Ja sievietei dāvāsi ziedus tikai tad, kad esi nogrēkojies, tad brīdi, kad gribēsi uzdavinēt tēpat, tad viņa pati izdomās par ko esi nogrēkojies (Maslova teorija)

Mana runa Latvijas Zaļās partijas 24.kongresā

Publicēts: 9.04.13 | Sadaļa: blogs

Latvijas Zaļās partijas kongresā

Man prieks Jūs visus šodien šeit redzēt, jo šī ikgadējā kopā sanākšana mums ir svētki. Es gribētu, lai šodien mums nav parasts kongress, bet gan mēs sajustos kā svētkos, viesībās, kā festivālā. Dzīve ir jāsvin! Būsim vairāk pozitīvi draudzīgi kā zaļumballē!

Taču pirms svinēšanas, es gribētu nedaudz pastrādāt un pastāstīt Jums savas sajūtas par to, kas notiek un kurā virzienā vajadzētu domāt, lai Latvija būtu zaļojoša.

Vai jūs zināt, kuras ir divas tēmas par kurām nedrīkst diskutēt?, jo nekad nav viena taisnība? Tā ir ticība un politika. Es runāšu par tām abām.

Taču ir tikai viena tēma, kas abas šīs strīdīgās lietas spēj samierināt. Tā ir zaļā ideja, zaļā filozofija, zaļā politika, zaļais dzīvesveids, zaļā domāšana. Tā ir dzīvošana pēc loģiskiem, skaidriem, saprotamiem principiem – pēc dabas likumiem. Ir tikai viens ceļš – vai nu tas ir dabīgs vai nekāds. Latvijas Zaļā partija ir vienīgā partija Latvijā, kura spēj saprātīgi mainīt valsts politiku, bet ar vienu nosacījumu. Jāpanāk, ka visā Latvijā ir zaļi domājošie. Mums ne vienmēr ir jāpārņem vara, bet mums ir jāiemāca cilvēkiem atkal dzīvot saskaņā ar dabu. Tad viss pats par sevi notiks zaļi. Taču, lai to ātrāk izdarītu, ir jāstrādā svešu iekarotāju metodēm kā tas notika pirms 1000 gadiem. Jāpārņem vara. Taču mēs to darīsim gudrāk un civilizētāk – nevis pārkrāsosim zaļus, lai pēc tam  aizejot mājās varētu nomazgāties un darīt kā pa vecam, bet mēs izglītosim, lai paši sazaļo. Un to mēs sāksim jau šā gada 1. Jūnijā. Jau šodien kongresā jūs redzēsiet, kur būs zaļās zemes, bet, kur tās paliks kā iepriekš – nekādas. Latvija būs sulīgi zaļa plaukstoša vai tāda, kādu Jūs redzat šobrīd aiz loga. Balta, bezkrāsaina, auksta un tukša.

Ir pavisam vienkārši redzēt, kas notiek, kad zaļie nav pie varas. Kad bija Vējonis, tad viens zvans viņam, viņš, savukārt, partijas biedram Andrim Leitasam, ja tas netiek viens galā, tad tas zaļajam Avotiņam un laika apstākļi bija kādus vien vēlies. Tagad, kad nejēgas tikuši pie varas, tad paskatieties, kas darās aiz loga. Labi, Raimond, ka pa veciem sakariem vismaz saulīti šodien sarunāji.

Un, kur nu vēl šādiem valsti dot vadīt.

Kas ar naidu pret savu tautu nācis, tas ar naidu arī tiks izvadīts. Un visi apstākļi rāda, ka tas notiks drīz. Viņi tiks izbradāti un izšķīdīs kā pīļu sūdi uz asfalta no rītiem tepat pie Bioloģijas fakultātes.

Mums kā nācijai ir jākļūst, gudrai, pārliecinātai, stiprai. Ir tikai dažas lietas, kas raksturo tautu – tā ir kopīga teritorija, valoda, kultūra un vēsture. Ir tikai pāris lietas, kas vieno tautu – tie ir kopīgi ideāli un mērķi, kopīgi simboli,  vienota ticība un cilvēcīgs, brālīgs vienam otra atbalsts.

Tad pasakiet, kas ir tas, kas cilvēkus Latvijā saista? Teritorija? Piektā daļa zemes Latvijā jau pieder ārzemniekiem. Cilvēki? Sabiedrība ir tik saplosīta, tik sanaidota un sarīdīta, ka neviena no esošajām integrācijas programmām nespēj vairs saliedēt.

Mēs kā nācija izdzīvosim tikai un vinīgi atbalstot savējos – mums ir jācenšas visu radīt, ražot pašiem, mums ir jācīnās par katru cilvēku, sevišķi tādiem, kas spētu sniegt atbalstu valsts izaugsmei. Pie mums ir otrādi – lai izdabātu citiem, ir jānodauza vismaz viens savējais. Šobrīd ir tā, ka vara ir gatava atdot jaunu, talantīgu programmētāju ārzemniekiem. Rezultātā būs tā, ka cilvēks kalpos citu labā un viņam, viņa vecākiem, radiem un draugiem uz visu mūžu būs naids pret izdevējiem. Šajā gadījumā es pat teiktu – nodevējiem. Šāds cilvēks būtu pelnījis labi apmaksātu darbu kādā no mūsu drošības iestādēm. Ja mēs viņu paglābtu, tad viņš visu mūžu būtu pateicīgs un kļūtu vienā dienā par šīs valsts patriotu. Uzturama ir tikai tāda vara, kas sargā tautu. Tauta, kas negodā savus vadoņus un nedievina varoņus, top pelēka un ikdienišķa tauta.  Tādā tautā nekad vairs nedzimst lielas domas un nerodas diženi darbi.

Tāds pat piemērs ir minams ar Latvijas ostām, kuras Zatleru reformu partija, pakalpinoties ārvalstu investoriem vēlas nodot privatizācijai. Jo raugi, vietējiem dot strādāt ir noziegums, bet atdot ārzemniekiem ir goda lieta.

Latvijā esošo gāzes cauruļvadu sistēmu kopā ar Latvijas valstij piederošo gāzes krātuvi atdot, cik zināms amerikāņiem, lai tie varētu vest videi nedraudzīgi radīto slānekļa gāzi, tādejādi pārdalot Krievijas gāzes ietekmi Latvijā pret amerikāņu ietekmi ne tikai Latvijā, bet arī tādejādi regulējot gāzes padevi Igaunijai, Lietuvai un pat Pēterburgai. Un šī brīža Latvijas politiskā vara ir tā, kas to veicina. Tad tā arī jāpasaka, ka atdosimies citiem, bet par lētāku cenu, nevis jāstāsta, jānaido pret krieviju.

Latvijas varai un cilvēkiem ir iestāstīts, ka lielākais ienaidnieks ārpolitikā ir Krievija un krievi. Tādēļ tie, kuri apspēruši Krievijā valdošo varu un noslēpuši sazagto Kiprā arī ir maitas. Gudri ir darīt tā, ka tie, kas vājina tavu lielāko ienaidnieku tiek atbalstīti. Tādēļ citas valstis cīnās, lai šo cilvēku naudu dabūtu, bet mūsējie lūk, nedrīkst. Ar plakātiem vajadzēja stāvēt Latvijas banķieru desantam Kiprā pie bankām un pārvilināt naudu ieguldīt Latvijas bankās. Tiesa, tās jau arī ir svešās rokās.

Tas pats stāsts par Baltkrieviju – mums nosaka ar kuru kaimiņu runāties, bet ar kuru nē. Kaimiņus un sievasmāti neizvēlas, tādēļ nevar būt ne runas par to, ka visiem līdzekļiem jāuztur draudzība. Taču dēļ izdabāšanas citiem ir apdraudēta kravu plūsma uz Latvijas ostām.

Un ziniet, kādēļ daudziem tautiešiem Latvija ir kļuvusi maznozīmīga, vienaldzīga un kādēļ viņus te nekas nesaista? Tādēļ, ka cilvēks, kas pēc dabas ir vērsts uz attīstību, vienmēr tiecas pret gaismu, apgaismību un turieni, kur ir lietu centrs. Centrs ir tas, kas kā magnēts pievelk.

Ir jāpavērtē, kur ir Latvijas enerģijas centri dažādās jomās:

Politiskais centrs? Kā Jūs domājat, kur tas ir? Nevis Latvijā, bet Briselē, Amerikā, Vācijā. Tādēļ, ja gribi noteikt politiku ir jādodas un jādzīvo tur, kur to nosaka. Ekonomiskais centrs?– arī ne Latvijā. Tādēļ aizbrauc arī uz Lielbritāniju, Vāciju, Skandināviju. Garīgais? Es domāju, ticības izpratnē –– vieniem Meka, citiem Vatikāns, vēl citiem pie kāda sālsezera. Tur arī garīgumu dodas smelties, bet ne šeit. Šādi raugoties, Latvija ir izvazāta. Ja fiziskos spēkus tauta organizē saimnieciskai ražošanai un civilizācijai, tad garīgās spējas tā atraisa kultūrai. Mūsu kultūra un tautas tradīcijas ir krietni modificējušās un to attīstību nosaka atkal ne no Latvijas, bet no citām valstīm. Un tur arī cilvēki aizbrauc, jo tā runā, ka tur, kur nav mūs, tur ir  labāk.

Varbūt ir kādi simboli, kas mūs vieno? Jā, ir – devītā, maija pasākumā pie Uzvaras pieminekļa ir daudz vairāk cilvēku nekā jebkuros oficiālajos svētkos pie Brīvības pieminekļa. Arī šāds simbols ir degradēts.

Varbūt ir kādi nacionālie uzņēmēji ar kuriem varem lepoties, jo tie ražo kādu īstu vietējo mantu? Pāris pataisīja par oligarhiem, citiem piespieda uzņēmumus pārdot nospiežot ekonomiski uz ceļiem ar procedūrām, nodokļiem un prasībām. Otra daļa pārdevās ārzemniekiem, jo ikviens ārzemnieks tiek uzskatīts par labāku nekā visi vietējie kopā. Trešie, kas kļuvuši kaut cik turīgi tiek zākāti, jo raugi, Latvijā būt turīgam ir netikums. Un, ja viņš vēl turās un nav nobeidzies, tad tas ir laika jautājums, jo ar procedūru, progresīvo nodokli bagātos novilks līdz viduvējībām un tad jācer, ka starp tām  pazudīs. Tikai turīgs cilvēks spēj radīt, spēj investēt ražošanā un attīstīt to. Ir jācenšas, lai pēc iespējas vairāk ir turīgu cilvēku un viņiem jārada tādi apstākļi, lai šādi cilvēki būtu ieienteresēti sapelnīto naudu ieguldīt, atstāt tepat, mūsu zemē, nevis domāt kā izvest ārā. Ir nevis jāaizliedz, bet jārada ieinteresētība. Lai cilvēks būtu turīgs, viņam ir jābūt zinošam, izglītotam. Viņam jābūt strādīgam. Viņam jābūt garīgi bagātam. Un Jūs patiešām negribētu, ka jums apkārt ir strādīgi, zinoši un izglītoti cilvēki? Tad jābeidz viņus zākāt. Turīgums ir tas, kas atķir kalpu no saimnieka. Un tikai saimnieks var būt savas zemes patriots. Kalps var nākamajos Jurģos pārvākties pie cita saimnieka. Un tā arī ar simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotājiem jau ir noticis.

Pavisam nesen tika atzīmēts brīdis, kad Latvija visilgāk ir bijusi neatkarīga valsts tās vēsturē. Neatkarība ir šķietams jēdziens mūsdienu izpratnē. Tagad valstis nemaz nevajag iekarot ar tankiem, bet gan ekonomiski un politiski pakļaut. Un tādejādi tiek grautas manis iepriekš minētās vērtības, kuras raksturo un vieno nāciju.

Mūsu spēkos un pat pienākums, ir visu šo vērst par labu. Zaļā domāšana ir tā, kas var saliedēt tautu. Zaļā domāšana ir tā, kas spēj vienot vienam vai pat daudziem kopīgiem, visiem saprotamiem mērķiem. Kaut vai piemērs – Latvija kā zaļākā valsts pasaulē. Parādiet kaut vienu, kurš ir pret dabu, pret zaļumu? Varbūt cilvēkam nav izglītība vai izpratne un viņš ikdienā mēdz nodarīt pāri dabai, bet viņš nekad nepateiks, ka ir pret dabu. Tātad mēs varam vienoties! Kaut vai sākot ar Latvijas Lielo talku. Bet tas ir par maz! Mums ir jāspēj vienoties nepirkt svešu, bet pilnīgi visās jomās atbalstīt savējos ražotājus, izplatītājus un tirgotājus. Taču par to Guntis vēlāk daudz labāk pastāstīs.

Mūsu spēkos, un tikai ar zaļo domāšanu, ir iespējams panākt energoneatkarību. Un nevis tādā izpratnē, kā mūsu valdībai, ka energoneatkarība skaitās tikai neatkarība no krieviem, ielienot amerikāņiem, skandināviem vai leišiem —– trubā, bet mūsu izpratnē neatkarīgs esi tad, kad neesi atkarīgs ne no viena. Tieši tādēļ mēs esam draugos ar zemniekiem. Viņiem vēl daļēji pieder lauki.

Taču, lai mēs būtu cinītāji par visu manis iepriekš minēto, ir labi jāēd, lai ilgāk dzīvotu un būtu stiprāki, veseligāki, gudrāki. Tādēļ mēs dosim darbu vietējiem zemniekiem, jo mēs varam savām acīm redzēt un nokontrolēt, cik veselīgu, labu un garšīgu pārtiku viņi vedīs uz tirgiem. Arī eksportējot, mēs nevaram ne lepoties, ne būt oriģināli lieloties ar to, ka mums pārtika ir ķimikālijām apstrādāta. Nu tāda kā visiem.

Eko veikalu parādīšanās ir pirmais signāls, ka kopumā tauta tiek barota ar sūdiem. Mums ir jāstrādā, lai Latvijā nebūtu neviens eko veikals, bet gan visos veikalos tirgotu normālu pārtiku. Dranķus arī varēs nopirkt, bet par lielu naudu un tie būs tikpat ekskluzīvi kā tagad normāls ēdiens. Visa Latvijas pārtika āzemniekiem būs ekskluzīva un zaļa, bet mums ikdienišķa.

Latvijā iekšējā tirgū ik gadu patērē apmēram miljards litru degvielas. Tas nozīmē, ka vairāk kā pus miljards latu gadā aiziet degvielas ražotājiem, tirgotājiem. Un, ja paskatās, kas tie ir, tad degviela no krievijas, bet lielākie tirgotāji Skandi—nāvi.

Zaļi domājot, mēs darīsim visu, lai šī nauda maksimāli paliek Latvijā.-brauksim ar zaļu transportu.

Zaļā domāšana nozīmē paskatīties uz visu caur zaļu prizmu. Un tas nozīmē, ka jātērē tas, kas patērējis maz dabas resursus. Jēlieto tikai tik daudz, lai nav jāmet laukā. Ja paliek pāri, tad tā, lai varētu otrreiz izmantot.

Ir jāmīl sava zeme un jākļūst par tās patriotu. Par patriotu nevis tādā šķeltnieciskā izpratnē kā to jau panākuši vienīgās patiesības paudēji, sadalot latviešos un krievos, bet gan tādu patriotu, kas ir gatavs aizstāvēt Latvijas intereses plašajā pasaulē.

Zaļā domāšana paģēr arī vietējā garīguma cildināšanu. Latviskā dzīvesziņa, jeb latvietība nav tikai reizi pa diviem gadiem un tikai dziedot un dejojot Mežaparka estrādē, bet šīs, uz dabas principiem balstītās kultūras tradīcijas var izmantot arī ikdienā. Tad pēc garīguma nevajadzēs tiekties uz citurieni aizbraucot, bet latviskā garīguma centrs būtu tepat Latvijā. Arī šajā izpratnē mums ir jābūt latviešiem, nevis kalpiem. Mēs kā Latvieši varam būt unikāli radot tikai kaut ko atšķirīgu, nevis lieloties ar to pašu, ko dara visi citi un tad brīnīties, ka mūs neviens nepamana, neciena un ar mums nerēķinās. Eiropa mūs turēs par savējo un apbrīnos nevis tad, kad to kopēsim, bet gan tad, kad savdabīgi un radoši piedalīsimies ar saviem nacionāliem spēkiem tās dzīvē.

Nevajag vaimanāt, čīkstēt un meklēt kam nogrūst darbus! Vajag tā kā Balvos – braucot pie Trupovnieka. –  skatos, ka ēkām zuduši žogi. Bet tas nav aiz malkas trūkuma, viņi vienkārši, ņem rokās tuvāko mietu un dara! Un ir jau otrs labums, ko viņi ir sapratuši, nojaucot žogus, draugiem vieglāk atnāk. Naidniekiem arī žogs nav šķērslis.

Kā teica Latvijas kara muzeja pirmais vadītājs Ernests Brastiņš: “Nekas netop pats no sevis. Bez gribas, bez darba, bez mērķiem. Par to jāgādā, lai ikviens svešinieks, kas apmeklē mūsu zemi, tūdaļ pārnācis robežai, redzētu, ka viņš ir Latvijā, kur sava paša savdabīgo un pašu veidoto dzīvi dzīvo latvieši. Lai viņš redz, ka šinī zemē valda īpašs dzīves stils un īpaši daiļuma viedokļi.”

Un mēs to pierādīsim! Sāksim ar sevi, savu apkaimi, savu pagastu, pilsētu, novadu un visu Latviju . Un tad mēs visi dzīvosim zaļi!

7.04.2013

Viesturs Silenieks