laime ir slinka – tā pati pie tevis nenāks, pašam jāiet pēc tās

Ziemas velo brauciens pa Braslu

Publicēts: 25.01.14 | Sadaļa: blogs


Ziema ir tas brīnišķīgais laiks, kad upes ir aizsalušas un pa tām var braukt ar divriteni. Jau vairākus gadus, kad sals ir noturējies pāris nedēļas un ledus kļuvis pietiekami biezs, lai pa to varētu braukt, es ņemu velosipēdu un cenšos paskatīties uz dabu no cita skatu punkta.

IMG_2186

Vairāk »

Zaļā mirāža. Latvijas interesēm neatbilstošs elektrotransporta konkurss

Publicēts: 24.01.14 | Sadaļa: blogs

Ministru kabinets plāno apstiprināt “Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta finansēto projektu atklāta konkursa „Siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšana transporta sektorā – atbalsts elektromobiļu un to uzlādes infrastruktūras ieviešanai” nolikumu” , kas izdots saskaņā ar likuma „Par Latvijas Republikas dalību Kioto protokola elastīgajos mehānismos” 10.panta trešās daļas 1.un 2.punktu.

Sarezģīts nosaukums, bet lietas būtība ir tā, ka par 5 miljoniem (5 012238,12 ) EUR izsludināts konkurss, kura rezultātā būtu iespējams par – 1 670 746,04 EUR iegādāties Elektromobiļus, kuru ātrums ir līdz 90 km/h. Precīzāk M1 klase, kas ir vieglais pasažieru transports. Piemēram VW e-up.

 nissan-e-nv200

Vairāk »

Kā es veidotu aizsardzības politiku Latvijā

Publicēts: 21.12.13 | Sadaļa: blogs

Aizsardzība ir drošības sajūtas radīšana iedzīvotājiem. Tā ir kā apdrošināšanas polise, kura cerams nekad nav jāpielieto. Aizsardzība ir kā apsardzes uzņēmums tavam īpašumam, kurš atsteidzas palīgā tikai tad, kad tas ir nepieciešams. Taču ir viena atšķirība – katrs Latvijas iedzīvotājs ir Aizsardzības sistēmas dalībnieks un kā nodokļu maksātājs arī “līdzīpašnieks”. Tādēļ arī šai nozarei jāpieiet kā sava “uzņēmuma” saimniekiem. Ir pilnīgi neloģiski guldīt iekšā naudu nezinot kāds no tā ir labums, kāda atdeve un paredzamie ieņēmumi. Armija nepelna, taču armija rada apstākļūs, kuros pelna tautsaimniecība. Kara apstākļos pelna kā iekarotāji un resursu pārņēmēji vai kā ieroču noieta tirgus palielinātāji vai kā ietekmes nodrošinātāji. Miera apstākļos aizsardzība ir tā, kura spēj radīt noietu vietējiem zinātniekiem, inženieriem un ražotājiem, pakalpojumu sniedzējiem. Kā arī atbalstot savus vietējos ražotājus un ar savu praktisko piemēru testējot un ar savu piemēru rādot ārvalstu militārajiem spēkiem Latvijas preci. Jeb to, ko mūsu pašu cilvēki ir spējuši radīt militārajām vajadzībām. Aizsardzībai ir jāpieiet kā tautsaimiecības jomai. vienā vārdā sakot – katru iepirkumu, katru darbību, katru rīcību, kuru aizsardzības joma dara ir jāvērtē tikai caur vienu prizmu – konkrēti sev pajautājot – “Kas Latvijai no tā?”

imagesApzinos, ka Latvijā mēs neražojam tankus, neražojam helikopterus un zemūdenes. Taču mūsu cietumnieki šuj formas. Tad kādēļ nestrādāt pie tā, lai šuj arī citu valstu armijām? Kaut vai tikai pogas štancē un eksportē. Ir zināms, ka Latvijā mēs spējam būvēt kuģus un arī tos remontēt. Latvijā tiek ražoti Zviedrijas bezpilotu lidmašīnām spārni. Latvijā tiek remontēti helikopteri. Tad gadījumā, ja tiks pirkti helikopteri jāizvēlas ne tikai tos pēc militārās funkcionalitātes, bet arī pēc civilās – lai glābšanas darbos, civilajā aizsardzībā un katastrofu medicīnā tie būtu pielietojami. Pilotiem arī ir nepieciešami regulāri treniņi. Un nosacījums ir, lai Latvijā atrastos to remonta serviss. Pretējā gadījumā Latvijas armija savus vecos helikopterus remontējot Ukrainā, kur serviss piederot aizbēgušā Ukrainas prezidenta dēlam.  Tas attiecas arī uz visiem citiem darbiem. Ja ar remontu, apkalpošanu varēs pelnīt Latvijas uzņēmēji, tad varbūt nākotnē kaimiņvalstu militāristi un ne tikai viņi, izmantos Latvijas uzņēmumu, kurš būs izaudzis pateicoties Latvijas armijas pasūtījumiem.

Tas pats attiecas arī uz ēdināšanu, higiēnas līdzekļiem, smērvielām un pilnīgi, pilnīgi uz jebko citu. Naudai ir jāpaliek Latvijā! Ir tikai pāris kritēriji, kas jāievēro – nedrīkstam arī neloģiski pārmaksāt un nedrīkst izvēlēties tādu vietējo risinājumu, kas apdraud karavīru drošību.

Aizsardzības minisrijai ir aktīvi jāstrādā kopā ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru. Aizsardzības nozarei ir jāiesaista uzņēmēji un uzņēmējiem ir jāiesaista aizsardzības speciālisti. Militārie atašeji ir “militārie vēstnieki”. Tiem ir jāseko līdzi ne tikai militārajai politikai, tendencēm un informācijai, bet arī jācenšas atrādīt Latvijas militārās nozares sasniegumi tautsaimniecības jomā. Militārais atašejs var droši piedāvāt Latvijas preci.

Tikai tad, kad uzņēmēji sapratīs, ka aizsardzības nozare tiem gādā peļņu, tie sapratīs kādēļ maksā nodokļus un kādēļ uztur šo nozari. Tikai tad, kad nozare sāks ienest līdzekļus, tad ministram ir pamats prasīt algas paaugstinājumu Latvijas karavīriem.

Ir jāpārskata civilpersonu skaits nozarē attiecībā pret armijas lielumu. Manā izpratnē tie, kas īzriko armiju ir pārlieku daudz pret armijas mazskaitlīgumu.

Profilēšanās profesionālismā. Ņemot vērā to, ka mēs esam maza ekonomika, tad mēs nevarēsim atļauties jaudīgu, dārgu kara tehniku. Tas nozīmē, ka nepieciešams izmantot cilvēkresursu priekšrocības. Uzsvaru likt uz “mazo ļaunumu”. Profesionālām diversijas vienībām, snaiperiem un viņu apmācību starptautiskā līmenī, kas vienlīdz kalpotu kā izglītības eksports. Tie ir sapieri, izlūki utml. Tātad augstas klases speciālisti, kuri noder gan dalībai starptautiskās misijās, gan īpaši arī vietējos apstākļos.

Jāstiprina zemessardze. Zemessardzes loma ir pārāk maz novērtēta. Ideālais mērķis būtu, ja vairums Latvijas iedzīvotāju būtu zemessardzē.

Civilās aizsardzības likums paredz to, ka katastrofu vai kara gadījumā jāiesaista brīvprātīgie. Latvijā nav izstrādāta sistēma par brīvprātīgajiem. Kur, kam un pie kā pieteikties? Kā šos cilvēkus reģistrē, sagrupē un lietderīgi izmanto. Sevišķi šāda sistēma nav kara gadījumā.  Mūsdienu apstākļos tam laiks būs minūtes, nevis dienas. Tādēl jārada spēcīga civilās aizsardzības sistēma, kurā var iekļaut gan vienkāršus brīvprātīgos, bet it īpaši bijušās militārpersonas un bijušos, esošos iekšlietu struktūru darbieniekus. Jāparedz brīvprātīgo izglītošana un kvalitātes uzturēšana regulāri. Civilā aizsardzība japaredz visās tautsaimniecības nozarēs, veidojot plašu civilās aizsardzības brīvprātīgo organizāciju tīklu, kuri strādā ikdienā un sevišķi krīzes situācijās.

Jāpārdomā un jāizanalizē riski, un, iespējams, jāievieš kaujas ieroču glabāšana mājas apstākļos. Tādejādi var panākt to, ka militāras krīzes gadījumā katrs iedzīvotājs ir karavīrs. Tas ir mehānisms kā par privāto naudu var uzturēt daļu aizsardzības un nodrošināt ieroču iegādi par privāto naudu. Latvijai krīzes gadījumā ir jāspēj noturēties vismaz dažas dienas līdz sabiedrotie spēj ierasties. Pretējā gadījumā Latviju var ieņemt 2 stundu laikā, ieskaitot pusdienas.

Par ko vajadzētu padomāt braucot ar divriteni ziemā

Publicēts: 13.12.13 | Sadaļa: blogs


IMG_7652

Ir dažkārt dzirdēti cilvēki, kuri saka, ka velosipēds ir izdomāts, lai brauktu vasarā. Ir arī tādi, kas pauž, ka mūsu ziemas nav piemērotas ritenbraukšanai. Taču ir tādi, kas gadu gadiem ziemā pārvietojas ar velosipēdu un nesaprot par ko runā tie, kam pietrūkst spēja, drosme vai izdoma, lai varētu braukt arī ziemā. Viņi vienkārši brauc. Būtiskākais ir attieksme un sapratne. Pirmajā reizē braukt ziemā liekas izaicinājums, taču nezinu nevienu, kurš pirmajā reizē, kad pamēģinājis braukt ziemā būtu teicis, ka tas bija riebīgi, nepatīkami un neiespējami. Tieši otrādi – smaids sejā un patīkama piedzīvojuma sajūta. Esmu pat cilvēkus pirmajam ziemas braucienam izvedis ceļojumā, kad ārā ir -28 grādi un neviens nav guvis nekādus apsaldējumus. Pārsvarā pirmā kļūda tiem, kas sagatavojušies braukt, ir pārlieku tuntulēšanās. Gatavojas tā, lai nenosaltu, taču pārsvarā ir tā, ka pārkarst. Taču no savas kalnos kāpšanas pieredzes varu teikt – es nezinu nevienu, kas kalnos būtu gājis bojā no pārkaršanas, bet amputētus pirkstus no nosalšanas gan esmu redzējis. Tādēļ labāk sākumā vairāk, nekā mazāk. Pēc tam pati sapratīsi kā vajag pareizi. Taču neskatoties uz to, došu dažus padomus no personīgās pieredzes, lai iemaņu apgūšanas laiks ir nedaudz īsāks. Šoreiz vairāk rakstīšu par “tautas braukšanu” nevis sportu. Nevis par to, lai labi izkstītos klājies ar reklāmām, bet, lai bez sevišķiem papildus izdevumiem varētu kā transporta līdzekli izvēlēties velosipēdu.

Vairāk »

Velo infrastruktūra ziemā (Skolas iela Rīgā)

Publicēts: 9.12.13 | Sadaļa: blogs

Kas notiek uz Skolas ielas velo celiņa?

Jāsaprot, ka ziema ir pilnīgi normāla dabas parādība, nevis ārkārtas apstākļi. Tādēļ dažkārt nesaprotu čīkstēšanu par to, ka nevar pabraukt ar mašīnu un, ka netīra ielas utt. Interesanti novērot, ka reti kurš riteņbraucējs sūdzas par laika apstākļiem ziemā, jo tie, kas brauc, tie ir gatavi ziemai. Ne pa velti, vecie vīri pa ziemu atstāj Žigulīti garāžā un līdz pavasarim nevelk laukā, jo viņiem bail par sāli un rūsu. Kā arī bail sadauzīt. Kam bail, salsts vai baža nosmērēties, tie izvēlas citu pārvietošanās veidu nevis velosipēdu. Un tas ir normāli, ka atkarībā no laika apstākļiem, atkarībā no situācijas  cilvēki, kuri ir radoši un loģiski, spēj mainīt pārvietošanās veidu. Taču visbiežāk auto vadītāji ir neapmierināti ar to, ka netiek uz priekšu, ka nav, kur nolikt auto utt. Par gājējiem ir savādāk – tiem tiešām jāiet pa netīrītu ceļa nomali, kur jābrien pa sašķūrētām kupenām. Pa ceļu gājējiem pārvietoties ir aizliegts un arī bīstami. Pilsētās ietves mēdz būt netīrītas vai tās ir norobežotas dēļ no jumtiem krītošām lāstekām vai ēku remonta darbiem un gājēji cenšas atrast drošāko ceļu kā pārvietoties. Taču jāņem vērā, ka stabilitāte uz divām kājam nav tik liela kā automobīlim atrodoties uz 4 atbalsta punktiem. Pie kam, ar apaviem kājas mēdz slīdēt uz visām pusēm un nokrišanas iespējas ir krietni lielas.

Braukšana ar velosipēdu ziemā daļai ir izaicinājums, bet tiem, kas to dara jau vairākus gadus, tā ir pilnīgi normāla un ikdienišķa parādība. Pie kam, braucot ar velosipēdu nav problēmas ar sniega šļuru, kāda tā ir gājējiem, kuriem jābrien ar apaviem pa to. Ritenbraucējs tam visam ir pāri. Nav slapjas kājas un ar sāli balti apavi.

Taču runāot par infrastruktūru, riteņbraucējiem, savukārt, ir savas problēmas – tie, kas brauc ar velo ziemā, tie ziemai ir sagatavojušies un nemaz nečīkst. Taču vienīgā lieta un vieta par kuru riteņbraucēji ir neapmierināti, ir velo celiņu kopšana. Un tas ir tikai tādēļ, ka Ceļu satiksmes noteikumi liedz braukt pa brauktuvi, ja tai blakus ir velo celiņš. Tas nozīmē, ka nav citas vietas vai citu apstākļu, kur braukt. Juridiski ir iespēja braukt pa ietvi, taču tā kā gājēji ne pārāk labi pārzina Ceļu satiksmes noteikumus, tad tie ir neapmierināti un norāda uz to, ka riteņbraucējam jābrauc pa blakus esošo velo celiņu. Un pēc loģikas viņiem taisnība arī ir. Ja reiz ir īpaša vieta, tad pa to ir ari jābrauc. Kā arī – riteņbraucējiem pašiem nepatīk braukt starp gājējiem, jo tas ir diezgan bīstami un nevar droši, ērti un ātri pārvietoties. Tātad paliek pāri tikai velo celiņš. Ja nebūtu šāda norma, ka obligāti pa šo celiņu jābrauc, tad ne tikai ziemas laikā, bet arī citos apstākļos, kad celiņš nav braucams, tad riteņbraucēji brauktu pa brauktuvi.

Skoals un Stabu stūrī

Viesturs Silenieks