Laika gaitā ir bijuši daudzi cilvēki, kuri ir bijuši pietiekami interesanti, lai gribētos viņus satik, tādejādi sevi bagātināt. Tad, kad tādu vairs nebūs atlicis, tad arī būs jāiet.

Komentārs Zatleram par viņa aizskarošajiem, bet varbūt glaimojošiem izteikumiem par zaļo kustību

Publicēts: 27.09.12 | Sadaļa: blogs

Pārlasot 25.septembrī TVNET publicēto interviju “Zatlers: Kad paklūpu pie Dailes teātra, nolamāju Rīgas vadību”, šo rakstu pat nealsīju, jo jau pēc nosaukuma skaidrs, ka gatavojas vēlēšanām un tā kā sektantisks veidojums neko konstruktīvu nespēj piedāvāt, tad viņu taktika man bija sen zināma – lamāt visu tikai lamāšanas pēc. Līdzīgi kā agrāk stāstīja anekdotes par čukčām – ka viņiem nav tautas dziesmu, bet viņi dzied par visu, ko uz konkrēto brīdi redz sev apkārt. Taču tad, kāds zaļi domājošs draugs mani aicināja tomēr izlasīt beigu sadaļu, kur Zatlers gozējas ar plašām zināšanām vides jomā. Sākotnēji nesapratu vai raksta beigās tā ir taisnošanās, vēlme atmazgāties vai stulbums.  Tā kā pakautrējos Valdim uzzvanīt, lai noskaidrotu, ko viņš bija domājis ar vārdiem “zaļā kustība”, jo beidzamo reizi sazvanījāmies īsi pirms tam, kad viņš mani uzaicināja uz vīna dzeršanu pirms tam, kad viņa prezidentūrai bija pienācis otrs termiņš  un bija nepieciešams balsu atbalsts. Un vēl pirms tam mēs bijām sazvanījušies, kad nesavtīgi strādāju viņa labā, lai viņu “iebarotu” Saiemas deputātiem kā atbilstošāko prezidenta kandidātu un tad arī mūsu ceļi pašķīrās, bet ar draudzīgām atmiņām.

Esmu saņēmis nosodījumu no tiem, kas man pārmetuši par sanāksmju organizēšanu tautai mīlētajā, sevišķi bērnu vidē –  Zoo dārzā, kur tika apspriests kandidāts(bet ne izraudzīts, kā to kļūdaini mēdz daudzi pārpublicēt) Valdis Zaltlers. Un pārsvarā tie, kas pārmeta toreiz, ir tie paši, kas tagad pieslienas VZ. Otra daļa ir tie, kas saka, ka tā bija viena no Latvijas lielākajām kļūdām, kuras sekas tagad var redzēt valdībā. Trešie lepojas ar vietu, kur pirms vairāk kā 20 gadiem zaļās kustības iniciatori nāca vienkopus un sprieda par to kā organizēt Latvijas neatkarības atgūšanas kampaņas un protesta akcijas. Protams, ka VZ toreiz tur nebija un viņš nezin to, ka Latvijas neatkarības centieni sākās tieši ar zaļo kustību aktivitātēm.  Šādi izteikumi ir skaidrojami kā necieņas izrādīšanu pret atjaunotās valsts pamatiem – cilvēkiem. Cilvēkiem, kuri vēl šobrīd ir zaļi domājošo rindās un arī pret tiem daudziem, kuri arvien ir citās rindās kārtoti – zem zemes. Varbūt, ka viņš nav domājis tos zaļos, kas cīnījās par neatkarību, bet tos, kas apvienojušies dažos simtos sabiedrisko organizāciju un kuru statūtos vides aizsardzība ir kā prioritāte vai kā darbības joma. Sākot ar Vides Aizsardzības klubu, daudzām bioloģijas nozares biedrībām, veselīga un dabai draudzīga dzīvesveida veicināšanas organizācijām, fondiem, skolām,  vēsturiski – uz dabas vērtībām balstītā, dabu izzinošā un dabai draudzīgā latvietības cildināšanā, tirgotavām, vietējiem bioloģiskajiem ražotājiem, kuru mērķis ir ražot, radīt, attīstīt tepat Latvijā, nevis ievest no ārzemēm “plastmasas” produktus un “plastmasas” dzīvesveidu. Visi šie tūkstoši cilvēku, kas iesaistīti vides filozofijas procesos ir zaļās kustības pamats. Neizprotams ir arī šī raksta gaitā radies pretrunīgais konflikts starp VARAM ministru, kurš izmantojot pirms vairākiem gadiem Latvijas zaļo politiķu uzstādīto mērķi – Latvija Zaļākā valsts pasaulē un bijušo prezidentu Zatleru, kurš intervijā to noliek kā naudas taisīšanas mehānismu. Nākas jau daļēji piekrist, jo, kad beidzamajā Zatlera prezidentūras gadā Latvijas lielās talkas orgkomiteja pieprasīja prezidentam atbalstīt depozīta sistēmas ātrāku ieviešanu(iespēju nodot pudeles), tad prezidents kautrīgi, pieklusināti piekrita, jo viņš apzinājās, ka viņa dēla vadītais Cēsu alus ir viens no tiem uzņēmumiem, kas kaislīgi ir iestājies pret depozīta sistēmas ieviešanu. Tā arī nekāds atbalsts nenotika un depozīta sistēma vēl nav šodien. Laikam tādēļ, ka “trīsdesmitgadnieku politiskā paaudze” paklupa radniecīgam spiedienam.

Var jau būt, ka nav ko analizēt šo interviju, jo, iespējams, ka bijušais prezidents absolūti neatšķir sabiedriskas organizācijas no politiskām un no saimnieciskām. Jeb neatšķir šindera mašīnu no ēku siltinātājiem, izgāztuves apsaimniekotājiem, biodegvielas ražotājiem, eko veikaliņiem, tēju vācējiem, riteņbraucējiem, dabas mīļotājiem un tiem, kam mājas lapa zaļā krāsā. Es pielauju, ka zināšanas par dabu, par vidi, par ilgtspējīgu attīstībuu, par zaļām kustībām un vides jomā strādājošiem uzņēmējiem  smēlies no sava partijas biedra, kāda ministra, kura birojs pirms ministra vizītēm apzvana padotībā esošās iestādes un aicina neuzdot nevienu profesionālu jautājumu par vidi. Es piedodu nezināšanu. Un nedaudz nožēloju, ka no medicīnas nācis, caur zoodārzu atrasts, pirms prezidenturas arī no manas puses vāji informēts, nav guvis pietiekamu pieredzi, lai spētu skaidri, argumentēti izteikties un kā bijušais valsts pirmā persona neiegūtu tik milzīgas sabiedrības daļas naidu pret sevi. Žēl, ka turpina sevi politiski gremdēt un rakt arvien dziļāk zemē. Valsts taču tik daudz ir investējusi šajā cilvēkā……..

Esiet pozitīvi un dzīvojiet zaļi!

P.S. Uzrakstot šo stērbeli, nonācu pie atziņas, ka sākumā biju pareizi darījis, ka nelasīju, jo raksts beidzās ar to pašu, ar ko sākās -gatavošanās vēlēšanām Rīgā un taktika ir tā pati, kas pirmajā rindkopā par čukču aprakstītā. Taču zaļās kustības ietekmē radušamies taupības rezultātā nolēmu sastrādāto neizmest, jo varbūt kādam noder otrreizējai pārstrādei.

Viesturs Silenieks