Interesanti – vai tie cilvēki, kuri katru dienu iet uz darbu garām Brīvības piemineklim ir patriotiskāki par pārējiem?

Beidziet slepkavot bērnus!!!

Publicēts: 21.05.17 | Sadaļa: blogs

Patvaļīgi uzzīmēta velojosla Brīvības ielā. Šis attēls labi parāda, ka vieta pietiek visiem – gan gājējiem, gan riteņbraucēju infrastruktūrai, gan sabiedriskajam transportam, gan pārējam autotransportam. 

Cilvēki šo notikumu uztver dažādi – liela daļa sajūsmā, daži kurn, bet daži lamājas. Es šo uztveru kā akciju, kā demonstrāciju, jeb cīņu par to, lai netiktu slepkavoti cilvēki. Joslas uzkrāsošana ir veids kā iespējams ar fizisku līniju nodalīt tos, kas pārvietojoties mēdz slepkavot, sakropļot, traumēt tos, kas arī vēlas doties uz darbu ar kājām, ar sabiedrisko transportu, ar motociklu, mašīnu vai velosipēdu. Es necenšos sadalīt pēc pārvietošanās veida tajos un šamējos, bet gan atainot to, kas ir darīts citviet pasaulē un kādēļ. Jau tūkstošiem gadu  ir zinātnieki, kuri veikuši dažādus pasaulē nozīmīgus atklājumus. Jau desmitgades pasaulē ir apkopojuši datus, tos  analizējuši, vērtējuši speciālisti no nozarēm un augstskolām un  visi ir vienisprātis, ka objekts, kas pārvietojas 50, 60, 70 kilometru stundā un kura masa ir 1000, 2000 un 7000 kilogramu nodara bojājumus tiem, kas ir 20, 30, 70 vai 150 kilogramus smagi. Sevišķi, ja tie nav pasargāti ar metāla karkasu. Tādēļ ir divi risinājumi – vai nu apdraudētājs ar smagāko masu ir jāierobežo, vai jārada apstākļi, ka ceļi nekādi nekrustojas. Tā, ka nekrustojas  ir izdarīts ar metro – ielaiž pazemē, lai pa saviem ceļiem pārvietojas. Visdrīzāk tas nav finansiāli iespējams. Tādēļ paliek tikai viens risinājums – ierobežot. Ja tas mēdz slepkavot, tad tas ir jānorobežo no sabiedrības. Jo nevar taču tā būt, ka 3 vienas valsts, pilsētas cilvēki no rīta dodas savās darīšanās un viens laiku pa laikam kādu noslepkavo. Citās juridiskās attiecībās C izolētu no sabiedrības, tiem būtu mājas uzraudzība, izsekošanas aproce vai cita veida policijas uzraudzība, taču ceļu satiksmē tas tiek piedots. Šādi domā jau desmitiem gadus Nīderlandē, jo tur cilvēks ir vērtība. Tur apzinās, ka ceļš pieder mums visiem, tev pieder tikai automašīna! Cilvēks ir galvenais, nevis transportlīdzeklis. Un viss, kas ir jādara, ir jāpanāk, lai mazāk aizsargātie satiksmes dalībnieki varētu droši un bez bailēm pārvietoties un, lai vecākiem nebūtu jābaidās, ka viņu bērns var droši aiziet uz skolu un droši atnākt mājās.   

Ikdiena Kaļķu ielā Vecrīgā. Šai teritorijais ir Dzīvojamā zonas statuss, kas nozīmē, ka gājējiem un riteņrbaucējiem ir priekšroka un tie drīkst pārvietoties visā brauktuves platumā. Tā ir pilsētas daļa tūristiem, kuri brauc atpūsties. Viss ceļa platums ir atdots tiem, kas pārvietojas ar transportu.

Nevienā citā sadzīves un tautsaimniecības jomā nav tā, ka galvenais ir cilvēks, kas var ar savu rīcību apdraudēt citu cilvēku, bet gan mazaisargāts cilvēks ir galvenais – bērni, veci cilvēki, vienkārši cilvēki, nevis cilvēks ar potenciālu slepkavības ieroci. Cik ilgi cilvēks ar paceltu ieroci rokās, nevienam neuzbrūkot varētu staigāt pa Brīvības ielu? Taču sēžot ierocī uz riteņiem var tūkstošiem šādu cilvēku izbraukt pa ielu un neviens tam nepievēršu uzmanību. Taču visi apkārtējie, kas pārvietojas ir stresā. Kad centra namā vecākiem pa kāpnēm pa priekšu skrien lejā mazs bērns, pirmā doma ir – ka tikai viņš neizskrietu uz ielas(nevis uz ietves). Ejot garām katrai atvērtai vārtrūmei rodas jautājums – vai tik kāds nebrauks ārā. Ejot pāri gājēju pārejai – pastāvīgi domā – nobremzēs, palaidīs? Katrā krustojumā cilvēki skatās vai mašīnas, kas nogriežas uzbrauks, neuzbrauks? Cilvēki pastāvīgi tiek turēti stresā, bailēs. Un tā ir moderna valsts? Mēs esam nodzīvojušies līdz tam, ka ik uz soļa kāds varētu noslepkavot. Tas ir arī viens no iemesliem kādēļ cilvēki mūk no pilsētu centriem uz zaļākiem, klusākiem, mierīgākiem apvidiem, kur bērni paši var aiziet ar kājām vai aizbraukt ar riteni ciemos pie citiem bērniem tuvējās mājās paspēlēties. Tas nav stāsts par bērniem, bet par sajūtām un attieksmi pret cilvēkiem un to vērtību. Rīga palēnām izmirst, jo tā ir nemoderna, stagnējoša, dārga un neefektīva infrastruktūra.

Pirms otrā pasaules kara Latvijā bija ap 50 velosipēdu ražotnes. Automašīnas vēl nevarēja atļauties. Taču šobrīd, kad velosipēdu var iegādāties pat pa 10 reižu mazāku naudas apjomu, nekā pirms kara(pirms kara velosipēds bija dārga lieta), riteņbraucēju skaits Rīgā ir vēl mazāks nekā bija pirms 90 gadiem. Padomju laiki nodarīja to, ka līdz pat deviņdesmito gadu sākumam Rīgā bija tiki daži cilvēki, kas pārvietojās visu gadu ar velosipēdu. Cilvēki par tiem brīnījās, uzskatīja par trakajiem. Deviņdesmitajos gados, kad sāka daudzi braukt uz ārzemēm, tad saprata, ka velosipēds nav nabadzības apliecinājums, bet gan mobilitātes, veselības, brīvības simbols. Un daudzi brauca uz ārzemēm strādāt, daudzi tur ir palikuši, bet daudzi arī atgriezušies. Tie, kas atgriezās, nopirka pilsētas, ne kalnu tipa velosipēdus, jo paši bija izmēģinājuši, sapratuši, ka miljoniem cilvēku Īrija, Zviedrijā, Vācijā, Dānijā, Nīderlandē un citur pasaulē pārvietojas ar velosipēdiem arī uzvalkos, brauc uz teātri, ciemos un tas ir tāds pats pārvietošanās veids kā mašīna, autobuss vai tramvajs. Un cilvēki tagad brauc. Katru gadu arvien vairāk un vairāk. Bet vai satiksmes drošības uzlabojas tiem, kas rupējas par savu veselību braucot ikdienā? Vai satiksmes drošība uzlabojas tiem, kas braucot nepiesārņo? Vai satiksmes drošība uzlabojas tiem, kas pastaigājas ar suni pa ietvēm, kas iet ar bērnu pie rokas vai bērnu ratos? Vai satiksmes drošība uzlabojas tiem, kas brauc mašīnā un tiem neprognozējami uzrodas priekšā gājējs vai riteņbraucējs? Nē, investīcijas iet pārsvarā to atbalstam, kas var potenciāli kādu nsolepkavot, turpina piesārņot gaisu ar izplūdes gāzēm, troksni, putekļiem. Bieži var dzirdēt apgalvojumu, ka iela ir pārāk šaura un velo infrastruktūrai nav vieta.

Ceļu satiksmes negadījumos traumēto un bojāto skaits n0 1990.-2017.gadam
   
Ceļu satiksmes negadījumu skaits (negadījumi, kuros ir cietušie) 110251
Ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo cilvēku skaits – pavisam 12614
bojā gājušie gājēji 4442
bojā gājušie pasažieri 2990
bojā gājušie vadītāji 4134
bojā gājušie velosipēdisti, mopēdisti 1048
Ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo cilvēku skaits uz 100 000 iedzīvotājiem 535
Ceļu satiksmes negadījumos ievainoto cilvēku skaits – pavisam 133352
ievainoto gājēju skaits 35014
ievainoto pasažieru skaits 44794
ievainoto vadītāju skaits 42521
ievainoto velosipēdistu, mopēdistu skaits 11023
Ceļu satiksmes negadījumos ievainoto cilvēku skaits uz 100 000 iedzīvotājiem 5871
No cietušo kopskaita gājuši bojā bērni (līdz 14 gadu vecumam) 579
No cietušo kopskaita ievainoti bērni (līdz 14 gadu vecumam) 14734
Ievainoto un bojā gājušo(noslepkavoto*) skaits kopā(1990-2016): 145966

CSP dati.  *noslepkavoto. Ārvalstu literatūrā un statistikā netiek izmantots vārds “bojā gājis”, jo satiksmē nobrauc, noslepkavo netīši vai tīši, vai pats sev darījis galu un visdrīzāk aiz neuzmanības, bet nevis kāds pats izdomā iet bojā. Bojā iet tikai kartupeļi pagrabā, kad tie sapūst.

Vidēji gadā 5406 cilvēki dabū traumas, sakropļojumu vai nāvi tādēļ, ka vienkāši vēlas pārvietoties.

Nīderlandē šo jautājumu skata savādāk: vieta primāri ir jāatrod cilvēkam – gājējam. Pēc tam jāmeklē vieta tam pārvietošanās veidam, kas vismazāk apdraud pārējos, vislētāk izmaksā cilvākam un sabiedrībai(valsts vai pašvaldības budžetam), lētāks infrastruktūras izveidošanai  un uzturēšanai, pārvietošanās veids ar kuru var visvairāk transportēt cilvēkus stundas laikā. Un tad tas ir velosipēds. Pēc tam vietu jāmeklē sabiedriskajam transportam – primāri sliežu transportam, tad mazāk piesārņojošam – trolejbusam, tad autobusam un tikai pašās beigās tam, kas aizņem daudz vietas viena cilvēka pārvadāšanai, kas rada sastrēgumus un tādēļ milzīgus ekonomikai zaudējumus dēļ dīkstāves, dēļ gaisa piesārņojuma no kura tūkstošiem cilvēku mirst katru gadu, dēļ tā, ka visvairāk sakropļo, slepkavo cilvēkus. Tikai pašās baigās, ja pietiek vieta uz ceļa, tad to atstāj lielam transportlīdzeklim, kas spēj maz pārvietot cilvēkus – vieglajiem pasažieru pārvadājumiem. Racionāls piegājiens, kas pamatots ar pētījumiem un finansēm.

Un Nīderlandē nebija tā, ka cilvēki jau izsenis bija daudz gudrāki. Vienām un tām pašām kļūdām, problēmām visa pasaule ir gājusi cauri. Tas ir kā ar bērnu slimībām – jautājums ir kādā vecumā tās ir jāizslimo, taču, jo vēlāk izslimo, jo var būt smagāk un lielākas komplikācijas. Tās slimības, kas Holandē bija sešdesmitajos, septiņdesmitajos pie mums tiek izslimotas tagad. Tas ir sabiedrības kopējais izpratnes, domāšanas līmenis, nevis tikai satiksmes organizētāju atpalicība no tā, kā veido dzīvesvidi Eiropas attīstītākajās valstīs. Tā ir nezināšana, neizglītotība gan sākot no politiķiem, mācībspēkiem, studentiem, mājsaimniecēm, līdz tiem, kas tikai pamatskolu pabeiguši. Tas labi atspoguļo Latvijas sabiedrības attīstības līmeni mūsdienu pasaulē. 

1972.gadā 3264 cilvēki tika nogalināti uz Holendes ceļiem un 1973.gadā 450 no tiem bija bērni. Nīderlandes mammas un tēvi izgāja ielās, lai beigtu šo vardarbību. Tie bloķēja satiksmi, izveidoja patruļas pie skolām un vienkārši izgāja ielās. Tiem bija pamata sauklis “Beidziet slepkavot bērnus!” 

Video par to kā notika šie piketi Nīderlandē

Ja normāli nesaprot, ka šādi organizēt satiksmi nedrīkst, tad cilvēki iziet ielās. Tas jau vairākus gadus ļoti miermīlīgā veidā notiek Latvijā, kad 1.maijā pulksten 13:00 pie Dailes teātra sabrauc daži tūkstoši cilvēku, lai piedalītos Kritiskās masas braucienā. Šo cilvēku paliek arvien vairāk gadu no gada. Tā ir miermīlīga demonstrācija, kur cilvēki bez plakātiem, bez agresijas, bet draudzīgā noskaņojumā izbrauc pa Rīgas ielām tur, kur tiem gribās, tur, kur tiem vajag. Šī demonstrācija notiek visā pasaulē, kur ir slikta attieksme pret cilvēkiem satiksmē. Nav sliktie cilvēki, kas brauc mašīnās. Slikti ir apstākļi, kuri radīti tā, ka drošāk ir bērnu vest uz skolu ar mašīnu, jo ar kājēm ejot vai riteni braucot, viņu noslepkavos kāds cits ar mašīnu.

“Rīgas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā 2030.gadam” manis minētās prioritāes gājējs – riteņbraucējs – sabiedriskais transports kā primārie ir minētas. Un nav vairs jādiskutē par to kā vajag. Līnija uz Brīvvības ielas vienlaikus simbolizē pareiza lēmuma parakstīšanu. Ir beidzot jāsāk darīt! Un neatkarīgi no tā, kura partija pēc desmit dienām būs vai nebūs ievēlāta. Tas ir aicinājums pilnīgi visim Latvijas iedzīvotājiem: Beigsim slepkavot mūsu bērnus un izveidosim tiem drošu infrastruktūru!

Ar ko jārēķinās demokrātiskas valsts vēlēšanās

Publicēts: 18.05.17 | Sadaļa: blogs

 

Vēlēšanas ir tas brīdis, kad uzpeldēt var jebkas – sākot ar kompromātiem, neredzētiem cilvēkiem, iepriekš nezināmiem varoņiem, plānprātiņiem, sabiedriskajiem darbiniekiem, māksliniekiem, sportistiem, zinātniekiem, militārpersonām, atriebības kāri cilvēki, tautsaimnieki, uzņēmēji, mācībspēki un smagā darba darītāji. Pilnīgi jebkas, kas ir iespējams, pieļaujams, tas var notikt politikā. Taču nav tā, ka sabiedrībai uz šo procesu nav pilnīgi nekāda ietekme. Deputāti ir sabiedrības spogulis. Ja dzirdat sakām, ka Saeimā 10, 20 vai 70%  ir galīgi aprobežoti, tad rodas jautājums – kas tādus ievēl? Un atbilde ir vienkārša – tos ievēl tādi, kas ir uz viena viļņa. Tādi, kas garīgi un mentāli saprotas. Un tā ir atbilde, cik gudra vai negudra ir sabiedrība. Paskaties vienkārši sabiedrības spogulī. Bet vai kaut ko var mainīt? Var, bet tikai izglītotību. Inteliģents, gudrs, zinošs cilvēks nekad nespēs nobalsot par garā vāju, iespējams psihiski slimu vai vāji informētu cilvēku. Gudrs cilvēks atpazīst, kas ir kas. Neizglītots izvēlas emocionāli tādu kāds ir viņš pats vai kādu, kas skaļāk, atraktīvāk spēj pateikt to, ko viņš pats domā. Tā ir arī Latvijas un visas pasaules demokrātijas nelaime, kuras cēlonis ir vāji izglītotā tautā. Neizglītots nespēj saredzēt un atrast kopsakarības, neredz sistēmu, sistēmisku pieeju, tam ir cita izpratne par ilgtspējīgu attīstību, taču viņiem ir vairāk izteiktas primitīvas pamatvērtības un instinkti, kas arī vada ceļā uz izvēli pie urnas.

Vairāk »

Sējas ielas Grāmatu skapis

Publicēts: 18.05.17 | Sadaļa: blogs

 

Grāmata priekš manis ir izziņas avots. Tāds pat kā klausīšanās, skatīšanās, nogaršošana, saošana un sataustīšana. Var lasīt grāmatu un neko no tās negūt, var pasēdēt tukšā telpā bez logiem un gūt daudz atziņu un pieredzi. Viss ir atkarīgs no tā kā izmanto galvu. Tādēļ es neesmu grāmatu lasītājs. Es esmu infromācijas ieguvējs no visa un, iespējams, ka no grāmatām, ja tajās ir tas, ko es meklēju. Man ir grūti noturēt uzmanību lasāmvielā, ja izlasījis vienu lapaspusi neesmu neko jaunu ieguvis. Man rodas sajūta, ka grāmatas autors mēģina mani apzagt. Man rodas sajūta, ka es sevi, savu laiku apzināti izniekoju. Es tos brīžus būtu varējis izmantot, lai kaut ko radītu, kaut ko izdarītu, kaut kādā veidā sevi vai citus bagātinātu. Es nemīlu romānus. Es nelasu romānus, es lasu aforismus. Aforisms ir no nezālēm izravēts romāns. No laba aforisma var uzrakstīt daudzus romānus, bet ne katru romānu ir iespējams sakoncentrēt vienā aforsimā.

Un tas nav stāsts tikai par romāniem, bet par grāmatām kopumā. Man gribās, lai tās ir dzīvelīgas, lai tās visu laiku kāds lieto. Pretājā gadījumā tās ir tāpat kā automašīnas, kuru nopērk, vienu reizi izbrauc un tad ieliek garāžā uz mūžiem. Tad pērk nākamo, aiznākamo……….. Manā izpratnē tas nav saprātīgi. Tas nav lietderīgi un nav videi draudzīgi. Tā nav ilgtspējīga attīstība. Cik daudz koki ir nocirsti, lai uztaisītu grāmatu plauktus, lai tajās sakrautu un gadiem gulētu no nocirstiem kokiem saražotas tonnām grāmatas. Kad grāmata izlasīta, tai ir jādodas tālāk pie nākamā lasītāja. Un manā izprantē nav svarīga grāmatas tirāža, bet gan cilvēku skaits, kuri ir bagātinājušies no tās infromācijas, kura ir bijusi grāmatā. Tādēļ arī nolēmu dot gan savām, gan radu, gan draugu, kaimiņu un svešinieku grāmatām vēl kādu mūžu. Tā arī radīju pie sava mitekļa žoga grāmatu skapi. Cik man zināms, tad šis ir pirmais publiskais ielas grāmatu skapis Rīgā. Taču tādi skapji varētu būt gan diskiem, gan bērnu mantām, gan augu sēklām un citām lietām, kuras paliek pāri, nevajadzīgas vai nokalpojušas. Uztaisi arī Tu skapi un dāvā prieku citiem, kam vairāk nepieciešams.
Skapī var ikviens paņemt kādu grāmatu arī tad, ja nav, ko nolikt vietā. Svarīgi ir vismaz kādai grāmatai iedot otro, trešo, astoto mūžu. Grāmatu skapī arī atrodas viesu grāmata, kurā var ierakstīties katrs, kas ir apmeklējis skapi. Var ierakstīt jebko – atziņu, novērtējumu, pārdomas, vēlējumu, secinājumu vai šī brīža noskaņu. Varbūt kāda ierakstītā emocija būs vērtīgāka par visu, kas atrodas skapī

Tie, kas nodarbojas ar Geocaching, jeb slēpņošanu, tiem skapis kalpo arī kā slēpnis. Un Jūs zināt kā to darīt. 

 

Ja jau esi pie skapja, tad atzīmējies arī Foursquare.  #GramatuSkapis

Papildus informācija par dažādām lietām, vietām, notikumiem, pasākumiem, kultūru un vēsturi Bieriņu apkaimē var iegūt www.marupite.lv

Plašajā internetā par skap ir komentēts šādi: 

  1. http://apollo.tvnet.lv/zinas/bierinu-iedzivotajs-neparasta-veida-iepriecinajis-kaiminus/794147
  2. http://skaties.lv/izklaide/raibumi/burviga-ierosme-bierinu-iedzivotaji-izveidojusi-publisku-gramatu-skapi/
  3. https://www.fenikssfun.com/bildes/gramatplaukts-bierinos-5956
  4. http://nra.lv/latvija/riga/209054-foto-bierinos-realizeta-fantastiska-ideja-par-publisko-biblioteku.htm
  5. http://tautaruna.nra.lv/latvija/riga/209054-foto-bierinos-realizeta-fantastiska-ideja-par-publisko-biblioteku/

Mana uzruna Latvijas Zaļās partijas kongresā

Publicēts: 3.04.17 | Sadaļa: blogs

  Vairāk »

Ceļus var glābt ceļu nozares reforma, nevis akcīzes nodokļa izmantošana ceļiem

Publicēts: 28.02.17 | Sadaļa: blogs

BYlbaaXIcAAp7Ln

Jau vairākus gadus diskutē par to, ka tad, kad degvielas lietotāju samaksātā nauda par degvielas akcīzes nodokli 100% apmērā aizietu ceļa nozarei, tad Latvijā ceļi būtu ideāli. Ir runas un parakstu vākšana par Autoceļa fonda atjaunošanu vai izveidi. Daudzi autovadītāji vēl tagad uzskata, ka maksā Ceļu nodokli, kaut tādu Repšes valdība atcēla senajā 2002. gadā. Šādi un vēl citi argumenti ir noveduši pie tā, ka Saeimas Tautsaimniecības komisijā diskutē par to, ka tas par ko maksā autovadītāji un auto īpašnieki, ir jāpaliek “ģimenē”. Vērsīšu uzmanību uz dažiem argumentiem kādēļ esmu pret to, ka naudu dāļā tāpat – bez ilgtermiņa plāna. Vairāk »

Arhīvs: 12345...102030...Pēdējā »
Viesturs Silenieks