Velo infrastruktūra ziemā (Skolas iela Rīgā)
Publicēts: 9.12.13 | Sadaļa: blogs
Dažās minūtes izbraucot Skolas ielas celiņu, radās daudz dažādi secinājumi:
1) šķūrētājam ir laikam pateikts, ka jātīra tikai velo celiņš, attiecīgi tur, kur celiņa asfaltētā daļa beidzas, bet tas pārtop bruģī, tur netiek tīrīts. Tātad pat traktora vadītājs(kā cilvēks ar vadītāja apliecību) nesaprot, kas ir velo celiņš un kas nav, tad kā, lai to saprot gājēji, riteņbraucēji un citi satiksmes dalībnieki?
2) Remonta darbi uz ietves notiek atkal uz gājēju rēķina, neparedzot cilvēkiem normālu un drošu apiešanu. Izrakto grunti vajadzēja likt nevis starp bedri un kupenu, bet bedrei abos galos. Gan gājējiem būtu vieta, gan pašiem remontētājiem, gan nedzītu gājējus ar riteņbraucējiem konfliktā uz veloceliņa. Tātad remonta brigādes izpratnes trūkums.
3) Velo celiņa novietojums uz brauktuves ir nepareizi izvēlēts- ja celiņš atrastos mašīnām otrā pusē, tuvāk ielas vidum, tad nebūtu problēmas ar celiņa(tad tā būtu josla) tīrīšanu, jo ar to pašu tehniku ar kuru tīra ielu, varētu notīrīt arī celiņu. Šobrīd tā ir papildus, mazāka gabarīta tehnika, kas papildus izmaksā pašvaldībai naudu. Pie kam, ja būtu josla, tad nebūtu nepieciešams likt gumijas klučus, kurus ziemas laikā traktors mēdz aizšķūrēt un mašīnas nolauzt. Lieki uzturēšanas izdevumi.
Autotransports, kas iegriežas pagalmos traucē riteņbraucējiem, taču auto vadītājs pat fiziski nevar redzēt riteņbraucējus, kas atrodas aiz stāvošām mašīnām. Ja būtu josla, tad riteņbraucējus redzētu sānu spogulī. (zemāk esošais attēls agrāk fotogrāfēts)
Ja celiņš ir izvietots kā tagad, tad ielas profilā veidojas 3 kupenas- abās pusēs velo celiņam un otrā brauktuves malā. Tātad zaudēta un neizmantota vieta.
Auto pasažieri, kas izkāpj, jebkurā pusē izkāpj uz brauktuves – vai uz velo celiņa, vai uz ielas. Tātad pasažieriem nav droša izkāpšana. Kā arī jāņem vērā, ka Skolas ielā 5 atrodas poliklīnika ARS, kur mēdz vest cilvēkus ar ātrām palīdzībām un pār velo celiņu jāripina nestuves vai invalīdu ratiņi. Visām pusēm bīstami un neērti.
Šoferi, kas iet uz automātu maksāt par stāvvietu, ir spiesti 2 vai pat 4 reizes šķērsot velo celiņu, atkarībā no tā, kurā ielas pusē ir šofera iešanas galamērķis. (aiziet uz automātu pār celiņu(1), paņem čeku un ieliek to automašīnas logā(2), aiziet pa darīšanām(3) un atgriežas uz transportu(4)).
Gājēji un auto vadītāji, kas šķērso ielu, ir spiesti apstāties pie velo celiņa, paskatīties uz abām pusēm vai netuvojas riteņbraucējs, tad aiz stāvošām auto mašīnām atkal apstāties un atkal skatīties vai netuvojas transporta līdzeklis. Ja velo josla būtu blakus mašīnām, tad būtu drošāk un skaidrāk gan gājējiem, gan riteņbraucējiem, gan auto vadītājiem.
Zemāk redzamajā attēlā var redzēt, ka visdrīzāk šķērsojums ar ietvi nav tīrīts tādēļ, ka tad tiktu sadzīts priekšā valnis (pat divi – katrs savā celiņa pusē) gājējiem. Tas ir vēl viens arguments, kādēļ labāk ir veidot velo joslas, nevis atsevišķus velo celiņus uz brauktuves. Kā arī – nebūtu nepieciešams tērēt naudu uz speciālu luksaforu riteņbraucējiem, bet regulēt satiksmi ar esošo luksaforu.
4) Zemāk un augstāk redzmais attēls parāda, ka no divām joslām ir palikusi tikai viena. Principā, šis būtu līdzīgi kā, ja Krišjāņa Valdemāra ielā atstātu autotransportam joslu tikai virzienā no centra. Es iedomājos kāds būtu skandāls visos portālos un medijos.
Secinājumi – velo infrastruktūra jābūvē tā, lai tā ir ērti un lēti uzturama, apsaimniekojama un droša, pārskatāma, saprotama visiem satiksmes dalībniekiem.
