Virsotne “Rīga”
Publicēts: 23.08.13 | Sadaļa: blogs
Pirms vairāk kā gada radās ideja, ka Pamira kalnu grēdā ir palikušas dažas virsotnes augstumā virs 6000m, kurās vēl neviens cilvēks nav savu kāju spēris. Un vēl starp tām ir tādas, kurām nav vārds. Lasot neskaitāmas alpīnistu atskaites, komentārus, kartes, kalnu grēdu shēmas, kuras zīmējuši gan alpīnisti, gan ģeoloģi, izkristalizējas reģions, kur jābrauc, kur jākāpj. Sākotnēji izraudzījām kādu virsotni Revolūcijas smailes tuvumā virs 6200m, taču informāija par to bija ārkārtīgi skopa. No kāda Krievijas alpīnista attēliem sanāca to nedaudz ieraudzīt un papildus ņemot talkā Google Earth neskaidri to apskatīt.
Kā idejas galvenais iniciators un ekspedīcijas vadītājs bija Oļegs Siļins – alpīnists ar daudzu gadu pieredzi alpīnismā un klinšu kāpšanā. Cilvēks, kurš Pamirā ir bijis daudzas reizes un labi pārzin gan reģionu, gan kalnus un arī vietējo sadzīvi. Oļegs arī noteica komandu ar kādu vēlas kopā kāpt – Valdis Puriņš, Timurs Galejevs, Eduards Skuķis, Konstantīns Dikovskis un es, Viesturs Silenieks
(Tā kā es, Oļegs un Valdis jau 2006. gadā kopā kāpām kādā citā Pamira virsotnē ar nosaukumu Padomju Latvija, lai to pārdēvētu par Latviju, tad mums jau doma par Rīgas virsotni jau kādu laiku nelika mieru un zinājām kā aptuveni notiek vārda došanas procedūra – pēc pasaules alpīnistru tradīcijām pirmkāpējam ir tiesības dot virsotnei vārdu. Viss kāpiens detalizēti jāapraksta kā alpīnisma atskaite. Tālāk Ārlietu ministrija sūta vēstuli Tadžikistānai un tās vara izskata. Iepriekšējā reizē Tadžikistānas valsts prezidents bija tas, kurš parakstīja virsotnes nosaukuma maiņu.)
Tā kā ekspedīcijai ir salīdzinoši lielas izmaksas, tad daļu no līdzekļiem bija doma piesaistīt no dažādiem atbalstītājiem. Taču ar vienu nosacījumu – atbalstītāja vārdā, nosaukumā ir jābūt vārdam Rīga. Ja tā padomā, tad šādu uzņēmumu vai zīmolu mums ir simtiem. Taču viens no atbilstošājajiem mums likās Dinamo Rīga. Kā nekā – kopīgs ir darbs uz ledus.:-)
Tā arī ar Dinamo Rīga atbalstu devāmies ceļā. Izvēlētais laiks bija no 1-22.augustam.
Šķietami pietiekami, lai uzkāptu 2 vai pat 3 virsotnēs, kurās neviens vēl kāju nav spēris un vienai no tām, kura bez nosaukuma, iedot vārdu Rīga. Sākotnēji ceļš no Rīgas caur Stambulu līdz Tadžikistānas galvaspilsētai Dušanbe. Tad ar apvidus automašīnām vairākus kilometrus līdz pilsētai Rušan un tad pa Bartangas ieleju augšup līdz ciematiņam Pasor. Taču jārēķinās, ka arī lielceļi un Pamira traksts ir izdangāts tā, ka vidējais ātrums ir ap 30 kilometri stundā un braukšana pāri par 30 grādu karstumā diennakts garumā jau sāk kļūt nogurdinoša. Tā kā ilgāku laiku ārā ir bijis ļoti saulains, tad kalnos strauji kūstošie ledāji bija pārpildījušas ar ūdeniem upes un tās izskalojušas ceļus. Tādēļ braukšana ar mašīnām bija fragmentāra. Brauc kamēr var, tad visas mantas krauj ārā un uz muguras nes tālāk līdz tuvākajam ciematam, kur sarunājām ēzeļus un ar tiem līdz vietai, kur ir kāda mašīna. Tad atkal ar mašīnu līdz izskalojumam un tā vairākas reizes. Tā mēs 120 km garo ceļu pa Bartangas ieleju veicām divas diennaktis. Jāņem vērā ari tas, ka no padomju laikiem mantotās automašīnas viena posma laikā tika remontētas kādas 10-15 reizes. Taču stāvākos kalnos nācās kāpt ārā un iet ar kājām dēļ mašīnas nepietiekamās jaudas. Vietām bija jāpielabo kāds tilts vai jānovāc no kalna uz ceļa nogruvušiem akmeņi.
No Savnob ciemata plānoto 15 km vietā, kurus veikt ar ēzeļu palīdzību, tikai ap 2 km sanāca ar četrkājainajiem šerpām, taču dēļ pārplūdušās upes, kura piespiedusies klintij un aizšķērsojusi ēzeļu taku, nācās visu pārējo karvu, kas aptuveni bija 45kg uz cilvēku, nest pašiem. Tā kā vienā reizē tādu svaru panest nevar, tad nācās sadalīt svaru diviem piegājieniem.
Turpinājums sekos…………
[Not a valid template]
