Publicēts: 27.03.22 | Sadaļa: blogs
Uztaisīju savu redzējumu par to kādām ir jābūt sabiedrības iespējām izglītoties visa mūža garumā, lai būtu spējīgi ņemt dalību drošībā un valsts aizsardzībā, neatkarīgi no vecuma, profesiijas un katra spējām vai trūkumiem.
Pamata princips šajā prezentācijā ir cilvēka vecums un vajadzības tajā vecumā, kas salāgotas ar cilvēka spējām un ar iespējām pievienoties zināšanu un prasmju ieguvē. Vienīgā būtiskā lieta, kas Latvijā šobrīd trūkst, ir iespēja iesaistīties tiem, kas nav, nevar, nespēj, nedrīkst pievienoties kādai no šobrīd esošajām struktūrām. Tādēļ manā izpratnē ir nepieciešama jauna struktūra, organizācija, kuru patlaban esmu nosaucis par “Brīvprātīgie aizsargi”. Pilnīgi visi, kas ir garīgi veseli, ir spējīgi piedalīties visaptverošā aizsardzībā, taču cilvēki nezin kā. Tiem nav zināšanu. Taču nav arī tāda iespēja iegūt zināšanas un prasmes, ja neesi Jaunsardzē, Zemessardzē vai Profesionālajā dienestā. Tās ir zināšanas primāri par rīcību krīzes situācijās. Taču arī ārpus krīzēm ir vajadzīgi kiberdrošības speciālisti, analītiķi, informācijas apstrādātāji, šoferi, metinātāji, pavāri, aukles, suņu instruktori, brīvprātīgie palīgi, ķīmiķi, fiziķi, mehāniķi, dronu piloti, finansisti un pilnīgi visi citi. Valsts aizsardzība nav tikai karš ar ieročiem. Valsts darbības un pēctecības funkcijas ir jānodrošina kā miera laikā tā krīzēs. Taču šobrīd sabiedrībai pietrūkst zināšanas, lai darot ikdienas darbus, tos veiktu tā, lai valsts, pašvaldība, publiskā infrastruktūra, ekonomiskās attiecības un pat katra īpašums būtu savas un nacionālās drošības interesēs izmantojams. Ceļu būves principi, ēku būvniecība, energoapgāde, ūdensapgāde un viss pārējais tiktu ikdienā radīts ar izpratni, ka tas vienlaicīgi var noderēt krīzes situācijām, dažādu apdraudējumu gadījumā. Tas nozīmē, ka visa mūža garumā ir jābūt pieejamai iespējai mācīties, mācīties, apgūt, jautāt un saņemt atbildes. Un tāda iespēja šobrīd Latvijā nav.
