Gruzija
Publicēts: 11.01.10 | Sadaļa: blogs, foto
no images were found
Gruzija ir zeme, kura unikāla ar savu vēsturi, dabu, kultūras mantojumu un galvenokārt ar cilvēkiem. Gruzija nav tā valsts, kur var braukt atpūsties, ja neesi garīgi sagatavojies. Tur nav tādu kūrortu kādus var iedomāties dzirdot vārdu „kūrorts”. Tur nav kārtības, kādu Eiropas Savienības cilvēks uzskata ar kvārdu „kārtība. Un tur nav pārtikusi tauta. Taču tā ir neizsakāmi piesātināta ar kultūru, cilvēku attieksmi, draudzīgumu un ar savdabīgu šarmu. Tā ir zeme, kuru mīl pati tauta. Tā ir daudz cietusi, bet cilvēcīgi bagāta palikusi.Izvēle braukt ceļojumā uz Gruziju bija pamatota ar valsti, ar kuru mēs kādu laiku bijām vienotā savienībā, zeme par kuru daudz kas ir dzirdēts, valsts, kuru vēl nav „samaitājusi” modernā ekonomika, kultūra un ir tā iespēja aizlidot ar Aeroflot pa zemu cenu. Gatavojoties ceļojumam mēģinājām apkopot vēlmes un sarakstīt uz lapiņas to, ko katrs ir dzirdējis un vēlētos redzēt. Rezultātā saraksts bija apmēram šāds: Tbilisi, Kazbeks kā augstākā Gruzijas virsotne, Gruzijas Karaceļš, Gruzīnu vīni, Suhumi un Batumi kūrorti, Daudz baznīcu un Boržomi minerālūdens(Izrādās, ka vārds Boržomi gruzīnu valodā skan „Bordžomi”, bet dēļ tā, ka krievu valodā to ir grūtāk izrunāt, tad ar krievu kultūru līdz Latvijai tas ir atnācis kā Boržomi”). Un secinājums bija tāds, ka šis viss arī ir jāapmeklē. Tā arī darījām.
Lidojums bija caur Maskavu. Ierodoties Tbilisi lidostā mūs sagaidīja mans gruzīnu paziņa, kurš ar mašīnu aizveda līdz pilsētas centram. Uzreiz bija skaidrs, ka šeit teikšana viesm nav nekāda, pat arī tad, ja ciemiņš gruzīniem tiek uzskatīts kā dieva sūtnis un tādēļ tam pienākas viss, ko viņš vēlas. Arī vēsturiskos faktos ir minēts, ka kāds ienaidnieku kara vadonis bija ieradies viesos pie kāda gruzīna un neviens no gruzīniem viņu nebija aizskāris, jo viņš bija ieradies viesa statusā. Šāda sajūta pārņēma ar vien vairāk, kad Zurabs(tā sauc manu paziņu) noskaldīja, ka sākumā paēdīsim un tikai vēlāk mūs vedīs uz viesnīcu, un pēc viesnīcas atkal uz krodziņu, bet pēc tam uz kārtīgām vakariņām. Tas jau kļuva nopietni! Gruzīniem ir ļoti augsta galda kultūra. Un nav neviena ēdienreize, kad nebūtu ēdienreizes, pasākuma vadītājs saukts par Tamadu. Tamada parasti tiek izvēlēts no klātesošo vidus un pārsvarā tas ir zinošākais, augstāku posteni ieņemošais un runātīgākais. Un zināmā mēra man pietrūkst šeit Latvijā šī tradīcija. Tamada ir cilvēks kas katru ēdienreizi rada par kārtību, kuru jau iepriekš zin visi klātesošie un klausa pasākuma vadītāju. Kā piemērs – glāzēs vai pialās salietais vīns tiek tukšots visiem vienlaicīgi un tikai pēc tosta teikšanas. Nav kā pie mums, kad viens jau izdzēris 3 kausu, bet viens tikai pusi. Viens ir piedzēris, bet citiem kļūst garlaicīgi. Tamada regulē dzeršanas tempu un vakaru tādejādi, lai visi būtu apmierināti ar pasākumu. Tosti mēdz būt daudzu minūšu garumā un tie ir ar dziļu domu, ļoti interesanti un pamācoši. Arī tostu kārtība, jeb secība ir jau stingri noteikta. Ne par velti Gruzijā ir tamadu institūts, kur māca galda kultūru, tostus, to vēsturi. Secinājums pēc šīs „nelielās” maltītes bija tāds, ka iepriekšējās zināšanas par to, ka Gruzijā būs neprātīga vīna lietošana bija nepilnīgas, jo īstenībā ir neprātīga ēšana! Un teiktais par to, ka Latvijā gatavojāmies un trenējāmies jau iepriekš vīna dzeršanā noslēdzās ar Zuraba teikto par to, ka vakarā mūs sagaida eksāmens.
Un tagad konkrētāk par iespaidiem:
Cilvēki – ir ļoti viesmīlīgi un ikvienam var pajautāt ceļu, kādu informāciju, jo netiks atteikts. Bija pat gadījums, kad Tbilisi metro meklējām īsto staciju, jo visi nosaukumi ir gruzīnu valodā un neko nevar saprast. Un tad uzradās viens jauniešu pāris, kas pavadīja mūs līdz mums vajadzīgai stacijai un vēl noprasījuši vai navajag mūs pavadīt tālāk. Cilvēki ir ļoti ticīgi un pat līdz tādam līmenim, ka puikas spēlējot kariņu skrien garām baznīcai pārmet krustu un skrien tālāk. Tajā pat laikā sākotnējais iespaids par šiem cilvēkiem ir kā no Padomju laiku filmām – blēdīgu skatienu un aizdomu pilni. Vēl jo vairāk šādu sajūtu rada tas, ka pārsvarā visi ģērbušies melnās drēbēs, kas rada drūmu iespaidu kopumā. Ņemot vērā arī to, ka valstī ir milzīgs bezdarbs, tad cilvēki vienkārši sēž ceļa malā,. Uz apmalēm, automašīnās, pie loga var redzēt vairākas acis, kuras raugās tevī….
Satiksme ir traka! Ielā, kur ir 6 joslas mašīnas pārvietojas kādās deviņās. Pie katra krustojuma vai vienkārši tāpat uzpīpina. Nemitīgas tauru skaņas. Ielas un ceļi ir ļoti bedraini. Taču pārvietošanās ar sabiedrisko transportu pilsētā ir salīdzinoši normāla. Arī starppilsētu satiksme ir ar autobusiem, mikroautobusiem, vilcienu vai taksometriem, kuri patiešām ir ļoti daudz. Vilciens no Tbilisi uz Batumi pārsteidza ar to, ka bija ar mīkstiem sēdekļiem un nesen kā uzbūvēts Rīgā. Metro ir normāls, taču jārēķinās ar to, ka uzraksti stacijām ir gruzīnu valodā(arī citam sabiedriskam transportam).
Pārtika ir ļoti laba un garšīga. Taču dažādība ir pārsvarā galvaspilsētā. Nomaļākās vietās ir tādi ēdieni kā thinkali(līdzīgi pelmeņiem), hačapuri(pēc izskata kā pica ar sieru, tikai sastāv no mīklas un siera), čahapuli (jēra gaļa podiņā ar themali ogām, tarhūnu) un vienmēr ir zaļumi. Interesants bija fakts, ka šašliks nemaz nav pamatā no jēra gaļas, bet gan cūkgaļas. Arī tam ir loģisks izskaidrojums – jēra gaļa šašlikam ir laba tikai pavasarī, jo vēlāk tā jau ir aita vai auns. Tad ne jau tādēļ gruzīni šašliku ēdīs tikai reizi gadā. Tādēļ viņi ikdienā lieto cūkgaļas šašliku, jo jēra šašlika tradīcijas nākot no musulmaņiem. Nevar arī nepieminēt vīnu. To var dabūt ikvienā vietā.
Drošība ir normāla. Taču atkarīgs no reģiona – jo tuvāk Krievijai, jo bīstamāk. Zādzības arī ir ļoti izplatītas, taču par laupīšanu un uzbrukumiem galvaspilsētā vai citviet īsti nemanījām. Attieksme pret baltiešiem ir ļoti izteikti pozitīva. Tā, ka nav jābaidās teikt, ka esat no Latvijas. Tieši otrādi – liela daļa gruzīnu ir bijuši Latvijā PSRS laikos, tādēļ atmiņas ir saglabājušās vislabākās. Par to nācās pārliecināties daudzkārt.
Elektrība ir deficīts! Var diezgan bieži gadīties tā, ka trūkst strāva vai vispār nav. Vairākās pilsētās vai ciematos elektrība ir dažas stundas no rīta un pāris vakarā. Tas ir laiks, kad var uzlādēt telefonu vai lietot citu elektrisko ierīci. Daudzās vietās ir elektrības ģenerātori.
Tūristu objekti ir kopš savienības laikam krietni izpostīti, pamesti, izdemolēti vai nekopti. Slavenajā kūrortā Suhumi ceļotājus nemaz nelaiž. Turpretī Batumi ir pilnīgi nolaista pilsēta, kaut arī var pamanīt kopšanas darbus un mēģinājumus tūrismu reanimēt. Lielākajā daļā viesnīcu ir izvietoti bēgļi no Abhāzijas(par to var pārliecināties bildēs). Bordžomi pilsētiņa ir tā panīkusi, ka slevenie minerālūdeņu avoti ir apskādēti un apkārtne pilnīgi nekopta. Taču vēl var iedomāties kā šeit agrāk ir plūdušas cilvēkus straumes, lai nograšotu silto, smakojošo un dabīgi gāzēto ūdeni. Ir vērts apskatīt alu pilsētu Vardziju, kurā kara laikā (pirms zemestrīce to daļēji nopostīja) ir dzīvojuši ap 30 tūkstoši cilvēku. Tbilisi ir ievērojama ar turku pirtīm, vecpilsētu, ļoti skaistu botānisko dārzu, pili, tirgu un zeltlietu muzeju.
Neskatoties uz Gruzijas smagajām attiecībām ar Krieviju, tā zeme, kur ir vērts braukt, atpūsties un mēģināt ņemt visus labos iespaidus. Tādēļ skaieties albūma bildes!
[Not a valid template]Pāris gadus vēlāk man atkal bija iespēja pabūt gruzijā. Biju pāesteigts, ka šo divu gadu laikā ir ārkārtīgi daudz mainijies. Daudz jaunākas mašīnas, nav manāms elektrības deficīts un sāk uzlaboties arhitektūra, civēku dzīves līmenis un attieksme – darbs cilvēkiem atņem brīvo laiku, tie kļūst steidzīgāki, nevaļīgāki un ar rūpēm sejā. Tā tā mūsdienu ekonomika dzen cilvēkus uz priekšu un tiem vairs neatliek laiks dzīves baudīšanai. No vienas puses ir prieks, ka valsts ekonimoski atplauks, bet ir žēl, ka nauda paliek par galveno rūpi.
