Taktiskums ir māka panākt rezultātu neradot ienaidnieku

15 gadi kopš velosipēda zādzības..

Publicēts: 31.10.15 | Sadaļa: blogs

Šajās dienās saņēmu tiesu izpildītāja vēstuli, kura mani rosināja padalīties publiski ar  emocijām:

Daudzi saka, ka nav nepieciešams ziņot policijai par to, ka nozagts velosipēds, jo tāpat neviens to nemeklēs un tāpat neatradīs. Daudzi jautā kāda jēga no velosipēda reģistrēšanas CSDD brīvprātīgajā reģistrā, jo tas tāpat neko nemaina. Man ir cits uzskats – man ir nozagti 3 velosipēdi. Divus no tiem esmu dabūjis atpakaļ. Un, ja tā godīgi pieiet visiem šiem gadījumiem, tad pārsvarā pats biju vainīgs. Neviens no šiem trijiem nebija tāds gadījums, kad man ilgi būtu bijis jādomā kā zaglis vai zagļi to spēja izdarīt? Vienmēr uzreiz bija skaidrs, kurš muļķis tā nevaktē savu mantu.

IMG_3144

Viens no amizantākajiem gadījumiem man bija 2000.gadā, kad bija paredzēts draugu pulkā brauciens uz Slovēniju. Šajā braucienā es biju grupas vadītājs. Agri no rīta palūdzu, lai tēvs paņem manas mantas un aizved ar mašīnu līdz autobusam ar kuru paredzēts braukt ceļojumā, bet pirms tam pa ceļam kopīgi piestāt diennakts veikalā, lai vēl nopirktu  pārtiku ceļam. Ielas tukšas, neviena cilvēka, bet pie veikala ārpusē (tas bija kādos 6 no rīta un laikam pat brīvdienās), otrā ielas pusē gozējās nakti negulējuši jaunieši – divi čaļi un viena meitene.  Tā kā man nebija velosipēdam slēdzene, tad saslēdzu visus ātrumu pārslēdzējus uz mazākajiem pārnesumiem un vēl gumijas espanderu izvilku cauri riteņiem, un pietinu pie veikala logu režģa – tas viss ar domu, ka ja nu tiešām kāds šajā tukšajā ielā, kamēr es uz 5 minūtēm veikalā, izdomās nozagt manu velosipēdu, tad viņam būs grūti ātri aizbraukt, jo kamēr sapratīs kā saslēgt ātrumus, kamēr pīsies ar espandera gumiju, tikmēr man būs iespēja vēl noķert. Kā-ta! Iznākot no bodes ričuka nav! Un neviens no 3 jauniešiem ārī nē. Pajautāju sētniekam, kurā virzienā tie gāja un mēs ar mašīnu pa pēdām. Divus no 3 jauniešiem – čali un meiteni ieraudzījām pāris kvartālu attālumā. Pajautāju, kur palika trešais, tad šie brīnījās, ka nekāda trešā nezinot, neko nesaprot. Ar to viņi arī iekrita, jo būtu atbildējuši, ka aizgāja mājās gulēt, nevis uzreiz tā melot. Sazvanīju policiju, izstāstīju notiekošo un tikmēr sekojām ar mašīnu tiem pa pēdām. Pēc kādām 15 minūtēm policija zvanīja un teica,ka esot netālu. Satikāmies, parādīju uz iespējamiem vainīgajiem, kuri lēnā solī “šķūrēja” pa ietvi. Policija piebrauca tiem klāt, pārmeklēja, uzdeva kaut kādus jautājumus un tad pienāca pie manas mašīnas (kur es sēdēju blakussēdētāja sēdeklī). Sāka stāstīt, ka šie neko nezina, nesaprot utt. Tieši tajā brīdī ar acu skatu ieraugu, ka man garām brauc velosipēds. Uzreiz “slimīgi” uztverot katru velosipēdu, lecu ārā no mašīnas horizontālā lidojumā virsū riteņbraucējam un lidojumā domāju – ir mans vai nav mans. Kad riteņbraucēju biju notriecis zemē, piesteidzās turpat blakus esošie policisti un tā kārtīgi viņu….. Kad nabadziņš bija nokopts, tad policists man jautāja: “A tas vispār ir tavējais ritenis?”. Knapi valdījos smieklos, jo tas tiešām varēja būt nevainīgs cilvēks. Par laimi bija manējais. Tālāk sekoja iecirknis, paskaidrojumi un ar dažu stundu nokavēšanos plānotais ceļojums varēja atsākties.

Tad kaut kad pienāca tiesa, par vainīgo atzina meiteni, jo izrādās, ka viņa bija tā, kas paņēma riteni un tā kā nemācēja braukt, sapinās, tad iedeva labticīgam ieguvējam – savam draugam, kas arī aizbrauca un vēlāk tika noķerts. Taču tā kā meitene bija nepilngadīga, tad visu vainu uzvēla viņai un viņa dabūja pāris gadus nosacīti. Tā viņa izpestīja savus pilngadīgos draugus.

Taču nupat pagāja 15 gadi un saņēmu tiesu izpildītāja vēstuli. Sākumā neko nesapratu par ko ir stāsts, jo ne svešādie uzvārdi, ne 15 gadus atpakaļ notikusi tiesa, kurā es nepiedalījos, ne lietas numuri man neko neizteica. Vēl vairāk izbrīnu izraisīja, ka naudu piedzen par labu man, nevis no manis. Tā  man piedāvā kļūt par 30 EUR bagātākam. Patīkami. Taču, ja tā padomā- diezgan murgains stāsts – visa šī lieta velkas piecpadsmit gadu garumā, iesaistīta valsts pārvalde, dokumentu aprite, uzskaite, lietvedība un laiks, resursi, ko patērē visi tiesvedībā iesaistītie(es šajā gadījumā uzrakstīju tikai iesniegumu policijā un ar to man viss beidzās). Nu nav mums pilnīgi kārtībā ar tiesu sistēmu valstī. Bet šajā gadījumā stāsts ir par to, ka ir iespējams dabūt velosipēdu atpakaļ, ir jēga ziņot policijai un, ja pats aktīvi iesaistās, tad var pat saņemt naudu, bet vairs pat neatceros par ko tā man īsti pienākas:-)

Aicinu arī Tevi padalīties ar pozitīviem stāstiem par to kā Tu esi atguvis savu nozagto velosipēdu. (Kaut kad brīvākā brīdī padalīšos ar atmiņām kā es atguvu citu savu nozagto velosipēdu).

P.S. Paldies Valsts Policijai!

Viesturs Silenieks