Ne nopietni mēsli, ne nopietnas ziepes absolūti neliecina par tīrību

Kādu es vēlētos Rīgu, jeb mana programma Rīgai

Publicēts: 10.12.19 | Sadaļa: blogs

Rīga, 2020
Zaļā programma

R Ī G A
MODERNA, SKAISTA, INTELIĢENTA, BĒRNIEM DROŠA, SENIORIEM TĪKAMA, ZAĻA PILSĒTA AR KOPTĀM PAGĀTNES LABĀKAJĀM VĒRTĪBĀM

Lai to sasniegtu, ir daudz darāmā, taču būtisks nosacījums ir visu cilvēku vēlme savstarpēji sadarboties un izpalīdzēt. Es Rīgas sabiedrību gribu redzēt kā lielu ģimeni – kā talciniekus, kuri spēj vienoties kopīgam mērķim neatkarīgi no vecuma, dzimuma, politiskās, reliģiskās piederības vai tautības, lai plecu pie pleca tiektos uz kopīgo ideālu, kura ceļa karte ir aprakstīta manā programmā.
Ar novecojošu domāšanu, ar iepriekšēju un uz aizspriedumiem balstītu pieeju jaunas izmaiņas nevar sasniegt un modernu pilsētu nevar izveidot.
Autotransporta sastrēgumiem nav politiskās piederības, nolaistām arhitektūras pērlēm nav ticības, un grūstošiem ūdensvadiem nav tautība. Policistam, mediķim, ugunsdzēsējam, kas glābj kāda rīdzinieka dzīvību nav piederības – viņš ir sava darba, savas pilsētas un valsts patriots.

VIETA PASAULĒ
Rīga ir stagnējoša pilsēta attīstībā, kultūrā, inovācijās, iedzīvotāju vecumā. Rīga sāk “smakot“ uz pārējo Eiropas pilsētu fona. Beidzamajos gados rīdzinieki ir aizmukuši no Latvijas vai bēg uz Pierīgu, kur cilvēku skaits turpina tikai augt. Cilvēki mūk, jo tiem ir vēlme dzīvot mierā, klusumā, tīrākā, zaļākā vidē, vietā, kur modernāki bērnudārzi un skolas, kur dzīves, un sadzīves apstākļi ir patīkamāki un lētāki. Aizmūk tieši turīgākie cilvēki, kuriem ir pietiekami ienākumi, lai uzbūvētu paši savu mājokli (pēdējos 10 gados Rīgas centru ir pametuši ap 50% iedzīvotāju). Viņi aizmūk un saviem nodokļus paņem līdzi.

Rīga cenšas šos cilvēkus pievilināt ar Rīdzinieka kartēm, vilina deklarēties Rīgā, vai soda, paaugstinot nekustamā īpašuma nodokli. Šis ir īstermiņa risinājums, jo cilvēki vienmēr izvēlēsies dzīvot tur, kur labāki apstākļi un dzīves vide. Cilvēki turpinās mukt, ja pilsēta nemainīsies. Ar šādu tendenci Rīga zaudēs metropoles statusu, kas nozīmē pazušanu no starptautiskās arēnas kā maznozīmīga, brūkoša pilsēta, kuras varai pietrūkst spējas veicināt attīstību. Tas neizbēgami novedīs pie tā, ka ārvalstu uzņēmējiem, iespējamiem investoriem zudīs pārliecība par Rīga un Latviju kopumā kā vietu, kur sākt uzņēmējdarbību.

Rīgai ir jākļūst zaļai – tas nozīmē ilgtermiņā domājošai! Cilvēki jāsaliedē nevis cīņā pret pilsētas varu, bet gan cīnoties visiem kopā par labāku nākotni. Rīgā ir daudz dažādu tautību cilvēki, kurus jāvieno kopīgiem mērķiem, kopīgiem darbiem, kopīgiem ideāliem, kopīgai kultūrai un svētkiem. Rīgas latvietis, ceturtdaļlatvietis, Rīgas ukrainis, baltkrievs, igaunis, ebrejs un krievs ir mūsējais, un, ja vien šis cilvēks atbalsta mūsu pilsētu un mūsu valsti, viņš ir mūsējais. Mēs Rīgā nemeklējam ienaidniekus, bet tikai sabiedrotos, lai kopīgiem dažādu nacionalitāšu spēkiem strādātu Rīgas un Latvijas labā. Ir jāatbalsta cilvēku iniciatīvas, jākļūst atraktīvai, veselīgai, zaļai un vienlaicīgi modernām tehnoloģijām ražojošai pilsētai. Rīgā ir jāattīsta industriālās zonas, kurās var strādāt daudz cilvēku un daudz ražot, tādejādi veicinot Rīgas un Latvijas ekonomisko izaugsmi. Tas ir veids kā maza nācija, mazā valstī var būt kā labs piemērs visai pasaulei, ka ar darba mīlestību un savstarpējo atbalstu var radīt izcilas valsts galvaspilsētu, kur ikkatrs ir patriots.

Rīga ir viena no Eiropas galvaspilsētām, taču pilsētas ārpolitika un ambīcijas nepretendē uz vietu Eiropas nozīmīgāko pilsētu un politiķu saimē. Mēs esam pārāk pieticīgi un neticīgi, un tas ir jāmaina! Rīgas varai ir iespēja iezīmēt ne tikai galvaspilsētu, bet visu Latviju pasaules nozīmīgo pilsētu sarakstā. Rīga var būt nozīmīgs spēlētājs gan sadarbībā ar Austrumiem, gan Rietumiem, kā arī ar Dienvidiem un Ziemeļiem. Rīgas domē vajag profesionālu Ārlietu ministrijas pārstāvi, kas uztur un sekmē attiecības ar sadraudzības, sadarbības pilsētām un veicina Rīgas starptautisku atpazīstamību. Rīgai jābūt starptautisko organizāciju vai to pārstāvniecību mājvietai. Tā tiktu piesaistīts starptautiskais un noturēts pašmāju intelekts, izglītota vietējā sabiedrība un radītas papildus iespējas augsta līmeņa speciālistiem. Būtu darbs viesnīcām, ēdināšanas iestādēm, kultūras un tirdzniecības vietām. Tas ir veids, kā uz Latviju atvest pasaules gaišākos prātus.

Rīga ir ne tikai Baltijas valstu ģeogrāfiskais centrs, bet ar savām aktivitātēm un pievilcību kļūtu par Austrumeiropas valstu labāko pilsētu un Ziemeļeiropas attīstības jauno centru. To var izdarīt tikai tad, ja Rīga būs cilvēkiem pievilcīga un tīkama – piesaistīs ar intelektu, ar gaišu un modernu dzīvesstilu, drošu un skaistu pilsētvidi, inovāciju centriem, universitātēm, pasaules mēroga diskusiju klubiem un domnīcām, izdaudzinātiem jaunajiem pašmāju uzņēmumiem (startapiem), izkoptu un unikālu kultūru, un laipniem cilvēkiem.

Ar vārdiem Rīgā, ar darbiem pasaulē!
Sena latviešu paruna vēsta – ar darbiem Rīgā, ar vārdiem aizkrāsnē. Un kā redzam gadsimtiem ejot, nekas nav mainījies – tā nedrīkst turpināt!

Strādājot Rīgā ir jādomā ne tikai par savu pilsētu, bet par valsti kopumā. Latvijas Nacionālā attīstības plāna vīzija ir “Latvija – zaļākā valsts pasaulē”. Zaļi nozīmē domāt un darīt ilgtermiņā. Zaļi nozīmē dzīvot taupīgi, lai vecumdienās justos brīvi un pašpietiekami. Tas attiecināms gan uz cilvēkiem, gan pilsētas pārvaldi, gan uzņēmējdarbību, gan sabiedrisko dzīvi Rīgā. Zaļi ir nacionālās drošības pamatnosacījums. Tas nozīmē būt neatkarīgiem enerģētikā, transportā, ražošanā, medicīnā, drošībā un kultūrā. Tikai tad, ja pašam viss ir, tad var pastāvēt un būt neatkarīgs. Zaļā politika ir vērsta uz darba vietu radīšanu, strādājot ar jaunām tehnoloģijām. Zaļā domāšana ir vērsta uz vietējo ražošanu, mazāka skaita transporta pārvadājumiem un vietējo izglītības celšanu tādejādi radot ekonomisko izaugsmi.

RĪGA VISIEM
Rīgā tiekas visi, uz Rīgu brauc visi, caur Rīgu lido un kuģo daudzi, jo Rīga ir Latvijas transporta, administratīvais un darījumu centrs. Rīga nepieder tikai rīdziniekiem – tā ir Latvijas pilsēta. Lai arī Rīga nekad nebūs gatava, Rīga ir pilsēta, ko ceļam un veidojam visi kopā.
Attīstot Rīgu, ir jārēķinās ar situāciju valstī kopumā. Rīga nav valsts valstī vai atrauta no Latvijas – cilvēki, kas dodas uz Latviju, dodas uz Rīgu. Tie, kas brauc uz Rīgu, atrodas Latvijā. Tādēļ jo īpaši būtiska ir Rīgas un valdības sadarbības loma. Tai ir jābūt komandai, nevis lūdzēja vai konkurentu diktatūrai. Lai šo panāktu, ir jābūt intelektuālai Rīgas pārvaldībai. Ātra, moderna, mūsdienīga un draudzīga tiem, kas grib strādāt savā nozarē.

Rīga vienmēr ir bijusi un būs pilsēta, kura pulcē daudz dažādu tautību cilvēkus. Tie, kas ienākuši mūsu pilsētā – tie ir mūsējie. Par viņiem ir jārūpējas, viņi ir jāaizstāv, viņus jāaicina strādāt rīdzinieku labā. Neatkarīgi no tā vai tā ir uzņēmējdarbība, strādnieka darbs vai kultūra, neatkarīgi no tā, vai tas ir latvietis, lietuvietis, krievs, baltkrievs vai ukrainis – Rīgā viņš ir rīdzinieks.

Ja viņš nevēlas cienīt un mīlēt Latvijas un Rīgas pilsētas tradīcijas, cilvēkus un viņu vērtības, tad mēs darīsim visu, lai pēc iespējas ātrāk palīdzētu šim nelaimīgajam no Rīgas izkļūt. Jāmainās pilsētas politikai jeb varas domāšanai. Varas domāšana un uzskati maina pašvaldības darbiniekus vai to domāšanu, tie maina vidi, vide veido cilvēkus. Zaļa pilsētvide pievelk ikvienu. Tādēļ Rīgai ir jāiesaistās Eiropas zaļo pilsētu tīklā (http://greencities.eu). Pašvaldības darbiniekiem ir jāmācās un jāiegūst modernākā un ilgtspējīgākā pilsētu veidošanas pieredze pasaulē, izglītojot pašvaldības darbiniekus. Nevajag pārspīlēt ar zaļumu tur, kur cilvēki tam nav nobrieduši, izauguši un gatavi. Bet jāsāk mainīt tās lietas, kas rāda pašvaldības ieinteresētību un vēlmi būt progresīviem, mūsdienīgiem un zaļiem. Kā piemērs – nav jāliek visiem pašvaldības darbiniekiem braukt uz darbu ar velosipēdu, bet gan jārada apstākļi, ka braukt uz darbu ar velosipēdu ir pats ērtākais veids. Tas pats ar sabiedrisko transportu un gājējiem. Kaut vai pašvaldības iekšējais kurjerpasts jāveic ar velokurjeru palīdzību, kur tas ir loģiski. Kamēr pašvaldības cilvēki savā ikdienas darbībā nerādīs piemēru, tikmēr nav pamats prasīt, lai mainītos iedzīvotāji.

Zaļās tehnoloģijas, zaļā enerģētika, cilvēku un pašvaldību pašpietiekamība sakņojas katra cilvēka pašpietiekamībā. Saules baterijas elektrības ražošanai, enerģijas uzkrāšana, taupīšana un dalīšanās tajā ir priekšnoteikums neatkarīgai un stiprai tautsaimniecībai. Nevis cilvēkam jābūt atkarīgam no monopolu enerģijas piegādes, bet valstij jābūt atkarīgai no katra cilvēka saražotās enerģijas.

PIERĪGA
Beidzamajos gados Rīgai tikpat kā nav sadarbība ar Pierīgas pašvaldībām. Neskatoties, ka Pierīgai ir kopīga transporta, ūdens un kanalizācijas sistēma, atkritumu saimniecība un daudz kas cits, tomēr sarunas un sadarbība tikpat kā nenotiek. Iespējams, ka šķērslis ir atšķirīgais politiskais sastāvs Pierīgas un Rīgas pašvaldību vadībām. Tas tikai padziļina ieilgušo attiecību krīzi Rīgai ar Pierīgu un pārējo Latviju. Jautājumos, kas skar cilvēku un uzņēmējdarbības dzīves kvalitāti politiskā piederība jāliek pie malas un jādomā par cilvēkiem. Cilvēki ikdienā dodas uz darbu Rīgā pat vairāk nekā no 100 km attāluma, tādējādi nereti Rīgas problēmas kļūst par visas Latvijas problēmām. Tas jāmaina un jāsāk ar transporta infrastruktūru. Vecāki brauc uz darbu Rīgā un ved līdzi savus bērnus. Tādēļ Rīgai jābūt bērniem drošai. Ja pilsēta ir bērniem droša, tad tā ir droša gan vecākiem cilvēkiem, gan cilvēkiem ar kustību traucējumiem, gan tūristiem, gan darbaļaudīm. Tas attiecas gan uz infrastruktūras lietošanu, gan pakalpojumiem, gan kriminogēni drošu pilsētvidi, gan uzturēšanos Rīgas apkaimēs. Izsmalcināta vienkāršība ir saprotama un skaidra lietošanā, un rada drošības sajūtu ikvienam.

Pilsētas zaļās plaušas un pārtikas klēts
Pašvaldības uzņēmums Rīgas Meži apsaimnieko Pierīgas mežu zaļo rotu. Ap Rīgu esošie meži ir “Rīgas zaļās plaušas”. Tādēļ par Pierīgas dabas un vides kvalitāti lielā mērā ir atbildīga tieši Rīga. Beidzamajos gados mežu apjoms Pierīgā ir samazinājies (kādi dati to apstiprina? Te derētu daži cipari salīdzinājumā pa gadiem), kas pasliktina vides kvalitāti gan Pierīgā dzīvojošiem, gan rīdziniekiem.

Pierīgas lauksaimniekiem ir jākļūst par Rīgas pārtikas klēti. Īsas transportēšanas distances mazāk grauj ceļus, mazina sastrēgumus, rūpējas par infrastruktūras saglabāšanu labā stāvoklī vienlaicīgi nodrošinot svaigāku pārtiku un ātrāku naudas apriti ekonomikā. Tādēļ rīdzinieki var radīt papildus atbalstu Latvijas lauku ģimenēm, atbalstot vietējos ražotājus un stiprinot vietējo tautsaimniecību.

Rīga – valdības dienaskārtības noteicēja
Ja Rīga vēlas, tā var norādīt arī to, kas valdībai jādara. Rīga var būt paraugs visai Latvijai. Rīgā ir 55% no Latvijā reģistrētiem uzņēmumiem un komersantiem, tādēļ Rīgai ir jāstrādā valsts mērogā un jācīnās par uzņēmēju interesēm. Diemžēl Rīgas ietekmes valdībā tikpat kā nav. Ir jāstiprina Rīgas uzņēmēju brālība gan jautājumos, kas skar Rīgas pašvaldību, gan valsti kopumā. Rīgas pašvaldībai ir jābūt uzņēmējiem pretimnākošai, taču uzņēmējdarbība nedrīkst būt uz iedzīvotāju veselības, vai vides kvalitātes pasliktināšanās rēķina, bet gan vienam otrus papildinošai un iesaistošai.

RĪGAS APKAIMES
Rīgā ir 58 apkaimes – Purvciems, Pļavnieki, Bolderāja, Āgenskalns, Dārziņi, Bieriņi, Mežaparks un daudzas citas. Ir jāveido un jāstiprina apkaimju iedzīvotāju biedrības, kuras pašas uztur rūpi par savu apkaimi, kuras pašas spēj organizēt notiekošo savā teritorijā. Tie ir entuziasti, kuri bez atlīdzības ir gatavi nākt talkā savai apkaimei, apkaimes iedzīvotājiem un pilsētai kopumā. Viņi rūpējas par drošību, par vides kvalitāti, satiksmes organizāciju, kā arī veido kultūras un sporta dzīvi. Tie ir cilvēki, uz kuriem jābalsta Latvijas un Rīgas nākotne, jo tie neprasa, kas viņiem par to būs. Pašvaldībai ir jānodrošina tieša, ātra un ērta informācijas apmaiņa ar apkaimēm. Rīgas pašvaldības mājaslapā ir jāizveido platforma, kur būtu visu apkaimju sadaļas, kur iedzīvotāji var saņemt informāciju par savu un sev interesējošām apkaimēm. Par vietu, kur dzīvo, kur strādā, kur mācās vai uzturas. Cilvēki nespēj izsekot visiem notikumiem Rīgas pašvaldībā un lielai daļai cilvēku patiesībā ir mazsvarīga informācija par to, kas notiek pilsētas otrā malā. Tādēļ jābūt iespējai operatīvi saņemt informāciju par to, kas notiek ar ceļu un ūdensvadu remontiem, satiksmes organizācijas, sabiedriskā transporta izmaiņām, kultūras pasākumiem, sabiedriskiem notikumiem, kā arī par drošību un citiem jaunumiem katram savā apkaimē. Šajā platformā jābūt iespēja arī apkaimju biedrībām un entuziastu grupām ievietot un rediģēt savu informāciju. Tādejādi tiktu panākta daudz lielāka un precīzāka apkaimes iedzīvotāju informēšana un apkaimju biedrībām nevajadzētu tērēt līdzekļus savu individuālo mājaslapu uzturēšanai. Visa informācija būs vienuviet.

Pašvaldībai jānodrošina apkaimju iniciatīvu atbalstīšana, budžetā paredzot līdzekļus apkaimju “fonda naudai”, kur katrs brīvprātīgi var ziedot savai apkaimei.

Apkaimēm jākļūst par Rīgas identitātes veicinātājām. Reti kurš iedzīvotājs ir informēts par savas apkaimes robežām un par tās vēsturi. Tādēļ Rīgas pašvaldībai ir jāizstrādā apkaimju identitātes koncepcija un jāveicina katras apkaimes atpazīstamība. Būtu ļoti skaisti un patīkami, ja, iebraucot apkaimē, varētu redzēt tās nosaukumu. Tas veicinātu gan lokālpatriotisma nostiprināšanu, gan darbotos kā izziņas līdzeklis rīdziniekiem un ceļotājiem par atrašanās vietu.

VIDE – DABA IENĀK PILSĒTĀ
Rīgai ir jākļūst par viszaļāko pilsētu Eiropā. Rīgā jābūt skaistiem dārziem, parkiem, skvēriem, alejām, ielu apstādījumiem un apzaļumotām ēkām, terasēm, palodzēm, balkoniem. Pilsētai jāzied! Ziedi un zaļumi priecē cilvēkus, tie veicina laimi, sirsnību un dzīvesprieku. Cilvēkiem ir jāļauj justies pilsētā kā dabā. Ne velti cilvēki pēc darba nedēļas vēlas izrauties, aizmukt no pilsētas tuvāk ūdeņiem, tuvāk zaļumiem, lai uzņemtu enerģiju no dabas un atgrieztos atkal darba ikdienā.

Ne visiem ir iespējas doties uz saviem laukiem, ne visiem ir tādi apstākļi, kas ērti ļauj nokļūt dabā, jo īpaši vecāka gada gājuma cilvēkiem. Tādēļ dabai ir jāienāk pilsētā.

Ja pilsētvide tiek radīta bērniem, bērnu izpratnei, bērnu domāšanai, bērnu pārvietošanās vajadzībām, tad tā būs vienlīdz droša gan veciem cilvēkiem, gan cilvēkiem ar kustību traucējumiem, gan visiem pārējiem. Veciem cilvēkiem ir ļoti svarīga vienkārša bez šķēršļu infrastruktūra ar iespēju atpūsties uz ielas malās izvietotiem soliņiem.

Uzskatu, ka jāveic lielākā koku stādīšanas kampaņa pilsētas vēsturē – pilsētai jābūt zaļai, jo augi ir tie, kas uzlabo gaisa kvalitāti, rada patvērumu karstās vasarās, uzlabo dzīves apstākļus un uzlabo garastāvokli. Pilsētā jāveido zaļie koridori, kas savieno pilsētas parkus un skvērus.

Pret Rīgas pašvaldību ir uzsākta Eiropas Komisijas procedūra par gaisa piesārņojuma pārsniegšanu, kuru rada autotransports. Tādēļ vienam no izaicinājumiem ir jābūt gaisa piesārņojošo avotu ierobežošana vai pat izskaušana. Pilsētai ir jāveicina tāds transports, kas nerada gaisa piesārņojumu (izplūdes gāzes un trokšņus). Visās jomās jāievieš princips “piesārņotājs maksā”.

AS Rīgas meži ir jāpārstāj izcirst Rīgas mežus. Rīgas meži ir Rīgas zaļās plaušas. Tie absorbē Rīgas radīto gaisa piesārņojumu un palīdz pilsētai dzīvot svaigā gaisā.
Rīgas pašvaldības iestādēm jābūt kā paraugam visiem Latvijas iedzīvotājiem kā ilgtspējīgas attīstības skola un absolūti labais piemērs. Pašvaldības ēkām jābūt ar zemām uzturēšanas izmaksām, kuras tiecas uz pašpietiekamību enerģijas ražošanā un patēriņā. Tā ir elektrības taupība, ūdens un siltuma efektivitāte, tā ir ikdienas resursu taupīšana visās jomās – papīrs, dokumentu aprite, transportēšana, dzeramais ūdens un tā patēriņš, bioloģiskie un Latvijā ražotie telpu uzkopšanas līdzekļi. Tā ir pārtika, darba un reprezentācijas materiāli. Rīgai jākļūst par paraugu zaļai saimniekošanai. Tas nav stāsts tikai par zaļa dzīvesveida tēlu, bet gan par taupību, par ekonomiju, veselīgu (bez ķīmijas) darba vidi, par vietējās tautsaimniecības atbalstīšanu un ilgtspējīgu attīstību.

RĪGĀ IR JĀSAKĀRTO ATKRITUMU SAIMIECĪBA. Atkritumu apsaimniekošanas sistēmai ir jābūt pašvaldības pārziņā. Ir jāveicina atkritumu šķirošana un kvalitatīva dalīto atkritumu savākšana. Jāievieš samaksa par atkritumu konteineru svaru (ceļot konteineru, tas automātiski tiek nosvērts), nevis par vienību. Tādejādi būs godīga samaksa nevis par tukša konteinera izvešanu, bet par reālo atkritumu daudzumu. Tas motivēs cilvēkus nemest konteineros būvgružus, tas motivēs šķirot atkritumus. Ir jāpanāk, ka katram īpašumam ir līgums ar atkritumu apsaimniekotāju, jo tas nodrošinās to, ka atkritumus neved uz mežu.

Pašvaldībai ir jāiesaistās savu iedzīvotāju izpratnes veidošanā par vides lomu, vides aizsardzību, organizējot vai atbalstot vides aizsardzības pasākumus, sākot ar apkaimju labiekārtošanas talkām, lekcijām, konkursiem kolektīviem par zaļāko uzņēmumu pilsētā, pasākumiem bērniem utml. Ir jāsadarbojas ar Vides konsultatīvo padomi par vides jautājumiem Rīgā.

VESELĪBA
Rīdzinieku veselības aprūpes iespējas ir vislabākās Latvijā. Rīgā ir sastopami un salīdzinoši labi pieejami visi labākie Latvijas speciālisti. Neskatoties uz to, rīdzinieku veselības stāvoklis nav labāks par citiem Latvijas iedzīvotājiem. Vāja veselība ir ne tikai katra indivīda privāta lieta, tā ir valsts diagnoze kopumā. Zems darba ražīgums, zemi nodokļu ieņēmumi no ražošanas, milzīgi izdevumi pabalstos, palielināti izdevumi veselības aprūpē novēlotas ārstēšanās dēļ. Tā visa pamatā ir savlaicīga rīcība, lai saslimstība nesāktos. Un tomēr, ja cilvēks ir saslimis, ir jārīkojas, lai to ātri diagnosticētu un savlaicīgi novērstu. Prevencijas jomā ir jārada tādi dzīves un darba apstākļi, lai novērstu kaitīgo ietekmi uz veselību.

Ja pašvaldība veicinās iepirkumos bioloģiski audzētas pārtikas iegādi skolēniem, tad ir iespēja saņemt labu un veselīgu uzturu. Pašvaldībai būtu lietderīgi radīt apstākļus, kur ģimenes ārsta prakse ir ne vairāk kā 20 minūšu gājiena attālumā no iedzīvotāja dzīvesvietas. Sadarbojoties ar valsti, jārada sistēma, kur iedzīvotājus bez “mirstamās kaites” ved uz ārstniecības iestādēm, kur sniedz primāro medicīnisko aprūpi, tādejādi atslogojot darbu tām slimnīcām, kurām ir jāstrādā ar akūti slimiem vai smagas traumas guvušiem pacientiem. Tas nodrošinās, ka smagi slimiem cilvēkiem ir ātrāka iespēja saņemt medicīnisko palīdzību. Rīgas pašvaldībai jāizvērtē iespēja iegādāties Linezera slimnīcu, kura var kalpot par augsta līmeņa aprūpes un rehabilitācijas centru cilvēkiem pēc operācijām to atlabšanas procesā. Lai piekļūšana pie slimnīcām būtu ērtāka, Rīgas pašvaldībai ir jāizveido sabiedriskā transporta pieturas tuvāk Austrumu (Gaiļezera) slimnīcas un Stradiņa slimnīcas jaunā korpusa, lai sasirgušiem cilvēkiem nav jāiet simtiem metru līdz slimnīcas durvīm.

Veselība ir mūsu katra personīgā lieta un lielā mērā par veselību, tās uzturēšanu ir atbildīgs katrs pats. Taču, ja analizē veselības problēmu un mirstības datus Latvijā, tad lielā daļā gadījumu veselīga dzīvesveida veicināšanu var ietekmēt pašvaldība. Piemēram, pēc Pasaules veselības organizācijas datiem Latvijā autotransporta radīta gaisa piesārņojuma dēļ ik gadu mirst ap 2000 cilvēku. Taču satiksmes organizācijas jautājumi ir tiešā pašvaldības rīcībā. Latvijā 35,2% iedzīvotāju ir liekais svars, 21,3% ir aptaukošanās, 25% skolu bērnu ir liekais svars. Taču skolas, skolu vide un skolu apkārtne ir tiešā pašvaldības pārziņā. Vislielākā mirstība Latvijā ir no mazkustīga dzīvesveida radītām sirds asinsrites slimībām, kuru rezultātā pāragri katru gadu mirst ap 16000 cilvēku. Ap 9000 mirst no onkoloģiskām kaitēm, kuru izraisītājs ir gan gaisa piesārņojums, gan sadzīves ķīmija, gan neveselīga pārtika un lielā mērā arī mazkustīgs dzīvesveids. Trešā lielākā mirstība Latvijā ir no otrā tipa cukura diabēta, kur lielā mērā ir neveselīgas pārtikas lietošana un mazkustīga dzīvesveida ieradumi. Šie ir pamata iemesli kādēļ rīdziniekiem jārada apstākļi, lai cilvēkiem būtu iespēja uzturā lietot veselīgu pārtiku un būt fiziski aktīviem – vairāk staigāt un mazāk sēdēt, vairāk pārvietoties ar kājām, velosipēdu nekā nekustīgi atrasties transportā. Radīt labvēlīgus apstākļus tādam transportam, kas mazāk rada gaisa piesārņojumu. Tas ļauj secināt, ka, jārada izdevīgāki apstākļi kājām gājējiem, riteņbraucējiem, sporta inventāra lietotājiem. Nepieciešams atbalstīt tādu transportu veidus, kuri rada mazāku gaisa piesārņojumu attiecībā uz viena cilvēka pārvietošanu. Tādēļ prioritāri ir velotransports, sliežu transports, sabiedriskais transports un tam seko vieglais elektrotransports. Šie principi ir tie, uz kuriem jābalsta transporta organizācija pilsētā.

SOCIĀLĀ DROŠĪBA
Latvijas ekonomiskā situācija patlaban nav spoža. Ir jāvecina tāds modelis, kur viens otru papildina, bet nevis subsidē, dotē, pārmaksā tiem, kas nevēlas darīt. Ar pašreizējo sociālo sistēmu var arī nesagaidīt savu pensiju vai arī tā būs nepietiekama. Cilvēkam svarīgākais ir veselība, pārtika un miteklis. Pašvaldībai ir jāatbalsta grūtībās nonākušie rīdzinieki, taču pašvaldība nevienam neko nedāvina. Katram ir jābūt līdzatbildīgam un līdzāsdarbojošamies katrā atbalsta sistēmā. Pašvaldība ir tikai partneris atbalstā, nevis dāvinātājs tam, kas nevēlas strādāt, nevēlas līdzdarboties. 

MĀJOKĻI
Nenoliedzami, Rīgā dzīvošanas izmaksas ir augstākas nekā vidēji Latvijā. Tas nozīmē, ka cilvēkiem ir jārēķinās ar mobilu dzīvesveidu un jāpielāgojas finansiālajām iespējām. Tas nozīmē, ka mājokļa izvēle kļūs arvien elastīgāka. Mājoklis tuvāk skolai vai skola tuvāk mājoklim, mājoklis tuvāk darbam, kas samazina transporta un ceļā pavadītā laika izmaksas. Mājoklis tuvāk vecākiem, tuvāk kvalitatīvākai dzīvesvidei. Mājoklis tādu, kādu var atļauties, nevis primāri tāds, kāds ir sapņos. Tas nozīmē, ka jābūt radošākam, brīvākam savos aizspriedumos un lēmumos. Cilvēkiem būs jāaug līdzi laikam, jābūt brīviem. Taču tādai politikai ir nepieciešama izglītība. Izglītība ir mazas nācijas pastāvēšanas pamatvērtība un tai ir eksistenciāla nozīme. Cilvēkiem Latvijā ir jāaug līdzi pasaules jaunākajām tendencēm un pat tās jāapsteidz ieviešanā, lai mēs būtu kā paraugs citiem, nevis kā izkalpotāji citu idejām. Mums ir jābūt gudrākiem, bet tas nozīmē izglītotākiem. Pašvaldībai, sadarbojoties ar privātajiem attīstītājiem, ir jārūpējas par tiem cilvēkiem, kurus jaunie nama īpašnieki izliek no dzīvokļiem un netiek ierādīta jauna, līdzvērtīga dzīvojamā platība. Pašvaldībai ir jābūvē augstas kvalitātes jauni īres nami, kurus uz ilgtermiņa nomaksu jādod primāri tiem, kas ir augsta līmeņa speciālisti un vēlas ar ģimeni pārcelties uz Rīgu, lai strādātu. Īres namiem jābūt pieklājīga, oriģināla un moderna izskata, nevis kā trušu būriem – daudzos stāvos un visām kūtīm vienādām. Tie nav sociālie nami, tie ir nami, kuri būvēti ar sociālu atbildību. Nākotnē šiem namiem jāiekļaujas kopējā mājokļa tirgū, tādēļ tiem ir jābūt līdzvērtīgiem mājokļu konkurencē.

IZGLĪTĪBA, INTEREŠU IZGLITĪBA
Jāveicina droša un skaista, bērniem draudzīga un vecākiem saudzīga skolu (arī bērnudārzu) vide. Tas nozīmē, ka nokļūšanai uz skolu un ārpusklases nodarbībām ir jābūt ērtai un drošai. Atsākoties skolas laikam, atsākās automašīnu sastrēgumi, tādēļ jārada drošs ceļš uz katru skolu. Kvalitatīvas, platas, ērtas ietves, samazināts autotransporta ātrums izglītības iestāžu tuvumā, velo infrastruktūra ir apstākļi, kas veicina autotransporta lietotājiem izvēlēties ērtākus ceļus, nevis gar skolu. Tas veicinās cilvēkus kļūt veselīgākiem, vairāk pārvietoties ar kājām, velosipēdiem un sabiedrisko transportu.
Otrs nosacījums ir izveidot drošas velosipēdu novietnes Rīgā pie katras izglītības iestādes. Bērnu dārzos ir sevišķi svarīgi radīt apstākļus, lai būtu iespējams atstāt zem jumta bērnu ratus, skrejriteņus, ragavas, velo piekabes, bērnu sēdeklīšus un velosipēdus gan pieaugušajiem, gan bērniem.

Kustoties (ejot kājām, braucot ar velo) smadzenes saņem krietni vairāk skābekļa un tas savukārt veicina domāšana, uzlabojas sekmes mācībās un veidojas pozitīvas emocijas attiecībā pret sevi un citiem. Diemžēl 23% Latvijas skolēnu ir liekais svars un vislabāk ar to cīnīties jau no mazotnes, pieradinot bērnus būt veselīgiem ikdienā, nevis kampaņveidīgi un ar diētām – bērniem ir jāiet, jābrauc uz skolu ar velosipēdiem, skrituļdēļiem, skrituļslidām un citos kustīgos veidos, nevis jāveicina to mazkustīgums. Pētījumi rāda, ka bērni, kuri dodas paši uz skolu, ir možāki un pirmajās stundās labāk spēj uzņemt jauno mācību vielu un mazāk slimo, nekā tie bērni, kas brauc uz skolu ar sabiedrisko transportu, vai kurus ved ar automašīnu.

Daudzi vecāki sūdzas, kas bērniem ir smagas skolas somas. Par šo problēmu nesūdzas tie vecāki, kuru bērni brauc uz skolu ar velosipēdu un mantas ved velo somā uz bagāžnieka.

Skolā bērniem ir jābūt iespējai dabūt Latvijas laukos bioloģiski audzētu pārtiku. Ēdienreizēm jābūt tikai no bioloģisko zemnieku saimniecību saražotās produkcijas. Tas ir ne tikai veselības jautājums, bet arī atbalsts vietējiem ražotājiem, vietējiem pārvadātājiem, vietējām ģimenēm. Tas ir veids kā zaļā domāšana mijas ar zemnieku vajadzībām. Neveselīgu ēšanas paradumu rezultātā bērniem arvien vairāk tiek konstatēta saslimšana ar cukura diabētu.

Visām Rīgas skolām jābūt energoefektīvām – siltinātām, ar energoefektīvu apgaismojumu iekštelpās un apkārtējā teritorijā, kvalitatīvu apkures sistēmu un labu ventilāciju.

Visām Rīgas skolām jāiesaistās ekoskolu tīklā. Tas mainīs nākamo paaudžu apziņu un Latvijas attīstību ilgtspējīgas attīstības virzienā.

Izglītības iestāžu teritorijās ir jābūt bērnu satiksmes drošības laukumiem, lai bērni laikus apgūst satiksmes drošību, lai tiem ir iespēja jau ceturtajā klasē nokārtot ceļu satiksmes noteikumu testu un būt pietiekami patstāvīgiem uz ceļa. Visiem Rīgas skolēniem jābūt labām Ceļu satiksmes noteikumu zināšanām.

Pašvaldībai ir jāsadarbojas ar uzņēmējiem un atbalstītājiem, lai izglītības iestāžu teritorijās būtu dažādi aktīvās atpūtas pavadīšanas laukumi ar labu infrastruktūru un aprīkojumu – skrejriteņi, bumbas un citas atrakcijas, lai bērniem ir radoši un interesanti izklaides veidi, nevis identiski bērnu laukumi kādi ir publiski pieejamos parkos. Taču bērnu atrakciju laukumiem jābūt drošiem, sertificētiem un ar termiņā paredzētu ražotāja uzturēšanu.

Bērnu nodarbībām maksimāli jābūt dabā un fiziski aktīvā veidā. Bērniem ir jāskrien, jādauzās, nevis jāsasienas vienā virvē kā kara gūstekņiem un lēnām, nesarunājoties savā starpā jānovelk laiks, līdz atsākas darbs telpās.

Nedrīkst būt “labās” un “sliktās” skolas, tāpat kā labie un sliktie skolu bērni – visas skolas ir vienlīdz izcilas.

ĀRPUSKLAŠU IZGLĪTĪBA
Bērnam ir svarīgi pilnveidoties ne tikai izglītības iestādē, bet arī papildus nodarboties ar izzinošām un personību pilnveidojošām nodarbēm intelektuālā, garīgā un fiziskā jomā. Tādēļ ir jārada apstākļi, ka ikvienam bērnam ir iespēja apmeklēt dažādus pulciņus un nodarbes. Pašvaldībai ir jāveicina dialogs ar izglītības iestāžu darbiniekiem, lai tie, kopā ar vecākiem, palīdz izzināt bērna vēlmes un spējas un kopīgi censties rast labākos risinājumus jaunas personības veidošanā. Mūsu pienākums ir palīdzēt bērnam saprast viņa stiprās puses un izvēlēties nākotnes nodarbošanos.

Bērna izziņu var paplašināt dažādas praktiskas lietas – pašvaldības un privāto uzņēmumu apmeklējumi, „Ēnu dienas” un cita veida ierosmes, kas palīdz izzināt un izvēlēties nākotnes profesiju. Interešu izglītībai ir jābūt ļoti plašai, tādēļ jācenšas atbalstīt visdažādākās ieceres, kuras piedāvā biedrības un aktīvisti, brīvprātīgie, kuri gatavi interesantā veidā nodarboties ar bērniem – taisot pulciņus, ejot uz izglītības iestādēm un stāstot. Skolām ir jāveicina bērnu aktivitātes dabā – pārgājieni ar tūrisma elementiem, orientēšanās un vecākās klasēs arī slēpošana, velo braucieniem, laivu braucieniem un dabas tūrisma elementiem. Taču šādi pasākumi jāorganizē tā, lai nediskriminētu tos bērnus, kuriem nav finansiāla iespēja iegādāties vai iznomāt inventāru vai samaksāt naudu par ekskursiju. Pašvaldībai šādi bērni ir jāatbalsta. Bērniem jāmācās uzturēties dabā, nebaidīties no kukaiņiem, slapjuma, nakšņošanas teltī un jāatīsta spēja būt patstāvīgam. Tas veido personību un izpratni par dabas nozīmi. Tas saliedē kolektīvu. Bērniem ir jāveicina iesaiste mazpulkos un jaunsardzē, jo tur gūtās zināšanas paplašina redzesloku, veicina bērnos patriotismu un izpratni par valstiskumu.

Viena no problēmām ārpusklašu izglītībā ir pulciņu un nodarbību sasniedzamībā. Vecāki daudz tērē laiku ceļā, lai bērnu vestu no izglītības iestādes uz nodarbībām. Vecāko klašu skolēniem ir jārada tik droši apstākļi, lai tie paši varētu nokļūt uz pulciņiem. Tas nozīmē, ka ir jābūt drošai pilsētvidei.

Rīgā jāuzbūvē moderns zinātnes parks, kas pulcētu bērnus, pusaudžus un pieaugušos no visas pasaules. Tas būtu objekts ar praktiskiem un apmeklētājiem pieejamiem visdažādākajiem eksperimentiem, atraktīviem, izziņu veicinošiem elementiem. Šāds objekts radīs interesi vietējos jauniešos un piesaistīs tūkstošiem cilvēku no visas pasaules, kam Rīga paliks atmiņā kā radošu, intelektuālu un uz zinātni balstītu iedzīvotāju pilsēta.

SATIKSME
Rīgā ir 1187 km ceļu, bet 257km no šiem ceļiem nav asfaltēti. Tas nav galvaspilsētas cienīgi! Smilšu ceļi jau pāris simtgades turpina radīt putekļus, rada netīrīgu un nepatīkamu vidi rīdziniekiem – netīras ēkas, pagalmi, nav iespējams turēt atvērtus logus un vēdināt telpas, apavi, apģērbs, automašīnas kļūst netīras – Rīga turpina kļūt netīrāka. Rīgā beidzamajā desmitgadē ir uzbūvētas ap 120km jaunas ielas, taču ap 60 tūkstošiem cilvēku ir Rīgu pametuši. Kārtīgs saimnieks salabo veco, noasfaltē brūkošo un tad ķeras būvēt jaunu. Cilvēki neizvēlas braukt pa sliktu ceļu, bet labāk stāv sastrēgumā. Sakārtojot vecās, bedrainās, neasfaltētās, ielas, būtu iespējams palielināt labas kvalitātes ceļus par 200 km. Veco ceļu sakārtošana (asfaltēšana, bruģēšana) nedrīkst nākotnē radīt bīstamāku un nekvalitatīvāku dzīves telpu šo ielu apkārtnē dzīvojošajiem. Jaunam ceļam jāuzlabo, nevis jāpasliktina apstākļi apkārtnes cilvēkiem.

Attēls: Mobilitātes prioritātes Rīgas centrā.

Attēls: Mobilitātes prioritātes Rīgā. (Balstoties uz pārvietošanās veidu ietekmi uz drošību, mobilitāti, veselību, vidi, ekonomiku, izglītību, kultūru u.c. nozaru vajadzību prioritātēm).

Pilsētā jānosaka skaidri un nepārprotami mobilitātes prioritātes. Tās ir jāzin ikvienam. Cilvēks ir gatavs spēlēt pēc noteikumiem, ja tikai noteikumi ir skaidri definēti un spēles gaitā netiek mainīti. Mobilitātes prioritātes ir būtiskas gan tiem, kas pārvietojas ikdienā uz darbu, kas darba darīšanās, preču piegādātājiem, būvju attīstītājiem un uzņēmējiem. Cilvēkiem ir jāsaprot, ka vietā, kuru viņš vēlas iegādāties un veikt uzņēmējdarbību turpmāk būs citāda satiksmes organizācija balstoties uz mobilitātes piramīdu. Ceļu projektētājiem ir jāsprot, kas ir prioritārs un kā jāprojektē publiskās un privātās telpas infrastruktūra.

Rīgā katru dienu iebrauc ap 130’000 automašīnu. Kopā ar Rīgā dzīvojošajiem autovadītājiem tiek radīti sastrēgumi, to rezultātā dīkstāves ekonomikai, piesārņojums, avārijas, ceļu bojāšana u.c. nelaimes. Rīgas pašvaldībai ir jāiesaistās šo negatīvo procesu vadīšanā un neitralizēšanā.

95% no Rīgas apkaimju iedzīvotājiem uzskata, ka vislielākās bailes ikdienā cilvēkiem rada satiksme, nevis kriminogēnā situācija. Cilvēkiem ir bailes iziet no mājas. Cilvēki drudžaini vaktē savus bērnus, lai tiem neuzbrauktu kāds ar automašīnu vai velosipēdu. Cilvēkiem Rīgas ielās jājūtas tikpat droši kā mājās, jo tikai tad viņi uztvers pilsētu kā savu. Ja pilsētu veidos mašīnām, tad pilsētā dzīvos mašīnas. Ja pilsētu veidosim cilvēkiem, tad tajā dzīvos cilvēki. Pilsētas varai ir jāmīl cilvēki, nevis transports. Gājējiem jājūtas kā karaļiem uz ietvēm un nekāds transports, sastatnes, remonti, preču piegāde, komunikācijas, to kustību nedrīkst aizkavēt vai traucēt.

Ir jāsamazina vieglo automašīnu atrašanās pilsētas centrālajā daļā, iekšpus dzelzceļa lokam(Rīgas kodols). Lai to panāktu, ir jārada cilvēkiem ar automašīnām cita veida alternatīvas – stāvparki, ērts sabiedriskais transports, ērta iešana kājām, ērta velo infrastruktūra. Visās ielās, kur ir sabiedriskais transports, ir jādomā par ātrāku sabiedriskā transporta pārvietošanos – sabiedriskā transporta joslas, tehnoloģijas, kas nodrošina zaļo gaismu krustojumos sabiedriskajam transportam, bonusi tiem, kas noliek mašīnu stāvparkos un pārsēžas uz sabiedrisko transportu vai velosipēdu.

Sabiedriskā transporta pieturām jābūt aprīkotām ar elektronisku tablo, kurā var redzēt sabiedriskā transporta pienākšanas laiku, kas ir pēc reālās situācijas, nevis tikai pēc kustības ieplānotā grafika.

Sabiedriskā transporta pieturās ir jāmaina atkritumu urnas pret citām – nevis atklāta tipa, kurās var ielikt no mājām atnesto atkritumu maisu, nevis tādas, kuras trūkumcietēji var izrakņāt, vējš izpūst un putni izvandīt, bet tādas, kurās var ielikt maza gabarīta atkritumus – maksimāli pudeles lieluma. Sabiedriskā transporta pieturās esošās urnas nedrīkst būt par bezmaksas mājsaimniecībās radīto atkritumu izgāztuvēm. 

Sabiedriskā transporta dotēšanai no pašvaldības vai valsts puses ir jābūt samērīgai, lai tā uzturēšana nekrājas kā saistības nākamajām paaudzēm. Atbalsta sistēmai pasažieru pārvadājumiem jābūt pamatotiem ar ekonomiskiem un vides aizsardzības kritērijiem – transports ar mazāku gaisa piesārņojumu atbalstāms vairāk. Likumsakarīgi, ka mazāk piesārņojošs transports ir arī modernāks un kvalitatīvāks, un tādejādi lietotājam tīkamāks. Tādā veidā var panākt sabiedriskā transporta kvalitātes celšanu un pasažieru pieplūdumu. Būtiska loma ir pasažieru vilcienam, tādēļ jāveicina pasažiera vilciena pieturu ērta sasaiste ar pārējiem transportlīdzekļiem – kvalitatīva, ērta gājēju infrastruktūra, automašīnu piebraukšanas iespējas pie stacijām un tuvu sasniedzams sabiedriskais transports.

Ir stingri jāpievērš uzmanība satiksmes organizācijai ēku vai ceļu remonta laikā. Nav pieļaujams, ka ietves ir slēgtas un cilvēkiem jāpārvietojas pa nenorobežotu brauktuvi, vai darbi uz veloceļa liek riteņbraucējiem pārkāpt satiksmes noteikumus. Satiksmes organizācija remonta darbu laikā nedrīkst pasliktināt apstākļus vecākiem cilvēkiem, mammām ar bērnu ratiņiem vai invalīdiem. Jānovāc no ietvēm šķēršļi, kas traucē ērtu pārvietošanos – neloģiski izvietotas ceļa zīmes, stabi un citi traucēkļi. Jāseko ārvalstu labākajam piemēram, ka ceļa zīmes izvieto nevis ietves vidū, bet tuvāk ēkai un uz izvirzītas konsoles, tādejādi paplašinot izmantojamo publisko telpu.

Stingri jāseko pilsētas attīstības plānos noteiktajām prioritātēm – ietve iešanai, brauktuve braukšanai un stāvvieta stāvēšanai. Transportam jāatrodas uz brauktuves, nevis uz ietvēm. Gājējs pilsētā ir prioritāte, pēc tam riteņbraucēji, sabiedriskajai transports un tikai tad cita veida vieglie pasažieru transporti.

Krustojumiem tuvākās stāvvietas jāatstāj piegādes transportam, invalīdiem un velosipēdiem. Tas atrisinās situāciju, ka piegādes transports stāv uz veloceļiem, ietvēm, nosprosto krustojumus, vai traucē pārvietoties visiem citiem satiksmes dalībniekiem.

Tuvākajā laikā pilsētas centrālajā daļā jāizveido elektrotransporta ātrās un lēnās uzlādes stacijas. Tas pilsētas centrā vairāk motivēs atrasties ar videi draudzīgāku transportu, kurš palēnām izkonkurētu cilvēkiem un videi nedraudzīgāko.

Rīgas pašvaldībai turpmāk savām vajadzībām ir jāiegādājas tikai elektrotransports vai velosipēdi. Līdz 2025. gadam jānomaina viss vieglo mašīnu autoparks ar iekšdedzes dzinējiem. Pašvaldības darbiniekiem ir jārāda priekšzīme, kas veicinās lielāku izpratni par pareizas infrastruktūras radīšanu elektrotransportam un velotransportam.

Vecrīgā un visā Rīgā ir jāatļauj retro auto (antīkais automobilis ar oficiālu statusu) stāvēšana ikvienā maksas stāvvietā. Latvijā ir nepilni simts šādu spēkratu. Ar tiem ir jālepojas, tie piesaista gan vietējo, gan ārvalstnieku uzmanību.

Jārealizē Velotransporta attīstības koncepcija un jāuzsāk darbs pie jaunas koncepcijas, uzstādot jaunus, daudz ambiciozākus mērķus. Rīgai ir jābūt labākajai pilsētai Ziemeļaustrumeiropā velo infrastruktūras ziņā. Galvaspilsēta nedrīkst atļauties apzināti radīt ceļu infrastruktūras brāķus! Jārada izcila velo infrastruktūra, tāpēc projektēšanā jāpiesaista tādi profesionāļi, kuriem ir pieredze Nīderlandē un Dānijā, kas ir labākās valstis pasaulē šajā jomā.

Jāizveido kvalitatīvas velosipēdu novietnes pie Dzelzceļa stacijām, autoostas un citiem satiksmes mezgliem, sevišķi sasaistot ar stāvparkiem. Statistika rāda, ka mēneša laikā Pasažieru vilcienā tiek pārvadāti pat 26000 velosipēdu, kas nozīmē, ka šie visi ir potenciālie novietņu lietotāji. Patlaban Centrālajā stacijā ir statīvs 10 velosipēdiem. Tur jābūt drošai velosipēdu novietnei ar jumtu.

Kvalitatīvas un drošas velosipēdu novietnes spētu piesaistīt daudz vairāk vilciena pasažierus, tādejādi atslogojot ceļu satiksmi. Velosipēdu novietnes ir nepieciešamas sevišķi pilsētas centrālajā daļā, kur ir daudz biroju, veikalu un ēstuvju. Jau šobrīd esošās velosipēdu novietnes daudzviet ir pārpildītas un velosipēdi tiek slēgti pie kokiem, stabiem, nesti kāpņutelpās un iekštelpās. Tas rada nekārtīgu izskatu, rada neērtības cilvēkiem un bojā īpašums. Velosipēdu novietnēm jābūt izvietotām tā, lai tās netraucē pārvietošanos gājējiem. Iekšpagalmos, jāizveido segti un slēgti velosipēdu stāvparki, kuros velosipēdus, bērnu ratus, ragavas un citu inventāru būtu iespējams droši atstāt pa nakti.

Pilsētai ir jāatbalsta publiskā velo noma, kura būtu katrā lielākā transporta mezglā un katrā apkaimē būtu vairāki velosipēdu nomas punkti.

Latvijas un Rīgas ceļus ļoti bojā smagā tehnika, tādēļ pie iebrauktuvēm ostas termināļos un citviet ir nepieciešams izvietot svarus, kuri automātiski nosver mašīnas, nekavējot satiksmi.

Jāveic esošās velo infrastruktūras audits, izvērtējot tās atbilstību Ceļu satiksmes likumam, Ceļu satiksmes noteikumiem un valsts standartiem. Lietderīgi un atbilstoši normām un labākajai pasaules praksei izmantojamā velo infrastruktūra ir, iespējams, tikai daži kilometri. Tādēļ nekavējoties ir jāveic esošā velo būvju pārbūve atbilstoši normām.

Pārsvarā visas vienvirziena ielas vēsturiski tika projektētas divvirzienu automašīnu plūsmai. Taču, palielinoties automašīnu skaitam un izveidojot stāvvietas uz brauktuves vai ietves, ielas ir pārveidotas par vienvirziena ielām. Tas nozīmē, ka ielas platums ir pietiekams, lai apmainītos divi pretimbraucoši transporti, sevišķi, ja viens no tiem ir šaurs, piemēram, velosipēds. Tādēļ gandrīz visās Rīgas vienvirziena ielās ir iespējams izveidot velo infrastruktūru pretējā virzienā autotransporta braukšanas plūsmai. Tas palielina cilvēku mobilitoctāti un veicina ātrāku nokļūšanu galamērķī.

Motocikli ir viens no mobilitāti veicinošiem transportiem. Tiesa, motociklistiem, atšķirībā no riteņbraucējiem ir daudz izteiktāka sezonalitāte, taču pārējā laikā, nenoliedzami, motocikls ir mobilāks pārvietošanās veids, nekā autotransports. Arī no apstāšanās, stāvēšanas viedokļa tas aizņem mazāk vietas. Jāizvērtē iespēja daudzas Rīgas ielas apskatīt no motobraucēju viedokļa, ļaujot braukt ar motocikliem tur, kur tas nav ļauts automašīnām, tādejādi paplašinot lietderīgi izmantojamo ceļu tīklu ar cita veida transportlīdzekļiem. Vasaras mēnešos Rīgā ierodas daudz moto ceļotāju no ārvalstīm, taču Rīgā absolūti nav izstrādāta pretimnākoša attieksme moto tūristiem. Vecrīgā ir jāatrod vieta, kur legāli var novietot un bez maksas lielu skaitu tūristu motociklu, kuri iebraukuši apskatīt Vecpilsētu. Tas neprasa līdzekļus, bet rada attieksmi, papildina vietējo uzņēmēju ieņēmumus.

Rīgas centra dzelzceļa lokā ir jāizvieto videokameras, kuras spēj atpazīt automašīnas numurus. Tas nepieciešams satiksmes plūsmu mērījumiem un uzskaitei, satiksmes drošības kontrolei, kā arī ļautu labāk kontrolēt zagto mašīnu pārvietošanos un spētu fiksēt citus pārkāpumus. Jāatsakās no dažādām maksāšanas kartēm, čipiem, biļetēm un citām lietām, bet jāpāriet uz vienkāršu, ērtu maksāšanu, kas piesaistīta automašīnas numuram. Jau šobrīd to veiksmīgi nodrošina Mobilly aplikācija telefonā. Šo pakalpojumu var uzlabot numura nolasot ar kameras palīdzību, tādejādi automātiski varētu maksāt arī par dažādu īpašnieku teritorijām (iebraukšanas maksa dažādās pilsētas teritorijās, slimnīcu teritorijās, privātajos stāvlaukumos, lielveikalu teritorijās vai jebkur citur).

Vecrīgā vairāk jārada ērti apstākļi tūristiem. Piegādes transports un atkritumu izvešanas transportam Vecrīgā jābūt atbilstoši Vecrīgas funkcionalitātei un vecpilsētas gabarītiem. Vecrīgai šobrīd ir Dzīvojamās zonas statuss līdz ar to pārvietošanās prioritātēm ir jābūt sakārtotām kā Dzīvojamajā zonā, nevis iedzīvotājiem jāpielāgojas autotransporta dominancei.

Vecrīgas zonas robežai jābūt nevis Aspazijas/Z.A.Meirovica bulvārī, bet Raiņa bulvārī, tādejādi kanālmalas parkus sapludinot vienā loģiskā vidē ar Vecrīgu. Aspazijas un Z.A.Meierovica bulvāri ir jāizveido primāri kā gājēju zonas, kur nav liegts braukt sabiedriskajam transportam, cilvēkiem, kas dodas uz operu, viesnīcām, preču piegādātājiem. Patlaban Kaļķu iela kā gājēju zona ir šķirta no Brīvības pieminekļa laukuma ar aktīvu ielu, taču šai teritorijai vajadzētu būt kā vienam kopīgam gājēju laukumam.

Ceļu kopšana ir pašvaldības funkcija, un to nosaka likums. Nav pieņemami, ka pašvaldība savu funkciju uzgrūž iedzīvotājiem. Pašvaldība var meklēt sadarbības modeļus ar tiem iedzīvotājiem un uzņēmējiem, kuri ir gatavi sakopt savam īpašumam pieguļošo pilsētas teritoriju. Ziemas apstākļos ir jārada apstākļi, kur sniegu no ceļiem aizved, nevis sastumj uz ietvēm un kausē ar sāli. Sāls bojā (korodē) metāla konstrukcijas (žogus, stabus, margas, elektrības sadales skapjus u.c.), kuras ātrāk sarūsē un tādejādi ilgtermiņā izmaksā dārgi. Regulāri kausējot ar sāli ledu uz ielām, tiek atkausēts ledus, kas iekļuvis ceļa seguma plaisās. Uznākot salam, tas ūdens plaisās atkal sasalst, atkārtoti uzkaisot sāli, atkal atkūst un tā vairākas reizes diennaktī tiek lauzts ceļa segums. Sāls bojā cilvēku īpašumus, iesūcas namu konstrukcijās, bojā apavus, mājdzīvniekiem ķepas un nomoka astmas slimniekus. Tādēļ jāliek uzsvars uz sniega novākšanu, sāls daudzuma samazināšanu un plānveida pāriešanu uz citu lietus ūdeņu savākšanas sistēmu, pārbūvējot vecās notekas un jaunos objektos būvējot tikai jauna veida ūdens novadīšanas sistēmu.

Pilsētas ielu tīkls jāveido tā, lai tas mazinātu kravas transporta iebraukšanu pilsētā. Pie visām iebrauktuvēm ostā un lielākiem kravu pārvadāšanas, loģistikas, ražošanas centriem ir jāuzstāda svari, kas nodrošina svēršanu gaitā. Tas palīdzēs izskaust pārkrautu mašīnu pārvietošanos pa pilsētas ielām un tās lauzt. Mēs taču nelaistu iebraukt savā pagalmā transportam, kuš sabojās mūsu pagalma celiņu, vai ne? Izņēmums varētu būt vienīgi tad, ja šis potenciāli smagais transporta līdzeklis tiešām ir nepieciešams mūsu pašu vajadzībām. Tādēļ ir jāaizliedz smago automašīnu braukšana pa Rīgas ielām, ja tās nedodas uz Rīgu, jo kravas transports ne tikai vairāk lauž ceļus, bet vairāk rada gaisa piesārņojumu (izmeši, trokšņi) un ir bīstams visiem satiksmes dalībniekiem. Kravas transports pilsētā degradē pilsētu.

Rīgai jābūt pirmajai pašvaldībai, kura ievieš jaunizstrādāto valsts standartu par Dzīvojamām zonām”(Šis standarts ir mana iniciatīva un ir izstrādes procesā). Sākotnēji kā pilotprojekts kādā apkaimē un pēc tam visās lēnas satiksmes zonās pilsētā.

RAIL BALTICA. Neizmantota iespēja Rīgai – par šo var lasīt vairāk te:Jaunas dzelzceļa līnijas būvniecība pilsētā var radīt milzīgu haosu mobilitātē. Pašvaldībai šie sarežģījumi ir jāizmanto kā lieliska iespēja mainīt cilvēku paradumus. Centrā nav jābrauc ar mašīnu. Līdz centram ar auto, bet tālāk ar sabiedrisko transportu, mikromobilitātes rīkiem un kājām. Tāpat kā dubļaini apavi arī netīrs transports ir jāatstāj ārpusē. Tas nozīmē, ka līdz būvniecības sākumam ir jārada idelālāki apstākļi, alternatīva, lai būtu iespēja atstāt automašīnas ārpus dzelzceļa loka un tālāk doties citā veidā. Nekavējoties ir jārada sabiedriskā transporta prioritāte centrā, izveidojot sabiedriskā transporta joslas. Jāuzlabo esoša velo infrastruktūra, likvidējot pārrāvumus, bīstamās un neloģiskās vietas uz veloceļiem. Jārada jauna velo infrastruktūra. Ielās, kurās šobrīd ir vienvirziena automašīnu satiksme ir jāizveido velo infrastruktūra pretējā virzienā, tādejādi nodrošināt divvirziena transporta kurstību, kas būtiski palielina infrastruktūras efektivitāti un lietderību. Būtiski jāuzlabo gājēju infrastruktūra – novācot liekos šķēršļus no ietvēm un “izspiežot” velosipēdistus, skrejriteņu lietotājus uz jaunizbuvēto velo infrastruktūru. Ja gājēji jutīsies ērti un neapdraudēti uz gājēju ceļiem, tad arī vairāk būs gatavi pārvietoties ar kājām. Jo vairāk cilvēku iet ar kājām, jo vairāk tie atstāj naudu tirdzniecības vietās. Tas, savukārt rada lielāku apgrozījumi uzņēmējiem un uzlabojas ekonomiskais stāvoklis, tiem rodas papildu resursi, lai sakoptu īpašumus. Tā uzlabojas pilsētas arhitektūra, pilsētvide un tā atkal pievilina jaunus gājējus.

APGAISMOJUMS 
Visā pilsētā jābūt tikai energoefektīvam apgaismojumam, kurš tiek darbināts no atjaunojamiem energoresursiem.

Lai šo visu sasniegtu, ir nepieciešamas būtiskas izmaņas Domes departamentu un struktūrvienību sadarbībā – šobrīd Satiksmes departamenta virzītie attīstības plāni ļoti daudzos gadījumos ir pretrunā Attīstības departamenta izstrādātajiem un domē pieņemtajiem pilsētas attīstības plāniem un principiem. Tādejādi ir nepieciešama visu satiksmes projektu saskaņošana attīstības departamentā. Satiksmes departamentā ir jāstiprina darbinieku kapacitāte un profesionalitāte. Būtiska ir ārvalstu labākās satiksmes organizēšanas pieredzes un risinājumu pārņemšana un ieviešana. Satiksmes departamentā ir jāizveido atsevišķa struktūrvienība, kas atbild par gājēju, riteņbraucēju un invalīdu infrastruktūru. Katram satiksmes risinājuma jābūt šī cilvēka saskaņojumam. Departamentam jāiesaistās projektos un jāpiesaista fondu līdzekļi projektu attīstībā.

Ir vērts apsvērt iespēju izveidot satiksmes organizācijas fondu, kurā nonāktu dažādi satiksmes dalībnieku maksājumi, kurus jāparedz satiksmes organizācijas uzlabošanai, lai pilsētas attīstība būtu ilgtspējīga, nevis stihiska.

BŪVNIECĪBA
Stingra būvuzraudzība pašvaldības pasūtītajos objektos. Nekvalitatīviem būvuzraugiem un būvniekiem Rīgas durvis būs slēgtas.

Pašvaldībai ir jāseko līdzi būvniecības procesiem publiskajā telpā – satiksmes organizēšana būvdarbu laikā nedrīkst būtiski pasliktināt dzīves un pārvietošanās apstākļus pārējiem satiksmes dalībniekiem.

Tāpat kā celtnieks dzīvoklī, tāpat arī būvniecība pilsētā norāda uz pilsētas attīstību, dzīvotspēju, ekonomiku, kultūru un izpratni. Tādēļ jābūt ciešai sadarbībai starp pilsētas departamentiem un dienestiem, kas veicina videi draudzīgu būvniecību gan plānošanas, projektēšanas, materiālu izvēles un būvēšanas procesu ziņā, lai Rīga attīstītos kā nākotnes pilsēta, nevis pagātnes būvmateriālu izgāztuve. Jāatbalsta vietējie būvmateriālu ražotāji, veicinot vietējo ražotāju materiālu izmantošanu. Rīgai jākļūst par ekopilsētu. Ēku energoefektivitātes nodrošināšanai jābūt par prioritāti.

Jāuzlabo Rīgas būvvaldes darbs. Būvdarbu ieceres un būvniecības procesa saskaņošanas darbiem ir jānotiek maksimāli ātri. Ir jātiecas uz to, ka visi projekti būvvaldē tiek iesniegti trīs dimensiju formātā, lai tie ir sabiedrībai, ne tikai profesionāļiem būtu saprotami. Tādejādi pašvaldībai veidotos kvalitatīva datubāze ar būvēm, kas nākotnē lieti noderēs gan plānotājiem, gan dažādu jomu speciālistiem. Tīklu un komunikāciju projektēšanai jābūt kompleksai, līdz pat īpašuma sienām, iesaistot īpašniekus projektēšanas procesā, lai samazinātu izdevumus pilsētas iedzīvotājiem un būtu vienkāršāka, skaidrāka visu komunikāciju uzskaite.

Būvvaldei jākļūst uz klientu orientētai. Ņemot vērā, ka ir 21. gadsimts, būvvalde varētu būt labs piemērs sekmīgai e-pārvaldei, kurai sekotu citas pilsētas iestādes. Pēdējais laiks būvvaldei pieņemt celtniecības procesa dokumentus elektroniski kā arī kļūt par vienas pieturas klientu apkalpotāju. No būvvaldes darba efektivitātes tiešā mērā atkarīga investīciju plūsma galvaspilsētā – tātad arī visā valstī. Simtiem miljonu eiro investīciju, būvniecības apjomu un darba algu iesprūduši projektos, kuri 6 eksemplāros papīra formā ne jau pirmo gadu “pazaudējušies” starp Rīgas būvvaldi, Rīgas gaismu, Rīgas ūdeni un citām Rīgas iestādēm. Tā visa ir Rīgas nauda, kas netiek iekšā Rīgā. Konkrētāk jāizvirza mērķis būvvaldei kļūt par visa celtniecības dokumentācijas saskaņošanas centru, kas elektroniski pieņem būvatļaujas pieteikumus un pārējos celtniecības procesa dokumentus un elektroniski tos apstrādā, koordinējot citās Rīgas iestādēs klienta vietā.

Koka arhitektūras saglabāšana
Pašvaldība ir pretimnākoša tiem namīpašniekiem, kuru īpašums ir ar vēsturisku vērtību. Šajā ziņā izcilai ir jābūt koka Pārdaugavas arhitektūrai Pārdaugavā un citviet. Kalnciema kvartāla iniciatīva ir pierādījusi, ka koka arhitektūra var atdzimt un tai ir milzīga vērtība, būtisks pienesums Latvijas kultūras dzīvē.

KULTŪRA
Kāda būs Rīga, tās vadība Latvijas simtgadē, 2018. gadā? Rīga, nenoliedzami simbolizē Latviju un otrādi. Latvijas simtgades laikā būs ārkārtīgi daudz dažādi pasākumi, notikumi, kur ļoti liela loma būs valsts pārvaldes un pašvaldības sadarbībai. Šajā situācijā nedrīkst būt attiecības valdībai ar pašvaldību kā koalīcijai ar opozīciju. Ir jādarbojas roku rokā un vienam otra jāpapildina, jāizpalīdz. Tas nozīmē, ka Rīgas varai ir jābūt tādai, kurai ir labas sadarbības spējas gan 2018. gada notikumu kontekstā, gan ikdienas darbā visos jautājumos.

Rīgai jāuzbūvē akustiskā koncertzāle, kurā varētu rīkot pasaules mēroga pasākumus.

Jāatjauno zem Rātslaukuma esošās „Rīgas Mākslas telpas” darbība. Šobrīd šis objekts ir bez „degsmes” un ir aizmirsts.

Jāveido „Rīgas festivāls”, kas būtu visu veidu vietējo un ārvalstu mākslinieku ikgadējs notikums, kurš kļūst par pasaules un Eiropas nozīmes festivālu. Latvijā ir spēcīgi kultūras darbinieki un, ar tiem sadarbojoties, to var panākt.

Sadarbībā ar valsti ir jāpabeidz Nacionālās operas 3.kārta. Jau gadiem šī celtne Rīgas centrā ir nepabeigtā stāvoklī. Jāpabeidz esošie projekti, pirms ķeramies pie jauniem.

Jāatjauno Vecrīgas torņu mūzikas projekts, kur Vecrīgas torņiem kā torņu siluetam jau ir grafiska, simboliska un mākslinieciska vērtība.

Katrā Rīgas apkaimēs jārada mākslas vieta un objekti ar māksliniecisku nozīmi. Parasti šī vieta kļūs par apkaimes mākslas, kultūras un izklaides centru. Tā ir vieta, kur apkaimes iedzīvotāji vēlas uzturēties pastaigās kopā ar bērniem. Tā ir vieta, kur aiziet. Tas ir vietējas nozīmes centrs.

Jāturpina iecere par Mārupītes krastu mākslas parka attīstību no Māras dīķa līdz pat Mārupes robežai. Jāatjauno „Akmens skrējiena” tradīcija Mārupītes krastos.

Bieriņu apkaimē ir jāizveido pašvaldības kultūras, sporta, atpūtas centrs. Tas kalpotu par mājvietu apkaimes daudzajiem māksliniekiem, sporta un izklaides dzīves organizētajiem, tā būtu mājvieta bērnu pulciņiem, nodarbībām, amatieru teātrim un citām apkaimes aktīvistu sabiedriskām nodarbēm.

Par sabiedrības naudu veidotai mākslai vajadzētu būt sabiedrībai saprotamai. Privātām iniciatīvām un pašfinansētā māksla ir autora, ne sabiedrības ziņā un tā var būt jebkāda. Jāsadarbojas ar Latvijas Mākslinieku savienību un „jāatver” savienības fondi publiskai apskatei. Tā ir unikāla, bet nesakopta kolekcija.

DROŠĪBA, CIVILĀ AIZSARDZĪBA
Droša, patīkama, ērta pilsētvide ir viens no nosacījumiem, lai cilvēki justos droši. 95% iedzīvotāji Rīgā jūtas primāri apdraudēti no satiksmes, nevis no kriminogēnās situācijas. Tumši tuneļi, parki, vārtrūmes un neapgaismoti ielu posmi ir tie, kur cilvēki jūtas visnedrošāk. Sevišķi tas ir svarīgi attiecībā uz drošību izglītības iestāžu apkārtnē.

Latvijā jāizveido profesionāls, mūsdienīgs krīzes vadības centrs, kurš noder kā civilo katastrofu, nemieru un konfliktu gadījumā, tā arī ikdienā šim centram jākoordinē brīvprātīgo darbs, jāveic apmācības, jāpilda domnīcas fukcija, sadarbībā ar VUGD jāveic mācības civilajā aizsardzībā.

Jāsadarbojas ar Aizsardzības ministriju un NBS, radot pretimnākšanu ārvalstu militārpersonām, sniedzot papildus iespējas, kā rezultātā Rīgas uzņēmēji varētu vairāk pelnīt. Viena no iespējām ir veicināt militāro tūrismu, militārās izstādes, kas var ienest milzu ienākumus Latvijas ekonomikā.

Jāizveido profesionālas un labi apmācītas pašvaldības policija velo patruļas. Jāpiesaista ārvalstu eksperti, lai velo patruļas kļūtu par efektīvu instrumentu, nevis policijas vizināšanos pa Rīgas ielām. Policists uz velosipēda spēj aptvert lielāku patrulējamo teritoriju, tādēļ ir nepieciešams mazāks darbinieku skaits, jeb zemākas izmaksas. Pilsētas centrā velo patruļas ir daudz ātrākas un efektīvākas.

Jāizvieto pilsētas apkaimēs, aktīvākajās pulcēšanās vietās videonovērošanas kameras.

FIZISKI AKTĪVS DZĪVESVEIDS UN SPORTS
Latvijai ir vajadzīga stipra un veselīga nācija! Tādēļ būtiska loma ir pašvaldības aktīvai iesaistei fiziski aktīva dzīvesveida nodrošināšanai visiem, rīdziniekiem un tiem, kas Rīgā uzturas, un tiem, kas vēlas nodarboties ar sportu profesionāli. Ideālā gadījumā lielākajam atbalstam jābūt tām fiziskajām aktivitātēm, ar kurām, nodarbojoties ar zemām, izmaksām var sasniegt labu rezultātu un iesaistīt daudz cilvēkus visādos vecumos, vienlaicīgi ar zemām izbūves, uzturēšanas izmaksām ilgtermiņā un pēc iespējas mazāk, kaitējot videi. Tā ir ilgtspējīga investīcija veselīgā nācijā, nevis dažu profesionāla invalīdu ražošana.

Tādēļ katrā apkaimē ir jābūt kvalitatīviem ielu vingrošanas rīkiem. Katrā apkaimē ir jābūt bērnu rotaļu un rotaļu sporta rīku laukumiem. Vismaz uz trijām apkaimēm ir jābūt vienam aktīvās atpūtas skvēram ar visdažādākiem fizisko aktivitāšu rīkiem un konstrukcijām. Rīgā vajag pāris slēgta tipa skeitparkus, kuros var organizēt starptautiska mēroga sacensības. Katras apkaimes iedzīvotājiem ir jābūt iespējai nodarboties ar nūjošanu un/vai skriešanu. Rīgā ir jāizveido vairāki labi aprīkoti skriešanas maršruti un riteņbraukšanas, skrituļslidošanas trases. Jāsniedz atbalsts orientēšanās sporta pasākumu organizēšanai un visa veida aktivitātēm dabā. Tie ir ne tikai sporta veidi, bet gan visdažādākās aktivitātes dabā.

Latvija ir viena no retajām Eiropas valstīm, kurā nav velotreks. Velotreka mājvietai jābūt Rīgā.

Rīgā jāizveido Rīgas kauss skolēniem riteņbraukšanas stafetē – “Rīgas kalni”, kas notiek vairākos posmos Rīgas apkaimju “kalnos” – Bastejkalns, Čiekurkalns, Āgenskalns, Ziepniekkalns, Dzegužkalns, Torņakalns.

Rīgā nepieciešami vairāki mazi futbola, basketbola, volejbola un lauku hokeja laukumi neprofesionālām vajadzībām, bet brīvi pieejami publiskai lietošanai bērniem, jauniešiem un amatieriem.

TŪRISMS(Avio, Jūra, iekšējie ūdeņi, auto, velo, kājām, takas, maršruti)
Rīga ir skaistākā Baltijas galvaspilsēta. Rīga būs patīkamāka tūristiem salīdzinot ar Stokholmu, Helsinkiem, Kopenhāgenu, Oslo un Varšavu. Rīgā notiks lielākie un nozīmīgākie starptautiskie pasākumi, kuri piesaistīs tūristus. To var panākt tikai tad, ja Rīga būs moderna, atraktīva un draudzīga. Rīga būs tāda, kuru apbrīnos un būs vēlme atgriezties. To var panākt, ja Rīga nekautrēsies skaidri visai pasaulei paziņot, ka nav labākas vietas pasaulē, kur satikties Austrumiem ar Rietumiem, Ziemeļiem un Dienvidiem. Mēs spējam izprast visus, mēs mākam veidot dialogu un nodrošināt labākos apstākļus. Latvijas uzņēmēji ir uzticami un gatavi upurēties idejas vārdā, ja nākotnē saredz perspektīvu attīstīt savu biznesu. Tas ir jāizmanto, bet jābūt godīgiem un atbildīgiem par solīto. Rīga nav ideāla, Rīgai ir kļūdas, un par tām ir jāstāsta. Katra kļūda ir iespēja kādam nopelnīt un veidot labākus apstākļus. Par to nevajag kautrēties, bet jāpalūdz padoms pasaules vislabākajiem. Tā mēs spēsim piesaistīt vislabākos speciālistus un izcilniekus darījumu un konferenču tūrisma sektorā. No tūristiem ir jāpaņem nauda un tiem pretim ir jādod vislabākās atmiņas. Tūristi vēlas unikalitāti, nevis to pašu, ko savās mājās var redzēt. Mākslai un videi ir jābūt iesaistošai, nevis atgrūdošai. Tādēļ izcils vēstures mantojums mijiedarbībā ar modernu atraktivitāti un emocijām ir tas, ko vēlas ikviens ceļotājs.

Rīgā ir jājūtas droši. Tūristiem ir jābūt saprotamai pilsētvidei ar pietiekamu informācijas pieejamību – norādes, kartes, informatīvās plāksnes publiskajā telpā. Visas šīs lietas ir noderīgas arī Latvijas iedzīvotājiem, kuri nav rīdzinieki un nepietiekami orientējas Rīgā. Jāsadarbojas ar uzņēmējiem, kuri nodrošina bezmaksas interneta piekļuvi. Jau šobrīd ārzemnieki slavē Rīgu kā pilsētu ar bezmaksas internetu. Rīgai jākļūst arī fotogēniskākai, kas nozīmē skaistai, unikālai un neredzētai. Tas ir mākslinieku, arhitektu un ainavu arhitektu darbs. Ir jānovāc nelegālie vadi, kuri klāj Rīgas debesis. Kabeļiem jābūt apslēptiem zemēvnevis jābūt par traucēkli gan tūristi fotoaparātu objektīviem, gan darbu glābējiem, avāriju dienestiem, kas ir nedroši gadījumos, kad krīt stiprā vējā koki.

Avio. No lidostas uz centru ir jābūt ātram sliežu transportam. Sadarbībā ar valsti, ir jāpanāk, ka mazai aviācijai Rīgas lidostā ir bezmaksas nosēšanās, jo tas veicina turīgu cilvēku pieplūdumu un rada patīkamu iespaidu par to, ka viņi šeit ir gaidīti. Rīgas pilsētā ir jāizveido helikopteru nosēšanās laukumi pie Austrumu un Stradiņu slimnīcām, kā arī citās vietās gan civilās drošības (cilvēku glābšana), vajadzībām, gan cita veida pielietojumam. Šobrīd Rīgā ir tikai viens oficiāli sertificēts heliports – Rīgas pasažieru ostā.

Jārunā ar īpašnieku par Rīgas pasažieru termināla rekonstrukcijas un labiekārtošanas iespējām. Iespējams, pašvaldībai terminālis jāatperk no privātā, kas šo vietu un tās apkārtni ir padarījis par atpalikušu, ekonomiski neattīstītu un nepievilcīgu. Tā ir Latvijas robeža un Rīgas seja, kuru ierauga ārvalstu ceļotāji iebraucot Rīgā no Jūras. Jārada labi apstākļi piekļūšanai no pilsētas centra uz Pasažieru termināli.

Rīgas ūdeņi ir Rīgas zilais zelts. Rīgas ūdeņi netiek pietiekami izmantoti. Rīgā jāveicina ūdeņu apdzīvotība. Jārada iespējas cilvēkiem veidot peldošās mājās uz ūdens. Sadarbībā ar blakus pašvaldībām ir jāizstrādā laivu tūrisma maršruti un jāsakopj ūdeņi tā, lai būtu ērti kuģot (laivot), piestāt, izkāpt, piekļūt ar sauszemes transportu. Kopīgiem spēkiem ar Rīgas Brīvostu, ir jāveicina jahtu tūristu piesaiste, taču tam ir nepieciešama kvalitatīva infrastruktūra ar ērtām iespējām izcelt peldlīdzekli no ūdens, saremontēt, notīrīt. Visi šie pakalpojumi rada papildu darba vietas un dod ieņēmumus.

Ir jāizveido kuģīšu piestātne pie Brīvdabas muzeja un, lai tam piekļūtu, ir jāpadziļina Juglas ezers, veidojot piekļūšanas kanālu Brīvdabas muzejam. Tam būtu ne tikai praktiska nozīme nokļūšanai Brīvdabas muzejā gadatirgu, koncertu laikā un ikdienā, bet arī veidotos maršruts, kur iespējams kombinēt gan sabiedrisko transportu, gan Berģu veloceļu, gan kuģīti. Tāpat tas kaut nedaudz atrisinātu ezera aizaugšanu.

Jāveicina mazo laivu pārvietošanās sporta un izklaides nolūkā. Tādēļ infrastruktūrai Rīgas ūdeņos jābūt tādai, kas nodrošina šo peldlīdzekļu pārvietošanos. Pāri mazajām upītēm jābūvē skaistiem tiltiņien, nevis upes jāiedzen caurtekās. Visi Rīgas ūdeņi ir jāatbrīvo no vēsturiskā piesārņojuma – nelegālās kanalizācijas, sadzīves atkritumiem un sakritušiem zariem. Rīgas ūdeņos katru gadu jāielaiž zivis.

Sarkandaugavas attekai ir jābūt vietai, kur var iebraukt ar laivu un to atstāt piestātnē. Tas veicinās Sarkandaugavas apkaimes pieejamību un pievilcību. Tā nākotnē var veidoties par Sarkandaugavas gājēju promenādi.

Mārupītei ir jābūt ar tādiem tiltiņiem, zem kuriem var pabraukt ar laivu. Hapaka grāvī ir jāizveido starptautiskas nozīmes airēšanas bāze. Beķera grāvī jāatjauno tiltiņi, lai cilvēki droši var tikt līdz mazdārziņiem. Kileveina grāvim jāsakopj apkārtne, lai tas kalpotu par ērtu laivu piestātni visiem tiem, kas vēlas nokļūt uz Mūkusalas biroja centriem. Tāpat, jāizveido gājējiem un riteņbraucējiem ērts tilts pār Kileveina grāvi, kas savieno Vienības gatvi ar Mūkusalas ielu, Latvijas Universitāti Torņkalnā ar sabiedrisko transportu Mūkusalas ielā. Lucavsalas Dienvidu galā jāizveido gājēju un riteņbraucēju tilts pāri Bieķengrāvim, kas savienotu Lucavsalu un Katlakalnu, Bišumuižu.

Rīgas pilsētai ir sava jūrmala – Bolderājas, Vakarbuļļu un Vecāķu pludmales. Tām ir nepieciešama labiekārtotība un mūsdienīgi apstākļi. Bolderāja un Daugavgrīva var kļūt par kūrortu – Rīgas jūrmalu. Rīdziniekiem nav nepieciešams braukt desmitiem kilometru, lai tiktu pludmalē. Pludmale ir tepat Rīgā. Tikai tai jābūt augstā līmenī. Tādēļ ir nepieciešamas būtiskas investīcijas Bolderājas un Vecāķu apkaimju sakopšanā, labiekārtošanā, un ēku siltināšanā, lai nokļūšana līdz šīm pludmalēm ir tīkama gan acīm, gan praktiski ērta.

Rīgā ir jāizveido ceļveži kājām gājējiem un riteņbraucējiem. Gājēju maršruti jāplāno tā, lai tie būtu sasaistīti ar sabiedrisko transportu. Tie jāplāno ne tikai ārvalstu tūristiem, bet arī vietējiem – gan Rīgas, gan Latvijas iedzīvotājiem. Katrā Rīgas apkaimē ir unikālas vietas un apskates objekti, taču līdz šim nav izveidota iespēja Rīgas apkaimes izstaigāt un kultūrvēsturiski izzināt ar kājām vai velosipēdu.

Pašvaldībai sadarbojoties ar LIAA, jāievieš Rīgas viesnīcās vides standartu sertifikācija. Tā nav obligāta, bet tā ir klientus un viesnīcu īpašniekus motivējoša sistēma, kur videi draudzīgas naktsmītnes bauda lielāku labvēlības statusu no pašvaldības un klientu puses. Jāveicina riteņbraucējiem draudzīgu naktsmītņu tīklu.

Rīga ir viena no retajām Eiropas galvaspilsētām, kurā nav cienījamu kempingu. Tai ir jābūt pašvaldības investīcijai, kuru vēlāk izīrēt vai izsolīt privātajam operatoram. Kempingam ir jābūt zaļā vidē un tuvu pilsētas centram. Kempingos dzīvojošie ir vēl viena tūristu auditorija, kura pārvietojas ar kemperiem, motocikliem, velosipēdiem un/vai mugursomām un teltīm.

UZŅĒMĒJDARBĪBA
Pieejai visās jomās jābūt tādai, kas ļauj un regulē, nevis saregulējot aizliedz. Pašvaldībai jānāk talkā uzņēmējiem, sevišķi iesācējiem ar idejām, priekšlikumiem kā var izdarīt, kā var realizēt ieceri, nevis meklēt ieganstus neizdarīšanai. Pašvaldības vadībai jāatbalsta tie pašvaldības darbinieki, kuri ir gatavi uzņemties risku, lai ieviestu jaunas lietas. Pašvaldības vadībai jācīnās pret nejēdzībām, kuras uzspiež kontrolējošās iestādes, jo pašvaldības pienākums ir veicināt uzņēmējdarbību savā teritorijā valsts un pašvaldības iedzīvotāju interesēs. Lai to panāktu, pašvaldībai jāpalīdz veidot spēcīgu Rīgas uzņēmēju biedrību, jāsadarbojas ar Tirdzniecības un rūpniecības kameru, kā arī citām uzņēmēju un nozaru organizācijām, lai palīdzētu lobēt nodokļu maksātāju intereses.

Rīgā ir nepieciešamas industriālās un ražošanas zonas, kurās ar Rīgas Brīvostas un/vai pašvaldības un dažādu fondu atbalstu tiek veidotas ražošanas teritorijas, kurām ir pievilktas komunikācijas. Pašvaldība šīs teritorijas piedāvā uzņēmējiem, kuri paši nāk ar savām iekārtām un aprīkojumu. Jāsaprot, ka katrs uzņēmējs vēlas pēc iespējas ātrāk uzsākt savu uzņēmējdarbību, taču procesu ļoti kavē ēku, telpu būvniecība, komunikāciju izbūve un skaņošana. Tādēļ nopietni uzņēmēji izvēlas ražot tajā valstī vai tajā pašvaldībā, kur ir ātrāk, lētāk, vienkāršāk.

ĒDINĀŠANA
Rīgas pilsētvidei jābūt tādai, kur cilvēkiem ir patīkami uzturēties uz ielas. Ja cilvēkiem ir patīkami atrasties uz ielas, tad tiem ir iespēja nokļūt patīkamā veidā uz ikvienu veikalu vai ēstuvi. Tas palielina cilvēku izpratni par apkārt notiekošo, tas veicina ekonomisko aktivitāti un iespēju darba laikā vai pēc darba izkustēties, pastaigāties un aiziet līdz kādai publiskās ēdināšanas vietai. Kā viena no mērauklām šādai cilvēku sajūtai ir vēlme sēdēt ielas kafejnīcās, restorānos. Tur, kur liela satiksme, šauras ietves, tur āra kafejnīcu nav, jo transporta radītie trokšņi, putekļi, smakas, ūdens šļakstīšana virsū gājējiem, nogalina jebkādu uzņēmējdarbību, jo cilvēkiem nav vēlme tādās vietās uzturēties. Un ne vienmēr kafejnīca ir nepieciešama, bet tā raksturo pilsētvides kvalitāti. Patīkamā vidē cilvēki labprāt ilgāk uzturas un vairāk tērē. Jāatbalsta iniciatīvas izveidot kafejnīcu terases uz brauktuves rēķina. Pašvaldībai jāsadarbojas ar Finanšu ministriju, lai kopīgi ar uzņēmēju organizācijām radītu tādus apstākļus kafejnīcām kā citās Eiropas valstīs – vienkārša grāmatvedības uzskaites sistēma, kura balstīta uz nodokļu aprēķināšanas formulu par pamatu ņemot kvadratūru un galdiņu (vietu) skaitu. Ēdiens un uzturvielas ir dzīvotspējai nepieciešama funkcija, tādēļ nav pieļaujama šīs funkcijas birokratizācija.

TIRGI, TIRDZIŅI, IELU TIRDZNIECĪBA
Rīgas tirgi ir unikāla vērtība, kuru ir atzinuši arī ārvalstu tūristi un arīdzan vietējie. Rīgas Centrāltirgu apmeklē līdz pat 100’000 cilvēku dienā. Tādēļ tirgum ir būtiska loma Rīgas tirdzniecības sektorā. Tirgum ir jābūt tai vietai, kur labi jūtas gan tūristi, gan vietējie, gan paši tirgotāji. Tirgus vide ir jāpadara sakārtotāka – jābūt skaidri saprotamai preču izcelsmei, jo nedrīkst mānīt pircējus ar preces izcelsmi. Ir īpaši jāgodā un jāizceļ vietējie ražotāji, sevišķi bioloģiskie lauksaimnieki un citas vietējās produkcijas ražotāji. Centrāltirgum ir jāuzlabo energoefektivitāte un piekļūšanas iespējas cilvēkiem ar transportu. Tā kā Rīgas un Latvijas tūrisma statistikā Centrāltirgus ir līderis kā apmeklētākais objekts, tad līdz tirgum ir “jāizritina sarkanais paklājs”, lai tūristi līdz tam varētu ērti aiziet ar kājām no Vecrīgas. Vaļņu ielai kā gājēju ielai ir jāšķērso 13. Janvāra iela pa augšu, nevis pa pazemes tuneļiem. Šāds ērts šķērsojums radīs arī iespēju vienkāršai piekļuvei Starptautiskajai autoostai. Pētījumi rāda, ka, lai invalīds ratiņos no Galerijas Centrs nokļūtu Autoostā, tā ir vismaz viena stunda, jo ceļš ir jāmēro gar Origo, izmantojot liftus, kuri mēdz nestrādāt. Centra tuneļi ir liels šķērslis veciem cilvēkiem, invalīdiem un cilvēkiem ar kustību traucējumiem.

Vairākās Rīgas apkaimēs ir puķu, pārtikas preču un krāmu tirdziņi. Tirgus ir vienkārša iespēja cilvēkiem legāli pārdot savu produkciju. Šādas aktivitātes ir atbalstāmas, un Rīgai ir jāsadarbojas ar Finanšu un Zemkopības ministriju, lai tirdziņu darbība nebūtu administratīvs slogs ne tirgotājiem, ne kontrolējošām iestādēm. Daudzās pasaules galvaspilsētās brīvdienās tiek slēgta kāda iela apkaimē, kurā notiek ielu tirdzniecība, kur visi apkārtējie veikali vai privātpersonas var izlikt savu produkciju un tirgot gan jaunas, gan antīkas un vecas lietas. Veco lietu otrreizējs mūžs ir zaļā filozofija – ja pašam ir kas lieks, tad to var par lētu naudu pārdot vai atdot kādam citam, kam tas ir vairāk nepieciešams. Tirdziņi un gadatirgi, tematiskie tirgi ir socializācijas veids. Tie satuvina kaimiņus, apkaimju iedzīvotājus vai kādu lietu kolekcionārus. Šī socializācija veicina cilvēku attiecības un palīdz radīt jaunas idejas.

IELU TIRDZNIECĪBA
Visā modernajā un antīkajā pasaulē ir novērota ielu tirdzniecība, kur ārpus veikalu telpām, pie ieejas tiek izvietoti stendi, plaukti, saldētavas, kur sakrauta prece. Nav liela atšķirība starp ābolu, kas ražots ārvalstīs un kārtīgi nomiglots ar ķimikālijām no ābola, kas audzis Latvijā, bet noputējis ar ielas putekļiem. Tāpat abi jāmazgā pirms lietošanas. Taču ir apziņa un ekonomiskais pamatojums, ka vietējais ābols vienalga ir labāks. Un, ja pircējs tam ir gatavs, tad nevajag pašiem radīt šķēršļus cilvēkiem, kas vēlas gan tirgot, gan pirkt. Tas ir tāpat kā ar terasēm pie kafejnīcām, kurās zem klajām debesīm var tirgot un ēst ēdienu.

PAŠVALDĪBAS FINANSES
Cilvēki mūk no Rīgas uz pierīgu kopā ar saviem nodokļiem. Dēļ sliktās satiksmes un vides kvalitātes Rīgā, lielie uzņēmēji pārceļ ražotnes un birojus, veikalus ārpus Rīgas. Tas vēl vairāk veicina finanšu stāvokļa pasliktināšanos. Investīciju pieaugums infrastruktūrā rūkošā pilsētā vēl vairāk liek pašvaldībai būt atkarīgai no ieprogrammētiem izdevumiem kredītos un infrastruktūras, apmaksāto pakalpojumu uzturēšanā un nodrošināšanā. Sociālās drošības politika “noēd” naudu, kura varētu būt izlietota attīstībai. Tādēļ Rīga stagnē un dzīvo no rokas mutē. Rīgai, kopā ar valsts pārvaldi ir jārada nacionālā kapitāla banka, kuras mērķis ir pašvaldību kredītu atbalsts, pašvaldību finanšu aprite un uzkrājumu glabāšana. Pašvaldību līdzekļiem ir jābūt nacionālās rokās. Tas ir nacionālās finansu drošības pamats un garants. 

ELEKTRONISKĀ INFROMĀCIJA UN DOKUMENTU APRITE
Jāpanāk, ka dokumentu aprite ir elektroniskā veidā. Jāmotivē rīdziniekus iegādāties Identifikācijas karti ar elektronisko parakstu, un jāvirzās uz to, ka cilvēkam nav desmitiem dažādu karšu, bet visas funkcijas piesaistītas ID kartei. Desmitiem karšu nav tikai lieka plastmasas ražošana, bet ir arī nepraktiski. 

Dome nedrīkst apstiprināt nevienu pakalpojumu, ja tā izpilde nav iespējama elektroniskā veidā, bet tikai klātienē vai papīru dokumentu formā. Rīgas pašvaldībai ir jāizdara spiediens uz valsti, kā rezultātā ikvienam valsts vai pašvaldības pakalpojumam jābūt iespējamam elektroniskā formā.

Publiskā datu pieeja. Liela daļa datu, kuri ir pašvaldības rīcība, nav sensitīvi un slēpjami no sabiedrības. Tā ir informācija, kura var palīdzēt cilvēkiem labāk izprast notiekošo un iesaistīties ar idejām, pētījumiem, lai uzlabotu pašvaldības darbu vai uzņēmējdarbību.

Pašvaldības darbs.  Zaļais iepirkums ir pamatprincips visos pašvaldības iepirkumos. Zaļais iepirkums ir process, kura ietvaros pašvaldības iestādes cenšas pirkt preces un pakalpojumus ar iespējami mazāku ietekmi uz vidi, ņemot vērā dzīves cikla izmaksas produktiem vai pakalpojumiem. Zaļā iepirkuma filozofijā iekļauts arī uztādījums, ka naudai ir jāpaliek Latvijā. Tas ir arī necionālās drošības jautājums drošā, nepārtrauktā apgādē krīzes situācijās, kad pašu spēkiem ar visu būs jātiek galā. Pašpietiekams cilvēks, pašvaldiba un valsts ir mazāk ietekmējama, jo tā ir neatkarīga.

Rīgas karogs – jārada iespēja to iegādāties ikvienā vietā Rīgā, kur tirgo Latvijas karogu. Cilvēkiem ir jārada iespēja valsts, pilsētas un citos svētku brīžos izkārt savas pilsētas karogu.

Labklājība nav mērāma skaitļos un naudā. Labklājība ir cilvēka apmierinātība ar esošo situāciju. Labklājīgs cilvēks ir vesels, apmierināts ar savu dzīvi, tas jūtas droši savā mājoklī, tas ir apkaimes patriots, tam ir rūpe par savu pilsētu un tam nav vienaldzīga dzimtene. Dzimtenes mīlestība sākas no piederības sajūtas, taču piederības sajūtu var radīt ģimene, valoda, kultūra, īpašums un līdzīgi sapņi par nākotni. 

Rīgā var būt sūdi

Publicēts: 11.09.19 | Sadaļa: blogs

Ja runā par daudzām lietām Rīgā, tad var teikt, ka Rīga sūdos jau šodien ir. Taču atkritumu jomā šāds brīdis tiešā nozīmē var pienākt tūlīt. Jau pēc nedēļas.  Par sūdiem, jeb atkritumiem ir šis stāsts:

Liela daļa gavilē par to, ka nebūs monopols, un, ka cenas būs pa vecam, pa lēto. Liela daļa no šiem gavilētājiem vienlaicīgi uzstāj par atkritumu šķirošanas sistēmas ieviešanu. Te drusku vajadzētu paskaidrot vairāk. Neesmu no miskastes runčiem un nezinu visas nianses, jo klāt beidzamajiem lēmumiem neesmu bijis, bet mēģināšu paust savus novērojomus un bažas par to, kas nav labi un kā vajadzētu. Taču nepārproti – es esmu par to, lai nav sūdīgi, esmu pret mēsliem, ja tikai tas nav saistīts ar augsnes bagātināšanu lauksaimniecības zemēs. Un esmu par zaļu, ekonomiski pamatotu atkritumu šķirošanu, nevis zaļā vārda, zaļās birkas piekabināšanu nezaļām lietām, cenšoties šādi tās padarīt, jeb drīzāk notirgot kā zaļo ideju, zaļo preci, kura vēlāk izrādījusies falši zaļa. No šādām izdarībām zaudē zaļā ideolģija, zaļās lietas patiesie cienītāji, daba un cilvēce kopumā.

Ja labi atceras, tad pagājušajā gadsimtā, līdz pat šī gadsimta pirmajiem gadiem Rīgā bija tikai viens atkritumu savācējs. Taču ap 2002, 2003. gadu (īsti neatceros precīzi) ar saukli “draudzīgāk uzņēmējiem un izvēles tiesības patērētājiem” monopols tika pārtraukts un atkritumus sāka savākt 3 miskastes runči. Cenas pieauga. Vēlāk arī 4 miskastnieki sāka vākt. Respektīvi – viens otram grauza rīkli, lai tiktu pie Rīgas atkritumu savākšanas. Rīgas atkritumu tirgū vēlējās ienākt desmitiem miskastes runču. Rezultātā notika tas, ka atkritumu kumoss bija pietiekams vienam, bet to sadalot uz četri, visi staigāja apkārt pusbadā. Un tā kā dzīvoja pusbadā, tad nevienam nebija nekādas iespējas savus līdzekļus investēt atkritumu šķirošanā. Kurš tad būs no tiem četriem tas muļķis, kas savu peļņu ieguldīs atkritumu konteineru iegādē, konteineru izvešanā (šķiroto atkritumu savākšana tautai bez maksas), jo pārējie trīs to varēs nedarīt. Jeb vienā teritorijā būtu konteineru, bet citā apkaimē nē. Un šāda aktivitāte nestu atkritumu izvedējiem tikai un vienīgi zaudējumus. Taču, ja to dara viens, tam ir stabils un ilgtermiņa līgums, tad tam ir pietiekami ieņēmumi, lai daļu no peļņas varētu novirzīt šķiroto atkritumu sistēmas ieviešanai un uzturēšanai.  Īstermiņa līgumam pat neviena banka kredītu nedos.

Vēl, jo vairāk – kā ir zaļāk, ekonomiskāk, tīrāk  – pa vienu ielu brauc 4 atkritumu savācēji, katrs ar savu mašīnu, katrs piestāj pie citas mājas, jeb to dara viens? Kā piemērs – kā ir lētāk, zaļāk – 50 cilvēkiem ar 50 vieglajām mašīnām braukt no Rīgas uz Liepāju, jeb visiem sakāpt vienā autobusā? Tieši šī pat analoģija ir ar atkritumiem. Četri dažādi uzņēmumi, katram sava daudzu cilvēku administrācija, katram sava dispečeru, autoparka uzturēšanas sistēma, jeb viena? Tas viss ir iekļauts atkritumu izvešanas tarifā. Tādēļ valstī eksistē Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija, kura var kontrolēt un regulēt tarifus. Ja tai nevar uzticēties, tad tā ir jāsaved kārtībā, bet nenozīmē, ka plānotā atkritumu sistēma ir slikta.  

Kā manā izpratnē vajadzētu – līgumam par atkritumu apsaimniekošanu ir jābūt obligāti, ja tikai cilvēks spēj pierādīt, ka tas atkritumus nerada, jeb pats pārstrādā. Piemēram, pus gadu dzīvo ārzemēs un māja ir tukša, atkritumi nerodas. Kas 99,99% gadījumu visdrīzāk nebūs. Atkritumu konteineriem ir jābūt ar čipu, bet atkritumu vedējam paceļot konteineru, tas ir jānosver. Paceļot konteineru, tiek reģistrēts, kam piederošais konteiners ir izvests un kāds tajā ir svars. Šobrīd notiek tā, ka visi maksā par konteineru ar tam noteiktu tilpumu, bet atkritumu vedējs maksā izgāztuvē(atkritumu poligonā) par aizvesto svaru. Tādēļ arī atkritumu vedēji nav ieinteresēti, ka konteineros ber smagas lietas. Taču kāda ir kuram daļa, ko es lieku savā konteinerā, ja es par to maksāju (ja tas nav kaut kas bīstams). Šobrīd atkritumu vedēji ir ieinteresēti, lai cilvēki konteinerā neliktu neko, bet tikai maksātu par tukša konteinera izvešanu. Tas nozīmē, ka arī atkritumu izvedēji pa vidu var iemest iekšā kādu lieku atkritumu maisu, paņemt kādu haltūru, iemetot būvgružus utml. Pat tas, ka no atkritumu izvedēja mašīnas tek ārā smirdīga sula un plūst pa ielām, atkritumu vedējam ir izdevīgi, jo tā samazinās svars. Tīri teorētiski, atkritumu izvedējam ir izdevīgi pat vest uz mežu, jo tā tie var savākt naudu no iedzīvotājiem, bet uz poligonu aizvest neko(sākumā, pirms daudziem gadiem šādi gadījumi bija, taču tagad tā patiešām nedara, jo sods par tādu darbību būtu graujošs uzņēmumam, bet princips, ka aizvest uz poligonu pēc iespējas mazāk vēl pastāv, iepriekš izlasot ārā no atkritumiem vērtīgās un smagās lietas – metālu). Taču par ievesto svaru samaksā uzņēmējs no savas kabatas, jeb mēs visi kopā brīdī, kad aug atkritumu izvešanas cena, jo šis gadā kopējais poligonā ievestais atkritumu svars tiek sadalīts uz klientu sakitu un tā tiek uzzināta viena konteinera vidējais svars un aprēķināta izmaksa, kura tiek iekļauta tarifā. Šobrīd nav iespējama kontrole un ir negodīga cena tiem cilvēkiem, kas atkritumus maz rada, bet ieguvēji ir tie, kam ir daudz un smagi atkritumi. Ja atkritumi tiktu svērti, tad pat zinātu par katru līguma slēdzēju, cik tas daudz rada atkritumus, tad zinātu kādu tarifu, kādas atlaides konkrētam līguma slēdzējam piedāvāt. Tad arī nebūtu tā problēma, ka citam klientam nepieciešams atkritumus izvest reizi nedēļā, bet citam pietiek ar reizi mēnesī, jo tas rūpīgi šķiro un sadzīves atkritumu tam nav. Un tie atkritumi, kas ir, tie, iespējams, ir ļoti viegli. Šāda maksāšana par svaru arī liktu cilvēkus domāt par to kā padarīt konteinerā svaru mazāku, lai mazāk jāmaksā un tieši šis ir tas izglītojošais lēmums, kas jāpanāk katra galvā, ka atkritumus jāsāk šķirot, tad konteinerā būs mazāk, rezultātā lētāk. Šobrīd pastāvošajā sistēmā tāda motivācija netiek nodrošināta. 

Un ar laiku cilvēki sapratīs, ka vēl lētāk var būt tad, ja atkritumus nerada, respektīvi – pērk to, kam pāri nepaliek atkritumi no pārstrādāšanas, no iepakojuma u.c. Principā, atkritumus mēs jau pērkam veikalā. Un tad, kad sabiedrība jau līdz tam izaugs, tad tiks radīts spiediens pieprasījuma rezultātā uz ražotājiem, jo ražotāji sapratīs, ka tās preces, kurām ir liels iepakojums pircēji nepērk. Taču ir arī likumsakarīgi, ka daudz iepakojuma arī patērē daudz dabas resursu šī iepakojuma ražošanā. Respektīvi, ietekme uz vidi tiktu mazināta ne tikai atkritumu savākšanas procesā, bet arī preču ražošanas, pārvadāšanas un tirdzniecības procesā. 

Tas, kas mani neapmierina, ir, ka tiek piedāvāts “Tīrīga” līgums sadzīves atkritumu savākšanai bez šķiroto atkritumu savākšanas sistēmas. Šim ir jābūt vienlaicīgam lēmumam, jeb vienlaicīgai iespējai. Pie kam – tiem, kam ir līgums par šķiroto atkritumu konteineriem, tiem varētu būt arī zemāks tarifs sadzīves atkritumiem. Kaut simboliski zemāks, bet arī tas ir attieksmes parādīšanas un izglītošanas veids. 

Taču ar atkritumu šķirošanu arī nevajag saslimt un tā nav panaceja. Jāsaprot, ka tehnoloģijas pasaulē attīstās un ļoti daudz atkritumus var sašķirot atkritumu poligonā un no atkritumiem var daudz ko ražot arī tad, kad tie nav sašķiroti. Jo pretējā gadījumā ir tieši tas pats, ko rakstīju sākumā – kā ir zaļāk, ja pa vienu ielu brauc 4 mašīnas, jeb viena? Jo vairāķ šķiroto atkritumu konteineru dažādība, jo lielāks mašīnu skaits. Respektīvi, ja pie katras mājas būs 20 konteineri, tad, lai tos savāktu ir jābrauc 20 dažādām atkritumu mašīnām vienā maršrutā. Tādēļ ietkme uz vidi ir jārēķina visā atkritumu radīšanas, uzglabāšanas un pārstrādes ciklā kopā. Un vienlacīgi jārēķina ietkme uz ekonomiku, kuru ietekmē slikta vide, lauzti ceļi, sastrēgumi, gaisa piesārņojums no transportēšanas, avārijas, smakas, vibrācijas un pilnīgi viss, viss iespējamais. 

Ar atkritumiem nav arī tik vienkārši – tā nebūt nav vides aizsardzības atbildība vien. Tā ir enerģētika, ražošana, sabiedrības veselība un nacionālā drošība vienlaicīgi. Pirms dažiem gadiem, kad Neapole slīka sūdos, jo atkritumu bizness, kas pieder itāļu mafijai atteicās pieņemt jauno kārtību, tad tā bija milzīga krīze valstī. Tā nav joka lieta. Nesen iepazinos ar to, kas notika Austrumukrainā kara laikā ar atkritumu sistēmu. Tā ir ļoti, ļoti nopietns, bet lēts un ietekmīgs ierocis, ja apzināti to izmanto ļaunprātīgi. Tādeļ ar sūdiem ir jābūt ļoti, ļoti uzmanīgiem un valstisku pieeju.

Tāpat nevajag pārsteigties un akli kliegt par depozīta sistēmu, kura nav vēl uzzīmēta līdz galam un nav redzēta uz papīra. Pamata cilvēku arguments depozīta sistēmai ir tāds, ka citur ir, mums nav. Citiem ir arī sifiliss un pludmalēs sabūvēti debesskrāpji. Ne viss, kas ir citiem uzreiz ir labs. Vai viņiem ir paprasīts – esat laimīgi, apmierināti un cik, kam šī laime izmaksā? Otrs arguments, kuru esmu dzirdējis, ir tas, ka mežos mētājas pudeles. Vai plānotā depozīta sistēma paredz to, ka nebūs motivācija nevienu pudeli izmest mežā? Un par šo idiotu audzināšanu ir jārada sistēma, kurā visi citi, kas nemet mežā atkritumus ikdienā ir nodarbināti un  iesaistīti? Bet varbūt lētāk ir investēt izglītībā, jeb citā sistēmā? Kur ir piedāvājumi un aprēķini šīm citām sistēmām, kuras ir sliktākas, dārgākas par piedāvāto depozīta sistēmu? Un kā es kā zaļais tagad atļaujos teikt kaut ko sliktu par depozītu??? Arī šādu repliku esmu dzirdējis pirms man dod iespēju izklāstīt manu bažu. 

Depozītu sistēma paredz, ka atpakaļ var pieņemt taru no vietēji ražotiem un pārdotiem dzērieniem. Ļoti labi. Bet, kur likt taru no Gruzijā ražota vīna, Malaizijā ražota čūskas uzlējuma un franču konjaka? Gribat par to maksāt, lai šo pudeli nogadā atpakļ uz valsti, kurā dzēriens ražots? Kas tad tur – uztaisa par valsts naudu milzīgu angāru, kurā ir tikpat telpas, cik pasaulē valstis un katrā telpā vēl nodalījums dažādu ražotāju dažādu šķidrumu tarai. Un, kas dakrājās cienījams daudzums, tad nofraktē kuģi, vilcienu, smago mašīnu, lai uz Jaunzēlandi aizvestu atpakaļ viņu vīna tukšo pudeli. Izklausās pēc galīga stulbuma. Bet tieši to paraedz vietējā sistēma, tikai daudzkārt mazākā mērogā – Latvijas mērogā, Tātad uz visu pārējo, kas nav ražots Latvijā depozīta sistēma neattiecas. Un to visu būs jāmet stikla vai skārdeņu konteinerā(vai abus vienā). Man pašam bija nupat labs piemērs Igaunijā. Pārdevējs ieteica pamēģināt jaunas, interesantas vācu alus šķirnes skārdenēs. Nopirkām kādas 6 dažādas bundžas. Un pie reizes arī dažas bundžas Igauņu “Saku” alu. Bundžas ārā nemetām, jo bija doma beidzamajā ceļojuma dienā pa Igauniju kaut kur tās nodot un paskatīties kā darbojas sistēma. Nedarbojas nekā – ne vācu, ne igauņu bundžas automāts neņēma pretī. Veikala pārdevēja teica, lai ved  kaut kur uz konteineru. Respektīvi – Igaunijas piemērs tikai apstiprināja manas bažas. Pie katra depozītu sistēmas automāta blakām vajadzēs konteineru tai tarai, kura neatbilst, jo ir citzemju, ir iebojāta, saskrāpēta utml. Tad kādēļ jau šodien nevar būt pie katra veikala konteiners, nevis automāts un konteiners. Atkal dažādas mašīnas braukās to visu vākt. Taču ir vēl sliktāk. Vai varat iedomāties, ka pēc mūsu PVD prasībām tukšās taras automāts varēs atrasties blakus maizei, desai un zivīm? Nē, jo neatbilst higiēnas prasībām. Lieliem veikaliem, iespējams nebus problēma, jo var atrast kādu norobežotu stūri, uzbūvēt kādu nojumi. Taču mazai bodītei tam nav ne naudas, ne vietas. Pie kam, jābūt arī cilvēkam, kas to visu no automāta pakaļpuses vēc ārā un liek kaut kādā noliktavā, kura ari ir jārada. Tas slogs tiks uzlikts uz veikalnieku. Kā jau saku, lielveikalā vienam no daudzajiem strādniekiem pielikt klāt šādu funkciju varbūt nav nekas traks, bet mazās lauku bodītes vienīgajai pārdevējai tas ir būtisks apgrūtinājums. Un tie mazie veikali, kuriem  fiziski nebūs vietas, automātam, nepieņemto pudeļu tukšajam konteineram, jeb manis uzskaitīto argumentu pēc nevarēs, negribēsies ar to noņemties, tiem automāta nebūs. Taču cilvēks, kas dodas iepirkties un tam ir līdzi desmitiem pudeļu dosies visdrīzāk uz to veikalu, kur var taru nodot. Tātad visdrīzāk uz lielu veikalu dosies, bet nevis uz mazo bodīti. Un vēl ārvalstīs ir sistēma, ka depozīta automāts nedod naudu, bet gan kuponu, kuru var atprečot iepērkoties tajā pat veikalā. Taču tas jau velk uz to, ka mazie veikali tiks nostādīti neizdevīgākā tirgus situācijā. Taču mazie veikali ir tie uz kuriem vietējais zemnieks, vietējais mazais ražotājs var aizvest nelielā daudzumā savu preci un notirgot. Varat iedomāties, ka zemnieks ar puscūķi, 50 buntītēm diļļu un pieciem groziem ābolu aizbrauc uz Rīgas lielveikalu un palūdz to notirgot? Neiespējami! Bet šādi notiek laukos. Vietējais zemnieks, vietējās ģimenes uzturēts veikaliņš ir tas, kas vēl laukos notur cilvēkus. Tā ir mazā “ekosistēma”, kura ir kā startups mazajai uzņēmējdarbībai. Tā ir sistēma, kura nodrošina, lai arī tie daži nestāv ar cepuri rindā pēc pabalsta, jeb nebrauc uz ārzemēm dzīvot. Ieguvēji dēļ šīs sisēmas būs ārvalstu ražotāji in lielās tirdzniecības ķēdes Latvijā. Principā, ir jāapzinās, ka nepārdomāta sistēma var nest ļaunumu pilnīgi citā tautsaimniecības jomā. Kā arī – depozīta sistēma uzliek slogu vietējam ražotājam, jo tam ir jāuztur kaut kāds jauns process, jauna sistēma. Tas viss rada galvasssāpes, rada izdevumus. Taču tiem, kas ieved ārvalstu produkciju šādas galvasssāpes nav, jo tam nav nekāda atbildība par to, kur paliek tara. Tā kā uzņēmēji paši nevēlas ar šo nodarboties, tad tie visdrīzāk deleģēs profesionāliem atkritumu apsaimniekotājiem ar šo nodarboties. Tādēļ nebrīnies, ka profesionālie atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumi, kuri sākumā iebilda, jo tie zaudētu daļu šķiroto atkritumu, uzreiz atbalstīs šo sistēmu, ja tiem maksās par to, lai tie paši arī kļūst par šīs jaunās sistēmas uzturētājiem. Tas ir apmēram tas pats, kas valsts aizliegtu privātajiem tirgot alkoholu, bet atļautu tieši tiem pašiem alkohola tirgotājiem nodarboties ar to pašu biznesu valsts veikalos, tikai kāds valsts samaksā par telpām, par iekārtām, par procesa nodrošināšanu. Kur nu vēl izdevīgāk – mūža maize. Bet, kurš tad uzturēs šīs sistēmas apsaimniekotājus?  Nu protams, ka Tu, es, mēs visi ar maksu par dzērienu, jeb vienkārši no mūsu nodokļiem aizies līdzekļi valsts budžetā depozīta sistēmas uzturēšanai, kurai paralēli būs blakus konteineri ne-depozīta tari. Videas ministrijas  budžetā būs jauna pozīcija – Depozīta sistēmas uzturēšana. Bet varbūt tomēr lētāk un zaļāk ir uzturēt tikai vienu sistēmu, kura pieņem visu taru, neskatoties, kurš un kur to ir ražojis – konteineri stikla pudelēm un skārdenēm visās malās? Konteineru sisēma bez depozīta sistēmas var eksistēt, bet depozīta sistēma bez konteineriem nekādi. Tādēļ aicinu neizdarīt priekšlaicīgus kaujas un uzvaras saucienus, pirms neapskatat piedāvājumu detaļās un nepaskatoties no dažādām pusēm.  Depozītam teikšu JĀ vārdu tikai tad, kad detaļās to redzēšu. Es neesmu gatavs ar nodokļiem maksāt par zaļu saukli virs nezaļas lietas. 

 

Iespējamie bērnu pārvadāšanas veidi ar velosipēdu, to salīdzinošie rādītāji un iespējamās problēmas

Publicēts: 21.08.19 | Sadaļa: blogs

Tad, kad uzrodas vēlme bērnu pārvadāt ar velosipēdu, tad lielākai daļai cilvēku šis kļūst par izaicinājumu. Kā, lai pārvadā? Vai tas ir droši? Kādu pārvadāšanas veidu izvēlēties? Ar ko viens veids labāks par otru? Un cik es esmu novērojis, tad pārsvarā cilvēku kritēriji ir šādi: krāsa, patīk, nepatīk vizuāli. Tad seko jautājums, kur un kā to piestiprināt? Un lielā daļā gadījumu saprot, ka velosipēds neder sēdeklītim, jeb sēdeklītis velosipēdam. Taču jautājumi par to kāda būs ikdiena ar šādu uzparikti nemaz nenāk prātā. Tad, kad ikdienā sāk lietot, tad saprot, cik nesakarīga bijusi izvēle, bet nu jau vairs neko – citu nepirks. Un tā mocās līdz bērns izaug, jeb atsit vēlmi sev un bērnam diezgan ātri, bet sēdeklītis kļūst par krāmu. Un, ja ir izvēlēts neatbilstošš pārvadāšanas veids, tad ir pārsvarā situācijas, ka bērnu ved ar velosipēdu tikai retos gadījumos, bet ne ikdienā, jo ikdienā šāda uzparikte traucē. Tādēļ apkopoju dažādus pārvadāšanas veidus un dažādus apstākļus, kuri rada problēmas pašam lietotājam, jeb bērnam. Pēc šiem apstākļiem vari izvērtēt plusus un mīnusus katram pārvadāšanas veidam. Esmu vedis bērnus ar visiem aprakstītajiem un vēl vairākiem neaprakstītajiem veidiem, tādēļ varu pēc savas pieredzes spriest. Varbūt Tev viedoklis atšķiras, jeb vēl ir kāds cits būtisks apstāklis, kuru neesmu izvērtējis. Jāņem vērā, ka katram cilvēkam, katra dzīvesvietā, ikdienas gaitās var būt atšķirīgi apstākļi – viens dzīvo savrupmājā, cits dzīvklī, citam viens bērns, bet citadm trīs. Daži ar velosipēdu brauc tikai saulainā laikā, divas dienas gadā, bet cits katru dienu visu gadu. Tādēļ iesaku pirms bērna pārvadāšanas izvēles tabulu izdrukāt un pašam aizpildīt pēc saviem aspektiem un uzsvaru likt uz pašam būtiskām lietām. Vismaz tas liks aizdomāties par lietām, kuras varbūt pašam neienāktu prātā. Tabulu var papildināt. Lai redzētu tabulu, spied šeit

Ceļu satiksmes noteikumi par pārvadāšanu nosaka sekojošo:
“210. Velosipēdu vadītājiem aizliegts:
210.4. vest ar velosipēdu pasažierus, ja tas nav speciāli izgatavots šim nolūkam. Ar velosipēdu atļauts vest bērnus vecumā līdz septiņiem gadiem ar galvā uzvilktu aizsprādzētu aizsargķiveri, ja ir iekārtoti papildu sēdekļi un droši kāpšļi kāju atbalstam;
210.5. vilkt citus transportlīdzekļus, izņemot piekabes, kas izgatavotas speciāli šim nolūkam; 210.5. vilkt citus transportlīdzekļus, izņemot piekabes, kas izgatavotas speciāli šim nolūkam;”

Aicinu arī pievienoties Facebook esošajai “Latvijas kravas velo kopa” @kravasvelo , kur var praktiķiem uzdot neskaidros jautājumus, sarunāt notestēt kādu no velosipēdiem, pirms to iegādāties.

Taču, ja gribi redzēt manu rezultātu uzreiz, tad labākie pārvadāšanas veidi sarindojas zemāk redzamajos attēlos:

1.Kravas velosipēds ar diviem riteņiem bērnu pārvadāšanai

 

2.Kravas velosipēds ar 3 riteņiem bērnu pārvadāšanai

 

3.Velosipēds ar piekabi bērnu pārvadāšanai

 

4.Velosipēds ar bērnu sēdeklīti priekšpusē

 

5.Velosipēds ar bērnu sēdeklīti aizmugurē

 

 

Zemāk ir vēl daži piemēri kā cilvēki mēdz pārvadāt bērnus ar velosipēdu:

 

Labākās velosipēdu piekabes bērnu pārvadāšanai (2019.gadā)

Publicēts: 19.08.19 | Sadaļa: blogs

Viens no  bērna pārvadāšanas veidiem ir velosipēda piekabe. Liela daļa piekabju arī vienlaicīgi kalpo kā bērnu ratiņi. Citas ir arī piekabes(ratiņi) skriešanai, braukšanai ar skrituļslidām, vai slēpošanai. Piekabes ir ērtas ar to, ka vairums no tām ir kompakti salokāmas un ieliekamas mašīnas bagāžniekā, liftā, jeb citviet. Piekabe ir arī ērta, jo tajā var sakraut bērnu rotaļļietas, mantas un vēl iepirkumus. Var pat doties vairāku dienu ceļojumos un pietieks vietas arī teltīm, guļammaisiem u.c. lietām. Atšķirībā no bērna sēdeklīša, velo piekabē var ērtāk gulēt, ir aizsargtīkls pret kukaiņiem, plēve pret lietu un drošāka pret uzbrūkošiem suņiem, jeb pasargā, ja sanāk apgāzties, jo piekabēm apkārt ir metāla rāmis un bērns ir piesprādzējams. Ja arī apgāzīsies, tad nekas bērnam nenotiks. Ir arī piekabes diviem bērniem. Respektīvi, piekabe pārsvarā gadījumu, situāciju ir praktiskāka, nekā bērnu sēdeklītis, sevišķi, ja sēdeklītis ir aizmugurē, nevis priekšā pie stūres, uz rāmja. Ja vēlies viedokli par bērnu sēdeklīšiem, tad raksti man FB. Gan kādreiz apkopošu viedokli par visu veidu bērnu pārvadāšanas iespējām un priekšrocībām dažādos apstākļos un situācijās.

1. Hamax Outback

Vairāk »

Daži padomi iesācējiem veloceļojumos

Publicēts: 16.07.19 | Sadaļa: blogs

Ar Velomaršrutu plānošanu, ceļu izvēli ir tieši tāpat kā pērkot kleitu. Beigās varbūt saprot, ka nevajag pirkt kleitu, ja brauc uz Polāro loku. Tādēļ pa priekšu pašam sev ir jāuzdod jāutājums: “Ko es vispār gribu?”. Un vēlmes ir tik cik ir cilvēku. Tādēļ nekad nebūs ideālu velo maršrutu, kurus kāds cits ir sagatavojis. Un, ja maršruts būs labs, tad varbūt ceļojumu var sagandēt lietus, kas līst no pirmās līdz pēdējai minūtei. Vai arī, labs maršruts, bet neatbilstošs velosipēds un nepiemērots apģērbs laika apstākļiem. Vai arī kāds grupas biedrs, kam nekas nav labi. Tādēļ, pirms dodas ceļojumā, sākumā ir jāizdara daudz mājasdarbu, daudz, kas ir pašam par sevi un citiem jāsaprot, bet tikai tad var nodoties domām par pašu braucienu un tā plānošanu, sagatavošanos tam.
 

Vairāk »

Viesturs Silenieks