Pasaulē ir vairāk nekā 1,7 miljonu augu un dzīvnieku sugu. Cilvēks ir tikai viena no sugām. Un tev patiešām liekas, ka tu spēj komandēt 1,7 miljonus?

Daži padomi iesācējiem veloceļojumos

Publicēts: 16.07.19 | Sadaļa: blogs

Ar Velomaršrutu plānošanu, ceļu izvēli ir tieši tāpat kā pērkot kleitu. Beigās varbūt saprot, ka nevajag pirkt kleitu, ja brauc uz Polāro loku. Tādēļ pa priekšu pašam sev ir jāuzdod jāutājums: “Ko es vispār gribu?”. Un vēlmes ir tik cik ir cilvēku. Tādēļ nekad nebūs ideālu velo maršrutu, kurus kāds cits ir sagatavojis. Un, ja maršruts būs labs, tad varbūt ceļojumu var sagandēt lietus, kas līst no pirmās līdz pēdējai minūtei. Vai arī, labs maršruts, bet neatbilstošs velosipēds un nepiemērots apģērbs laika apstākļiem. Vai arī kāds grupas biedrs, kam nekas nav labi. Tādēļ, pirms dodas ceļojumā, sākumā ir jāizdara daudz mājasdarbu, daudz, kas ir pašam par sevi un citiem jāsaprot, bet tikai tad var nodoties domām par pašu braucienu un tā plānošanu, sagatavošanos tam.
 

Tādēļ es iesāktu pa priekšu izdomāt, ko vispār vēlas cilvēks darīt, ko iegūt, izbaudīt, redzēt un pieredzēt. Pamatā cilvēkus interesē apksates vietas, objekti. Tādēļ jāizvēlas optimālais ceļš starp, līdz šiem objektiem. Un es iesaku izvēlēties ainaviskāko, nezināmāko ceļu. Tas noteikti nav plats, taisns, garlaicīgs, ceļš, pa kuru jābrauc kā pa tuksnesi vai tuneli. Tas ir ceļš, kur aiz katra līkuma, katra pakalna parādās jauns, atšķirīgs un pārsteidzoš skats. Veloceļojumā ir ļoti būtisks reljefs, kas piedod grūtības braucot kalnā un to visu atsver bauda ripojot kalnam otrā pusē lejā. Esmu pieredzējis tādus brīžus, kur visu dienu ceļš ved tikai lejup un kādā brīdī sāc saprast, ka tas viss paskrēja tik ātri, ka nebija laiks paskatīties apkārt, jo braucot ātri lejā visu laiku jāskatās uz ceļu. Pie kam, ilgstoši braucot lejā sāk palikt vēsi. Tā, ka kalniņiem nav ne vaina, jo pārsvarā skaistākās ainavas ir tieši no kalna, nevis no ieplakas. Šo ainavas/reljefa/fiziskā piedzīvojuma sajūtu vislabāk var izbaudīt pārvietojoties tieši ar velosipēdu. Jo tas, kurš ir uzminies kalnā spēj izbaudīt to, cik viegli un patīkami ir braukt lejā. Tādu emociju buķeti nekad neiegūs tas, kas pārvietojas ar mašīnu, jeb moticiklu, jo tiem nav pašiem jāpieveic šis ceļš. Tie pārsvarā vēro apkārtni, nevis izdzīvo ceļu. Ātrajiem braucējiem pat nav iespēja ikvienā vietā apstāties, nav iespēja sadzirdēt putnu balsis un ziedu smaržas. To visu var iegūt braucot ar velosipēdu. Tādēļ arī pētījumos pierādīts, ka riteņbraukšana no visām aktivitātēm rada visvairāk pozitīvas emocijas, laimes hormonu, jo tiek darbinātas vairākas maņas vienlaicīgi – redze, smarža, tauste, dzirde. Fonā neskan mūzika, kura skan katru dienu, blakussēdētājs visu laiku nerunā, bet esi viens un centies saplūst unisonā ar dabu, ar vidi, kurā atrodies.
 
Es parasti pats plānoju velo maršrutus. Neatceros nevienu reizi, kad būtu paņēmis kādu gatavu velo maršrutu un pa to braucis. Varbūt man ir sanācis braukt pa ceļa posmu, kurš ir kādā kartē iezīmēts kā velo maršruts, bet tā ir bijusi sakritība. Es pats domāju, ko es vēlos šoreiz ceļojumā pieredzēt. Un to visu savirknēju līnijā ar man tīkamākajiem ceļiem, celiņiem, takām. Tad es izvēlos inventāru, apģērbu, ekipējumu, kas man nepieciešams šādam ceļojumam. Lielā mērā mantu apjoms 3 dienu ceļojumam ne ar ko neatškiras no mantu apjoma 30 dienām. Jo nevar paņemt ne ēdienu, ne dzērienu, ne zeķes un ne apakšbikses 30 dienām līdzi. Tādēļ jāsaprot kā krājumus atjaunot laiku pa laikam. Tad es saprotu kāds velosipēds man būs nepieciešams, lai šādu maršrutu veiktu – no ceļa saguma viedokļa – pamatā cieta, līdzena virsma – asfalts, grantēts ceļš, jeb smiltis, dubļi, takas, akmeņi un kalnu takas. Kā arī velosipēda veids, lai saliktu visu nepieciešamo inventāru. Ir bijuši apstākļi, kur lejā ir ap +45 grādiem, bet kalnu pārejās sniegs un līdzās ledāji, kur nepieciešami zābaki un dūnu jaka. Un tas viss ir jāsaliek somās. Tādēļ man ir velosipēdi ar priekšējiem un aizmugurējiem bagāžniekiem, kur var uzlikt 3 somas aizmugurē un 2 priekšā, un vēl uz stūres. Taču ir viena patiesība, kas jāatcerās jabkādā ceļojumā – neatkarīgi no somas tilpuma tā vienmēr būs pilna. Ja ne ar savām mantām, tad redzot, ka lielā soma ir pustukša, tad noteikti tajā saliks draugu mantas, jeb kopīgo inventāru. Vai arī pats paņems līdzi kaut ko šķietami noderīgu, ko visdrīzāk neizmantos. 
Man ir mantu un inventāra sagataves dažāda veida ceļojumiem – pārgājieniem ar kājām vasarā, ziemā. Alpīnisma ekspedīcijām, laivu braucieniem, veloceļojumiem un zemessardzes mācībām. Visās šajās aktivitātēs ir daudz kopīgas lietas, bet daudz kas tomēr atšķiras un ir savādāks. Sevišķi, ja jādomā arī par citiem, par bērniem, par cilvēkiem ar kādām īpašām prasībām, slimībām utt. Zemāk ir checklist vienam no daudzdienu velobraucieniem. Es šos checklist ārā nemetu, bet paņemu kā bāzi un katru reizi kaut ko piekorigēju, ja nepieciešams.
 

Mantas Velo braucienam

1. Ēdiena gatavošanai

  • Bļodu
  • Karotes
  • Šķiltavas
  • Krami
  • Iekurs
  • Prīmusa deglis
  • Baloni gāzei
  • Katli
  • Nazis

2. Pārtika

  • Sāls, pipari, cukurs
  • Tēja
  • Maize
  • Siers
  • Desa
  • Konservi
  • Ūdens(?)
  • Sūkājamās končas
  • Sausiņi, barankas

3. Apģērbs

  • Bikses
  • Krekli
  • Apakšbikses
  • Zeķes
  • Lietus drēbes
  • Cimdi
  • Jaka
  • Apavi

4. Ekipējums

  • Telts
  • Tents
  • Guļammaiss
  • Paklājs
  • Apvidus kartes
  • Espanderi
  • Lukturi
  • Velo somas
  • Lādētāji
  • Virve atsaitēm, žāvēšanai, siešanai u.c.
  • Kompass
  • GPS
  • Telefons, vadi, powerbanka
  • Atslēgu komplekts velo remontam
  • Salokāmā riepa
  • Kamera
  • Pašlīmējošie ielāpi
  • Skrūves, ķēdes posmi, ventiļi
  • Pārslēdzējiem trosītes (noder arī kā cilpa medībām, bet ne Latvijā)
  • Līmlenta
  • Savilcēji
  • Dokumenti, pase
  •  

5. Medicīna, higiēna

  • Zobu birste
  • Zobu pasta
  • Odu zāles
  • Saules/roku krems
  • Tualetes papīrs
  • Aptieciņa (Vitamīni, Caurejas zāles, pretsāpju, plāksteri, pārsēji)
 
Velotūrismā par apģērbu mana pieeja un attieksme ir tieši tāda pat kā kājām gājējiem, autobraucējiem celojot. Velosipēds ir tikai, lai veiktu distanci no objekta līdz objektam, taču objektā cilvēks iet ar kājām. Brauc vilcienā, iet veikalā kā gājējs. Tādēļ es neatzīstu velotūrismā sporta apģērbu. Manā vērtību klāstā ir uzskats, ka ar sporta apģērbu cilvēkos neiet, bet tikai sporto. Ne uz operu, ne teātri, ne veikalē, ne kafejnīcā, ne muzejā. Man tas nešķiet pieklājīgi. Ja paskatīsies kalnu tūrisma apģērbus, tad nekur neredzēsiet sporta apģērbu. Parasti šo apģērbu sauc par “outdoor”, jeb ārtelpu, pārgājienu apģērbs. Tas ir apģērbs kādā ir ērti atrasties dabā un vienlīdz pieklājīgi iet cilvēkos. Ar šādu apģērbu es arī pārvietojos ar velosipēdu. Kaut vai džinsu šortos un T-kreklā, bet nekādā gadījumā sporta vai velosporta apģērbā un izskatā kā reklāmas stabs, jeb sludinājumu lapa avīzē. Braucot ar mašīnu ceļojumā taču arī nez vai cilvēks steigsies nopirkt autosportista tērpu, ekipējumu. Sevišķi ārvalstu ceļojumos ir jāapzinās, ka cilvēks pārstāv savu valsti, savu kultūru, nevis  reklāmas stabu. Izņēmums ir, ja ir kāda akcija, kampaņa, sponsorēta ekspedīcija, kad visi veloceļotāji tērpti vienādi, bet tas nenozīmē, ka reklāmām jābūt uz treniņtērpa. Var būt gaumīgs ikdienas, outdoor apģērbs. Bet katrs dara kā grib.
 
 
Latvijā ar velomaršrutiem ir švaki. Ir pieejama Latvijas Velo maršrutu karte: www.velokarte.divritenis.lv Visām Latvijas pašvaldībām ir iedotas pieslēgšanās tiesības šai kartei un tās var iezīmēt pašvaldības teritorijā esošos velomaršrutus. Taču šajā kartē nevar salikt apskates objektus, naktsmītnes, pakalpojumus, servisus, objektus un to aprakstus. Šajā kartē ir tikai tādi maršruti, kurus oficiāli pašvaldības atzīst par derīgiem. Šajā kartē nav tādi maršruti, kurus kāds individuāls cilvēks ir izdomājis. Un tas ir apzināti šādi darīts, jo pretējā gadījumā visi Latvijas autoceļi pārvēsrtos par velo maršrutiem, jo atkarībā no kāda veloceļotāja vēlmēm, vajadzības kāds autoceļa posms būtu iekļauts kartē. Taču nemaz nerēķinoties ar to, ka ceļš ir bīstams, vienvirziena ceļš un braukšana ir pretējā virzienā, jeb velomaršrutu kāds ir veicis cauri privātīpašumam, ceļam, kurš pēc 5 gadiem ir aizaudzis, jeb takai, kur saktituši virsū koki un neviens netaisās to kopt, taču cilvēks to ir  iezīmējis velokartē. Tādēļ, lai izvairītos no šādiem maršrutiem, pārpratumiem, tie arī nav publicēti. Šajā kartē ir radīta iespēja, ka visus tajā publicētos maršrutus var lejuplādēt dažādos formātos, lai tie būtu iegulstami GPS iekārtās, telefonos, planšetēs dažādās programmās un aplikācijās. Manā izpratnē tā arī ir nākotne, nevis ceļa zīmju, stabu uzstādīšana un ikgadēja uzturēšana, kopšana, auditēšana, uzskaite utt. Sevišķi jau situācijai mainoties dabā – satiksmes organizācija kādā ielā no divvirzienu kļūstot par vienvirzienu noved pie situācijas, ka maršruts uzreiz ir jāmaina. Taču drukātajās kartēs tas nav iespējams. Katras izmaiņas rezultātā ir jādrukā jauna karte. Un kā cilvēks ārzemēs var zināt, kas atrodas kāda ciema informācijas centrā esošajā bukletu stendā, ja tas viss nav elektroniski pieejams internetā. Un pārvietot maršruta norāžu stabus  uzreiz dārgi izmaksā, daudz prasa laiku. Lai pašvaldība veiktu nelielas izmaiņas elektroniskā kartē aizņem varbūt desmit minūtes.
Liela daļa maršrutu, kurus izveidojuši kādi interesenti, Tūrsisma informācijas centri ir atrodami tikai bukletos, brošūrās, nevis elektroniskā veidā labā izšķirtspējā internetā. Tas nozīmē, ka attālināti nemaz nav iespēja izplānot, detalizēti iepazīties maršrutu. Visbiežāk tā ir pārfotografēta, noskanēta shēma no kāda bukleta, kuru jācenšas saskatīt un pēc tam pārzīmēt uz kādas detalizētas kartes, lai varētu saprast pa kuru ceļu tas ved. Tas nozīmē, ja vēlies izbraukt kādu no internetā publicētiem Latvijas velo maršrutiem, ļoti bieži būs tā, ka jābrauc uz vietējo pašvaldību, tur jādabū maršruta shēma(visbiežāk tā ir shēma, nevis karte) un tad jāpatērē laiks, lai shēmu pārzīmētu detalizētākā kartē.
 

Velomaršruts Latgalē, kurš pēc neliela lietus ir diezgan peļķains, vietām jāstumj velosipēds. Ja iepriekš to nezina, nav aprakstos, tad braucot ar bērnu piekabi var būt arī problēmas.

Ārvalstīs ir ļoti daudz dažādi karšu resursi. Viens no populārākajiem ir  www.bikemap.net un daudzi, daudzi citi.  Taču papīra karte jebkurā gadījumā ir noderīga, jo tajā labāk pārskatāma kopbilde un tai nekad nebeigsies baterijas.

Vidzemes tūrisma asociācija ir tā, kura Latvijā reģistrē un numurē velotūrsima mašrutus. Taču pašos maršrutos lielākā problēma ir tā, ka tie netiek pienācīgi uzturēti. Latvijā nenotiek sistemātisks tūrisma maršrutu audits, standartizācija kvalitātes ziņā. Daudz kur nav maršruta marēķējuma, jeb norādes, tādejādi var ātri nomaldīties. Respektīvi, ja nav līdzi detalizēta karte, jeb navigācijas iekārta, tad visdrīzāk no maršruta nomaldīsies. Nav atjaunotas sapuvušās, nolauztās norādes. Daudzviet maršruti ir izveidoti par Eiropas projektu līdzekļiem, taču projektu realizējot līdzekļi nav bijuši pietiiekami, jeb līdzekļi pēc projekta pabeigšanas nav paredzēti pašvaldības budžetā un tā rezultātā velo maršruta norādesnetiek atjaunotas. Daudzviet meža ceļus ir izbraukšajuši meža vedēji un ceļš nav braucams, taču pirms 5-10 gadiem ticis iekļauts kādā maršrutā. Tādēļ mans aicinājums ir nepaļauties uz maršrtiem, norādēm, bet vēl mājās esot ļoti rūpīgi izvērtēt dažādas kartes, dažāda vecuma kartes un arī paskatīties satelīta uzņēmumus, kas ļoti bieži atškiras no tā, kas ir dabā. Sevišķi tālos lauku nostūros, kur viensētas ir pamestas, ceļi aizauguši un pat uzarti. Taču šie apvidi manā izpratnē ir visinteresantākie, romantiskākie, klusākie un pārsteigumiem bagātākie, lai brauktu ar velosipēdu. Velotūristams ļoti butisks ir pats ceļš un ne vienmēr kāds tūristiem domāts apskates objekts. Dažkārt vislabākās atmiņas no ceļojuma ir kāds nejauši sastapts cilvēks, viņa māja, viņa dzīves uzskati un stāsti, nevis muzejs, kurā esi šajā gadā kā 100000. apmeklētājs bez attieksmes.
 
Papildus infromācijas, kas velotūristiem intersē ir naktsmītnes. Vairākās valstīs ir riteņbrauējiem draudzīgu naktsmītņu sertifikācija un izveidota sistēma, tīkls ar šādām naktsmītnēm. Riteņbraucējiem draudzīgās naktsmītnes pārsvarā atšķiras ar to, ka ir paredzēta vieta, kur var droši atstāt uz nati, ilgāku laiku velosipēdu. Naktsmītnē ir pieejams atslēgu komplekts velosipēdu remontam, ielāpi, iespējams riepas, kameras un citādas noderīgas lietas, jeb saimnieka palīdzīga roka velosipēda remonta nodrošināšanā – palīdz aizvest līdz zināmam velo meistaram. Nāktsmītnei ir jānodrošina apģērba mazgāšanas un žāvēšanas iespējas. Jābūt ēdiem, kas ir viegli sagremojams cilvēkiem, kuriem mēdz būt liela slodze. Naktsmīteni jābūt infromācijai par velosipēdu veikaliem, to darba laikiem, remonta darbnīcām, sabiedrisko transportu un iespēja tajā pārvadāt velosipēdu. Infromācija par citām tuvumā esošām riteņbraucējiem draudzīgām naktsmītnēm un pakalpojumiem.
Interesanta nakšņošanas sistēma, tīkls pasaulē ir Warmshowers , kas ir tāds kā velo brālības tīkls, kur cilvēki, kas paši ir veloceļotāji, riteņbraukšanas entuziasti un atbalstītāji piedāvā bez maksas savā mājā vietu un dušu. Tā kā saimnieki ir velofani, tad tie noteikti gribēs parunāties, sapazīties, pastāstīt par savu pieredzi, uzsaukt kādu dzērienu utml. Tā var būt ļoti interesanta satikšanās. Par tradicionālajiem naktsmītņu tīkliem Airbnb un Booking.com neizvērsīšos, jo tur nekāda īpaša lieta nav. Tikai tas, ka es parasti cenšos ņemt apartamentu, nevis viesnīcu, jo pārsvarā viesnīcas ir garlaicīgas, neinteresantas, vienveidīgas un “stīvas”. Apartaments katrs ir pilnīgi savādāks un lielāka brīvības sajūta. Taču ceļojot ar velosipēdu, ir jāpievērš uzmanība, kur bus iespēja novietot velosipēdu pa nakti. Un tas ir iepriekš no saimniekiem jānoskaidro. 
 
Liela daļa velotūristu filozofija ir atrasties pēc iespējas tuvāk dabai, tādēļ tiem ir līdzi sava telts. Tādēļ daudzi ir gatavi gulēt zālienā pie naktsmītnes teltī, bet ir gatavi izmantot dušas, brokastis un vakariņas viesnīcā. Vai arī liela daļa velotūristu vēlas nakšņot kempingos savā teltī. 
Latvijā pagaidām vēl nav liela problēma atrast vietu, kur var nakšņot teltī, taču arvien vairāk uzrodas ceļa zīme “privātīpašums”. Taču katram īpašniekam ir atšķirīga motivācija uzlliekot šādu zīmi. Cits nevēlas pilnīgi nevienu, kas uzkāptu kaut soli uz privātīpašumā esošās kārkliem aizaugušās pļavas. Cits nevēlas, lai izbradā zemeņu dobes un labības laukus, citam nav vēlme, lai caur viņa teritoriju kāds brauc uz kaimiņu māju, jeb nevēlas, lai svešie brauc uz ezeru peldēties. Ārvalstīs šo praksi ar privātīpašumu izmanto atšķirīgāk. Pārsvarā zīmē “Privātīpašums” ir norādīts tālruņa numurs uz kuru zvanīt, jo var gadīties situācija, ka cilvēkam ir nepieciešma palīdzība, notikusi avārija, velotūrists apmaldījies un vēlas pajautāt ceļu, bet tur saimnieks sagaida ar bisi. Bet citiem privātīpašniekiem ir apnicis, ka brauc uz ezeru dzert, trokšņot, bet nekas nebūtu pretī ielaist pieklājīgu veloceļotāju ģimeni no ārvalstīm pie ezera nakšņot, kuri pat gatavi būtu samaksāt. Tādēļ, ja nav norādīts telefona numurs, tas rada nepatiku, nedraudzīgu, nedrošu sajūtu ikvienā, kas ierauga šādu zīmi. Tas ir viedoklis par valsti, tās iedzīvotājiem un to attieksmi. Atceros, ka kādā veloceļojumā Norvēģijā visu nedēļu lija lietus un mēs pārnakšņojām fjorda malā kādā atvērtā zvejnieku namiņā(šķūnī), lai varētu izžāvēt apģērbu. Taču otrā rītā namiņa durvis atvēra smaidīgs onkulītis, kura kundze nupat kā bija izcepusi virtuļus, zinot, ka pie viņiem ir bez atļaujas apmetušies velotūristi.  Bet varēja arī ierasties ar bisi un policiju. 
 

Lapene ezera krastā, kuru uz nakti var okupēt riteņbraucēji. Lapenei tālākā stūrī ir nostiepts tents 3x3m, kurš šajā gadījumā pasargā no valdošā vēja un prognozētā stiprā lietus. tents labi noder ari apstākļos, kad uznākot negaisa mākonim, pāris minūšu laikā var nostiept jebkurā mežā, krūmājā un vairāki braucēji ar visiem velosipēdiem var patverties zem tā un pārlaist lietu. Kā arī vakaros ir ērti nostiept netālu no ugunskura, lai paši zem, aiz tā patvertos un varētu ārā šeptēties, gatavot vakariņas, kas ir ērtāk nekā teltī.

 
Man ir nācies ceļot ar velosipēdu pa Igauniju, kur detalizētās kartēs ir attēlotas arī pamestas lauku viensētas. BalticMaps piedāvā šādu iepēju. Un tā kā katru nakti solīja lietu, tad apmetāmies pamesto lauku māju siena šķūņos, kuros uzcēlām savu telti, lai siltāk un nepūš caurvējš. Tā kā lielā daļā siena šķūņu nebija arī siens, tad varēja ērti, komfortabli esot zem jumta kurināt prīmusu un gatavot ēdienu. 
 
Nesenā ceļojum pa Latgali mēdzu naktīs izmantot nojumes, lapenes, estrādes, kuras pašvaldība uzbūvējusi. Pa nakti šīs pajumtes ir neizmantotas un ir ļoti ērtas, kur patverties no lietus, bet vienlaicīgi dzīvotos ārpus telts lietainā laikā. Daudzās valstīs, sevišķi Skandināvijā ir uzbūvētas saucamās patvertnes, kas ir viekārša pajumte, kas ir izbūvēta no koka, pat guļbūves tipa. Nedaudz lielāka par suņu būdu, kurā var ierāpot un gulēt aptuveni 4 cilvēki. Jebkurā gadījumā tas mēdz būt daudz ērtāk, nekā slapināt telti. Mēdz būt lapeņu veida namiņi, kur uz 4 kājām ir uzlikts jumts. Vai arī, ir mazi namiņi ar tūrisma infromāciju, kur uz grīdas var noklāt tūristu paklājus, uzlādēt teleofnu. Tas viss ir par brīvu, jo pašvaldības apzinās, ka nākamajā dienā cilvēks atstās daudz lielāku naudu vietējā veikalā, muzejā, kafejnīcā. Tas ir stāsts par piedzīvojuma sajūtas radīšanu, nevis par bomžu tūrisma veicināšanu. Nez vai cilvēkam paliek atmiņā piecdesmitā reize guļot standartizētā viesnīcā kādā no viesnīcu ķēdēm, bet nakšņošana meža vidū rūķu mājiņā bez gaismas, bet ar paša kurinātu krāsniņu visdrīzāk, ka jā, jo tas nav ikdienišķi. Tas ir atšķirīgi un interesanti. Un tie ir apstākļi, kas rada cilvēkos emocijas ar kurām tie vēlas padalīties draugiem, kas ari nostrādā kā vislabākā reklāma. 
 
Ēšana. Viss atkarīgs no vēlmēm, cilvēka izdomas un spējām. Var maršrutus plānot no kafejnīcas līdz kafejnīcais katrā ēdienreizē. Var plānot no viesnīcas līdz viesnīcai un tajās ēst. Var arī visu pirkt veikalos, dzīvot kempingos un paši gatavot veikalos pirkto, jeb veikalā pirkto gatavot teltsvietā. Es cenšos piedomāt pie tā, lai varētu izmantot meža ogas, sēnes, no zemniekiem pirktu ēdamo un paši pagatavot. Gaileņu mērce mežā garšo daudz labāk nekā mājās, vai kafejnīcā gatavota. Un pirkt no zemnieka pārtiku nekad nav tik vienkārši, kā tas ir veikalā. Pilnīgi cita attieksme, kā rezultātā visbiežāk man tas ir beidzies ar “piespiedu kārtā” gulēšanu baltos palagos un 3 ēdienreizēm lauku mājā. Tādēļ pārlieku viesmīlība ir jāņem vērā – tā mēdz koriģēt ieplānoto maršrutu, ieplānoto ceļojuma grafiku, sapūdētu līdzņemto pārtiku. Pie kam, noslēgtiem, veloceļotājiem vienpatņiem šāda pozitīva attieksme mēdz pat būt apgrūtinoša.  
Tādēļ līdzņemamo pārtiku jāizvēlās atkarībā no maršruta, veikalu, ēstuvju pieejamības. Taču, ja ceļojums ir bez civilizācijas, tad ir vairāk jāpiedomā par pārtikas apjomu, svaru, enerģētisko vērtību. Viena no visneloģiskājajām lietām, ko cilvēki mēdz vest līdzi ir ūdens pārlieku lielā apjomā. Ūdens nedod enerģiju, bet tikai to patērē vedot, nesot, jo ir ļoti smags. Tādēļ par ūdens iegūšanu ir jāpadomā, jāizplāno iepriekš. Lai tas ir pietiekami, bet nav jēved lieks. Un šis arī ir stāsts par “privātīpašumu” – cilvēks vēlētos palūgt no akas ūdeni, bet saimnieks ar bisi cīnās pret iespējamiem zagļiem un laupītājiem. Es cenšos ēst visu un tādēļ nepakārtot ceļojumu ēdienam. Ēšana ir lai dzīvotu, nevis jādzīvo, lai varētu pieēsties. Sašaurināta ēdiena izvēle rada problēmas pašam un sevišķi līdzcilvēkiem, kuriem nākas pielāgoties kādam, kurš kaut ko neēd. Tad ēdiena iegūšana, gatavošana kļūst par problēmu, nevis par ātru un vienkārsu nepieciešamību, līdzīgi kā aiziet mežiņā pa darīšanām. Par to nav jārunā, tas ir jāizdara netaisot cermonijas un bez cimperlēšanās.
 
Velo remonts. Vēlams, ja brauc kompānijā piedomāt, lai visiem ir maksimāli līdzīgi velosipēdi. Lai pēc iespējas nav tā, ka katram atšķirīgi riteņu izmēri, ventīļi un viss pārējais. Ir daudz ērtāk paņemt līdzi vienu rezerves riepu, rezerves kameru, pumpi uz grupu, nekā katram vest līdzi savu atšķirīgo, unikālo. Iesaku līdzi paņemt velosipēda remota atslēgu komplektu, ielāpus, dažāda izmēra skrūvītes un savilcējus, kas var noderēt gan piestiprinot salūzušu dubļu sargu, atskrūvējušos detaļu, saplīsušu velosomu, telti un jebko citu. Jāatceras, ka lielu daļu detaļu var dabūt lauku mājās, jeb rūpīgāk pastaigājot gar ceļmalu, vai gar elektrības stabiem, kur var atrast jebko ar ko izlīdzēties – drātis, gumijas gabalus, skrūves, virves. Tas ir padoms situācijām, ja atrodies tālu no apdzīvotām vietām, darbnīcām un veikaliem. Vienmēr jābūt radošam, jādomā, jādomā un jārisina, jo nekad nav identisku situāciju.
 
Velosomas. Viena no galvenajām lietām velotūrismā ir velosomas. Nekādā gadījumā mugursomu! Mugursoma var būt tikai kāda maza, ļoti plāna, ļoti viegla, kurā ielikt fotoaparātu. Var arī izmantot camelbag, kurā ir ūdens. Bet veloceļojumos tādu neizmantoju, jo labāk apstāties, atpūsties, izstaigāties, padzerties, nevis braucot dzert, ēst un vēl sazin ko darīt. Ir jāatpūšās, jābauda ceļojums. Ja kādreiz man kāds cilvēks saka, ka brauks ar mugurosmu, tad es piedāvāju vienam no mums palikt mājās. Cilvēks ar mugurosmu būs problēma ne tikai sev, bet izbojās ceļojumu arī visiem pārējiem. Cilvēks atrodoties uz velosipēda balstās uz 3 punktiem – pamatā uz sēdekļa, stūres un pedāļiem. Tātad viss mugursomas svars vēl jāpieskaita slodzei uz dibena un rokām. Cilvēkam sāk norīvēties, spiest sēžamvieta, tad sāk tirp rokas. Arī tad, kad cilvēks nokāpj no velosipēda, tam pie muguras ir mugursoma. Mugura svīst, karsti un beigās ir pārmocījies. Arī no braukšanas un drošības viedokļa sanāk, ka smaguma centrs ir ļoi augstu un braukšana ir nestabilāka,
Tādeļ velosomas ir ārkārtīgi svarīga ceļojuma inventāra sastāvdaļa. Un tad jāsaprot, vai visas mantas tajās ietilpst. Pareizi ir sakrāmēt tā, lai lielās lietas ir lielajās somās, bet mazās mazajās. Lai regulāri lietojamām lietām var ērti, ātri piekļūt, bet nav katru reizi jāizkrāmē visas somas, lai kaut ko atrastu. Lai vienā pusē velosomas nav daudz smagākas par to, kas otrā pusē. Lai priekšējās velosomas nav smagas, bet pārsvarā svars ir aizmugurējās somās, jo tā ir vieglāk stūrēt. Zemāk attēlā ir viens no maniem velosipēdiem ar velosomām. Es lietoju Ortlieb somas.
 

Velosipēds ar velosomām aizmugurē un priekšā. Stūres somiņa ir laba, lai tajā saliktu sīkumus, dārgumus, bet tai virspusē ir hermētiska un caurspīdīga kabata kartei. Somu var ātri noņemt un izmantot kā pleca somu, kad vēlme aiziet tālāk no velosipēda un atstāt mazāk svarīgās mantas.

 
Kilometrāža dienā. Viss ir atkarīgs no reljefa, ceļa apstākļiem, fiziskās sagatavotības un apskates, stāvēšanas punktu biežuma, ilguma. Tas, ko es esmu sapratis, ka, ja vēlme ir nodarboties ar velotūrismu, bet ne velosportu, tad maksimālais attālums dienā ir 70 km. Tas ir ceļojot ar tādu režīmu, ka laiku pa laikam apstājas, kaut ko apskatās, izpēta, kaut kur aiziet pastaigāt, aprunāties, apmeklē objektus un bez skriešanas. Ja kilometrāža ir lielāka, tad tā pārsvarā ir braukšana, nevis ceļošana izzinot, uzzinot. Tas jau sāk līdzināties sportam. Jārēķina, ka vidējais velotūristu ātrums dienā ir ap 15km/h. Ja ceļo ar bērniem(pirmā – piektā klase), tad attālums sevišķi ne vairāk par 30km dienā, ja brauc pa lauku, mežu ceļiem, takām. Ja brauc pa asfaltētu ceļu, daudz apskates objektiem, lietām, vietām, kas spēj noturēt bērnu uzmanību, nepadarot braukšanu monotonu, garlaicīgu, tad var arī plānot līdz 45 km dienā. Bet tas viss ir atkarīgs no tā kāds velosipēds bērniem, ir vai nav tam jāved bagāža, cik fiziski spēcīgi un pieredzējuši ir bērni ceļošanā. Silti iesaku Latvijas un Eiropas apstākļos braukt ar maksimāli gludām riepām. Ir žēl noskatīties uz bērniem un pieaugušajiem, kuri brauc pa asfaltu ar riepām kā traktoram un mokās. Kādēļ ir jāatsit bērnam vēlme ceļot, iedodot tam velosipēdu ar, kuru grūti braukt? Ja būs smiltis, dubļi, aizaugusi pļava, stāvs kalns, tad tāpat būs jāstumj jebkurš velosipēds. Bet pa grantētu, un asfalta ceļu jebkurš ar gludām riepām būs daudz vairāk piemērots, nekā ar raupjām riepām.  
Izņēmums ir kalnaini ceļi, kur asi akmeņi uz kuriem riepas biežāk pārsit, nekā pārdur. Šādos apvidos var būt pat platas, mīkstas, bet sīkstas riepas, taču vienalga, ne pārāk raupju protektoru.

Ir maz svarīgi kādas velosipēdam ir riepas, ja ceļš ir tāds, ka velosipēds vienalga ir jāstumj, vai jānes.

 
Es, kad plānoju maršrutus, tad viens no faktoriem, ko ņemu vērā ir pretvējš. Ir valstis, vietas, kur ir ļoti spēcīgi un sevišķi nemainīgi valdošie vēji. Ir atsevišķas kalnu ielejas, grēdas, kurās pamatā ir viena virziena vējš. Un ceļojot tepat Latvijā prognozi nedēļai uz priekšu var uzzināt diezgan precīzu. Tādēļ es plānojot maršrutu piedomāju, vai tas ir iespējams maršŗutu veikt abos virzienos. Ja jā, tad pēdējās dienās izlemju no kuras uz kuru pusi braukt. Braukšana kalnā kaut kad beidzas ar braukšanu lejā, taču pretvēju pieveikt nevar ne kalnā braucot, ne lejā. Un, ja visu laiku no kalna braucot ir jācīnās, tad nepieredzējušākiem veloceļotājiem pirmā diena ceļojumā var būt mūžā pēdējā velotūrismā. Riteņbraukšana ir jādara ar baudu. Ja var brauk pa vējam un no kalna lejā, tad tā arī jādara. Vairāk paliks brīvs laiks, lai kaut ko papildus apskatītu, pieredzētu.
 
Tas arī īsumā viss. Pārējās lietas, kas attiecas uz ārvalstu ceļojumiem lielos augstumos, aukstumos, karstumos, mitrumos, bīstamās valstis un teritorijās, par velosipēdu transportēšanu lidmašīnā, automašīnā uz jumta, vilcienā, autobusos u.c. ir ar lokālām niansēm, kuras iepriekš jāapzina un par tām šoreiz neiedziļināšos, jo pamatā šis raksts radās kā atbilde uz kairinājumu no daudziem cilvēkiem par pirmo vairāku dienu velobraucienu. Galvenais ir neko nesarežģīt un izbaudīt katru situāciju, kuru dzīve sniedz. 
Viesturs Silenieks