Viesturs Silinieks

Ievadā (Elektriskā velosipēda nīdējiem): pirms sākat kritizēt šo viedokli, uzsāciet savu komentāru ar “Es nekad neesmu braucis ar elektrisko divriteni,  bet man ir viedoklis”. Es esmu pārliecināts, ka tie, kas kaut reizi ir braukuši ar elektrisko nebūs kategoriski nīdēji. Vismaz mana pieredze rāda, ka aptuveni 20 cilvēki, kuriem es iedevu izmēģināt un kuri ir braukuši ar parastu divriteni, braucot ar elektrisko smaidīja kā mazi bērni no laimes.

Nav ne labu,  ne sliktu transporta līdzekļu. Katrs izvēlas pēc patikas,  pēc iespējām un pēc funkcionalitātes. Visgudrāk dara tie, kas pārvietošanās veidus izvēlas no tā brīža vajadzībām, nevis akli cenšas pierādīt sava Ferrari caurgājamību caur purviem. Testa režīmā man nedēļas garumā bija ienācies Latvijā dizainētais Blue Shock Bike elektriskais velosipēds. Velosipēda parametri: 26″ riteņi, zemais rāmis, svars – 25,5 kg(ar akumulatoru),  dzinēja jauda 250 W,  nobraukums ar vienu uzlādi 70 km, maksimālais ātrums dzinējam palīdzot 25km/h. Pašam ir iespēja regulēt elektromotora atbalsta jaudu – no galīgas nepalīdzēšanas līdz pilnīgai darbībai bez pedāļu mīšanas. Cena 700 LVL.

Ar elektrisko velosipēdu esmu braucis arī iepriekš, kad dažādās riteņbraukšanas izstādēs nācies izmēģināt vai arī ārvalstīs iznomājot un vizinoties. Tā,  ka elekriskais velosipēds,  tā priekšrocības un trūkumi jau bija zināmi. Arī iepriekšējo gadu EuroBike izstādēs redzētais, ka visi pasaules vadošo divriteņu ražotāji uzskata par vajadzību galveno sacensību rādīt tieši elektrisko velosipēdu jomā apliecina, ka pat profesionāļi, kuri vislabāk jūt tirgu, uzskata, ka elektriskais ričuks ir tēma. Arī testējot Blue Shock Bike elektrisko divriteni nedēļas garumā,  apstiprināju savas domas,  ka šim transporta līdzeklim ir nākotne. Elektriskais velosipēds ir jāuztver kā ikdienas transports. Taču nevar noliegt,  ka arī labs izklaides rīks un noderīgs tūrismam pa labiem ceļiem ne pārāk lielās distancēs. Ja man būtu jākonsultē cilvēks,  kurš vēlas no Rīgas aizbraukt uz Jūrmalu un atpakaļ vai pa Siguldas pauguraino apvidu, bet vairākus gadus nav nodarbojies ar fiziskām aktivitātēm,  tad es noteikti ieteiktu elektrisko velosiēdu, jo citādi var gadīties,  ka pārvērtēdams savas spējas, cilvēks ar parastu divriteni nomocīsies un nekad vairs mūžā neturpinās riteņot. Elektriskais ir risinājums.

Nenoliedzami,  cilvēks izdomāja transporta līdzekli,  lai varētu pārvietoties ātrāk. Un pēc tam cīņa sākās par ātrumu,  cenu,  komfortu. Un šādi salīdzinot, elektriskais divritenis ir ieņēmis jaunu nišu. Un pamatā uz vieglās automašīnas rēķina,  ne tik daudz velosipēda. Un pamatojums tam ir – saglabājot tās pašas sajūtas,  kas ir braucot ikdienas satiksmē ar velosipēdu – ātrums,  manevrētspēja, izmaksas, objektu pieejamība(var piebraukt tuvāk nekā ar automašīnu),  brīvības sajūta,  kuru sevišķi var izbaudīt ripinot viegli minoties vai ripinot izmantojot “gāzes pogu”.

Velosipēda svars un ātrums liek izmainīt braukšanas stilu – vietās,  kur agrāk mēdzu braukt pa ietvi(uzlecot uz apmales), ar elektrisko pārsvarā tikai pa brauktuvi. Rīgā uzbūvētie gājēju un velosipēdistu celiņi nav isti piemēroti,  jo apmales,  lēni braucošie riteņbraucēji un neprognozējamie gājēji liek izvēlēties brauktuvi kā ērtāku braukšanai. Infrastruktūras veidotājiem ir jāsaprot,  ka tas,  ka velosipēdu ir iespējams pacelt,  nenozīmē,  ka infrastruktūra ir jābūvē tā,  ka velosipēds ir nesams. Un elektriskais ir labs piemērs,  ka apmales, kāpnes, mazizmēra lifti utml. objekti neiztur riteņbraucēju testu.

Krietni palielinās vidējais braukšanas ātrums, salīdzinot kā ikdienā pārvietojoties ar parastu divriteni. Jāatzīmē,  ka ikdienā mēdzu braukt uzvalkā,  attiecīgi,  izvēlos ātrumu tādu,  lai nesasvīstu. Tas ir, pārsvarā ripinot,  nevis aktīvi braucot. Ja ar parastu divriteni braucot uz darbu 8 km, vidējais ātrums man ir ap 15-18km/h,  tad ar elektrisko 25-28km/h. Īsākās distancēs pilsētas centrā vidējais ātrums man ir krietni zemāks, jo izvēlos parkus,  skvērus,  ietves un braucu vairāk baudot, nevis skrienot, jo laiks,  kādu iespējams īsās distancēs ietaupīt ir sekundes vai pāris minūtes.

Viens no secinājumiem ir tāds,  ka palielinās attālums kādu es būtu gatavs ikdienā veikt privātām vai darba vajadzībām ar riteni.  Gan laika ziņā,  gan no sasvīšanas viedokļa. Un tas arī atspoguļojās nobrauktajā kilometrāžā – vismaz 40 km dienā darba un privātām vajadzībām, iepriekš ap 20- 25 km ar parastu divriteni. Nenoliegšu, ka bauda ir liela. Sevišķi ērta gāzes piedziņa pa smilšu ceļu – ja parasts velosipēds zaudē inerci un iestieg,  tad elektriskais ar “gāzes pogas” palīdzību burtiski izrauj. Tāpat ir brauoct augšā uz tiltiem – piespied pogu vai stingrāk uzmin un velosipēds uznes kalnā.

Par uzlādi – ne reizi neizjutu uzlādes problēmu,  jo tā kā no 70 km,  kurus var nobraukt ar vienu uzlādi,  es maksimums vienā dienā nobraucu 45 km, bet katru nakti atstāju lādēties,  tad ne mazāko “strāvas pārrāvumu” brauciena laikā.

Manis pieredzētais un piedzīvotais liek domāt,  ka elektriskais velosipēds var ieņemt sekojošas nišas:

– Pieaugušajiem,  kuri reti un maz pārvietojas,  bet vēlas braukt ar divriteni.

– Cilvēkiem,  kuriem ir veselības problēmas un uzreiz nedrīkst lielu slodzi. Sevišķi labs sākums tiem,  kam virs 100 un sirds problēmas vai arī bijušas kādas locītavu un muskuļu traumas.

– Vecākiem cilvēkiem.

– Velo rikšām un kravu velosipēdiem (Velo kurjeru un pasta pakalpojumu vajadzībām un  preču pārvadāšanai līdz 200kg). Šī,  manā izpratnē,  ir liela konkurence mazo kravu – paku,  saiņu un produktu piegādes uzņēmumiem pilsētas centrālajā daļā.

– Birojos strādājošiem cilvēkiem,  kuriem ir svarīgi nesasvīst un vienlaicīgi būtiska mobilitāte.

– Pieļauju,  ka šādus, arvien vairāk sāks pirkt uzņēmumi saviem darbiniekiem kā uzņēmuma velosipēdus,  kādus šobrīd(ne elektriskos) ir uzstādījusi Nordea banka,  Lattelekom, BTA.

– Savrupmājās dzīvojošajiem. Šis arguments pamatots ar to,  ka velosipēds ir diezgan smags un,  ja ēkā nav liels lifts,  autostāvvieta ar jumtu, garāža vai ērti piekļūstams pagrabs,  tad elektriskais velosipēds nav ērti nesams.

– Velo tūrismam pa labiem ceļiem,  nelieliem tūrisma izbraucieniem.

– Lauku cilvēkiem,  kuriem ikdienā jāpārvar lielāki attālumi līdz veikalam.

– Tie, kuri dzīvo piepilsētā. Manā izpratnē, raugoties no Rīgas, tad potenciālie lietotāji ir Jūrmalnieki, Babītē, Mārupē, Olainē, Ķekavā, Stopiņos,  Garkalnē dzīvojošie.

– kā papildus iespēju es saredzu GPS izsekošanu,  kurai ir nepieciešams akumulators,  kuru parastajā velosipēdā nevar ērti ievietot tā,  lai zaglis nepamanītu. Kā arī,  jāievieto tā,  lai regulāri būtu ērti lādēt. Elektriskajam velosipēdam ir iespējams izmantot milzīgo akumulatora resursu.

Un viens no galvenajiem labumiem elektriskajam manā izpratnē ir tas, ka, lai pārsēstos no mašīnas uz parasta divriteņa ir salīdzinoši liela uzdrīkstēšanās tādam cilvēkam, kas nekad nav ikdienā braucis ar velosipēdu, taču pārsēšanās uzelektrisko velosipēdu ir daudz vienkāršāka. Attiecīgi, elekriskais divritenis ir pusceļš, jeb starpposms, lai autobraucējs sāktu braukt ar velosipēdu.

Esmu dzirdējis cilvēkus, kuri saka,  ka par šādu cenu var daudz izdevīgāk iegādāties mopēdu. Es pat neteiktu,  ka šīs ir salīdzināmas lietas,  jo ja elektrisko divriteni tomēr var uznest otrajā stāvā(man pāris reizes sanāca nest uz piekto), bet mopēdu nē. Ja mopēdam degvielas patēriņš ir 2-3 litri uz 100 km,  jeb 2,00 -3,00 LVL,  tad elektriskajam velosipēdam elekrības izmaksa uz 100 km ir 0, 07 LVL. Pie kam jāņem vērā tomēr tāda neērtība,  ka jābrauc speciāli uz degvielas uzpildes staciju, bet elektriskajam divritenim ir iespēja izņemt “bāku” (akumulatoru) un lādēt kamēr sēdi birojā vai nakšņo mājās. Tiesa,  ar mopēdu var nobraukt lielāku distanci ar vienu bāku nekā ar vienu elektriskā velosipēda uzlādi,  taču sevišķi nezinu tādus cilvēkus,  kuri ikdienā,  dodoties uz darbu vai pa darbiem vienā braucienā brauktu 70 km ar mopēdu. Pat Jelgavā, Siguldā, Ogrē dzīvojošie mēdz aizbraukt līdz darbam savus 40-50 km un vakarā atpakaļ. Ja cilvēks brauc vairāk,  tad tiešām,  šis transports viņam nav piemērots(ne mopēds,  ne elektriskais divritenis). Jāņem vērā, ka mopēdu istabā neturēsi dēļ smakām,  bet elektriskais “smird” tikpat daudz kā parasts divritenis.

Tiem, kas ir braukuši ar elektrisko divriteni, domāju, ka neko jaunu nebūšu pateicis. Katrā gadījumā man patika, taču ta kā man ir vairāki velosipēdi un lietoju tos pēc vajadzības, tā arī, ja man būtu elektriskais, tad ne vienmēr to izmantotu kā piemērotāko konkrētā brīdī. Izmēģini un pamēģini pieķert sevi – vai seja atplauka smaidā? Tā ir arī atbilde par elektrisko velosipēdu.