politika
Manuprāt, politika ir zinātņu zinātne. Tas ir process, kurā, lai veiksmīgi darbotos, ir nepieciešams no katras zinātnes pa druskai, bet vislabāk – daudz. Tā ir iespēja ne tikai plaši pilnveidot sevi, bet galvenokārt virzīt procesus sev vēlamā virzienā.
Atrodoties dabā, vairāk iespējams izprast dabas procesus. Mums visiem vajadzētu izvērtēt milzīgo piesārņojumu ar minerālmēsliem Latvijas upēs, kā rezultātā upēs nav zivju, vēžu, attiecīgi nav nodarbes makšķerniekiem, ir sagandēta zeme, noplicināta augsne, izcirsti meži, piedūmots gaiss, notiek globālā sasilšana, vētras, plūdi un citas dabas katastrofas. Smirdīgi atkritumu kalni, kuriem tekot cauri, lietus ūdens iesūcas gruntsūdeņos, ko mēs dzeram. Slimības, sērgas, dabas katastrofas. Bet tā visa varēja arī nebūt, saprātīgi saimniekojot.
Es nevarēju atļauties stāvēt malā un noskatīties, tādēļ 1997. gadā iestājos Latvijas Zaļajā partijā (LZP). 1999. gadā LZP kongress mani ievēlēja partijas domē un 2001. gadā – par vienu no trim partijas līdzpriekšsēdētājiem. Diezgan bieži man ir jautājuši, kādēļ tieši Latvijas Zaļā partija? Atbilde ir vienkārša – atšķirībā no visām pārējām politiskajām organizācijām, zaļie ir tie, kuri domā nevis vienu dienu uz priekšu, bet gan ilgtspējīgas attīstības skatījumā. Zaļie ir tie, kuriem nav vienaldzīgi, kādu vidi mēs atstāsim nākamajām paaudzēm. Zaļie iestājas par veselīgu dzīvesveidu, sakoptu un tradicionālu lauku ainavu, skaistiem mežiem, pārtikušu vecāku veselīgiem bērniem un racionālu dabas resursu izmantošanu. Daudzi cilvēki pārprot, sakot, ka zaļie ir pret attīstību. Nē! Zaļie ir par ilgtspējīgu attīstību! Tas nozīmē, ka mēs, atšķirībā no mūsu oponentiem, izvērtējam visus riskus, kuri var rasties, kaut ko būvējot, ārdot, cērtot. Un tad jāpajautā sev – vai es vēlos, ka pilsētā, kurā dzīvoju, būtu jāstaigā ar mutes aizsegiem, lai nesaelpotos automašīnu izplūdes gāzes? Vai es vēlos pavadīt savas dienas slimnīcā, jo regulāri esmu lietojis neveselīgu pārtiku? Vai es gribu, lai man gar logu brauc vilcieni ar naftu vai ķīmiskajām kravām? Un kas notiktu, ja Rīgas centrā saskrietos divi vilcieni, no kuriem vienam cisternās ir bīstamā krava? Vai es vēlos, ka sētmalēs, grāvjos, kaimiņa garāžā un rūpnīcu noliktavās mētājās bīstamie atkritumi? Vai gribu, ka apkārt klaiņo traki suņi? Vai es gribu braukt simtiem kilometru, lai ieraudzītu stādītu, nevis dabīgu mežu? Vai man nepatīk makšķerēt, braukt ar velosipēdu, iet sēnēs, ogās un peldēties tīrā ezerā, upē, jūrā? Vai man ir pieņemami, ka pie jūras varēšu pieiet tikai dažās vietās? Vai es gribu, lai lauku reģioni ir nabadzīgi, bet visa aktīvā darbība notiek galvaspilsētā. Vai es gribu, lai laukos ir tikai viena veida kultūraugi un nevar redzēt interesantus kukaiņus, putnus, dzīvniekus?
Atbildes uz visiem šiem jautājumiem sniedz tikai un vienīgi zaļā ideoloģija.
2001. gadā tiku izvirzīts kā Latvijas pārstāvis Eiropas Zaļo partiju federācijā un 2004. gada februārī biju viens no Eiropas Zaļās partijas dibinātājiem. Esmu aktīvi strādājis, lai ne tikai pārņemtu Eiropas valstu zaļo pieredzi, bet arī lai dotu Latvijas zaļo idejas un pieredzi Eiropai. Tas ir regulārs darbs ar Eiropas Parlamenta deputātiem, sabiedriskajām organizācijām, lekcijas studentiem un skolēniem.
Esmu arī viens no Latvijas Zaļās partijas politiskās padomes locekļiem jeb politiskajiem ideologiem.
2002. gadā, kad tika izveidota Zaļo un Zemnieku savienība, tiku ievēlēts par Zaļo un Zemnieku savienības valdes locekli.
Vienmēr esmu domājis, ka cilvēkam jācenšas darīt tas darbs, kas patīk, jo tad to dara ar prieku un tas izdodas, un ir jāstrādā pēc principa, ka darbs tiek veikts procesa, nevis atalgojuma dēļ. Taču ikdienas darba rutīna nevarētu būt pietiekami auglīga, ja nebūtu arī izklaides, intereses un nodarbības, kuras attīsta ne tikai garīgi, bet arīdzan fiziski.
