Ja sievietei dāvāsi ziedus tikai tad, kad esi nogrēkojies, tad brīdi, kad gribēsi uzdavinēt tēpat, tad viņa pati izdomās par ko esi nogrēkojies (Maslova teorija)

Delegācija no Latvijas dosies uz pasaulē lielāko velo konferenci

Publicēts: 7.06.17 | Sadaļa: blogs

VELOCITY_LOGO

Eiropas Riteņbraucēju federācija jau kopš 1980.gada, kad Brēmenē notika pirmā Velocity konference, katru gadu organizē pilsētvides, ekonomikas, vides, tūrsima, veselības un transporta nozares speciālistiem plaša mēroga pasākumu, kurā tiek diskutēts par nozīmīgākajiem sasniegumiem, inovācijām, zinātniskiem atklājumiem un satiksmes risinājumiem. Konference katru gadu notiek citā kontinentā un citā reģionā, lai pēc iespējas vairāk iesaistītu visas pasaules speciālistus.

2017.gada velo konference no 13.-16.jūnijam notiks Nijmegenas(Nijmegen) pilsētā Nīderlandē, kur, kā min konferences organizātori, dalībnieku skaits varētu būt rekordliels – tuvu 2000. Jāmin, ka konference ir domāta tikai nozares speciālistiem, tādēļ dalība tajā ir ierobežota. Šī gada konference izcelsies ar to, ka tā notiks valstī, kurā ir vislielākais riteņbraucēju skaits pasaulē rēķinot uz vienu iedzīvotāju. Nīderlandē aptuveni 35% iedzīvotāju kā primāro pārvietošanās veidu min riteņbraukšanu. Tādās pilsētās, kā Amsterdama, riteņbraucēju skaits ikdienas satiksmē sastāda 38%, Zwolle 46% un Grnoningenā 31%. Pie kam, reģions, kurā notiks konference ir visattīstītākais velo infrastrukūras ziņā – daudz jauni tehnloloģiski risinājumi, jauna pilsētplānošanas pieeja un satiksmes risinājumu izmantošana – paralēli veloceļiem ir izbūvētas ātrgaitas velosipēdu maģistrāles, tiek izmantoti risinājumi, kur prioritāte satiksmē ir gājējiem un riteņbraucējiem, tiek izmantotas telefonu mobilās aplikācijas, lai mainītu apgaismojumu, ieslēgtu luksafora zaļo gaismu prioritāri riteņbraucējiem un daudz, daudz citi risinājumu.

Konferenci atklās Nīderlandes karalis un pasākumu viesu sarakstā ir plānota Eiropas Komisijas un Eiropas parlamenta Transporta komitejas vadība, vairāku pasaules valstu ministri, pilsētu mēri, satiksmes organizēšanas speciālisti, zinātnieki. Šis gads būs pirmā reize, kad no Latvijas Velocity konferencē piedalīsies delegācija, kuras sastāvā būs speciālisti no Ceļu satiksmes drošības direkcijas, Latvijas Valsts ceļiem, projektēšanas uzņēmums “IE.LA”, biedrības “Latvijas Velo infromācijas centrs” un “Latvijas Riteņbraucēju apvienības”. Neskatoties uz to, ka velo infrastruktūrai vislielākā nepieciešamība ir pašvaldībās, nevienas Latvijas pašvaldības speciālisti nav pieteikušies. Nākamajā gadā Velocity konference notiks Rio de Ženeiro, bet 2019.gadā Dublinā.

 

Vairāk: https://www.velo-city2017.com

 

Latvijas Riteņbraucēju apvienība nomainīs Latvijas Velo infromācijas centru Eiropas Riteņbraucēju federācijā

Publicēts: 7.06.17 | Sadaļa: blogs

2017.gada 11.jūnijā Nīderlandē, Edes(Ede) pilsētā esošajā veloparkā “De Fietser” notiks Eiropas Riteņbraucēju federācijas(European Cyclistsfederation, (ECF)) gadskārtējā sanāksme, kurā pulcēsies biedri no 88 organizācijām un 47 valstīm. Latviju šajā pasākumā pārstāvēs Latvijas Velo informācijas centra biedrs un Latvijas Riteņbraucēju apvienības valdes priekšsēdētājs Viesturs Silenieks.

ECF sanāksmes mērķis ir apstiprināt nākamā gada budžetu un stratēģiju, ievēlēt jaunus valdes locekļus, kā arī uzņemt jaunus biedrus. Šogad ECF ir plānots uzņemt arī Latvijas Riteņbraucēju apvienību, kura tādejādi nomainīs Latvijas Velo infromācijas centru, kā Latvijas pārstāvi federācijā. Latvijas Velo infromācijas centrs iestājā ECF 1999.gadā, sāka  īstenot Latvijā tādu federācijas projektu kā EuroVelo, strādāja pie Velotransporta attistības  valsts programmas izstrādes  1999-2015. gadam un tā biedri piedalījās daudzās kampaņās, velotūrisma maršutu izstrādē pašvaldībās, konsultējis uzņēmumus, pašvaldības un nozares speciālistus.

Latvijas Riteņbraucēju apvienība ir Latvijā lielākā ikdienas riteņbraucējus, riteņbraukšanas veicinātājus, ražotājus, tirgotājus, satiksmes organizētājus, projektētājus, arhitektus apvienojoša organizācija, kurā ir 55 biedri – juridiskās personas. Latvijas Riteņbraucēju apvienība dibināta ar mērķi veicināt ikdienas un tūrisma riteņbraukšanas kā satiksmē ērta, ekonomiska, veselīga un videi draudzīga pārvietošanās veida attīstību Latvijā. Apvienība dibināta 2010.gada 23.novembrī.

Latvijas Riteņbraucēju apvienība, kā lielākā šāda veida organizācija Baltijas valstīs, ir izpelnījusies plašu starptautisko atpazīstamību, tādēļ tā tika uzaucināta iestāties Eiropas Riteņbraucēju federācijā, vienlacigi kļūstot par federācijas pārstāvi Latvijā.

 

Papildus saites: 

De Fietser

European Cyclists federation

Latvijas Velo informācijas centrs

Latvijas Riteņbraucēju apvienība

Kādu es vēlētos Rīgu…….

Publicēts: 26.05.17 | Sadaļa: blogs

(Vēlēšanās nekandidēju)

Rīga, 2017
Zaļā programma

R Ī G A
MODERNA, SKAISTA, INTELIĢENTA, BĒRNIEM DROŠA, SENIORIEM TĪKAMA, ZAĻA PILSĒTA AR KOPTĀM PAGĀTNES LABĀKAJĀM VĒRTĪBĀM

Lai to sasniegtu, ir daudz darāmā, taču būtisks nosacījums ir visu cilvēku vēlme savstarpēji sadarboties un izpalīdzēt. Es Rīgas sabiedrību gribu redzēt kā lielu ģimeni – kā talciniekus, kuri spēj vienoties kopīgam mērķim neatkarīgi no vecuma, dzimuma, politiskās, reliģiskās piederības vai tautības, lai plecu pie pleca tiektos uz kopīgo ideālu, kura ceļa karte ir aprakstīta manā programmā.
Ar novecojošu domāšanu, ar iepriekšēju un uz aizspriedumiem balstītu pieeju jaunas izmaiņas nevar sasniegt un modernu pilsētu nevar izveidot.
Autotransporta sastrēgumiem nav politiskās piederības, nolaistām arhitektūras pērlēm nav ticības, un grūstošiem ūdensvadiem nav tautība. Policistam, mediķim, ugunsdzēsējam, kas glābj kāda rīdzinieka dzīvību nav piederības – viņš ir sava darba, savas pilsētas un valsts patriots.

VIETA PASAULĒ
Rīga ir stagnējoša pilsēta attīstībā, kultūrā, inovācijās, iedzīvotāju vecumā. Rīga sāk “smakot“ uz pārējo Eiropas pilsētu fona. Beidzamajos gados rīdzinieki ir aizmukuši no Latvijas vai bēg uz Pierīgu, kur cilvēku skaits turpina tikai augt. Cilvēki mūk, jo tiem ir vēlme dzīvot mierā, klusumā, tīrākā, zaļākā vidē, vietā, kur modernāki bērnudārzi un skolas, kur dzīves, un sadzīves apstākļi ir patīkamāki un lētāki. Aizmūk tieši turīgākie cilvēki, kuriem ir pietiekami ienākumi, lai uzbūvētu paši savu mājokli (pēdējos 10 gados Rīgas centru ir pametuši ap 50% iedzīvotāju). Viņi aizmūk un saviem nodokļus paņem līdzi.

Rīga cenšas šos cilvēkus pievilināt ar Rīdzinieka kartēm, vilina deklarēties Rīgā, vai soda, paaugstinot nekustamā īpašuma nodokli. Šis ir īstermiņa risinājums, jo cilvēki vienmēr izvēlēsies dzīvot tur, kur labāki apstākļi un dzīves vide. Cilvēki turpinās mukt, ja pilsēta nemainīsies. Ar šādu tendenci Rīga zaudēs metropoles statusu, kas nozīmē pazušanu no starptautiskās arēnas kā maznozīmīga, brūkoša pilsēta, kuras varai pietrūkst spējas veicināt attīstību. Tas neizbēgami novedīs pie tā, ka ārvalstu uzņēmējiem, iespējamiem investoriem zudīs pārliecība par Rīga un Latviju kopumā kā vietu, kur sākt uzņēmējdarbību.

Rīgai ir jākļūst zaļai – tas nozīmē ilgtermiņā domājošai! Cilvēki jāsaliedē nevis cīņā pret pilsētas varu, bet gan cīnoties visiem kopā par labāku nākotni. Rīgā ir daudz dažādu tautību cilvēki, kurus jāvieno kopīgiem mērķiem, kopīgiem darbiem, kopīgiem ideāliem, kopīgai kultūrai un svētkiem. Rīgas latvietis, ceturtdaļlatvietis, Rīgas ukrainis, baltkrievs, igaunis, ebrejs un krievs ir mūsējais, un, ja vien šis cilvēks atbalsta mūsu pilsētu un mūsu valsti, viņš ir mūsējais. Mēs Rīgā nemeklējam ienaidniekus, bet tikai sabiedrotos, lai kopīgiem dažādu nacionalitāšu spēkiem strādātu Rīgas un Latvijas labā. Ir jāatbalsta cilvēku iniciatīvas, jākļūst atraktīvai, veselīgai, zaļai un vienlaicīgi modernām tehnoloģijām ražojošai pilsētai. Rīgā ir jāattīsta industriālās zonas, kurās var strādāt daudz cilvēku un daudz ražot, tādejādi veicinot Rīgas un Latvijas ekonomisko izaugsmi. Tas ir veids kā maza nācija, mazā valstī var būt kā labs piemērs visai pasaulei, ka ar darba mīlestību un savstarpējo atbalstu var radīt izcilas valsts galvaspilsētu, kur ikkatrs ir patriots.

Rīga ir viena no Eiropas galvaspilsētām, taču pilsētas ārpolitika un ambīcijas nepretendē uz vietu Eiropas nozīmīgāko pilsētu un politiķu saimē. Mēs esam pārāk pieticīgi un neticīgi, un tas ir jāmaina! Rīgas varai ir iespēja iezīmēt ne tikai galvaspilsētu, bet visu Latviju pasaules nozīmīgo pilsētu sarakstā. Rīga var būt nozīmīgs spēlētājs gan sadarbībā ar Austrumiem, gan Rietumiem, kā arī ar Dienvidiem un Ziemeļiem. Rīgas domē vajag profesionālu Ārlietu ministrijas pārstāvi, kas uztur un sekmē attiecības ar sadraudzības, sadarbības pilsētām un veicina Rīgas starptautisku atpazīstamību. Rīgai jābūt starptautisko organizāciju vai to pārstāvniecību mājvietai. Tā tiktu piesaistīts starptautiskais un noturēts pašmāju intelekts, izglītota vietējā sabiedrība un radītas papildus iespējas augsta līmeņa speciālistiem. Būtu darbs viesnīcām, ēdināšanas iestādēm, kultūras un tirdzniecības vietām. Tas ir veids, kā uz Latviju atvest pasaules gaišākos prātus.

Rīga ir ne tikai Baltijas valstu ģeogrāfiskais centrs, bet ar savām aktivitātēm un pievilcību kļūtu par Austrumeiropas valstu labāko pilsētu un Ziemeļeiropas attīstības jauno centru. To var izdarīt tikai tad, ja Rīga būs cilvēkiem pievilcīga un tīkama – piesaistīs ar intelektu, ar gaišu un modernu dzīvesstilu, drošu un skaistu pilsētvidi, inovāciju centriem, universitātēm, pasaules mēroga diskusiju klubiem un domnīcām, izdaudzinātiem jaunajiem pašmāju uzņēmumiem (startapiem), izkoptu un unikālu kultūru, un laipniem cilvēkiem.

Ar vārdiem Rīgā, ar darbiem pasaulē!
Sena latviešu paruna vēsta – ar darbiem Rīgā, ar vārdiem aizkrāsnē. Un kā redzam gadsimtiem ejot, nekas nav mainījies – tā nedrīkst turpināt!

Strādājot Rīgā ir jādomā ne tikai par savu pilsētu, bet par valsti kopumā. Latvijas Nacionālā attīstības plāna vīzija ir “Latvija – zaļākā valsts pasaulē”. Zaļi nozīmē domāt un darīt ilgtermiņā. Zaļi nozīmē dzīvot taupīgi, lai vecumdienās justos brīvi un pašpietiekami. Tas attiecināms gan uz cilvēkiem, gan pilsētas pārvaldi, gan uzņēmējdarbību, gan sabiedrisko dzīvi Rīgā. Zaļi ir nacionālās drošības pamatnosacījums. Tas nozīmē būt neatkarīgiem enerģētikā, transportā, ražošanā, medicīnā, drošībā un kultūrā. Tikai tad, ja pašam viss ir, tad var pastāvēt un būt neatkarīgs. Zaļā politika ir vērsta uz darba vietu radīšanu, strādājot ar jaunām tehnoloģijām. Zaļā domāšana ir vērsta uz vietējo ražošanu, mazāka skaita transporta pārvadājumiem un vietējo izglītības celšanu tādejādi radot ekonomisko izaugsmi.

RĪGA VISIEM
Rīgā tiekas visi, uz Rīgu brauc visi, caur Rīgu lido un kuģo daudzi, jo Rīga ir Latvijas transporta, administratīvais un darījumu centrs. Rīga nepieder tikai rīdziniekiem – tā ir Latvijas pilsēta. Lai arī Rīga nekad nebūs gatava, Rīga ir pilsēta, ko ceļam un veidojam visi kopā.
Attīstot Rīgu, ir jārēķinās ar situāciju valstī kopumā. Rīga nav valsts valstī vai atrauta no Latvijas – cilvēki, kas dodas uz Latviju, dodas uz Rīgu. Tie, kas brauc uz Rīgu, atrodas Latvijā. Tādēļ jo īpaši būtiska ir Rīgas un valdības sadarbības loma. Tai ir jābūt komandai, nevis lūdzēja vai konkurentu diktatūrai. Lai šo panāktu, ir jābūt intelektuālai Rīgas pārvaldībai. Ātra, moderna, mūsdienīga un draudzīga tiem, kas grib strādāt savā nozarē.

Rīga vienmēr ir bijusi un būs pilsēta, kura pulcē daudz dažādu tautību cilvēkus. Tie, kas ienākuši mūsu pilsētā – tie ir mūsējie. Par viņiem ir jārūpējas, viņi ir jāaizstāv, viņus jāaicina strādāt rīdzinieku labā. Neatkarīgi no tā vai tā ir uzņēmējdarbība, strādnieka darbs vai kultūra, neatkarīgi no tā, vai tas ir latvietis, lietuvietis, krievs, baltkrievs vai ukrainis – Rīgā viņš ir rīdzinieks.

Ja viņš nevēlas cienīt un mīlēt Latvijas un Rīgas pilsētas tradīcijas, cilvēkus un viņu vērtības, tad mēs darīsim visu, lai pēc iespējas ātrāk palīdzētu šim nelaimīgajam no Rīgas izkļūt. Jāmainās pilsētas politikai jeb varas domāšanai. Varas domāšana un uzskati maina pašvaldības darbiniekus vai to domāšanu, tie maina vidi, vide veido cilvēkus. Zaļa pilsētvide pievelk ikvienu. Tādēļ Rīgai ir jāiesaistās Eiropas zaļo pilsētu tīklā (http://greencities.eu). Pašvaldības darbiniekiem ir jāmācās un jāiegūst modernākā un ilgtspējīgākā pilsētu veidošanas pieredze pasaulē, izglītojot pašvaldības darbiniekus.

Zaļās tehnoloģijas, zaļā enerģētika, cilvēku un pašvaldību pašpietiekamība sakņojas katra cilvēka pašpietiekamībā. Saules baterijas elektrības ražošanai, enerģijas uzkrāšana, taupīšana un dalīšanās tajā ir priekšnoteikums neatkarīgai un stiprai tautsaimniecībai. Nevis cilvēkam jābūt atkarīgam no monopolu enerģijas piegādes, bet valstij jābūt atkarīgai no katra cilvēka saražotās enerģijas.

PIERĪGA
Beidzamajos gados Rīgai tikpat kā nav sadarbība ar Pierīgas pašvaldībām. Neskatoties, ka Pierīgai ir kopīga transporta, ūdens un kanalizācijas sistēma, atkritumu saimniecība un daudz kas cits, tomēr sarunas un sadarbība tikpat kā nenotiek. Iespējams, ka šķērslis ir atšķirīgais politiskais sastāvs Pierīgas un Rīgas pašvaldību vadībām. Tas tikai padziļina ieilgušo attiecību krīzi Rīgai ar Pierīgu un pārējo Latviju. Jautājumos, kas skar cilvēku un uzņēmējdarbības dzīves kvalitāti politiskā piederība jāliek pie malas un jādomā par cilvēkiem. Cilvēki ikdienā dodas uz darbu Rīgā pat vairāk nekā no 100 km attāluma, tādējādi nereti Rīgas problēmas kļūst par visas Latvijas problēmām. Tas jāmaina un jāsāk ar transporta infrastruktūru. Vecāki brauc uz darbu Rīgā un ved līdzi savus bērnus. Tādēļ Rīgai jābūt bērniem drošai. Ja pilsēta ir bērniem droša, tad tā ir droša gan vecākiem cilvēkiem, gan cilvēkiem ar kustību traucējumiem, gan tūristiem, gan darbaļaudīm. Tas attiecas gan uz infrastruktūras lietošanu, gan pakalpojumiem, gan kriminogēni drošu pilsētvidi, gan uzturēšanos Rīgas apkaimēs. Izsmalcināta vienkāršība ir saprotama un skaidra lietošanā, un rada drošības sajūtu ikvienam.

Pilsētas zaļās plaušas un pārtikas klēts
Pašvaldības uzņēmums Rīgas Meži apsaimnieko Pierīgas mežu zaļo rotu. Ap Rīgu esošie meži ir “Rīgas zaļās plaušas”. Tādēļ par Pierīgas dabas un vides kvalitāti lielā mērā ir atbildīga tieši Rīga. Beidzamajos gados mežu apjoms Pierīgā ir samazinājies (kādi dati to apstiprina? Te derētu daži cipari salīdzinājumā pa gadiem), kas pasliktina vides kvalitāti gan Pierīgā dzīvojošiem, gan rīdziniekiem.

Pierīgas lauksaimniekiem ir jākļūst par Rīgas pārtikas klēti. Īsas transportēšanas distances mazāk grauj ceļus, mazina sastrēgumus, rūpējas par infrastruktūras saglabāšanu labā stāvoklī vienlaicīgi nodrošinot svaigāku pārtiku un ātrāku naudas apriti ekonomikā. Tādēļ rīdzinieki var radīt papildus atbalstu Latvijas lauku ģimenēm, atbalstot vietējos ražotājus un stiprinot vietējo tautsaimniecību.

Rīga – valdības dienaskārtības noteicēja
Ja Rīga vēlas, tā var norādīt arī to, kas valdībai jādara. Rīga var būt paraugs visai Latvijai. Rīgā ir 55% no Latvijā reģistrētiem uzņēmumiem un komersantiem, tādēļ Rīgai ir jāstrādā valsts mērogā un jācīnās par uzņēmēju interesēm. Diemžēl Rīgas ietekmes valdībā tikpat kā nav. Ir jāstiprina Rīgas uzņēmēju brālība gan jautājumos, kas skar Rīgas pašvaldību, gan valsti kopumā. Rīgas pašvaldībai ir jābūt uzņēmējiem pretimnākošai, taču uzņēmējdarbība nedrīkst būt uz iedzīvotāju veselības, vai vides kvalitātes pasliktināšanās rēķina, bet gan vienam otrus papildinošai un iesaistošai.

RĪGAS APKAIMES
Rīgā ir 58 apkaimes – Purvciems, Pļavnieki, Bolderāja, Āgenskalns, Dārziņi, Bieriņi, Mežaparks un daudzas citas. Ir jāveido un jāstiprina apkaimju iedzīvotāju biedrības, kuras pašas uztur rūpi par savu apkaimi, kuras pašas spēj organizēt notiekošo savā teritorijā. Tie ir entuziasti, kuri bez atlīdzības ir gatavi nākt talkā savai apkaimei, apkaimes iedzīvotājiem un pilsētai kopumā. Viņi rūpējas par drošību, par vides kvalitāti, satiksmes organizāciju, kā arī veido kultūras un sporta dzīvi. Tie ir cilvēki, uz kuriem jābalsta Latvijas un Rīgas nākotne, jo tie neprasa, kas viņiem par to būs. Pašvaldībai ir jānodrošina tieša, ātra un ērta informācijas apmaiņa ar apkaimēm. Rīgas pašvaldības mājaslapā ir jāizveido platforma, kur būtu visu apkaimju sadaļas, kur iedzīvotāji var saņemt informāciju par savu un sev interesējošām apkaimēm. Par vietu, kur dzīvo, kur strādā, kur mācās vai uzturas. Cilvēki nespēj izsekot visiem notikumiem Rīgas pašvaldībā un lielai daļai cilvēku patiesībā ir mazsvarīga informācija par to, kas notiek pilsētas otrā malā. Tādēļ jābūt iespējai operatīvi saņemt informāciju par to, kas notiek ar ceļu un ūdensvadu remontiem, satiksmes organizācijas, sabiedriskā transporta izmaiņām, kultūras pasākumiem, sabiedriskiem notikumiem, kā arī par drošību un citiem jaunumiem katram savā apkaimē. Šajā platformā jābūt iespēja arī apkaimju biedrībām un entuziastu grupām ievietot un rediģēt savu informāciju. Tādejādi tiktu panākta daudz lielāka un precīzāka apkaimes iedzīvotāju informēšana un apkaimju biedrībām nevajadzētu tērēt līdzekļus savu individuālo mājaslapu uzturēšanai. Visa informācija būs vienuviet.

Pašvaldībai jānodrošina apkaimju iniciatīvu atbalstīšana, budžetā paredzot līdzekļus apkaimju “fonda naudai”, kur katrs brīvprātīgi var ziedot savai apkaimei.

Apkaimēm jākļūst par Rīgas identitātes veicinātājām. Reti kurš iedzīvotājs ir informēts par savas apkaimes robežām un par tās vēsturi. Tādēļ Rīgas pašvaldībai ir jāizstrādā apkaimju identitātes koncepcija un jāveicina katras apkaimes atpazīstamība. Būtu ļoti skaisti un patīkami, ja, iebraucot apkaimē, varētu redzēt tās nosaukumu. Tas veicinātu gan lokālpatriotisma nostiprināšanu, gan darbotos kā izziņas līdzeklis rīdziniekiem un ceļotājiem par atrašanās vietu.

VIDE – DABA IENĀK PILSĒTĀ
Rīgai ir jākļūst par viszaļāko pilsētu Eiropā. Rīgā jābūt skaistiem dārziem, parkiem, skvēriem, alejām, ielu apstādījumiem un apzaļumotām ēkām, terasēm, palodzēm, balkoniem. Pilsētai jāzied! Ziedi un zaļumi priecē cilvēkus, tie veicina laimi, sirsnību un dzīvesprieku. Cilvēkiem ir jāļauj justies pilsētā kā dabā. Ne velti cilvēki pēc darba nedēļas vēlas izrauties, aizmukt no pilsētas tuvāk ūdeņiem, tuvāk zaļumiem, lai uzņemtu enerģiju no dabas un atgrieztos atkal darba ikdienā.

Ne visiem ir iespējas doties uz saviem laukiem, ne visiem ir tādi apstākļi, kas ērti ļauj nokļūt dabā, jo īpaši vecāka gada gājuma cilvēkiem. Tādēļ dabai ir jāienāk pilsētā.

Ja pilsētvide tiek radīta bērniem, bērnu izpratnei, bērnu domāšanai, bērnu pārvietošanās vajadzībām, tad tā būs vienlīdz droša gan veciem cilvēkiem, gan cilvēkiem ar kustību traucējumiem, gan visiem pārējiem. Veciem cilvēkiem ir ļoti svarīga vienkārša bez šķēršļu infrastruktūra ar iespēju atpūsties uz ielas malās izvietotiem soliņiem.

Uzskatu, ka jāveic lielākā koku stādīšanas kampaņa pilsētas vēsturē – pilsētai jābūt zaļai, jo augi ir tie, kas uzlabo gaisa kvalitāti, rada patvērumu karstās vasarās, uzlabo dzīves apstākļus un uzlabo garastāvokli. Pilsētā jāveido zaļie koridori, kas savieno pilsētas parkus un skvērus.

Pret Rīgas pašvaldību ir uzsākta Eiropas Komisijas procedūra par gaisa piesārņojuma pārsniegšanu, kuru rada autotransports. Tādēļ vienam no izaicinājumiem ir jābūt gaisa piesārņojošo avotu ierobežošana vai pat izskaušana. Pilsētai ir jāveicina tāds transports, kas nerada gaisa piesārņojumu (izplūdes gāzes un trokšņus). Visās jomās jāievieš princips “piesārņotājs maksā”.

AS Rīgas meži ir jāpārstāj izcirst Rīgas mežus. Rīgas meži ir Rīgas zaļās plaušas. Tie absorbē Rīgas radīto gaisa piesārņojumu un palīdz pilsētai dzīvot svaigā gaisā.
Rīgas pašvaldības iestādēm jābūt kā paraugam visiem Latvijas iedzīvotājiem kā ilgtspējīgas attīstības skola un absolūti labais piemērs. Pašvaldības ēkām jābūt ar zemām uzturēšanas izmaksām, kuras tiecas uz pašpietiekamību enerģijas ražošanā un patēriņā. Tā ir elektrības taupība, ūdens un siltuma efektivitāte, tā ir ikdienas resursu taupīšana visās jomās – papīrs, dokumentu aprite, transportēšana, dzeramais ūdens un tā patēriņš, bioloģiskie un Latvijā ražotie telpu uzkopšanas līdzekļi. Tā ir pārtika, darba un reprezentācijas materiāli. Rīgai jākļūst par paraugu zaļai saimniekošanai. Tas nav stāsts tikai par zaļa dzīvesveida tēlu, bet gan par taupību, par ekonomiju, veselīgu (bez ķīmijas) darba vidi, par vietējās tautsaimniecības atbalstīšanu un ilgtspējīgu attīstību.

RĪGĀ IR JĀSAKĀRTO ATKRITUMU SAIMIECĪBA. Atkritumu apsaimniekošanas sistēmai ir jābūt pašvaldības pārziņā. Ir jāveicina atkritumu šķirošana un kvalitatīva dalīto atkritumu savākšana. Jāievieš samaksa par atkritumu konteineru svaru (ceļot konteineru, tas automātiski tiek nosvērts), nevis par vienību. Tādejādi būs godīga samaksa nevis par tukša konteinera izvešanu, bet par reālo atkritumu daudzumu. Tas motivēs cilvēkus nemest konteineros būvgružus, tas motivēs šķirot atkritumus. Ir jāpanāk, ka katram īpašumam ir līgums ar atkritumu apsaimniekotāju, jo tas nodrošinās to, ka atkritumus neved uz mežu.

Pašvaldībai ir jāiesaistās savu iedzīvotāju izpratnes veidošanā par vides lomu, vides aizsardzību, organizējot vai atbalstot vides aizsardzības pasākumus, sākot ar apkaimju labiekārtošanas talkām, lekcijām, konkursiem kolektīviem par zaļāko uzņēmumu pilsētā, pasākumiem bērniem utml. Ir jāsadarbojas ar Vides konsultatīvo padomi par vides jautājumiem Rīgā.

VESELĪBA
Rīdzinieku veselības aprūpes iespējas ir vislabākās Latvijā. Rīgā ir sastopami un salīdzinoši labi pieejami visi labākie Latvijas speciālisti. Neskatoties uz to, rīdzinieku veselības stāvoklis nav labāks par citiem Latvijas iedzīvotājiem. Vāja veselība ir ne tikai katra indivīda privāta lieta, tā ir valsts diagnoze kopumā. Zems darba ražīgums, zemi nodokļu ieņēmumi no ražošanas, milzīgi izdevumi pabalstos, palielināti izdevumi veselības aprūpē novēlotas ārstēšanās dēļ. Tā visa pamatā ir savlaicīga rīcība, lai saslimstība nesāktos. Un tomēr, ja cilvēks ir saslimis, ir jārīkojas, lai to ātri diagnosticētu un savlaicīgi novērstu. Prevencijas jomā ir jārada tādi dzīves un darba apstākļi, lai novērstu kaitīgo ietekmi uz veselību.

Ja pašvaldība veicinās iepirkumos bioloģiski audzētas pārtikas iegādi skolēniem, tad ir iespēja saņemt labu un veselīgu uzturu. Pašvaldībai būtu lietderīgi radīt apstākļus, kur ģimenes ārsta prakse ir ne vairāk kā 20 minūšu gājiena attālumā no iedzīvotāja dzīvesvietas. Sadarbojoties ar valsti, jārada sistēma, kur iedzīvotājus bez “mirstamās kaites” ved uz ārstniecības iestādēm, kur sniedz primāro medicīnisko aprūpi, tādejādi atslogojot darbu tām slimnīcām, kurām ir jāstrādā ar akūti slimiem vai smagas traumas guvušiem pacientiem. Tas nodrošinās, ka smagi slimiem cilvēkiem ir ātrāka iespēja saņemt medicīnisko palīdzību. Rīgas pašvaldībai jāizvērtē iespēja iegādāties Linezera slimnīcu, kura var kalpot par augsta līmeņa aprūpes un rehabilitācijas centru cilvēkiem pēc operācijām to atlabšanas procesā. Lai piekļūšana pie slimnīcām būtu ērtāka, Rīgas pašvaldībai ir jāizveido sabiedriskā transporta pieturas tuvāk Austrumu (Gaiļezera) slimnīcas un Stradiņa slimnīcas jaunā korpusa, lai sasirgušiem cilvēkiem nav jāiet simtiem metru līdz slimnīcas durvīm.

Veselība ir mūsu katra personīgā lieta un lielā mērā par veselību, tās uzturēšanu ir atbildīgs katrs pats. Taču, ja analizē veselības problēmu un mirstības datus Latvijā, tad lielā daļā gadījumu veselīga dzīvesveida veicināšanu var ietekmēt pašvaldība. Piemēram, pēc Pasaules veselības organizācijas datiem Latvijā autotransporta radīta gaisa piesārņojuma dēļ ik gadu mirst ap 2000 cilvēku. Taču satiksmes organizācijas jautājumi ir tiešā pašvaldības rīcībā. Latvijā 35,2% iedzīvotāju ir liekais svars, 21,3% ir aptaukošanās, 25% skolu bērnu ir liekais svars. Taču skolas, skolu vide un skolu apkārtne ir tiešā pašvaldības pārziņā. Vislielākā mirstība Latvijā ir no mazkustīga dzīvesveida radītām sirds asinsrites slimībām, kuru rezultātā pāragri katru gadu mirst ap 16000 cilvēku. Ap 9000 mirst no onkoloģiskām kaitēm, kuru izraisītājs ir gan gaisa piesārņojums, gan sadzīves ķīmija, gan neveselīga pārtika un lielā mērā arī mazkustīgs dzīvesveids. Trešā lielākā mirstība Latvijā ir no otrā tipa cukura diabēta, kur lielā mērā ir neveselīgas pārtikas lietošana un mazkustīga dzīvesveida ieradumi. Šie ir pamata iemesli kādēļ rīdziniekiem jārada apstākļi, lai cilvēkiem būtu iespēja uzturā lietot veselīgu pārtiku un būt fiziski aktīviem – vairāk staigāt un mazāk sēdēt, vairāk pārvietoties ar kājām, velosipēdu nekā nekustīgi atrasties transportā. Radīt labvēlīgus apstākļus tādam transportam, kas mazāk rada gaisa piesārņojumu. Tas ļauj secināt, ka, jārada izdevīgāki apstākļi kājām gājējiem, riteņbraucējiem, sporta inventāra lietotājiem. Nepieciešams atbalstīt tādu transportu veidus, kuri rada mazāku gaisa piesārņojumu attiecībā uz viena cilvēka pārvietošanu. Tādēļ prioritāri ir velotransports, sliežu transports, sabiedriskais transports un tam seko vieglais elektrotransports. Šie principi ir tie, uz kuriem jābalsta transporta organizācija pilsētā.

SOCIĀLĀ DROŠĪBA
Latvijas ekonomiskā situācija patlaban nav spoža. Ir jāvecina tāds modelis, kur viens otru papildina, bet nevis subsidē, dotē, pārmaksā tiem, kas nevēlas darīt. Ar pašreizējo sociālo sistēmu var arī nesagaidīt savu pensiju vai arī tā būs nepietiekama. Cilvēkam svarīgākais ir veselība, pārtika un miteklis. Pašvaldībai ir jāatbalsta grūtībās nonākušie rīdzinieki, taču pašvaldība nevienam neko nedāvina. Katram ir jābūt līdzatbildīgam un līdzāsdarbojošamies katrā atbalsta sistēmā. Pašvaldība ir tikai partneris atbalstā, nevis dāvinātājs tam, kas nevēlas strādāt, nevēlas līdzdarboties. 

MĀJOKĻI
Nenoliedzami, Rīgā dzīvošanas izmaksas ir augstākas nekā vidēji Latvijā. Tas nozīmē, ka cilvēkiem ir jārēķinās ar mobilu dzīvesveidu un jāpielāgojas finansiālajām iespējām. Tas nozīmē, ka mājokļa izvēle kļūs arvien elastīgāka. Mājoklis tuvāk skolai vai skola tuvāk mājoklim, mājoklis tuvāk darbam, kas samazina transporta un ceļā pavadītā laika izmaksas. Mājoklis tuvāk vecākiem, tuvāk kvalitatīvākai dzīvesvidei. Mājoklis tādu, kādu var atļauties, nevis primāri tāds, kāds ir sapņos. Tas nozīmē, ka jābūt radošākam, brīvākam savos aizspriedumos un lēmumos. Cilvēkiem būs jāaug līdzi laikam, jābūt brīviem. Taču tādai politikai ir nepieciešama izglītība. Izglītība ir mazas nācijas pastāvēšanas pamatvērtība un tai ir eksistenciāla nozīme. Cilvēkiem Latvijā ir jāaug līdzi pasaules jaunākajām tendencēm un pat tās jāapsteidz ieviešanā, lai mēs būtu kā paraugs citiem, nevis kā izkalpotāji citu idejām. Mums ir jābūt gudrākiem, bet tas nozīmē izglītotākiem. Pašvaldībai, sadarbojoties ar privātajiem attīstītājiem, ir jārūpējas par tiem cilvēkiem, kurus jaunie nama īpašnieki izliek no dzīvokļiem un netiek ierādīta jauna, līdzvērtīga dzīvojamā platība. Pašvaldībai ir jābūvē augstas kvalitātes jauni īres nami, kurus uz ilgtermiņa nomaksu jādod primāri tiem, kas ir augsta līmeņa speciālisti un vēlas ar ģimeni pārcelties uz Rīgu, lai strādātu. Īres namiem jābūt pieklājīga, oriģināla un moderna izskata, nevis kā trušu būriem – daudzos stāvos un visām kūtīm vienādām. Tie nav sociālie nami, tie ir nami, kuri būvēti ar sociālu atbildību. Nākotnē šiem namiem jāiekļaujas kopējā mājokļa tirgū, tādēļ tiem ir jābūt līdzvērtīgiem mājokļu konkurencē.

IZGLĪTĪBA, INTEREŠU IZGLITĪBA
Jāveicina droša un skaista, bērniem draudzīga un vecākiem saudzīga skolu (arī bērnudārzu) vide. Tas nozīmē, ka nokļūšanai uz skolu un ārpusklases nodarbībām ir jābūt ērtai un drošai. Atsākoties skolas laikam, atsākās automašīnu sastrēgumi, tādēļ jārada drošs ceļš uz katru skolu. Kvalitatīvas, platas, ērtas ietves, samazināts autotransporta ātrums izglītības iestāžu tuvumā, velo infrastruktūra ir apstākļi, kas veicina autotransporta lietotājiem izvēlēties ērtākus ceļus, nevis gar skolu. Tas veicinās cilvēkus kļūt veselīgākiem, vairāk pārvietoties ar kājām, velosipēdiem un sabiedrisko transportu.
Otrs nosacījums ir izveidot drošas velosipēdu novietnes Rīgā pie katras izglītības iestādes. Bērnu dārzos ir sevišķi svarīgi radīt apstākļus, lai būtu iespējams atstāt zem jumta bērnu ratus, skrejriteņus, ragavas, velo piekabes, bērnu sēdeklīšus un velosipēdus gan pieaugušajiem, gan bērniem.

Kustoties (ejot kājām, braucot ar velo) smadzenes saņem krietni vairāk skābekļa un tas savukārt veicina domāšana, uzlabojas sekmes mācībās un veidojas pozitīvas emocijas attiecībā pret sevi un citiem. Diemžēl 23% Latvijas skolēnu ir liekais svars un vislabāk ar to cīnīties jau no mazotnes, pieradinot bērnus būt veselīgiem ikdienā, nevis kampaņveidīgi un ar diētām – bērniem ir jāiet, jābrauc uz skolu ar velosipēdiem, skrituļdēļiem, skrituļslidām un citos kustīgos veidos, nevis jāveicina to mazkustīgums. Pētījumi rāda, ka bērni, kuri dodas paši uz skolu, ir možāki un pirmajās stundās labāk spēj uzņemt jauno mācību vielu un mazāk slimo, nekā tie bērni, kas brauc uz skolu ar sabiedrisko transportu, vai kurus ved ar automašīnu.

Daudzi vecāki sūdzas, kas bērniem ir smagas skolas somas. Par šo problēmu nesūdzas tie vecāki, kuru bērni brauc uz skolu ar velosipēdu un mantas ved velo somā uz bagāžnieka.

Skolā bērniem ir jābūt iespējai dabūt Latvijas laukos bioloģiski audzētu pārtiku. Ēdienreizēm jābūt tikai no bioloģisko zemnieku saimniecību saražotās produkcijas. Tas ir ne tikai veselības jautājums, bet arī atbalsts vietējiem ražotājiem, vietējiem pārvadātājiem, vietējām ģimenēm. Tas ir veids kā zaļā domāšana mijas ar zemnieku vajadzībām. Neveselīgu ēšanas paradumu rezultātā bērniem arvien vairāk tiek konstatēta saslimšana ar cukura diabētu.

Visām Rīgas skolām jābūt energoefektīvām – siltinātām, ar energoefektīvu apgaismojumu iekštelpās un apkārtējā teritorijā, kvalitatīvu apkures sistēmu un labu ventilāciju.

Visām Rīgas skolām jāiesaistās ekoskolu tīklā. Tas mainīs nākamo paaudžu apziņu un Latvijas attīstību ilgtspējīgas attīstības virzienā.

Izglītības iestāžu teritorijās ir jābūt bērnu satiksmes drošības laukumiem, lai bērni laikus apgūst satiksmes drošību, lai tiem ir iespēja jau ceturtajā klasē nokārtot ceļu satiksmes noteikumu testu un būt pietiekami patstāvīgiem uz ceļa. Visiem Rīgas skolēniem jābūt labām Ceļu satiksmes noteikumu zināšanām.

Pašvaldībai ir jāsadarbojas ar uzņēmējiem un atbalstītājiem, lai izglītības iestāžu teritorijās būtu dažādi aktīvās atpūtas pavadīšanas laukumi ar labu infrastruktūru un aprīkojumu – skrejriteņi, bumbas un citas atrakcijas, lai bērniem ir radoši un interesanti izklaides veidi, nevis identiski bērnu laukumi kādi ir publiski pieejamos parkos. Taču bērnu atrakciju laukumiem jābūt drošiem, sertificētiem un ar termiņā paredzētu ražotāja uzturēšanu.

Bērnu nodarbībām maksimāli jābūt dabā un fiziski aktīvā veidā. Bērniem ir jāskrien, jādauzās, nevis jāsasienas vienā virvē kā kara gūstekņiem un lēnām, nesarunājoties savā starpā jānovelk laiks, līdz atsākas darbs telpās.

Nedrīkst būt “labās” un “sliktās” skolas, tāpat kā labie un sliktie skolu bērni – visas skolas ir vienlīdz izcilas.

ĀRPUSKLAŠU IZGLĪTĪBA
Bērnam ir svarīgi pilnveidoties ne tikai izglītības iestādē, bet arī papildus nodarboties ar izzinošām un personību pilnveidojošām nodarbēm intelektuālā, garīgā un fiziskā jomā. Tādēļ ir jārada apstākļi, ka ikvienam bērnam ir iespēja apmeklēt dažādus pulciņus un nodarbes. Pašvaldībai ir jāveicina dialogs ar izglītības iestāžu darbiniekiem, lai tie, kopā ar vecākiem, palīdz izzināt bērna vēlmes un spējas un kopīgi censties rast labākos risinājumus jaunas personības veidošanā. Mūsu pienākums ir palīdzēt bērnam saprast viņa stiprās puses un izvēlēties nākotnes nodarbošanos.

Bērna izziņu var paplašināt dažādas praktiskas lietas – pašvaldības un privāto uzņēmumu apmeklējumi, „Ēnu dienas” un cita veida ierosmes, kas palīdz izzināt un izvēlēties nākotnes profesiju. Interešu izglītībai ir jābūt ļoti plašai, tādēļ jācenšas atbalstīt visdažādākās ieceres, kuras piedāvā biedrības un aktīvisti, brīvprātīgie, kuri gatavi interesantā veidā nodarboties ar bērniem – taisot pulciņus, ejot uz izglītības iestādēm un stāstot. Skolām ir jāveicina bērnu aktivitātes dabā – pārgājieni ar tūrisma elementiem, orientēšanās un vecākās klasēs arī slēpošana, velo braucieniem, laivu braucieniem un dabas tūrisma elementiem. Taču šādi pasākumi jāorganizē tā, lai nediskriminētu tos bērnus, kuriem nav finansiāla iespēja iegādāties vai iznomāt inventāru vai samaksāt naudu par ekskursiju. Pašvaldībai šādi bērni ir jāatbalsta. Bērniem jāmācās uzturēties dabā, nebaidīties no kukaiņiem, slapjuma, nakšņošanas teltī un jāatīsta spēja būt patstāvīgam. Tas veido personību un izpratni par dabas nozīmi. Tas saliedē kolektīvu. Bērniem ir jāveicina iesaiste mazpulkos un jaunsardzē, jo tur gūtās zināšanas paplašina redzesloku, veicina bērnos patriotismu un izpratni par valstiskumu.

Viena no problēmām ārpusklašu izglītībā ir pulciņu un nodarbību sasniedzamībā. Vecāki daudz tērē laiku ceļā, lai bērnu vestu no izglītības iestādes uz nodarbībām. Vecāko klašu skolēniem ir jārada tik droši apstākļi, lai tie paši varētu nokļūt uz pulciņiem. Tas nozīmē, ka ir jābūt drošai pilsētvidei.

Rīgā jāuzbūvē moderns zinātnes parks, kas pulcētu bērnus, pusaudžus un pieaugušos no visas pasaules. Tas būtu objekts ar praktiskiem un apmeklētājiem pieejamiem visdažādākajiem eksperimentiem, atraktīviem, izziņu veicinošiem elementiem. Šāds objekts radīs interesi vietējos jauniešos un piesaistīs tūkstošiem cilvēku no visas pasaules, kam Rīga paliks atmiņā kā radošu, intelektuālu un uz zinātni balstītu iedzīvotāju pilsēta.

SATIKSME
Rīgā ir 1187 km ceļu, bet 257km no šiem ceļiem nav asfaltēti. Tas nav galvaspilsētas cienīgi! Smilšu ceļi jau pāris simtgades turpina radīt putekļus, rada netīrīgu un nepatīkamu vidi rīdziniekiem – netīras ēkas, pagalmi, nav iespējams turēt atvērtus logus un vēdināt telpas, apavi, apģērbs, automašīnas kļūst netīras – Rīga turpina kļūt netīrāka. Rīgā beidzamajā desmitgadē ir uzbūvētas ap 120km jaunas ielas, taču ap 60 tūkstošiem cilvēku ir Rīgu pametuši. Kārtīgs saimnieks salabo veco, noasfaltē brūkošo un tad ķeras būvēt jaunu. Cilvēki neizvēlas braukt pa sliktu ceļu, bet labāk stāv sastrēgumā. Sakārtojot vecās, bedrainās, neasfaltētās, ielas, būtu iespējams palielināt labas kvalitātes ceļus par 200 km. Veco ceļu sakārtošana (asfaltēšana, bruģēšana) nedrīkst nākotnē radīt bīstamāku un nekvalitatīvāku dzīves telpu šo ielu apkārtnē dzīvojošajiem. Jaunam ceļam jāuzlabo, nevis jāpasliktina apstākļi apkārtnes cilvēkiem.

Rīgā katru dienu iebrauc ap 130’000 automašīnu. Kopā ar Rīgā dzīvojošajiem autovadītājiem tiek radīti sastrēgumi, to rezultātā dīkstāves ekonomikai, piesārņojums, avārijas, ceļu bojāšana u.c. nelaimes. Rīgas pašvaldībai ir jāiesaistās šo negatīvo procesu vadīšanā un neitralizēšanā.

95% no Rīgas apkaimju iedzīvotājiem uzskata, ka vislielākās bailes ikdienā cilvēkiem rada satiksme, nevis kriminogēnā situācija. Cilvēkiem ir bailes iziet no mājas. Cilvēki drudžaini vaktē savus bērnus, lai tiem neuzbrauktu kāds ar automašīnu vai velosipēdu. Cilvēkiem Rīgas ielās jājūtas tikpat droši kā mājās, jo tikai tad viņi uztvers pilsētu kā savu. Ja pilsētu veidos mašīnām, tad pilsētā dzīvos mašīnas. Ja pilsētu veidosim cilvēkiem, tad tajā dzīvos cilvēki. Pilsētas varai ir jāmīl cilvēki, nevis transports. Gājējiem jājūtas kā karaļiem uz ietvēm un nekāds transports, sastatnes, remonti, preču piegāde, komunikācijas, to kustību nedrīkst aizkavēt vai traucēt.

Ir jāsamazina vieglo automašīnu atrašanās pilsētas centrālajā daļā, iekšpus dzelzceļa lokam(Rīgas kodols). Lai to panāktu, ir jārada cilvēkiem ar automašīnām cita veida alternatīvas – stāvparki, ērts sabiedriskais transports, ērta iešana kājām, ērta velo infrastruktūra. Visās ielās, kur ir sabiedriskais transports, ir jādomā par ātrāku sabiedriskā transporta pārvietošanos – sabiedriskā transporta joslas, tehnoloģijas, kas nodrošina zaļo gaismu krustojumos sabiedriskajam transportam, bonusi tiem, kas noliek mašīnu stāvparkos un pārsēžas uz sabiedrisko transportu vai velosipēdu.

Sabiedriskā transporta pieturām jābūt aprīkotām ar elektronisku tablo, kurā var redzēt sabiedriskā transporta pienākšanas laiku, kas ir pēc reālās situācijas, nevis tikai pēc kustības ieplānotā grafika.

Sabiedriskā transporta pieturās ir jāmaina atkritumu urnas pret citām – nevis atklāta tipa, kurās var ielikt no mājām atnesto atkritumu maisu, nevis tādas, kuras trūkumcietēji var izrakņāt, vējš izpūst un putni izvandīt, bet tādas, kurās var ielikt maza gabarīta atkritumus – maksimāli pudeles lieluma. Sabiedriskā transporta pieturās esošās urnas nedrīkst būt par bezmaksas mājsaimniecībās radīto atkritumu izgāztuvēm. 

Sabiedriskā transporta dotēšanai no pašvaldības vai valsts puses ir jābūt samērīgai, lai tā uzturēšana nekrājas kā saistības nākamajām paaudzēm. Atbalsta sistēmai pasažieru pārvadājumiem jābūt pamatotiem ar ekonomiskiem un vides aizsardzības kritērijiem – transports ar mazāku gaisa piesārņojumu atbalstāms vairāk. Likumsakarīgi, ka mazāk piesārņojošs transports ir arī modernāks un kvalitatīvāks, un tādejādi lietotājam tīkamāks. Tādā veidā var panākt sabiedriskā transporta kvalitātes celšanu un pasažieru pieplūdumu. Būtiska loma ir pasažieru vilcienam, tādēļ jāveicina pasažiera vilciena pieturu ērta sasaiste ar pārējiem transportlīdzekļiem – kvalitatīva, ērta gājēju infrastruktūra, automašīnu piebraukšanas iespējas pie stacijām un tuvu sasniedzams sabiedriskais transports.

Ir stingri jāpievērš uzmanība satiksmes organizācijai ēku vai ceļu remonta laikā. Nav pieļaujams, ka ietves ir slēgtas un cilvēkiem jāpārvietojas pa nenorobežotu brauktuvi, vai darbi uz veloceļa liek riteņbraucējiem pārkāpt satiksmes noteikumus. Satiksmes organizācija remonta darbu laikā nedrīkst pasliktināt apstākļus vecākiem cilvēkiem, mammām ar bērnu ratiņiem vai invalīdiem. Jānovāc no ietvēm šķēršļi, kas traucē ērtu pārvietošanos – neloģiski izvietotas ceļa zīmes, stabi un citi traucēkļi. Jāseko ārvalstu labākajam piemēram, ka ceļa zīmes izvieto nevis ietves vidū, bet tuvāk ēkai un uz izvirzītas konsoles, tādejādi paplašinot izmantojamo publisko telpu.

Stingri jāseko pilsētas attīstības plānos noteiktajām prioritātēm – ietve iešanai, brauktuve braukšanai un stāvvieta stāvēšanai. Transportam jāatrodas uz brauktuves, nevis uz ietvēm. Gājējs pilsētā ir prioritāte, pēc tam riteņbraucēji, sabiedriskajai transports un tikai tad cita veida vieglie pasažieru transporti.

Krustojumiem tuvākās stāvvietas jāatstāj piegādes transportam, invalīdiem un velosipēdiem. Tas atrisinās situāciju, ka piegādes transports stāv uz veloceļiem, ietvēm, nosprosto krustojumus, vai traucē pārvietoties visiem citiem satiksmes dalībniekiem.

Tuvākajā laikā pilsētas centrālajā daļā jāizveido elektrotransporta ātrās un lēnās uzlādes stacijas. Tas pilsētas centrā vairāk motivēs atrasties ar videi draudzīgāku transportu, kurš palēnām izkonkurētu cilvēkiem un videi nedraudzīgāko.

Rīgas pašvaldībai turpmāk savām vajadzībām ir jāiegādājas tikai elektrotransports vai velosipēdi. Līdz 2025. gadam jānomaina viss vieglo mašīnu autoparks ar iekšdedzes dzinējiem. Pašvaldības darbiniekiem ir jārāda priekšzīme, kas veicinās lielāku izpratni par pareizas infrastruktūras radīšanu elektrotransportam un velotransportam.

Vecrīgā un visā Rīgā ir jāatļauj retro auto (antīkais automobilis ar oficiālu statusu) stāvēšana ikvienā maksas stāvvietā. Latvijā ir nepilni simts šādu spēkratu. Ar tiem ir jālepojas, tie piesaista gan vietējo, gan ārvalstnieku uzmanību.

Jārealizē Velotransporta attīstības koncepcija un jāuzsāk darbs pie jaunas koncepcijas, uzstādot jaunus, daudz ambiciozākus mērķus. Rīgai ir jābūt labākajai pilsētai Ziemeļaustrumeiropā velo infrastruktūras ziņā. Galvaspilsēta nedrīkst atļauties apzināti radīt ceļu infrastruktūras brāķus! Jārada izcila velo infrastruktūra, tāpēc projektēšanā jāpiesaista tādi profesionāļi, kuriem ir pieredze Nīderlandē un Dānijā, kas ir labākās valstis pasaulē šajā jomā.

Jāizveido kvalitatīvas velosipēdu novietnes pie Dzelzceļa stacijām, autoostas un citiem satiksmes mezgliem, sevišķi sasaistot ar stāvparkiem. Statistika rāda, ka mēneša laikā Pasažieru vilcienā tiek pārvadāti pat 26000 velosipēdu, kas nozīmē, ka šie visi ir potenciālie novietņu lietotāji. Patlaban Centrālajā stacijā ir statīvs 10 velosipēdiem. Tur jābūt drošai velosipēdu novietnei ar jumtu.

Kvalitatīvas un drošas velosipēdu novietnes spētu piesaistīt daudz vairāk vilciena pasažierus, tādejādi atslogojot ceļu satiksmi. Velosipēdu novietnes ir nepieciešamas sevišķi pilsētas centrālajā daļā, kur ir daudz biroju, veikalu un ēstuvju. Jau šobrīd esošās velosipēdu novietnes daudzviet ir pārpildītas un velosipēdi tiek slēgti pie kokiem, stabiem, nesti kāpņutelpās un iekštelpās. Tas rada nekārtīgu izskatu, rada neērtības cilvēkiem un bojā īpašums. Velosipēdu novietnēm jābūt izvietotām tā, lai tās netraucē pārvietošanos gājējiem. Iekšpagalmos, jāizveido segti un slēgti velosipēdu stāvparki, kuros velosipēdus, bērnu ratus, ragavas un citu inventāru būtu iespējams droši atstāt pa nakti.

Pilsētai ir jāatbalsta publiskā velo noma, kura būtu katrā lielākā transporta mezglā un katrā apkaimē būtu vairāki velosipēdu nomas punkti.

Latvijas un Rīgas ceļus ļoti bojā smagā tehnika, tādēļ pie iebrauktuvēm ostas termināļos un citviet ir nepieciešams izvietot svarus, kuri automātiski nosver mašīnas, nekavējot satiksmi.

Jāveic esošās velo infrastruktūras audits, izvērtējot tās atbilstību Ceļu satiksmes likumam, Ceļu satiksmes noteikumiem un valsts standartiem. Lietderīgi un atbilstoši normām un labākajai pasaules praksei izmantojamā velo infrastruktūra ir, iespējams, tikai daži kilometri. Tādēļ nekavējoties ir jāveic esošā velo būvju pārbūve atbilstoši normām.

Pārsvarā visas vienvirziena ielas vēsturiski tika projektētas divvirzienu automašīnu plūsmai. Taču, palielinoties automašīnu skaitam un izveidojot stāvvietas uz brauktuves vai ietves, ielas ir pārveidotas par vienvirziena ielām. Tas nozīmē, ka ielas platums ir pietiekams, lai apmainītos divi pretimbraucoši transporti, sevišķi, ja viens no tiem ir šaurs, piemēram, velosipēds. Tādēļ gandrīz visās Rīgas vienvirziena ielās ir iespējams izveidot velo infrastruktūru pretējā virzienā autotransporta braukšanas plūsmai. Tas palielina cilvēku mobilitoctāti un veicina ātrāku nokļūšanu galamērķī.

Motocikli ir viens no mobilitāti veicinošiem transportiem. Tiesa, motociklistiem, atšķirībā no riteņbraucējiem ir daudz izteiktāka sezonalitāte, taču pārējā laikā, nenoliedzami, motocikls ir mobilāks pārvietošanās veids, nekā autotransports. Arī no apstāšanās, stāvēšanas viedokļa tas aizņem mazāk vietas. Jāizvērtē iespēja daudzas Rīgas ielas apskatīt no motobraucēju viedokļa, ļaujot braukt ar motocikliem tur, kur tas nav ļauts automašīnām, tādejādi paplašinot lietderīgi izmantojamo ceļu tīklu ar cita veida transportlīdzekļiem. Vasaras mēnešos Rīgā ierodas daudz moto ceļotāju no ārvalstīm, taču Rīgā absolūti nav izstrādāta pretimnākoša attieksme moto tūristiem. Vecrīgā ir jāatrod vieta, kur legāli var novietot un bez maksas lielu skaitu tūristu motociklu, kuri iebraukuši apskatīt Vecpilsētu. Tas neprasa līdzekļus, bet rada attieksmi, papildina vietējo uzņēmēju ieņēmumus.

Rīgas centra dzelzceļa lokā ir jāizvieto videokameras, kuras spēj atpazīt automašīnas numurus. Tas nepieciešams satiksmes plūsmu mērījumiem un uzskaitei, satiksmes drošības kontrolei, kā arī ļautu labāk kontrolēt zagto mašīnu pārvietošanos un spētu fiksēt citus pārkāpumus. Jāatsakās no dažādām maksāšanas kartēm, čipiem, biļetēm un citām lietām, bet jāpāriet uz vienkāršu, ērtu maksāšanu, kas piesaistīta automašīnas numuram. Jau šobrīd to veiksmīgi nodrošina Mobilly aplikācija telefonā. Šo pakalpojumu var uzlabot numura nolasot ar kameras palīdzību, tādejādi automātiski varētu maksāt arī par dažādu īpašnieku teritorijām (iebraukšanas maksa dažādās pilsētas teritorijās, slimnīcu teritorijās, privātajos stāvlaukumos, lielveikalu teritorijās vai jebkur citur).

Vecrīgā vairāk jārada ērti apstākļi tūristiem. Piegādes transports un atkritumu izvešanas transportam Vecrīgā jābūt atbilstoši Vecrīgas funkcionalitātei un vecpilsētas gabarītiem. Vecrīgai šobrīd ir Dzīvojamās zonas statuss līdz ar to pārvietošanās prioritātēm ir jābūt sakārtotām kā Dzīvojamajā zonā, nevis iedzīvotājiem jāpielāgojas autotransporta dominancei.

Vecrīgas zonas robežai jābūt nevis Aspazijas/Z.A.Meirovica bulvārī, bet Raiņa bulvārī, tādejādi kanālmalas parkus sapludinot vienā loģiskā vidē ar Vecrīgu. Aspazijas un Z.A.Meierovica bulvāri ir jāizveido primāri kā gājēju zonas, kur nav liegts braukt sabiedriskajam transportam, cilvēkiem, kas dodas uz operu, viesnīcām, preču piegādātājiem. Patlaban Kaļķu iela kā gājēju zona ir šķirta no Brīvības pieminekļa laukuma ar aktīvu ielu, taču šai teritorijai vajadzētu būt kā vienam kopīgam gājēju laukumam.

Ceļu kopšana ir pašvaldības funkcija, un to nosaka likums. Nav pieņemami, ka pašvaldība savu funkciju uzgrūž iedzīvotājiem. Pašvaldība var meklēt sadarbības modeļus ar tiem iedzīvotājiem un uzņēmējiem, kuri ir gatavi sakopt savam īpašumam pieguļošo pilsētas teritoriju. Ziemas apstākļos ir jārada apstākļi, kur sniegu no ceļiem aizved, nevis sastumj uz ietvēm un kausē ar sāli. Sāls bojā (korodē) metāla konstrukcijas (žogus, stabus, margas, elektrības sadales skapjus u.c.), kuras ātrāk sarūsē un tādejādi ilgtermiņā izmaksā dārgi. Regulāri kausējot ar sāli ledu uz ielām, tiek atkausēts ledus, kas iekļuvis ceļa seguma plaisās. Uznākot salam, tas ūdens plaisās atkal sasalst, atkārtoti uzkaisot sāli, atkal atkūst un tā vairākas reizes diennaktī tiek lauzts ceļa segums. Sāls bojā cilvēku īpašumus, iesūcas namu konstrukcijās, bojā apavus, mājdzīvniekiem ķepas un nomoka astmas slimniekus. Tādēļ jāliek uzsvars uz sniega novākšanu, sāls daudzuma samazināšanu un plānveida pāriešanu uz citu lietus ūdeņu savākšanas sistēmu, pārbūvējot vecās notekas un jaunos objektos būvējot tikai jauna veida ūdens novadīšanas sistēmu.

Pilsētas ielu tīkls jāveido tā, lai tas mazinātu kravas transporta iebraukšanu pilsētā. Pie visām iebrauktuvēm ostā un lielākiem kravu pārvadāšanas, loģistikas, ražošanas centriem ir jāuzstāda svari, kas nodrošina svēršanu gaitā. Tas palīdzēs izskaust pārkrautu mašīnu pārvietošanos pa pilsētas ielām un tās lauzt. Mēs taču nelaistu iebraukt savā pagalmā transportam, kuš sabojās mūsu pagalma celiņu, vai ne? Izņēmums varētu būt vienīgi tad, ja šis potenciāli smagais transporta līdzeklis tiešām ir nepieciešams mūsu pašu vajadzībām. Tādēļ ir jāaizliedz smago automašīnu braukšana pa Rīgas ielām, ja tās nedodas uz Rīgu, jo kravas transports ne tikai vairāk lauž ceļus, bet vairāk rada gaisa piesārņojumu (izmeši, trokšņi) un ir bīstams visiem satiksmes dalībniekiem. Kravas transports pilsētā degradē pilsētu.

APGAISMOJUMS 
Visā pilsētā jābūt tikai energoefektīvam apgaismojumam, kurš tiek darbināts no atjaunojamiem energoresursiem.

Lai šo visu sasniegtu, ir nepieciešamas būtiskas izmaņas Domes departamentu un struktūrvienību sadarbībā – šobrīd Satiksmes departamenta virzītie attīstības plāni ļoti daudzos gadījumos ir pretrunā Attīstības departamenta izstrādātajiem un domē pieņemtajiem pilsētas attīstības plāniem un principiem. Tādejādi ir nepieciešama visu satiksmes projektu saskaņošana attīstības departamentā. Satiksmes departamentā ir jāstiprina darbinieku kapacitāte un profesionalitāte. Būtiska ir ārvalstu labākās satiksmes organizēšanas pieredzes un risinājumu pārņemšana un ieviešana. Satiksmes departamentā ir jāizveido atsevišķa struktūrvienība, kas atbild par gājēju, riteņbraucēju un invalīdu infrastruktūru. Katram satiksmes risinājuma jābūt šī cilvēka saskaņojumam. Departamentam jāiesaistās projektos un jāpiesaista fondu līdzekļi projektu attīstībā.

Ir vērts apsvērt iespēju izveidot satiksmes organizācijas fondu, kurā nonāktu dažādi satiksmes dalībnieku maksājumi, kurus jāparedz satiksmes organizācijas uzlabošanai, lai pilsētas attīstība būtu ilgtspējīga, nevis stihiska.

BŪVNIECĪBA
Stingra būvuzraudzība pašvaldības pasūtītajos objektos. Nekvalitatīviem būvuzraugiem un būvniekiem Rīgas durvis būs slēgtas.

Pašvaldībai ir jāseko līdzi būvniecības procesiem publiskajā telpā – satiksmes organizēšana būvdarbu laikā nedrīkst būtiski pasliktināt dzīves un pārvietošanās apstākļus pārējiem satiksmes dalībniekiem.

Tāpat kā celtnieks dzīvoklī, tāpat arī būvniecība pilsētā norāda uz pilsētas attīstību, dzīvotspēju, ekonomiku, kultūru un izpratni. Tādēļ jābūt ciešai sadarbībai starp pilsētas departamentiem un dienestiem, kas veicina videi draudzīgu būvniecību gan plānošanas, projektēšanas, materiālu izvēles un būvēšanas procesu ziņā, lai Rīga attīstītos kā nākotnes pilsēta, nevis pagātnes būvmateriālu izgāztuve. Jāatbalsta vietējie būvmateriālu ražotāji, veicinot vietējo ražotāju materiālu izmantošanu. Rīgai jākļūst par ekopilsētu. Ēku energoefektivitātes nodrošināšanai jābūt par prioritāti.

Jāuzlabo Rīgas būvvaldes darbs. Būvdarbu ieceres un būvniecības procesa saskaņošanas darbiem ir jānotiek maksimāli ātri. Ir jātiecas uz to, ka visi projekti būvvaldē tiek iesniegti trīs dimensiju formātā, lai tie ir sabiedrībai, ne tikai profesionāļiem būtu saprotami. Tādejādi pašvaldībai veidotos kvalitatīva datubāze ar būvēm, kas nākotnē lieti noderēs gan plānotājiem, gan dažādu jomu speciālistiem. Tīklu un komunikāciju projektēšanai jābūt kompleksai, līdz pat īpašuma sienām, iesaistot īpašniekus projektēšanas procesā, lai samazinātu izdevumus pilsētas iedzīvotājiem un būtu vienkāršāka, skaidrāka visu komunikāciju uzskaite.

Būvvaldei jākļūst uz klientu orientētai. Ņemot vērā, ka ir 21. gadsimts, būvvalde varētu būt labs piemērs sekmīgai e-pārvaldei, kurai sekotu citas pilsētas iestādes. Pēdējais laiks būvvaldei pieņemt celtniecības procesa dokumentus elektroniski kā arī kļūt par vienas pieturas klientu apkalpotāju. No būvvaldes darba efektivitātes tiešā mērā atkarīga investīciju plūsma galvaspilsētā – tātad arī visā valstī. Simtiem miljonu eiro investīciju, būvniecības apjomu un darba algu iesprūduši projektos, kuri 6 eksemplāros papīra formā ne jau pirmo gadu “pazaudējušies” starp Rīgas būvvaldi, Rīgas gaismu, Rīgas ūdeni un citām Rīgas iestādēm. Tā visa ir Rīgas nauda, kas netiek iekšā Rīgā. Konkrētāk jāizvirza mērķis būvvaldei kļūt par visa celtniecības dokumentācijas saskaņošanas centru, kas elektroniski pieņem būvatļaujas pieteikumus un pārējos celtniecības procesa dokumentus un elektroniski tos apstrādā, koordinējot citās Rīgas iestādēs klienta vietā.

Koka arhitektūras saglabāšana
Pašvaldība ir pretimnākoša tiem namīpašniekiem, kuru īpašums ir ar vēsturisku vērtību. Šajā ziņā izcilai ir jābūt koka Pārdaugavas arhitektūrai Pārdaugavā un citviet. Kalnciema kvartāla iniciatīva ir pierādījusi, ka koka arhitektūra var atdzimt un tai ir milzīga vērtība, būtisks pienesums Latvijas kultūras dzīvē.

KULTŪRA
Kāda būs Rīga, tās vadība Latvijas simtgadē, 2018. gadā? Rīga, nenoliedzami simbolizē Latviju un otrādi. Latvijas simtgades laikā būs ārkārtīgi daudz dažādi pasākumi, notikumi, kur ļoti liela loma būs valsts pārvaldes un pašvaldības sadarbībai. Šajā situācijā nedrīkst būt attiecības valdībai ar pašvaldību kā koalīcijai ar opozīciju. Ir jādarbojas roku rokā un vienam otra jāpapildina, jāizpalīdz. Tas nozīmē, ka Rīgas varai ir jābūt tādai, kurai ir labas sadarbības spējas gan 2018. gada notikumu kontekstā, gan ikdienas darbā visos jautājumos.

Rīgai jāuzbūvē akustiskā koncertzāle, kurā varētu rīkot pasaules mēroga pasākumus.

Jāatjauno zem Rātslaukuma esošās „Rīgas Mākslas telpas” darbība. Šobrīd šis objekts ir bez „degsmes” un ir aizmirsts.

Jāveido „Rīgas festivāls”, kas būtu visu veidu vietējo un ārvalstu mākslinieku ikgadējs notikums, kurš kļūst par pasaules un Eiropas nozīmes festivālu. Latvijā ir spēcīgi kultūras darbinieki un, ar tiem sadarbojoties, to var panākt.

Sadarbībā ar valsti ir jāpabeidz Nacionālās operas 3.kārta. Jau gadiem šī celtne Rīgas centrā ir nepabeigtā stāvoklī. Jāpabeidz esošie projekti, pirms ķeramies pie jauniem.

Jāatjauno Vecrīgas torņu mūzikas projekts, kur Vecrīgas torņiem kā torņu siluetam jau ir grafiska, simboliska un mākslinieciska vērtība.

Katrā Rīgas apkaimēs jārada mākslas vieta un objekti ar māksliniecisku nozīmi. Parasti šī vieta kļūs par apkaimes mākslas, kultūras un izklaides centru. Tā ir vieta, kur apkaimes iedzīvotāji vēlas uzturēties pastaigās kopā ar bērniem. Tā ir vieta, kur aiziet. Tas ir vietējas nozīmes centrs.

Jāturpina iecere par Mārupītes krastu mākslas parka attīstību no Māras dīķa līdz pat Mārupes robežai. Jāatjauno „Akmens skrējiena” tradīcija Mārupītes krastos.

Bieriņu apkaimē ir jāizveido pašvaldības kultūras, sporta, atpūtas centrs. Tas kalpotu par mājvietu apkaimes daudzajiem māksliniekiem, sporta un izklaides dzīves organizētajiem, tā būtu mājvieta bērnu pulciņiem, nodarbībām, amatieru teātrim un citām apkaimes aktīvistu sabiedriskām nodarbēm.

Par sabiedrības naudu veidotai mākslai vajadzētu būt sabiedrībai saprotamai. Privātām iniciatīvām un pašfinansētā māksla ir autora, ne sabiedrības ziņā un tā var būt jebkāda. Jāsadarbojas ar Latvijas Mākslinieku savienību un „jāatver” savienības fondi publiskai apskatei. Tā ir unikāla, bet nesakopta kolekcija.

DROŠĪBA, CIVILĀ AIZSARDZĪBA
Droša, patīkama, ērta pilsētvide ir viens no nosacījumiem, lai cilvēki justos droši. 95% iedzīvotāji Rīgā jūtas primāri apdraudēti no satiksmes, nevis no kriminogēnās situācijas. Tumši tuneļi, parki, vārtrūmes un neapgaismoti ielu posmi ir tie, kur cilvēki jūtas visnedrošāk. Sevišķi tas ir svarīgi attiecībā uz drošību izglītības iestāžu apkārtnē.

Latvijā jāizveido profesionāls, mūsdienīgs krīzes vadības centrs, kurš noder kā civilo katastrofu, nemieru un konfliktu gadījumā, tā arī ikdienā šim centram jākoordinē brīvprātīgo darbs, jāveic apmācības, jāpilda domnīcas fukcija, sadarbībā ar VUGD jāveic mācības civilajā aizsardzībā.

Jāsadarbojas ar Aizsardzības ministriju un NBS, radot pretimnākšanu ārvalstu militārpersonām, sniedzot papildus iespējas, kā rezultātā Rīgas uzņēmēji varētu vairāk pelnīt. Viena no iespējām ir veicināt militāro tūrismu, militārās izstādes, kas var ienest milzu ienākumus Latvijas ekonomikā.

Jāizveido profesionālas un labi apmācītas pašvaldības policija velo patruļas. Jāpiesaista ārvalstu eksperti, lai velo patruļas kļūtu par efektīvu instrumentu, nevis policijas vizināšanos pa Rīgas ielām. Policists uz velosipēda spēj aptvert lielāku patrulējamo teritoriju, tādēļ ir nepieciešams mazāks darbinieku skaits, jeb zemākas izmaksas. Pilsētas centrā velo patruļas ir daudz ātrākas un efektīvākas.

Jāizvieto pilsētas apkaimēs, aktīvākajās pulcēšanās vietās videonovērošanas kameras.

FIZISKI AKTĪVS DZĪVESVEIDS UN SPORTS
Latvijai ir vajadzīga stipra un veselīga nācija! Tādēļ būtiska loma ir pašvaldības aktīvai iesaistei fiziski aktīva dzīvesveida nodrošināšanai visiem, rīdziniekiem un tiem, kas Rīgā uzturas, un tiem, kas vēlas nodarboties ar sportu profesionāli. Ideālā gadījumā lielākajam atbalstam jābūt tām fiziskajām aktivitātēm, ar kurām, nodarbojoties ar zemām, izmaksām var sasniegt labu rezultātu un iesaistīt daudz cilvēkus visādos vecumos, vienlaicīgi ar zemām izbūves, uzturēšanas izmaksām ilgtermiņā un pēc iespējas mazāk, kaitējot videi. Tā ir ilgtspējīga investīcija veselīgā nācijā, nevis dažu profesionāla invalīdu ražošana.

Tādēļ katrā apkaimē ir jābūt kvalitatīviem ielu vingrošanas rīkiem. Katrā apkaimē ir jābūt bērnu rotaļu un rotaļu sporta rīku laukumiem. Vismaz uz trijām apkaimēm ir jābūt vienam aktīvās atpūtas skvēram ar visdažādākiem fizisko aktivitāšu rīkiem un konstrukcijām. Rīgā vajag pāris slēgta tipa skeitparkus, kuros var organizēt starptautiska mēroga sacensības. Katras apkaimes iedzīvotājiem ir jābūt iespējai nodarboties ar nūjošanu un/vai skriešanu. Rīgā ir jāizveido vairāki labi aprīkoti skriešanas maršruti un riteņbraukšanas, skrituļslidošanas trases. Jāsniedz atbalsts orientēšanās sporta pasākumu organizēšanai un visa veida aktivitātēm dabā. Tie ir ne tikai sporta veidi, bet gan visdažādākās aktivitātes dabā.

Latvija ir viena no retajām Eiropas valstīm, kurā nav velotreks. Velotreka mājvietai jābūt Rīgā.

Rīgā jāizveido Rīgas kauss skolēniem riteņbraukšanas stafetē – “Rīgas kalni”, kas notiek vairākos posmos Rīgas apkaimju “kalnos” – Bastejkalns, Čiekurkalns, Āgenskalns, Ziepniekkalns, Dzegužkalns, Torņakalns.

Rīgā nepieciešami vairāki mazi futbola, basketbola, volejbola un lauku hokeja laukumi neprofesionālām vajadzībām, bet brīvi pieejami publiskai lietošanai bērniem, jauniešiem un amatieriem.

TŪRISMS(Avio, Jūra, iekšējie ūdeņi, auto, velo, kājām, takas, maršruti)
Rīga ir skaistākā Baltijas galvaspilsēta. Rīga būs patīkamāka tūristiem salīdzinot ar Stokholmu, Helsinkiem, Kopenhāgenu, Oslo un Varšavu. Rīgā notiks lielākie un nozīmīgākie starptautiskie pasākumi, kuri piesaistīs tūristus. To var panākt tikai tad, ja Rīga būs moderna, atraktīva un draudzīga. Rīga būs tāda, kuru apbrīnos un būs vēlme atgriezties. To var panākt, ja Rīga nekautrēsies skaidri visai pasaulei paziņot, ka nav labākas vietas pasaulē, kur satikties Austrumiem ar Rietumiem, Ziemeļiem un Dienvidiem. Mēs spējam izprast visus, mēs mākam veidot dialogu un nodrošināt labākos apstākļus. Latvijas uzņēmēji ir uzticami un gatavi upurēties idejas vārdā, ja nākotnē saredz perspektīvu attīstīt savu biznesu. Tas ir jāizmanto, bet jābūt godīgiem un atbildīgiem par solīto. Rīga nav ideāla, Rīgai ir kļūdas, un par tām ir jāstāsta. Katra kļūda ir iespēja kādam nopelnīt un veidot labākus apstākļus. Par to nevajag kautrēties, bet jāpalūdz padoms pasaules vislabākajiem. Tā mēs spēsim piesaistīt vislabākos speciālistus un izcilniekus darījumu un konferenču tūrisma sektorā. No tūristiem ir jāpaņem nauda un tiem pretim ir jādod vislabākās atmiņas. Tūristi vēlas unikalitāti, nevis to pašu, ko savās mājās var redzēt. Mākslai un videi ir jābūt iesaistošai, nevis atgrūdošai. Tādēļ izcils vēstures mantojums mijiedarbībā ar modernu atraktivitāti un emocijām ir tas, ko vēlas ikviens ceļotājs.

Rīgā ir jājūtas droši. Tūristiem ir jābūt saprotamai pilsētvidei ar pietiekamu informācijas pieejamību – norādes, kartes, informatīvās plāksnes publiskajā telpā. Visas šīs lietas ir noderīgas arī Latvijas iedzīvotājiem, kuri nav rīdzinieki un nepietiekami orientējas Rīgā. Jāsadarbojas ar uzņēmējiem, kuri nodrošina bezmaksas interneta piekļuvi. Jau šobrīd ārzemnieki slavē Rīgu kā pilsētu ar bezmaksas internetu. Rīgai jākļūst arī fotogēniskākai, kas nozīmē skaistai, unikālai un neredzētai. Tas ir mākslinieku, arhitektu un ainavu arhitektu darbs. Ir jānovāc nelegālie vadi, kuri klāj Rīgas debesis. Kabeļiem jābūt apslēptiem zemēvnevis jābūt par traucēkli gan tūristi fotoaparātu objektīviem, gan darbu glābējiem, avāriju dienestiem, kas ir nedroši gadījumos, kad krīt stiprā vējā koki.

Avio. No lidostas uz centru ir jābūt ātram sliežu transportam. Sadarbībā ar valsti, ir jāpanāk, ka mazai aviācijai Rīgas lidostā ir bezmaksas nosēšanās, jo tas veicina turīgu cilvēku pieplūdumu un rada patīkamu iespaidu par to, ka viņi šeit ir gaidīti. Rīgas pilsētā ir jāizveido helikopteru nosēšanās laukumi pie Austrumu un Stradiņu slimnīcām, kā arī citās vietās gan civilās drošības (cilvēku glābšana), vajadzībām, gan cita veida pielietojumam. Šobrīd Rīgā ir tikai viens oficiāli sertificēts heliports – Rīgas pasažieru ostā.

Jārunā par Rīgas pasažieru termināla rekonstrukcijas un labiekārtošanas iespējām. Iespējams, pašvaldībai terminālis jāatperk no privātā, kas šo vietu un tās apkārtni ir padarījis par atpalikušu, ekonomiski neattīstītu un nepievilcīgu. Tā ir Latvijas robeža un Rīgas seja, kuru ierauga ārvalstu ceļotāji iebraucot Rīgā no Jūras. Jārada labi apstākļi piekļūšanai no pilsētas centra uz Pasažieru termināli.

Rīgas ūdeņi ir Rīgas zilais zelts. Rīgas ūdeņi netiek pietiekami izmantoti. Rīgā jāveicina ūdeņu apdzīvotība. Jārada iespējas cilvēkiem veidot peldošās mājās uz ūdens. Sadarbībā ar blakus pašvaldībām ir jāizstrādā laivu tūrisma maršruti un jāsakopj ūdeņi tā, lai būtu ērti kuģot (laivot), piestāt, izkāpt, piekļūt ar sauszemes transportu. Kopīgiem spēkiem ar Rīgas Brīvostu, ir jāveicina jahtu tūristu piesaiste, taču tam ir nepieciešama kvalitatīva infrastruktūra ar ērtām iespējām izcelt peldlīdzekli no ūdens, saremontēt, notīrīt. Visi šie pakalpojumi rada papildu darba vietas un dod ieņēmumus.

Ir jāizveido kuģīšu piestātne pie Brīvdabas muzeja un, lai tam piekļūtu, ir jāpadziļina Juglas ezers, veidojot piekļūšanas kanālu Brīvdabas muzejam. Tam būtu ne tikai praktiska nozīme nokļūšanai Brīvdabas muzejā gadatirgu, koncertu laikā un ikdienā, bet arī veidotos maršruts, kur iespējams kombinēt gan sabiedrisko transportu, gan Berģu veloceļu, gan kuģīti. Tāpat tas kaut nedaudz atrisinātu ezera aizaugšanu.

Jāveicina mazo laivu pārvietošanās sporta un izklaides nolūkā. Tādēļ infrastruktūrai Rīgas ūdeņos jābūt tādai, kas nodrošina šo peldlīdzekļu pārvietošanos. Pāri mazajām upītēm jābūvē skaistiem tiltiņien, nevis upes jāiedzen caurtekās. Visi Rīgas ūdeņi ir jāatbrīvo no vēsturiskā piesārņojuma – nelegālās kanalizācijas, sadzīves atkritumiem un sakritušiem zariem. Rīgas ūdeņos katru gadu jāielaiž zivis.

Sarkandaugavas attekai ir jābūt vietai, kur var iebraukt ar laivu un to atstāt piestātnē. Tas veicinās Sarkandaugavas apkaimes pieejamību un pievilcību. Tā nākotnē var veidoties par Sarkandaugavas gājēju promenādi.

Mārupītei ir jābūt ar tādiem tiltiņiem, zem kuriem var pabraukt ar laivu. Hapaka grāvī ir jāizveido starptautiskas nozīmes airēšanas bāze. Beķera grāvī jāatjauno tiltiņi, lai cilvēki droši var tikt līdz mazdārziņiem. Kileveina grāvim jāsakopj apkārtne, lai tas kalpotu par ērtu laivu piestātni visiem tiem, kas vēlas nokļūt uz Mūkusalas biroja centriem. Tāpat, jāizveido gājējiem un riteņbraucējiem ērts tilts pār Kileveina grāvi, kas savieno Vienības gatvi ar Mūkusalas ielu, Latvijas Universitāti Torņkalnā ar sabiedrisko transportu Mūkusalas ielā. Lucavsalas Dienvidu galā jāizveido gājēju un riteņbraucēju tilts pāri Bieķengrāvim, kas savienotu Lucavsalu un Katlakalnu, Bišumuižu.

Rīgas pilsētai ir sava jūrmala – Bolderājas, Vakarbuļļu un Vecāķu pludmales. Tām ir nepieciešama labiekārtotība un mūsdienīgi apstākļi. Bolderāja un Daugavgrīva var kļūt par kūrortu – Rīgas jūrmalu. Rīdziniekiem nav nepieciešams braukt desmitiem kilometru, lai tiktu pludmalē. Pludmale ir tepat Rīgā. Tikai tai jābūt augstā līmenī. Tādēļ ir nepieciešamas būtiskas investīcijas Bolderājas un Vecāķu apkaimju sakopšanā, labiekārtošanā, un ēku siltināšanā, lai nokļūšana līdz šīm pludmalēm ir tīkama gan acīm, gan praktiski ērta.

Rīgā ir jāizveido ceļveži kājām gājējiem un riteņbraucējiem. Gājēju maršruti jāplāno tā, lai tie būtu sasaistīti ar sabiedrisko transportu. Tie jāplāno ne tikai ārvalstu tūristiem, bet arī vietējiem – gan Rīgas, gan Latvijas iedzīvotājiem. Katrā Rīgas apkaimē ir unikālas vietas un apskates objekti, taču līdz šim nav izveidota iespēja Rīgas apkaimes izstaigāt un kultūrvēsturiski izzināt ar kājām vai velosipēdu.

Pašvaldībai sadarbojoties ar LIAA, jāievieš Rīgas viesnīcās vides standartu sertifikācija. Tā nav obligāta, bet tā ir klientus un viesnīcu īpašniekus motivējoša sistēma, kur videi draudzīgas naktsmītnes bauda lielāku labvēlības statusu no pašvaldības un klientu puses. Jāveicina riteņbraucējiem draudzīgu naktsmītņu tīklu.

Rīga ir viena no retajām Eiropas galvaspilsētām, kurā nav cienījamu kempingu. Tai ir jābūt pašvaldības investīcijai, kuru vēlāk izīrēt vai izsolīt privātajam operatoram. Kempingam ir jābūt zaļā vidē un tuvu pilsētas centram. Kempingos dzīvojošie ir vēl viena tūristu auditorija, kura pārvietojas ar kemperiem, motocikliem, velosipēdiem un/vai mugursomām un teltīm.

UZŅĒMĒJDARBĪBA
Pieejai visās jomās jābūt tādai, kas ļauj un regulē, nevis saregulējot aizliedz. Pašvaldībai jānāk talkā uzņēmējiem, sevišķi iesācējiem ar idejām, priekšlikumiem kā var izdarīt, kā var realizēt ieceri, nevis meklēt ieganstus neizdarīšanai. Pašvaldības vadībai jāatbalsta tie pašvaldības darbinieki, kuri ir gatavi uzņemties risku, lai ieviestu jaunas lietas. Pašvaldības vadībai jācīnās pret nejēdzībām, kuras uzspiež kontrolējošās iestādes, jo pašvaldības pienākums ir veicināt uzņēmējdarbību savā teritorijā valsts un pašvaldības iedzīvotāju interesēs. Lai to panāktu, pašvaldībai jāpalīdz veidot spēcīgu Rīgas uzņēmēju biedrību, jāsadarbojas ar Tirdzniecības un rūpniecības kameru, kā arī citām uzņēmēju un nozaru organizācijām, lai palīdzētu lobēt nodokļu maksātāju intereses.

Rīgā ir nepieciešamas industriālās un ražošanas zonas, kurās ar Rīgas Brīvostas un/vai pašvaldības un dažādu fondu atbalstu tiek veidotas ražošanas teritorijas, kurām ir pievilktas komunikācijas. Pašvaldība šīs teritorijas piedāvā uzņēmējiem, kuri paši nāk ar savām iekārtām un aprīkojumu. Jāsaprot, ka katrs uzņēmējs vēlas pēc iespējas ātrāk uzsākt savu uzņēmējdarbību, taču procesu ļoti kavē ēku, telpu būvniecība, komunikāciju izbūve un skaņošana. Tādēļ nopietni uzņēmēji izvēlas ražot tajā valstī vai tajā pašvaldībā, kur ir ātrāk, lētāk, vienkāršāk.

ĒDINĀŠANA
Rīgas pilsētvidei jābūt tādai, kur cilvēkiem ir patīkami uzturēties uz ielas. Ja cilvēkiem ir patīkami atrasties uz ielas, tad tiem ir iespēja nokļūt patīkamā veidā uz ikvienu veikalu vai ēstuvi. Tas palielina cilvēku izpratni par apkārt notiekošo, tas veicina ekonomisko aktivitāti un iespēju darba laikā vai pēc darba izkustēties, pastaigāties un aiziet līdz kādai publiskās ēdināšanas vietai. Kā viena no mērauklām šādai cilvēku sajūtai ir vēlme sēdēt ielas kafejnīcās, restorānos. Tur, kur liela satiksme, šauras ietves, tur āra kafejnīcu nav, jo transporta radītie trokšņi, putekļi, smakas, ūdens šļakstīšana virsū gājējiem, nogalina jebkādu uzņēmējdarbību, jo cilvēkiem nav vēlme tādās vietās uzturēties. Un ne vienmēr kafejnīca ir nepieciešama, bet tā raksturo pilsētvides kvalitāti. Patīkamā vidē cilvēki labprāt ilgāk uzturas un vairāk tērē. Jāatbalsta iniciatīvas izveidot kafejnīcu terases uz brauktuves rēķina. Pašvaldībai jāsadarbojas ar Finanšu ministriju, lai kopīgi ar uzņēmēju organizācijām radītu tādus apstākļus kafejnīcām kā citās Eiropas valstīs – vienkārša grāmatvedības uzskaites sistēma, kura balstīta uz nodokļu aprēķināšanas formulu par pamatu ņemot kvadratūru un galdiņu (vietu) skaitu. Ēdiens un uzturvielas ir dzīvotspējai nepieciešama funkcija, tādēļ nav pieļaujama šīs funkcijas birokratizācija.

TIRGI, TIRDZIŅI, IELU TIRDZNIECĪBA
Rīgas tirgi ir unikāla vērtība, kuru ir atzinuši arī ārvalstu tūristi un arīdzan vietējie. Rīgas Centrāltirgu apmeklē līdz pat 100’000 cilvēku dienā. Tādēļ tirgum ir būtiska loma Rīgas tirdzniecības sektorā. Tirgum ir jābūt tai vietai, kur labi jūtas gan tūristi, gan vietējie, gan paši tirgotāji. Tirgus vide ir jāpadara sakārtotāka – jābūt skaidri saprotamai preču izcelsmei, jo nedrīkst mānīt pircējus ar preces izcelsmi. Ir īpaši jāgodā un jāizceļ vietējie ražotāji, sevišķi bioloģiskie lauksaimnieki un citas vietējās produkcijas ražotāji. Centrāltirgum ir jāuzlabo energoefektivitāte un piekļūšanas iespējas cilvēkiem ar transportu.

Vairākās Rīgas apkaimēs ir puķu, pārtikas preču un krāmu tirdziņi. Tirgus ir vienkārša iespēja cilvēkiem legāli pārdot savu produkciju. Šādas aktivitātes ir atbalstāmas, un Rīgai ir jāsadarbojas ar Finanšu un Zemkopības ministriju, lai tirdziņu darbība nebūtu administratīvs slogs ne tirgotājiem, ne kontrolējošām iestādēm. Daudzās pasaules galvaspilsētās brīvdienās tiek slēgta kāda iela apkaimē, kurā notiek ielu tirdzniecība, kur visi apkārtējie veikali vai privātpersonas var izlikt savu produkciju un tirgot gan jaunas, gan antīkas un vecas lietas. Veco lietu otrreizējs mūžs ir zaļā filozofija – ja pašam ir kas lieks, tad to var par lētu naudu pārdot vai atdot kādam citam, kam tas ir vairāk nepieciešams. Tirdziņi un gadatirgi, tematiskie tirgi ir socializācijas veids. Tie satuvina kaimiņus, apkaimju iedzīvotājus vai kādu lietu kolekcionārus. Šī socializācija veicina cilvēku attiecības un palīdz radīt jaunas idejas.

IELU TIRDZNIECĪBA
Visā modernajā un antīkajā pasaulē ir novērota ielu tirdzniecība, kur ārpus veikalu telpām, pie ieejas tiek izvietoti stendi, plaukti, saldētavas, kur sakrauta prece. Nav liela atšķirība starp ābolu, kas ražots ārvalstīs un kārtīgi nomiglots ar ķimikālijām no ābola, kas audzis Latvijā, bet noputējis ar ielas putekļiem. Tāpat abi jāmazgā pirms lietošanas. Taču ir apziņa, ka vietējais ābols vienalga ir labāks. Un, ja pircējs tam ir gatavs, tad nevajag pašiem radīt šķēršļus cilvēkiem, kas vēlas gan tirgot, gan pirkt. Tas ir tāpat kā ar terasēm pie kafejnīcām, kurās zem klajām debesīm var tirgot un ēst ēdienu.

PAŠVALDĪBAS FINANSES
Cilvēki mūk no Rīgas uz pierīgu kopā ar saviem nodokļiem. Dēļ sliktās satiksmes un vides kvalitātes Rīgā, lielie uzņēmēji pārceļ ražotnes un birojus, veikalus ārpus Rīgas. Tas vēl vairāk veicina finanšu stāvokļa pasliktināšanos. Investīciju pieaugums infrastruktūrā rūkošā pilsētā vēl vairāk liek pašvaldībai būt atkarīgai no ieprogrammētiem izdevumiem kredītos un infrastruktūras, apmaksāto pakalpojumu uzturēšanā un nodrošināšanā. Sociālās drošības politika “noēd” naudu, kura varētu būt izlietota attīstībai. Tādēļ Rīga stagnē un dzīvo no rokas mutē. Rīgai, kopā ar valsts pārvaldi ir jārada nacionālā kapitāla banka, kuras mērķis ir pašvaldību kredītu atbalsts, pašvaldību finanšu aprite un uzkrājumu glabāšana. Pašvaldību līdzekļiem ir jābūt nacionālās rokās. Tas ir nacionālās finansu drošības pamats un garants. 

ELEKTRONISKĀ INFROMĀCIJA UN DOKUMENTU APRITE
Jāpanāk, ka dokumentu aprite ir elektroniskā veidā. Jāmotivē rīdziniekus iegādāties Identifikācijas karti ar elektronisko parakstu, un jāvirzās uz to, ka cilvēkam nav desmitiem dažādu karšu, bet visas funkcijas piesaistītas ID kartei. Desmitiem karšu nav tikai lieka plastmasas ražošana, bet ir arī nepraktiski.

Dome nedrīkst apstiprināt nevienu pakalpojumu, ja tā izpilde nav iespējama elektroniskā veidā, bet tikai klātienē vai papīru dokumentu formā. Rīgas pašvaldībai ir jāizdara spiediens uz valsti, kā rezultātā ikvienam valsts vai pašvaldības pakalpojumam jābūt iespējamam elektroniskā formā.

Publiskā datu pieeja. Liela daļa datu, kuri ir pašvaldības rīcība, nav sensitīvi un slēpjami no sabiedrības. Tā ir informācija, kura var palīdzēt cilvēkiem labāk izprast notiekošo un iesaistīties ar idejām, pētījumiem, lai uzlabotu pašvaldības darbu vai uzņēmējdarbību.

Pašvaldības darbs.  Zaļais iepirkums ir pamatprincips visos pašvaldības iepirkumos. Zaļais iepirkums ir process, kura ietvaros pašvaldības iestādes cenšas pirkt preces un pakalpojumus ar iespējami mazāku ietekmi uz vidi, ņemot vērā dzīves cikla izmaksas produktiem vai pakalpojumiem.

Rīgas karogs – jārada iespēja to iegādāties ikvienā vietā Rīgā, kur tirgo Latvijas karogu.

Labklājība nav mērāma skaitļos. Labklājība ir cilvēka apmierinātība ar esošo situāciju. Labklājīgs cilvēks ir vesels, apmierināts ar savu dzīvi, tas jūtas droši savā mājoklī, tas ir apkaimes patriots, tam ir rūpe par savu pilsētu un tam nav vienaldzīga dzimtene. Dzimtenes mīlestība sākas no piederības sajūtas, taču piederības sajūtu var radīt ģimene, valoda, kultūra, īpašums un līdzīgi sapņi par nākotni. 

Beidziet slepkavot bērnus!!!

Publicēts: 21.05.17 | Sadaļa: blogs

Patvaļīgi uzzīmēta velojosla Brīvības ielā. Šis attēls labi parāda, ka vieta pietiek visiem – gan gājējiem, gan riteņbraucēju infrastruktūrai, gan sabiedriskajam transportam, gan pārējam autotransportam. 

Cilvēki šo notikumu uztver dažādi – liela daļa sajūsmā, daži kurn, bet daži lamājas. Es šo uztveru kā akciju, kā demonstrāciju, jeb cīņu par to, lai netiktu slepkavoti cilvēki. Joslas uzkrāsošana ir veids kā iespējams ar fizisku līniju nodalīt tos, kas pārvietojoties mēdz slepkavot, sakropļot, traumēt tos, kas arī vēlas doties uz darbu ar kājām, ar sabiedrisko transportu, ar motociklu, mašīnu vai velosipēdu. Es necenšos sadalīt pēc pārvietošanās veida tajos un šamējos, bet gan atainot to, kas ir darīts citviet pasaulē un kādēļ. Jau tūkstošiem gadu  ir zinātnieki, kuri veikuši dažādus pasaulē nozīmīgus atklājumus. Jau desmitgades pasaulē ir apkopojuši datus, tos  analizējuši, vērtējuši speciālisti no nozarēm un augstskolām un  visi ir vienisprātis, ka objekts, kas pārvietojas 50, 60, 70 kilometru stundā un kura masa ir 1000, 2000 un 7000 kilogramu nodara bojājumus tiem, kas ir 20, 30, 70 vai 150 kilogramus smagi. Sevišķi, ja tie nav pasargāti ar metāla karkasu. Tādēļ ir divi risinājumi – vai nu apdraudētājs ar smagāko masu ir jāierobežo, vai jārada apstākļi, ka ceļi nekādi nekrustojas. Tā, ka nekrustojas  ir izdarīts ar metro – ielaiž pazemē, lai pa saviem ceļiem pārvietojas. Visdrīzāk tas nav finansiāli iespējams. Tādēļ paliek tikai viens risinājums – ierobežot. Ja tas mēdz slepkavot, tad tas ir jānorobežo no sabiedrības. Jo nevar taču tā būt, ka 3 vienas valsts, pilsētas cilvēki no rīta dodas savās darīšanās un viens laiku pa laikam kādu noslepkavo. Citās juridiskās attiecībās C izolētu no sabiedrības, tiem būtu mājas uzraudzība, izsekošanas aproce vai cita veida policijas uzraudzība, taču ceļu satiksmē tas tiek piedots. Šādi domā jau desmitiem gadus Nīderlandē, jo tur cilvēks ir vērtība. Tur apzinās, ka ceļš pieder mums visiem, tev pieder tikai automašīna! Cilvēks ir galvenais, nevis transportlīdzeklis. Un viss, kas ir jādara, ir jāpanāk, lai mazāk aizsargātie satiksmes dalībnieki varētu droši un bez bailēm pārvietoties un, lai vecākiem nebūtu jābaidās, ka viņu bērns var droši aiziet uz skolu un droši atnākt mājās.   

Ikdiena Kaļķu ielā Vecrīgā. Šai teritorijais ir Dzīvojamā zonas statuss, kas nozīmē, ka gājējiem un riteņrbaucējiem ir priekšroka un tie drīkst pārvietoties visā brauktuves platumā. Tā ir pilsētas daļa tūristiem, kuri brauc atpūsties. Viss ceļa platums ir atdots tiem, kas pārvietojas ar transportu.

Nevienā citā sadzīves un tautsaimniecības jomā nav tā, ka galvenais ir cilvēks, kas var ar savu rīcību apdraudēt citu cilvēku, bet gan mazaisargāts cilvēks ir galvenais – bērni, veci cilvēki, vienkārši cilvēki, nevis cilvēks ar potenciālu slepkavības ieroci. Cik ilgi cilvēks ar paceltu ieroci rokās, nevienam neuzbrūkot varētu staigāt pa Brīvības ielu? Taču sēžot ierocī uz riteņiem var tūkstošiem šādu cilvēku izbraukt pa ielu un neviens tam nepievēršu uzmanību. Taču visi apkārtējie, kas pārvietojas ir stresā. Kad centra namā vecākiem pa kāpnēm pa priekšu skrien lejā mazs bērns, pirmā doma ir – ka tikai viņš neizskrietu uz ielas(nevis uz ietves). Ejot garām katrai atvērtai vārtrūmei rodas jautājums – vai tik kāds nebrauks ārā. Ejot pāri gājēju pārejai – pastāvīgi domā – nobremzēs, palaidīs? Katrā krustojumā cilvēki skatās vai mašīnas, kas nogriežas uzbrauks, neuzbrauks? Cilvēki pastāvīgi tiek turēti stresā, bailēs. Un tā ir moderna valsts? Mēs esam nodzīvojušies līdz tam, ka ik uz soļa kāds varētu noslepkavot. Tas ir arī viens no iemesliem kādēļ cilvēki mūk no pilsētu centriem uz zaļākiem, klusākiem, mierīgākiem apvidiem, kur bērni paši var aiziet ar kājām vai aizbraukt ar riteni ciemos pie citiem bērniem tuvējās mājās paspēlēties. Tas nav stāsts par bērniem, bet par sajūtām un attieksmi pret cilvēkiem un to vērtību. Rīga palēnām izmirst, jo tā ir nemoderna, stagnējoša, dārga un neefektīva infrastruktūra.

Pirms otrā pasaules kara Latvijā bija ap 50 velosipēdu ražotnes. Automašīnas vēl nevarēja atļauties. Taču šobrīd, kad velosipēdu var iegādāties pat pa 10 reižu mazāku naudas apjomu, nekā pirms kara(pirms kara velosipēds bija dārga lieta), riteņbraucēju skaits Rīgā ir vēl mazāks nekā bija pirms 90 gadiem. Padomju laiki nodarīja to, ka līdz pat deviņdesmito gadu sākumam Rīgā bija tiki daži cilvēki, kas pārvietojās visu gadu ar velosipēdu. Cilvēki par tiem brīnījās, uzskatīja par trakajiem. Deviņdesmitajos gados, kad sāka daudzi braukt uz ārzemēm, tad saprata, ka velosipēds nav nabadzības apliecinājums, bet gan mobilitātes, veselības, brīvības simbols. Un daudzi brauca uz ārzemēm strādāt, daudzi tur ir palikuši, bet daudzi arī atgriezušies. Tie, kas atgriezās, nopirka pilsētas, ne kalnu tipa velosipēdus, jo paši bija izmēģinājuši, sapratuši, ka miljoniem cilvēku Īrija, Zviedrijā, Vācijā, Dānijā, Nīderlandē un citur pasaulē pārvietojas ar velosipēdiem arī uzvalkos, brauc uz teātri, ciemos un tas ir tāds pats pārvietošanās veids kā mašīna, autobuss vai tramvajs. Un cilvēki tagad brauc. Katru gadu arvien vairāk un vairāk. Bet vai satiksmes drošības uzlabojas tiem, kas rupējas par savu veselību braucot ikdienā? Vai satiksmes drošība uzlabojas tiem, kas braucot nepiesārņo? Vai satiksmes drošība uzlabojas tiem, kas pastaigājas ar suni pa ietvēm, kas iet ar bērnu pie rokas vai bērnu ratos? Vai satiksmes drošība uzlabojas tiem, kas brauc mašīnā un tiem neprognozējami uzrodas priekšā gājējs vai riteņbraucējs? Nē, investīcijas iet pārsvarā to atbalstam, kas var potenciāli kādu nsolepkavot, turpina piesārņot gaisu ar izplūdes gāzēm, troksni, putekļiem. Bieži var dzirdēt apgalvojumu, ka iela ir pārāk šaura un velo infrastruktūrai nav vieta.

Ceļu satiksmes negadījumos traumēto un bojāto skaits n0 1990.-2017.gadam
   
Ceļu satiksmes negadījumu skaits (negadījumi, kuros ir cietušie) 110251
Ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo cilvēku skaits – pavisam 12614
bojā gājušie gājēji 4442
bojā gājušie pasažieri 2990
bojā gājušie vadītāji 4134
bojā gājušie velosipēdisti, mopēdisti 1048
Ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo cilvēku skaits uz 100 000 iedzīvotājiem 535
Ceļu satiksmes negadījumos ievainoto cilvēku skaits – pavisam 133352
ievainoto gājēju skaits 35014
ievainoto pasažieru skaits 44794
ievainoto vadītāju skaits 42521
ievainoto velosipēdistu, mopēdistu skaits 11023
Ceļu satiksmes negadījumos ievainoto cilvēku skaits uz 100 000 iedzīvotājiem 5871
No cietušo kopskaita gājuši bojā bērni (līdz 14 gadu vecumam) 579
No cietušo kopskaita ievainoti bērni (līdz 14 gadu vecumam) 14734
Ievainoto un bojā gājušo(noslepkavoto*) skaits kopā(1990-2016): 145966

CSP dati.  *noslepkavoto. Ārvalstu literatūrā un statistikā netiek izmantots vārds “bojā gājis”, jo satiksmē nobrauc, noslepkavo netīši vai tīši, vai pats sev darījis galu un visdrīzāk aiz neuzmanības, bet nevis kāds pats izdomā iet bojā. Bojā iet tikai kartupeļi pagrabā, kad tie sapūst.

Vidēji gadā 5406 cilvēki dabū traumas, sakropļojumu vai nāvi tādēļ, ka vienkāši vēlas pārvietoties.

Nīderlandē šo jautājumu skata savādāk: vieta primāri ir jāatrod cilvēkam – gājējam. Pēc tam jāmeklē vieta tam pārvietošanās veidam, kas vismazāk apdraud pārējos, vislētāk izmaksā cilvākam un sabiedrībai(valsts vai pašvaldības budžetam), lētāks infrastruktūras izveidošanai  un uzturēšanai, pārvietošanās veids ar kuru var visvairāk transportēt cilvēkus stundas laikā. Un tad tas ir velosipēds. Pēc tam vietu jāmeklē sabiedriskajam transportam – primāri sliežu transportam, tad mazāk piesārņojošam – trolejbusam, tad autobusam un tikai pašās beigās tam, kas aizņem daudz vietas viena cilvēka pārvadāšanai, kas rada sastrēgumus un tādēļ milzīgus ekonomikai zaudējumus dēļ dīkstāves, dēļ gaisa piesārņojuma no kura tūkstošiem cilvēku mirst katru gadu, dēļ tā, ka visvairāk sakropļo, slepkavo cilvēkus. Tikai pašās baigās, ja pietiek vieta uz ceļa, tad to atstāj lielam transportlīdzeklim, kas spēj maz pārvietot cilvēkus – vieglajiem pasažieru pārvadājumiem. Racionāls piegājiens, kas pamatots ar pētījumiem un finansēm.

Un Nīderlandē nebija tā, ka cilvēki jau izsenis bija daudz gudrāki. Vienām un tām pašām kļūdām, problēmām visa pasaule ir gājusi cauri. Tas ir kā ar bērnu slimībām – jautājums ir kādā vecumā tās ir jāizslimo, taču, jo vēlāk izslimo, jo var būt smagāk un lielākas komplikācijas. Tās slimības, kas Holandē bija sešdesmitajos, septiņdesmitajos pie mums tiek izslimotas tagad. Tas ir sabiedrības kopējais izpratnes, domāšanas līmenis, nevis tikai satiksmes organizētāju atpalicība no tā, kā veido dzīvesvidi Eiropas attīstītākajās valstīs. Tā ir nezināšana, neizglītotība gan sākot no politiķiem, mācībspēkiem, studentiem, mājsaimniecēm, līdz tiem, kas tikai pamatskolu pabeiguši. Tas labi atspoguļo Latvijas sabiedrības attīstības līmeni mūsdienu pasaulē. 

1972.gadā 3264 cilvēki tika nogalināti uz Holendes ceļiem un 1973.gadā 450 no tiem bija bērni. Nīderlandes mammas un tēvi izgāja ielās, lai beigtu šo vardarbību. Tie bloķēja satiksmi, izveidoja patruļas pie skolām un vienkārši izgāja ielās. Tiem bija pamata sauklis “Beidziet slepkavot bērnus!” 

Video par to kā notika šie piketi Nīderlandē

Ja normāli nesaprot, ka šādi organizēt satiksmi nedrīkst, tad cilvēki iziet ielās. Tas jau vairākus gadus ļoti miermīlīgā veidā notiek Latvijā, kad 1.maijā pulksten 13:00 pie Dailes teātra sabrauc daži tūkstoši cilvēku, lai piedalītos Kritiskās masas braucienā. Šo cilvēku paliek arvien vairāk gadu no gada. Tā ir miermīlīga demonstrācija, kur cilvēki bez plakātiem, bez agresijas, bet draudzīgā noskaņojumā izbrauc pa Rīgas ielām tur, kur tiem gribās, tur, kur tiem vajag. Šī demonstrācija notiek visā pasaulē, kur ir slikta attieksme pret cilvēkiem satiksmē. Nav sliktie cilvēki, kas brauc mašīnās. Slikti ir apstākļi, kuri radīti tā, ka drošāk ir bērnu vest uz skolu ar mašīnu, jo ar kājēm ejot vai riteni braucot, viņu noslepkavos kāds cits ar mašīnu.

“Rīgas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā 2030.gadam” manis minētās prioritāes gājējs – riteņbraucējs – sabiedriskais transports kā primārie ir minētas. Un nav vairs jādiskutē par to kā vajag. Līnija uz Brīvvības ielas vienlaikus simbolizē pareiza lēmuma parakstīšanu. Ir beidzot jāsāk darīt! Un neatkarīgi no tā, kura partija pēc desmit dienām būs vai nebūs ievēlāta. Tas ir aicinājums pilnīgi visim Latvijas iedzīvotājiem: Beigsim slepkavot mūsu bērnus un izveidosim tiem drošu infrastruktūru!

Ar ko jārēķinās demokrātiskas valsts vēlēšanās

Publicēts: 18.05.17 | Sadaļa: blogs

 

Vēlēšanas ir tas brīdis, kad uzpeldēt var jebkas – sākot ar kompromātiem, neredzētiem cilvēkiem, iepriekš nezināmiem varoņiem, plānprātiņiem, sabiedriskajiem darbiniekiem, māksliniekiem, sportistiem, zinātniekiem, militārpersonām, atriebības kāri cilvēki, tautsaimnieki, uzņēmēji, mācībspēki un smagā darba darītāji. Pilnīgi jebkas, kas ir iespējams, pieļaujams, tas var notikt politikā. Taču nav tā, ka sabiedrībai uz šo procesu nav pilnīgi nekāda ietekme. Deputāti ir sabiedrības spogulis. Ja dzirdat sakām, ka Saeimā 10, 20 vai 70%  ir galīgi aprobežoti, tad rodas jautājums – kas tādus ievēl? Un atbilde ir vienkārša – tos ievēl tādi, kas ir uz viena viļņa. Tādi, kas garīgi un mentāli saprotas. Un tā ir atbilde, cik gudra vai negudra ir sabiedrība. Paskaties vienkārši sabiedrības spogulī. Bet vai kaut ko var mainīt? Var, bet tikai izglītotību. Inteliģents, gudrs, zinošs cilvēks nekad nespēs nobalsot par garā vāju, iespējams psihiski slimu vai vāji informētu cilvēku. Gudrs cilvēks atpazīst, kas ir kas. Neizglītots izvēlas emocionāli tādu kāds ir viņš pats vai kādu, kas skaļāk, atraktīvāk spēj pateikt to, ko viņš pats domā. Tā ir arī Latvijas un visas pasaules demokrātijas nelaime, kuras cēlonis ir vāji izglītotā tautā. Neizglītots nespēj saredzēt un atrast kopsakarības, neredz sistēmu, sistēmisku pieeju, tam ir cita izpratne par ilgtspējīgu attīstību, taču viņiem ir vairāk izteiktas primitīvas pamatvērtības un instinkti, kas arī vada ceļā uz izvēli pie urnas.

Vairāk »

Arhīvs: 12345...102030...Pēdējā »
Viesturs Silenieks