biogrāfija
Esmu dzimis 1977. gada 5. novembrī Rīgā, Klusajā centrā. Bērnībā līdz pamatskolai apmeklēju 175. bērnudārzu Sarkandaugavā. Spilgtākie bērnudārza laika iespaidi atmiņā palikuši no brīžiem, kad audzinātāja mēģināja ar varu piespiest delverus gulēt, taču atceros, ka savu aktivitāšu dēļ visā bērnudārza laikā aizmigu pāris reižu un biju spiests imitēt gulēšanu, pieverot acis. Brīžos, kad pieķēra, audzinātāja centās iebiedēt vai pat ‘uzšaut’ ar koka lineālu. Otra lieta, kas iespiedusies atmiņā, – man vislabāk patika ceturtdienas, kad pēc rīta mannas putras ēšanas visi draudzīgā solī gājām uz blakus esošo kinoteātri “Aurora”. Kopš tā laika man vēl tagad kinoteātris asociējas ar mannas putru.
Skolas gadi man aizritēja Rīgas 2. vidusskolā, kur nomācījos no 1. līdz pat 12. klasei. Skolas laika atmiņas varētu stāstīt dienām, taču par skolā gūto esmu patiesi apmierināts. Un galvenokārt nevis iegūtās izglītības dēļ, bet to atziņu dēļ, kuras esmu guvis, apmeklējot skolu un mācoties. Bija dīvaini, ka Rīgas 2. vidusskola, kura atrodas prestižā vietā – starp Nacionālo teātri un toreizējo Rīgas izpildkomiteju – un kuras tēls tika veidots kā paraugskolai, ķieģeļu sienā bija izdauzīts caurums un klāt pielikts uzraksts: “Ir katram roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu tiek!”
Visu skolas laiku klasē biju augumā pats mazākais un vienlaikus liels delveris, tādēļ man bija izveidojušās visnotaļ interesantas attiecības ar skolas vadību, jo biju biežs viesis direktores kabinetā. Bija laiks, kad man draudēja ar pārcelšanu uz mikrorajona skolu, kura esot “mazākiem cilvēkiem”. Intereses dzīts, biju aizgājis uz savu iespējami jauno mājvietu un secināju, ka tur ne tikai nebija sienā izsista cauruma, bet arī puķupodi uz palodzēm stāvēja neskarti. Tādas bija manas pirmās pārdomas par to, kā var uzpūst burbuli no nekā. Taču nekādā gadījumā negribu noniecināt skolā iegūto izglītību, bet gan paslavēt to, ko esmu apguvis tieši skolas laikā.
Līdzās mācībām un futbolam, hokejam pēc stundām skolas pagalmā apmeklēju daudz dažādu pēcstundu nodarbību – sākot ar tautas dejām skolā (no kurām izvairoties, draudēja izslēgšana no skolas) un turpinot ar dzintara un keramikas apstrādi, šahu, lidmodeļu gatavošanu, klavieru un akordeona spēlēšanu; īsu laiku aizrāvos arī ar džudo, kalnu tūrismu un klinšu kāpšanu. Taču lielākajā daļā no šīm nodarbēm saskatīju dažnedažādus trūkumus, kuri manī atstāja neapmierinātību. Kā piemērs – tautas dejas man nepatika, jo tas bija piespiedu pasākums, un savu izmešanu no kolektīva es panācu tikai tā, ka koncertā neizgāju uz skatuves. Keramikas pulciņā nekad nevarēju apskatīt no krāsns izņemtos darbus, jo tie tika nozagti vēl pirms apskatīšanas, lidmodeļu pulciņā pasniedzējs bija aizņemts ar citu pulciņu vadīšanu un nepievērsa mums uzmanību, šaha pulciņā man nebija līdzvērtīgu partneru, jo ar jaunākajiem man nebija interesanti, bet vecākajiem nebija interesanti ar mani. Savukārt no džudo aizgāju pats, jo biju ieguvis smadzeņu satricinājumu, bet uz klavieru nodarbībām bija ļoti tālu jābrauc, tāpēc labāk izvēlējos kopā ar citiem bērniem pagalmā spēlēt kariņu, hokeju vai futbolu.
Skolas brīvlaikus galvenokārt pavadīju laukos – Džūkstē vai Krimuldā, kur apguvu lauku darbu prasmes: slaukt govis, iejūgt un strādāt ar zirgu, apkopt bites un, protams, arī ravēt, kaplēt un visu pārējo, ko lauku cilvēki ikdienā dara. Vecaistēvs man bija neliela auguma sīksts latgalietis, kurš bija pārcietis Otrā pasaules kara šausmas, piedalījies Kurzemes katla cīņās, kur bija artilērijas koriģētājs, bija vairākas reizes smagi ievainots un izturējis koncentrācijas nometnes “skolu” (par ko var izlasīt arī grāmatā “Gadsimta Atspulgi” (Gunārs Brikmanis, Rīga, 2001). Vecaistēvs bija cilvēks, kurā varēja stundām klausīties – kara stāstus, pasakas un piedzīvojumus. Grūtības viņā radīja dzīvesprieku, un šis dzīvesprieks viņam palīdzēja strādāt no tumsas līdz tumsai. Viņam bija labs teiciens: “Pīpē vai strīķē, bet nesēdi!” Viņš bija pirmais, ar kuru mēs braucām veloceļojumos (es toreiz vēl sēdēju uz bagāžnieka) pa Kurzemes kara vietām, un tā viņš mani pieradināja pie velosipēda kā universāla transporta līdzekļa ceļošanai.
Pēc vidusskolas beigšanas iestājos Latvijas Universitātē, Vadības un ekonomiskās informātikas fakultātē, Tūrisma un viesnīcu vadības apakšprogrammā, taču Universitāti pabeidzu ar ierakstu diplomā – “Sociālo zinātņu bakalaurs vadības zinātnē”. Universitātes pirmie kursi bija īsta studentu dzīve. Kaut arī nedzīvoju kopmītnē, biju biežs to apmeklētājs. Izpratne par mācībām pirmajos kursos bija tikai tik daudz, kā dabūt studiju grāmatiņā ierakstus nemācoties. Jo tajā laikā bija svarīgi sev noformulēt – es mācos ‘papīra’ vai zināšanu dēļ. Ja ‘papīra’ dēļ, tad jāmācās tikai tik daudz, lai varētu to dabūt, un ne vairāk. Ja zināšanu dēļ, tad tikai to, ko ir vēlme uzzināt. Bija pat tādi kuriozi, ka esmu kārtojis eksāmenu tādā studiju kursā, kurš man nemaz nebija jāmācās. Un var jau būt, ka Latvijas Universitāte no Rīgas Tehniskās universitātes atšķiras ar to, ka ir grūti iestājeksāmeni, bet vieglas mācības, turpretī RTU ir viegli iestājpārbaudījumi, bet grūtas mācības.
Tā kā studijas universitātē bija par maksu, vienlaikus ar mācībām vajadzēja arī pelnīt. Un tad iestājās apburtais loks – lai varētu mācīties, ir jāmaksā; lai nopelnītu naudu, ir jāstrādā, bet strādājot nav laika apmeklēt mācības; ja neapmeklē mācības, tad nav jēgas par to maksāt; ja nav jēgas maksāt, tad kādēļ strādāt. Galu galā uz diviem gadiem pametu mācības un strādāju tūrisma jomā, lai sapelnītu naudu skolai. Sāku ar izstādes “Balttour” organizēšanas darbiem, līdz nonācu līdz ceļojumu organizēšanai un vadīšanai. Sākotnēji likās, ka ceļot ir patīkami, taču jau drīz sapratu, ka tūrisms nav atpūta! Ceļojumu organizēšana un vadīšana dod cilvēkam milzīgu pieredzi – sākot ar klientu piesaisti, sabiedriskajām attiecībām, smagu ikdienas darbu ar dažādiem cilvēkiem, ar kuriem jāsadzīvo dažreiz pat divu nedēļu garumā diendienā. Katrs ar savām vēlmēm, iegribām, untumiem. Nenoliedzami, tā bija iespēja mācīties visas situācijas atrisināt demokrātiskā pārrunu un izskaidrošanas ceļā. Darbs tiešām nebija no vieglajiem, sevišķi, ja atceras tos brīžus, kad pa dienu jākāpj kalnos, jākaro ar robežsargiem un iedzērušiem muitniekiem, pa nakti jāstrādā par stūrmani un jārāda ceļš šoferītim, nākamajā dienā tas pats, un pa nakti vēl jāstrādā par mehāniķi un jālabo autobuss, lai varētu nepiekrāpt klientus un doties tālāk kā ieplānots. Tajā laikā es iemācījos gan remontēt, gan sadzīvot, gan nepārdzīvot un gūt prieku no tā, kas notiek. Kaut vai lielas nepatikšanas – tās nekad nebija tik lielas, lai nebūtu vēl lielākas, un nekad tik mazas, lai no tām nevarētu kaut ko iemācīties.
Ceļojot, ejot ekspedīcijās, pārgājienos, es mācījos dzīvot saskaņā ar vidi un dabu. Un to var izjust un saprast, tikai karājoties kādā klintī, braucot pa kādu mežonīgu upi vai staigājot pa cilvēka neskartiem apvidiem, vai – gluži pretēji – pa kārtīgi piecūkotām vietām. Tad var gūt to sajūtu, ka esi tikai dabas varā un esi pilnīga niecība. Mēs varam kaitēt, spītēt dabai, bet tā vienmēr teiks pēdējo vārdu.
1996. gadā iestājos Latvijas Zaļajā partijā, kur mani uzaicināja Askolds Kļaviņš. Sākotnēji biju vienkāršs ierindas biedrs, taču interese par politiku man jau bija no bērnu dienām, kad atcerējos vectēva patriotiskos stāstus par okupantiem. Skolas laikā pārdzīvoju, ka mani nelaida uz barikādēm Doma laukumā vai pie Televīzijas. Klausījos radio translācijas no Augstākās padomes sēdēm, sekoju raidījumam “Globuss” un citiem politiskajiem notikumiem.
Partijas biedra statusā es piedalījos vairākās zaļo organizētajās akcijās un pasākumos – cīņa pret Rīgas centra parku apbūvi, pret Būtiņģes naftas termināli, par ko man vēlāk piešķīra Latvijas Valsts aizsardzības fonda “Lāčplēsis” apbalvojumu – “Lāčplēša” goda zīmi, pret riepu neizvešanu no Latvijas, pret naftas termināļiem Daugavgrīvā un daudz kur citur. Pēc cīņas pret Būtiņģes naftas termināli man bija noteikts liegums iebraukt Lietuvā divus gadus, kas arī bija par iemeslu tam, ka vajadzēja pārtraukt darbu tūrisma jomā. Tā sniedzu gandarījumu lietuviešiem, ka viņi neielaiž valstī četrus Latvijas zaļos, taču, nenoliedzami, arī pats guvu gandarījumu par labi padarīto darbu un nemaz nenožēloju, ka līdz ar to zaudēju savu darbu un divus gadus nemaksāju lietuviešiem. Vēl šodien, ierodoties Lietuvā, cilvēki mani atpazīst un saukā par “ekoteroristu”.
Visas šīs aktivitātes – darbi pa naktīm, stress, pārpūle noveda pie veselības traucējumiem (fragments no “Apcerējums par slimnīcu” jeb “Vai ķirurgs ir miesnieks ar ārsta izglītību”). Taču veselības problēmas ir kārtējais pārbaudījums jeb pašmācības veidā iegūta maksas izglītība…
Pēc divu gadu pārtraukuma atsāku mācības Latvijas Universitātē un secināju, ka biju pareizi darījis, ka divus gadus izlaidu. Man, atšķirībā no citiem, kuri bija mācījušies no pirmā kursa līdz beigām, jau bija darbs, pieredze, praktiskās zināšana un prāvs paziņu loks. Bija iestājusies cita veida domāšana, un mācības likās ļoti vieglas. Tikai viena klade visiem priekšmetiem, kur pierakstīt pasniedzēju vārdus, lekciju un eksāmenu laikus. Pārējo es apguvu vai jau zināju pats, jo tad es domāju – ja jau kāds to ir izdomājis, lai mācītu, tad kādēļ man jābūt tik stulbam, lai nevarētu pats izdomāt. Tā arī pabeidzu mācības, lielāko daļu kursadarbu, kontroldarbu un rakstudarbu rakstot no galvas, bez papildu literatūras.
