Es esmu par vecu, lai mirtu jauns. Bet, ja bail novecot – mirsti jauns

Kā virsotne “Padomju Latvija” kļūva par “Latviju”.

Publicēts: 3.02.10 | Sadaļa: blogs, foto, video

Padomju Latvijas virsotne (6218m) Pamira kalnos (The peak of the Soviet Latvia) from Viesturs Silenieks on Vimeo.

Ievadā
Jau vairākus gadus entuziasti no kluba “TRAVERSS” plānoja uzkāpt Padomju Latvijas virsotnē, lai nomainītu šo nosaukumu pret virsotni „Latvija”. Dažviet sabiedrībā pēc šī kāpiena runāja, ka nav labi mainīt nosaukumu, jo tas ir līdzīgi kā mainīt vārdu kuģim. Nav labi grozīt vēsturi utt. Lai kliedētu šo viedokļu pamatotību, nedaudz jāatskatās šīs virsotnes vēsturē – Pirms 45. gadiem Latviešu alpīnisti Imanta Egberta vadībā uzkāpa kādā, vēl bez nosaukuma esošā, Pamira kalnu grēdas virsotnē un deva tai vārdu Latvija. Taču ņemot vērā tā laika politisko situāciju, šī virsotne tika piereģistrēta un vēl šobrīd atrodama kartēs ar nosaukumu Padomju Latvija. Tādejādi bija nepieciešams atkārtots kāpienš šajā virsotnē, lai simboliski pārsauktu to patiesajā, pirmkāpēju dotajā vārdā. Šajā aprakstā, ņemot vērā nelielo pieļaujamo apjomu, es ļoti saīsinātā veidā aprakstīšu ekspedīcijas grafiku, kas vairumam lasītāju, kas nenodarbojas ar alpīnismu, būs garlaicīgi. Taču ikvienam būs iespēja ar iztēles palīdzību iztēloties un kaut nedaudz izdzīvot līdzi šai ekspedīcijai.
Kur ir Pamirs?
Pamirs ir kalnu grēda, kura ir augstākā bijušajā PSRS, atrodas Centrālāzijā, vietā, kur sanāk kopā Tjanšans, Karakuma tuksnesis, Kunluna un Hindu Kuš kalni. Tiek uzskatīts par vienu pasaules augstkalnu reģioniem, kuru ķīnieši mēdz saukt par Congling. Galvenokārt Pamirs atrodas Kirgizstānā, Tadžikistānā, Afganistānā un Pakistānā. Tā augstākās virsotnes ir Ismail Samani virsotne (7495m) (no 1932 – 1962.g. tika saukta kā Staļina virsotne, 1962 – 1998.g. kā Komunisma smaile), un Čon To (Ļeņina smaile 7134m). Pamirā atrodas arī viens no garākajiem ledājiem bijušajā PSRS – Fortambek, kura garums ir 77 km. Pamira kalni ir klāti ar sniegu visa gada garumā.

Kur ir Latvijas virsotne?
Latvijas virsotne atrodas Pāralajas grēdā, kuras kore tieši sakrīt ar Kirgizstānas un Tadžikistānas republikām. Pāralajas grēdas centrālais posms ir lielākais un monolītākais, tās garums 92 km. Grēdas augstākā virsotne ir Ton Čo smaile 7134 m(agrāk Ļeņina smaile). Šis rajons vairākas kartēs, kas izdotas Padomju Savienības laikos, Latvijas smailes novietojums un tās augstums ir norādīts nepareizi. Nesaprotamu iemeslu dēļ virsotne ir norādīta uz Ziemeļaustrumu kores ar augstumu 5545m. Taču Latvijas smaile atrodas Pāralajas grēdā starp virsotnēm “Edinstvo”(Vienotība, 6640m.) un Kizilagin smailes ( 6679m.), un Latvijas smailes augstums ir 6218m. Šī informācija ņemta no pirmās Latvijas ekspedīcijas atskaites.

Kāpšanas taktika
Neskatoties uz to, ka Pāralajas grēdas Ziemeļu puse ir diezgan stāva un klāta lediem un apzinājāmies, ka uzkāpšana pa šādu maršrutu ir riskantāka un grūtāka nekā no Dienvidu puses (kā to darīja pirmā Latvijas alpīnistu ekspedīcija), mēs nolēmām laika taupīšanas, ērtības, izmaksu rezultātā kāpt tieši no Ziemeļiem. Tādējādi, mēs izvēlējāmies sekojošu uzkāpšanas taktiku – mēs nolēmām aklimatizēties līdz 6000m augstumam pa labi pazīstamu Ļeņina smailes maršrutu (caur virsotne “Razdeļnaja”), un vēlāk ar labu aklimatizāciju un sagatavotību startēt uz Latvijas smaili.

Maršruta veikšanas tehniskais apraksts
15 .jūlijā – Izbrauciens ar vilcienu no Rīgas uz Maskavu
16. jūlijā – Pārlidojums – Maskava – Biškeka – Oša.
17. jūlijā – Neliela atpūta Ošā, pārtikas iegāde un caurlaides noformēšana uz robežzonu.
18. jūlijā – Visā dienas garumā braucam ar kravas mašīnu pa Pamira traktu- Oša –Saritaš- Ačiktaš. Laiks sagādā pārsteigumu- “Lukovaja” klajumā ir daudz sniega. Nokļūstam bāzes nometnē 3500m augstumā.
19. jūlijā – dodamies nelielā aklimatizācijas pastaigā pa apkārtni, noliekam ziedus pie bojā gājušo alpīnistu piemiņas vietām.
20. jūlijā – Aklimatizācijas pārgājiens līdz „pereval Puķešestveņikov” un atpakaļ līdz bāzes nometnei
21. jūlijā – Aklimatizācijas pārgājiens līdz II nometnei 4200m augstumā.
22. jūlijā – Aklimatizācijas pārgājien no I. nometnes(3500m) līdz II. nometnei (4200m)
23. jūlijā – kāpiens līdz III. nometnei (5300m)
24. jūlijā – Kāpiens līdz virsotnei “Razdeļnaja” 6148m, kur nedaudz uzturamies un dodamies lejā līdz pat II. Nometnei.
25. jūlijā – Dodamies no II. Nometnes līdz bāzes nometei
26. – 27.jūlijā – Atpūtas dienas Ačiktašā, sagatavošanās izejai uz Latvijas smaili
28. jūlijā– Plkst. 08.00 starts no “Lukovas” klajuma uz pāreju “Zolotoj Teļonok” pusi. Pienākšana pie pārejas sākās no Ačiktaša upes brasla. Upe, kūstot ledājam, jau no rīta ir ļoti strauja, un tādējādi, šķērsojam Ačiktašas upi ar zirgu palīdzību (iepriekš bija sarunāts ar kirgīziem), kur brasla vietu nebija viegli atrast. Upes dziļums līdz pašam ledājam ne mazāk par vienu metru, tādēļ upes braslu pāriet ar kājām nebija reāli.
Pēc brasla pa morēnu paceļamies līdz kalna pārejai “Zelta teļš”, centāmies turēties kreisajā ielejas pusē. Aptuveni 16.00 izejam uz ledāju un 18.00 paceļamies līdz kalnu pārejai “Zelta teļš”, ierīkojam 1. nometni. Uz pārejas atrodama laba sniega mulda, kur var uzstādīt dažas teltis.
29. jūlijā – Plkst. 08.00 izejam, no pārejas un paceļamies tieši no sedlienes uz 4969m augsto smaili, lai sasniegtu pāreju “Miro zapadnij”. Ejam sasaitēs, jo lielas plaisas un ledus lūzumi. 1,5 stundu laikā īstenojām 4969m smailes traversu, izejam uz pāreju “Miro zapadnij” sniega muldu. No pārejas atklājas skats uz “Perevaļnij” ledāju. Nokāpšana no pārejas “Miro zapadnij” uz “Perevaļnij” ledāju pa vienkāršu sniega nogāzi – 100m. Vēlāk nolaižamies pa “Perevalnij” ledāju, slēgts ledājs, daudz plaisu, ejam sasaitēs, grūtības sagādā dziļš sniegs, kurš pārklāja ledāju pirms trim nedēļām.
Plkst. 13.00 nolaižamies uz Korženevskas ledāja kreisā krasta morēnu un pusdienojām. Plkst. 14.30 startējam uz augšu pa morēnu, paceļamies augšup, ledāja virzienā. Korženevskas ledāja pretējā ielejas pusē ir siena ar lielu daudzumu nokareno ledāju un stāvu klinšu posmu. Neticami, ka būs viegli atrast loģisko maršrutu pa šo sienu, lai uzkāptu pa ziemeļaustrumu kori. Pēc diviem pārgājieniem, pa vienai stundai, ierīkojām vietu nakšņošanai uz morēnas. Labā krasta nogāze pakāpeniski kļūst lēzenāka un Latvijas smailes rajonā mēs redzējām diezgan pieņemamu maršrutu uz ledus nogāzes. Nolēmām uzsākt uzkāpšanu agri no rīta.
30. jūlijā – rītā plkst. 08.00 izejam un šķērsojam Koržeņevskas ledāju un nokļūstam līdz maršruta sākumam. Ziemeļu nogāzi saule apspīd tikai plkst. 11.00. Slīpums 45grādi, apakšējā posmā ir tīrs ledus ar plaisām. Skrūvējām āķus, lai piestiprinātu virves (saucamās margas), jo noraušanās gadījumā noturēties uz ledus būtu neiespējami. Līdz pusdienas laikam nogājām ap 500 metru, pakāpeniski ejot uz kreiso pusi lai samazinātu stāvumu un ātrāk sasniegt kori. Pēcpusdienā nogājām vēl ap 500 metru. Par pirmo maršrutā strādāja Mihails Pietkevičs. Laiks ātri sabojājās – sniegs un stiprs vējš. Ātri meklējām vietu, lai ierīkotu nometni. Aiz lielas serakas notīrījām vietu divām teltīm, aizbērām nelielo plaisu ar sniegu. Augstums aptuveni – 5600m – 5650m.
31. jūlijā – No rīta laiks ir labs un mēs turpinājām uzkāpšanu pa nogāzi, līdz korei, organizējām vēl 10 margas virves. Nogāzes augšējā posmā vairāk firns, nekā ledus, tādējādi, drošināšana un margas tiek veidotas ar ledus cirtņu palīdzību. Pēdējā stacija uz kores, uz klints izciļņa.
Kori sasniedzām plkst. 12.00., laika trūkuma dēļ sākām kāpt tālāk pa kori, cenšoties turēties tālāk no sniega karnīzes. Pēc 40 min sasniedzam klinšu žandarmu. Ziemeļos ir stāvas klintis, dienvidos ir milzīga sniega karnīze. Mēģinājums apiet tās no labās puses bija neveiksmīgs, un mēs uzkāpām taisni, pa stāvāko no iespējamiem variantiem, pakarot vienu margas virvi. Plkst. 14.30., līdz virsotnei vēl ir pa tālu un laiks sabojājas. Pieņemam lēmumu sadalīties. Natālija, Mihails un Tatjana atdeva pārējiem savas siltās drēbes un atgriezās pie teltīm, kuras atradās zem serakas uz nogāzes. Pārējie turpina uzkāpšanu. Plkst. 15.30. laiks sabojājās galīgi, redzamības nav un mēs, pagaidot pusstundu, aptuveni 6000m augstumā nolēmām izrakt alu sniegā. Alas rakšana aizņēma aptuveni 3 stundas. Gulējām sēdus, jo alas lielums nebija pietiekams, lai varētu izstiepties.
01. augustā – No rīta redzamība ir laba, bet pūš stiprs vējš, izejam no alas plkst. 08.00., pa lēzenu kori – 25°-30° paceļamies uz augšu, dziļš sniegs,
Plkst. 10.30. sasniedzam virsotnes plecu. Līdz galvenajai virsotnei ir aptuveni 1 stunda. Aptuveni 11.30. uzkāpām galvenā virsotnē. Tas ir diezgan liels lēzens sniega kupols, kurš laideni tiek pazemināts uz Oktjabrska ledāja pusē. No labās puses ir redzama Latvijas smailes sedliene, aiz smailes atrodas Igaunijas smaile. Nedaudz zemāk, no kupola galotnes, atradām nelielu klinti, kur ir iespējams uzstādīt plāksni ar “Latvijas” vārdu. Iepriekšējo alpīnistu atstātās zīmītes nav, tikai gumijas šļūtenes atlikumi no veco laiku skābekļa aparāta. Plkst. 12.30. kāpjam lejā. Negaidīti Viestura mugursomu nopūta no virsotnes strauja vēja plūsma Nokāpšana līdz teltīm pa uzkāpšanas ceļu aizņēma 2.50 stundas un plkst. 15.30. mēs bijām teltīs aiz serakas (mūsu trešā nometne). Nolēmām kāpt lejā no rīta, pārnakšņojām. Trūkst laika, jo 3. augustā ir helikopters uz Džirgitaļ ciematu (Tadžikistānā) un mums ir tikai diennakts, lai atgrieztos Ačiktašā.
2. augustā – Plkst. 07.00 uzsākam kāpienu lejā pa nogāzi. Organizējam virves pa uzkāpšanas ceļu. Pēdējais dalībnieks kāpj lejā ar apakšējo drošināšanu. Plkst. 1.00 mēs esam uz Korženevskas ledāja. Plkst. 12.00. mēs esam uz kreisā krasta morēnas( nakšņošanas vieta, otrā nometne), un tālāk kāpjam ātri, jo jāpaspēj tikt līdz bāzes nometnei; šķērsojam ledāju “Perevalnij” un parējas “Miro zapadnij”, “ Zelta teļš”. Laiks ir slikts, pie upēm nonākam jau tumsā. Pirmo upi forsējam, sadevušies rokās. Plkst. 21.30 mēs esam pie Ačiktaš upes. Pie Ačiktašas upes mūs gaida vietējie kirgīzi ar zirgiem, bet upi šķērsot nav iespējams, jo pirms tam ir kusis sniegs un straume ir pārāk mežonīga. Dodamies upes iztekas virzienā, līdz sasniedzam vietu, kur pa ledus “vāku” iespējams upi šķērsot. Pa pilnīgu tumsu jākāpj uz augšu pa plaisām klātu ledu, jāšķērso to un jānokāpj lejā otrā pusē. Bāzes nometnē ierodamies jau naktī, plkst. 02.00.

Turpmākās dienas pagāja atpūtai un mājupceļam.

…Un kad man jautā, kura būs mana nākamā kalnu virsotne, tad es atbildu: „Uzskatu, ka man kā Latvietim, augstākā virsotne, kuru jāsasniedz ir Latvija”

P.S.
2009. gadā, īsi We cannot display this gallery Tadžikistānas prezidenta vizītes Latvijā, Tadžikistāna oficiāli paziņoja par virsotnes nosaukuma maiņu…

Viesturs Silenieks