukušo. Un kas var būt vēl labāka reklāma…

Vēlākos gados Velokurjera pieredze labi noderēja piredzes uzkrāšanā par velo satiksmi Rīgā un arī Latvijā, jo ikdienā braucot pa ielām uzkrājas labi iespaidi un viedokļi, kurus var izmantot velo infrastruktūras un plānu veidošanā. Rezultātā Velokurjers pierādīja, ka Rīgā ar velosipēdu braukt var! Uzkrātā pieredze un novērojumi ir iestrādāti Velotransporta attīstības valsts programmā, Velotransporta programmā Rīgas pilsētai, kā arī konsultācijas sniegtas daudzām pašvaldībām. Velokurjera cilvēki ir Latvijas pārstāvji Eiropas Riteņbraucēju federācijā un pielikuši roku Rīgas veloceliņu plāna tapšanā. Tiesa, ka tas, kas ir radīts nebūt nav tas labākais piemērs. Sākot ar to, ka celiņa nekvalitatīvā uzūvēšana atbaida riteņbraucējus un tādejādi iestājas “ikru” piemērs, ka celiņš pa bargu naudu zbūvēts un neviens viņu neizmanto. Attiecīgi nav vērts tērēties un būvēt celiņus, ja tos neizmanto. Vēlāk, kad tiek veikta statistiskā uzskaite, tad tā parāda, ka riteņbraucēju uz celiņa ir maz. Vēl līdz šim brīdim Rīgas vara nav sapratusi, ka velo celiņus izmanto gan riteņbraucēji, gan māmiņas ar bērnu ratiem, gan ratiņkrēslos braucēji, skrituļotāji, skeitotāji u.c. Un ja šos cilvēkus saskaita kopā, tad teorētiski tas ir krietni vairāk kā puse sabiedrības(katra sieviete ir, ir bijusi vai ir potenciālā māte, bērnu ratiņu stūmēja, mēs riteņbraucēji un mūsu līdzcilvēki, kas ir uz cita veida riteņiem). Patlaban Rīgas Domei tā nav absolūti prioritāte, jo štata vienība Satiksmes departamentā, kas bija domāta tieši riteņbraucēju satiksmes vēlmju nodrošināšanai pilsēta ir likvidēta. Likvidēts ir arī Vides departaments un attiecīgi apstājies Mārupītes Zaļā veloceliņa turpināšanas process.

Pārsvarā ir tā, ka mēs autobraucēji esam arī riteņbraucēji, taču ne vienmēr mēs viens otru saprotam. Pats sev opozīcijā. Ir dzirdētas runas, ka no riteņbraucējiem nav nekāds labums, jo tie nemaksā akcīzes nodokli un ceļu uzturēšanai līdzekļi no riteņbraucējiem netiek. Taču ir arī pretargumenti – Rubika veloceliņš no Rīgas uz Jūrmalu, kas būvēts astoņdesmitajos gados, ir nokalpojis teju 30 gadu un secinājums ir tāds, ka tas vēl ne reizi šo gadu laikā nav remontēts un pa to vēl brauc cilvēki(tiesa, dažviet saknes ir pacilājušas, krūmu zari stiepjas virsū). Parādiet kaut vienu autoceļu, kurš tik ilgi kalpotu. Tātad veloceliņa būvei vajag gan mazāk investīciju, gan arī krietni mazāk līdzekļu uzturēšanai. Otra lieta ir valsts importa/eksporta bilance – Latvijā degvielu neražo, attiecīgi tā visa ir importēta un tādejādi valsts bilancē it minusi. Treškārt – vai ir tāds cilvēks, kurš krāj “nenobraukto degvielas naudu”, jeb vai riteņbraucējs netērējot naudu degvielai, to vienkārši sadedzina vai izmet laukā? Domāju, ka tādu nav. Attiecīgi ši nauda tiek tērēta visur citur un nodokļu veidā atgriežas valsts budžetā. Un kas liedz šo naudu tērēt ceļu infrastruktūrai? Taču, kas gan ir apstiprinājies – laiks, kas pavadīts stāvot sastrēgumos valsts ekonomikai rada daudz lielākus zaudējumus, nekā šis pats laiks pavadīts atrodoties darba vietā. Jeb citiem vārdiem – degvielas dedzināšana stāvošā automašīnā arī ir degvielas tērēšana un akcīzes nodokļa maksāšana, taču šie ieņēmumi ir mazāki, nekā šo pat laiku strādājot un radot pievienoto vērtību. Attiecīgi te arī parādās riteņbraukšanas kā lietišķā transporta līdzekļa priekšrocības – lētums, ilgtspējība un mobilitāte.

Kādā no nākamajiem Viedokļiem par to kādēļ Eiropas Riteņbraucēju Federācija neiesaka valstīm noteikt obligāto ķiveru lietošanu riteņbraucējiem.

Viesturs Silenieks