Jo tu vairāk runā, jo mazāk saklausi. Jo mazāk paliek laiks uzklausīt, jo mazāk uzzini

Pirms ķerties klāt pie nodokļiem, jāmaina Nacionālais attīstības plāns

Publicēts: 9.01.17 | Sadaļa: blogs

green-energy-grant

Esošais Latvijas Nacionālais attīstības plāns (NAP) ir spēkā līdz 2020. gadam. Ir 2017.gads un jau jāsāk domāt par jauna plāna izstrādi. Tas tādēļ, ka pasaule kļūst ātrāka. Kopš pagājušā plāna izstrādes ir būtiski mainījies drošības stāvoklis pasaulē(Sīrija, Ukraina, Krievijas un NATO aktivitātes). Ir mainījies Eiropas Savienības valstu stāvoklis un attiecības. Ir krietni pamainījusies ģeopolitiskā situācija bēgļu jautājumā, ASV vēlēšanu iznākums, noskaņojums Eiropā un pasaulē kopumā.

NAP vīzijā ir teikts “Latvija 2020.gadā – zaļākā valsts pasaulē”. Taču, ja paskatāmies praksē, tad man kā zaļi domājošam, paliek kauns, ka mēs ne tuvu neesam šīs vīzijas sasniegšanai. Latvijai bija(ir) visas iespējas un rīki, taču pietrūkst politiķu  izpratne par to, ka zaļi ir nevis ierobežojoši, bet gan motivējoši izvēlēties jaunāko, modernāko, efektīvāko ar vismazāko ietekmi uz vidi ilgtermiņā. Tas nozīmē, ka šis vīzijas mērķis jāpārmanto arī nākamajā plānā un pamatojumam ir nepieciešami matemātiski aprēķini, kas balstīti uz pētījumiem. Tādu pētījumu jau šobrīd pasaulē ir daudz, kas attiecas uz ekonomisko izaugsmi izmantojot atjaunojamos energoresursus, ietekme uz ekonomiku no veselīgas sabiedrības.

Tieši tas pats attiecas uz nodokļu politiku. Ir neprāts mainīt nodokļus, ja nav redzams mērķis uz ko valstij jātiecas. Nodokļu politikai par pamatu jāņem Latvijas Ilgtspējīgas attīstības stratēģija 2030. gadam un NAP 2020. gadam. Ja ar nodokļu palīdzību ir vēlme uzlabot apstākļus tiem, kas ražo pārtiku ar kuru tiek indēti Latvijas iedzīvotāji, tad kā tas iet kopā ar vēlmi uzlabot veselības stāvokli Latvijas iedzīvotājiem? Ja atbalsts importētajai dabasgāzei no Krievijas ir iekļauts Obligātajā iepirkuma komponentē elektrība tarifā katrai mājsaimniecībai un uzņēmumam, tad kā tas iet kopā ar Latvijas energoneatkarības veicināšanu? Ja Latvijas valsts iedzīvotāji gada laikā importē viena miljarda $ vērtībā naftas produktus, bet nekādi netiek veicināts atbalsts vietēji ražotai elektroenerģijai ar kuru darbināt autotransportu, tad tā ir nauda, kura katru gadu tiek zaudēta, bet varēja palikt Latvijā.  Ja dotācija ir sabiedriskajam transportam par pamatu ņemot pasažieru skaitu un kilometŗāžu, bet netiek ņemts par pamatu sabiedriskā transporta ietekme uz vidi un cilvēkiem, tad tā rezultātā tiek atbalstīts vecāks, piesārņojošāks un mazāk efektīvs transports. Ja pasažieru pārvadājumi dažās pašvaldībās tiek pilnībā dotēti no valsts, tad tas motivē cilvēkus pat nevajadzīgi izmantot sabiedrisko transportu, kā rezultātā cilvēki mazāk kustas un tas veicina to, ka 25% sākumklašu skolēnu ir liekais svars, veicina to, ka vairāk nekā 30% jauniesaucamo ir neapmierinošs veselības stāvoklis. Un šādi var skatīties uz ikvienu jomu un nozari – kā iespējamās nodokļu izmaiņas vai jebkurš cits lēmums iet kopā ar Latvijas attīstību ilgtermiņā. Tieši tādēļ, pirms ķeras klāt pie nodokļu politikas, ir jāpatur prātā Latvijas attīstības plāna vīzijā rakstītais “Zaļākā valsts pasaulē”

Elektriskais auto vai elektriskais velosipēds – kas valstij izdevīgāk?

Publicēts: 20.08.12 | Sadaļa: blogs

Ir labi, ka tiek atbalstītas dažādas iniciatīvas, grūdieni, palīdzība potenciāli labām lietām, ja ir pārliecība, ka patiešām tās ir labas.

Gada pirmajā pusē izskanējušās ziņas par plānoto atbalstu elektrotransportam ir sekojošas:
Kopumā Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta (KPFI) pieejamais finansējums ir LVL 3 522 621; no tiem LVL 1 761 310 plānots novirzīt elektromobiļu ieviešanai, bet LVL 1 761 311 – elektromobiļu uzlādes infrastruktūras izveidošanai.

Nauda cienījama, bet kāds ir mērķis? Ko ar šo pierādīt, panākt, jeb izdarīt? Kādus secinājumus pēc šīs naudas apgūšanas varēs izdarīt?

Manā izpratnē, izšķērdēta nauda – līdzekļi nav domāti, lai uzņēmēji varētu iegādāties, piemēram elektriskos pacēlājus noliktavās un tādejādi kaut kādā veidā ieguldīt ražōšanā un attiecīgi valsts ekonomika caur uzņēmējiem varētu straujāk attīstīties. Pēc šī brīža uzstādījuma elektriskais auto ir greznumlieta, jo pērkot elektrisko auto pilnīgi nekādu ekonomisko labu gūt nevar kā tikai palielīties, ka, lūk, es domāju zaļi! (šķietami zaļi). Ja elektriskie auto tiktu ražoti Latvijā, tad tas varētu būt grūdiens industrijai. Šajā gadījumā citu valstu zinātnes un auto rūpniecības atbalsts.

Tātad šī nauda ir domāta sabiedriskajām attiecībām? Bet, ja tā, tad arī šīm attiecībām ir jābūt tādām, lai būtu kampaņveida uzstādījums, mērķis ko ar to grib pierādīt.
Piemēram, vidējs elektriskais auto maksā ap 35 tūkstošus Ls. Par 3,5… miljoniem, jeb tikai 1,76 miljoniem varēs iegādāties auto un par tādu pat summu uzlādes punktus. Tātad par rezultātā 3,52 miljoniem varēs iegādāties 50 automašīnas visā Latvijā.

Varēja arī darīt savādāk – Ķīnā iegādāties elektriskos velosipēdus, kur to cena veikalā(!) ir ap 180 -200 Euro. Eiropā maksā ap 1500-2000 EUR. Taču pērkot Ķīnā lielu apjomu, cenas protams ir krietni zemākas. Attiecīgi, par šiem pašiem 3,5 miljoniem iegādāties 23 484 (ja velo cena ir 150 Ls, kas atbilst ap 200 EUR).

Kā ir lielāks PR – 50 auto vai 23,4 tūkstoši velosipēdu? Vienā variantā varam palielīties tikai lietuviešiem(jo igauņiem ir jau vairāk elektriskie auto) un paši sev. Otrā variantā visā pasaulē izskanētu, ka Latvija ir patiešām e-transporta lielvalsts. Ja vēl šos skaitļus pasniedz % no idzīvotāju skaita, tad jau pavisam grezni, zaļi un e-lietās diži izskatāmies.
Arī no praktiskā viedokļa – cik būs ieguvums videi braucot ar 50 iekšdedzes automašīnām mazāk un kāds, ja brauc 23,4 tūkstošiem auto mazāk
Pie kam – pērkot velosipēdus, var transportam tērēt visus 3,5 miljonus, jo uzlādi var veikt katrs pats savā mājā, birojā.
23 tūkstošu velosipēdu parādīšanās Latvijas satiksmē krietni mainītu parvietošanās paradumus, liktu pašvaldībām un valsts struktūrām domāt par velotransporta infrastruktūru, būtu darbs velo remonta darbnīcām, detaļu tirgotājiem. Taču kādas ir paredzamas, jeb manāmas izmaiņas, ja parādīsies 50 auto vairāk???

Mazliet pieminēšu arī tādas lietas, ka elektriskajiem auto vēl papildus ir degvielas bākas, kura domāta auto apkurei vai aizsvīdušu stiklu attīrīšanai. Cik tiek patērēti dabas resursi auto uzbūvei un cik velosipēda? Velosipēdus ir iespējams iegādāties pa daļām un komplektēt Latvijā, un tās ir simtiem darba vietas. Proporcija jaudās- kas ir nepiecašama, lai izkustinātu automašīnu(kurā caurmērā brauc 1 cilvēks) un brauktu ar to, un elektrisko velosipēdu, tad velosiēdam šis enerģijas patēriņš ir krietni mazāks (pamēģiniet automašīnai pielikt pedāļus un to izkustināt, pabraukt). Arī uzlāde – šobrīd ar vienu velosipēda uzlādi jau var nobraukt pāri pa 150 km. Pagājušā gada EuroBike izstādā tika atrādīti vairāki velosipēdi ar kuriem ir iespēja nobraukt 180 km.

Atbalsts e-velosipēdiem patiešām būtu manāms atbalsts videi, jo tūkstošiem(pat miljoniem) auto piesārņojošo stundu mazāk. Veselīgāka sabiedrība, jo ar elektrisko velo tāpat ir nedaudz jāminās un jākustās vairāk nekā ar auto. Un ietaupījumi uz medicīniskiem izdevumiem valstij un katram individuāli. To visu summāri mēs kā maza valsts izjustu.

Protams, ka vēl lielāks ieguvums būtu, ja par šo naudu iegādātos parastus velosipēdus. Vēl lētāk, vēl zaļāk, vēl ilgtspējīgak.

Viesturs Silenieks