Brīvībā palaista doma vienmēr atgriežas bagātāka

Eko veikalu un preču esamība liecina par slimu nāciju

Publicēts: 13.11.15 | Sadaļa: blogs

Vārds Eko arvien vairāk tiek izmantots, lai censtos parādīt vai diezgan bieži pat iesmērēt kādu lietu, preci, produktu, pakalpojumu. Tādēļ arī vārdu Bio izmanto līdzīgu mērķu sasniegšanai. Vārda Eko izcelsme latviešu valodā ir no vārda ekoloģija, kas savukārt ir bioloģijas zinātnes viena no apakšnozarēm.  Tieši tāpat kā zooloģija, virusoloģija, botānika vai anatomija. Nezin kādēļ neliek nosaukumu virusoloģisks siers, anatomiska desa vai bionafta. Tas jau vien rāda, ka vārda Eko pielietošana ir bez pamatojuma, bet drīzāk kā modes, stila un marketinga lieta. Taču šoreiz ne par valodu, bet par būtību.

Eko koks

Normālos apstākļos, veselīgā vidē, kur lieto veselīgu pārtiku, elpo veselībai nekaitīgu gaisu nav nepieciešamība izmantot pārtikai un citām precēm vārdu Eko. Tas, ko apzīmē ar vārdu Eko pēc savas būtības  ir normāli apstākļi kādiem tiem ir pēc saprāta jābūt. Tas, kas ir ārpus dabīgās situācijas, kas ir saindēts, neveselīgs, kaitīgs, tā ir neikdienišķa, jeb īpaša situācija, jeb novirze no normas. Mēs visi šobrīd dzīvojam novirzē no normas! Un tas nav normāli! Tas nav zaļi! Pēc zaļās filozofijas ir tā – piesārņotājs maksā! Tas nozīmē, ka par izplūdes gāzēm mašīnām un citiem dūmeņiem  jāmaksā, par atkritumiem jāmaksā, par iepakojumu(kas ir potenciāls piesārņojums) ir jāmaksā, par tīšu piesārņošanu ir ļoti dārgi jāmaksā – vai nu naudā vai valsts maizē pasēžot. Tāds ir princips visā pasaulē, pie kam Latvijā sodi par pāri nodarījumiem dabai ir vieni no mazākajiem Eiropā.

Šī filozofija kā norma ir jāievieš pārtikas ražošanā un tirgošanā – gribi indēt dabu ražojot pārtiku un indēt cilvēku veselību, tad tā ir sodāma rīcība. Tā ir novirze no normas! Slimi cilvēki nes valstij milzīgus zaudējumus – veselības budžetā, darba nespējā un tas atspoguļojas gan darba ražīgumā, izglītībā, gan iekšzemes kopproduktā. Un vēl – ja Latvija Nacionālajā attīstības plānā ir apņēmusies būt “zaļākā valsts pasaulē”, tad tas ir pašsaprotams virziens – dabīga pārtika, kas nekaitē veselībai. Neveselīgas pārtikas ražošana ir netikums un necienīga nodarbe. Tāda rīcība ir jāsoda, apliekot to ar lielākiem nodokļiem, lai normāla pārtika būtu pieejamāka cilvēkiem, bet pārtika ar novirzi kļūst par dārgu ekskluzivitāti. Neveselīgās pārtikas ietekmi uz tautsaimniecību var aprēķināt matemātiski, attiecīgi, nodokļu slogam šādai pārtikai jābūt līdzvērtīgam radītajiem zaudējumiem sabiedrības veselībai un tautsaimniecībai. Tādā veidā vairāk līdzekļu paliek valstī, jo no citām valstīm svaigus, ar konservantiem neapstrādātus produktus nav iespējams atvest. Tādā veidā ir iespējams arī nosargāt vietējo tirgu un izspiest ārzemju preci. Tas, ko Latvijā nav iespējams izaudzēt, tas arī būs dārgāks, bet tas arī nekonkurē ar vietējiem banānāniem, datelēm un mīdijām. Tā iegūst vairāk darba vietas vietējie. Vai varat iedomāties kādu mazo zemnieku, kuram būtu iespēja uz lielveikalu aizvest maisu ar sīpoliem vai 50 buntītes ar lokiem? Vai nu par brīvu vai nepieņems, jo nav apjoma. Taču mazie veikaliņi, kurus sauc par ekoveikaliem šādi dara. Tie mazie ir tie, kas notur pie dzīvības mazās lauku saimniecības, mazos, vietējos tirgotājus, mazo tirgotāju grāmatvežus, pārdevējus un viņu ģimenes. Domāju, ka katrs no jums zinās kādu, kas laukos audzē trušus, vistas, zosis, pīles vai liellopus, dārzeņus, augļus, ogas, zivis un pieved klāt uz darba vetām rīdziniekiem reizi nedēļā vai divās savu produkciju. Un cilvēki pērk, jo saprot, ka tā atbalsta vietējo ģimeni, kas neizbrauks prom un tā iegūst skaidras izcelsmes pārtiku bez ķīmiskas apstrādes. Tātad tas jau notiek. Šie mazie tirgotāji nepelna, tas ir veids kā viņu ģimenes izdzīvo. Taču viņi ir jaatbalsta, jo pretējā gadījumā viņus nāksies atbalstīt no valsts sociālā budžeta. Lietuvietis vai polis nebūs gatavs uz Rīgas mazo veikaliņu atvest reizi nedēļā maisu ar sīpoliem, jo tas ir neizdevīgi, jo tas, kas dzīvo pierīgā ir konkurētspējīgāks zemnieks. Un pareizi ir, jo pārtikas ražošanā un apstrādē ir jāiekļauj arī nodarījums videi par gaisa piesārņojumu, ceļu izmantošanu šo produkciju transportējot. Tā izpaužas maksā par degvielu – vairāk brauc, vairāk tērē degvielu, vairāk piesārņo, vairāk izmanto un bojā ceļu infrastruktūru. Daži teiks, ka zaļā pārtika ir dārgāka. Jā, šobrīd tā ir, jo atbalsts ilgus gadus tai nav bijis. Zināmā mērā šiem dažiem ekoveikaliem ir monopols uz veselīgu pārtiku. Taču tos izkonkurē lētās un neveselīgās pārtikas importētāji un dažādi valsts un pašvaldību iestāžu nemākulīgi organizētie iepirkumi, kuros neiekļauj dabīgi, bez uzlabotājiem audzētas un ražotas pārtikas nosacījumus un nosacījumus par nodarījumu videi šo produkciju vedot.

Es uzskatu, ka Latvijai vienīgais ceļš ir zaļais ceļš. Mēs nespēsim konkurēt ar miljoniem graudu audzētāju visā pasaulē ražīguma ziņā. Mēs nespēsim konkurēt ar pasaules lielākajiem cūku, mājputnu, liellopu, kartupeļu, kukurūzas, biešu un piena ražotājiem pasaulē. Bet mēs varam konkurēt ar kvalitatīvāko, tīrāko un labāko produkciju, kura ir cilvēkam visveselīgākā.

Dēļ pēdējo 25 gadu lauksaimniecības politikas, Latvijā pēdējos desmit gados ir likvidētas vairāk kā 50’000 zemnieku saimniecības. Un tas noticis tādēļ, ka pamata atbalsts visus laiku bijis lielsaimniekiem – tas ir -t iem, kam milzīgs traktors, ķimikāliju smidzināmais un simtiem hektāru zemes. Jeb tie paši, kas atpirka zemes no mazajiem, tādejādi iznīcinot mazās zemnieku saimniecības, bet šo mazo saimniecību cilvēki bija spiesti aizbraukt uz ārzemēm, jo pie lielā zemnieka darbs tiem neatradās. Tas nav pārmetums lielajiem zemniekiem, jo tāda bija valsts politika un zemnieks, kas vēlējās nopelnīt arī izmantoja šīs greizās politikas radītās priekšrocības. Taču jāsaprot, ka tieši dēļ šīs politikas laukos nav iedzīvotāju, laukos slēdz skolas, slimnīcas, bankomātus, veikalus un visi citi pakalpojumi kļūst pārlieku dārgi, lai uzturētu. Tieši tādēļ Šveicē un Austrijā atbalsta mazās saimniecības, jo tās ir tās, kas uztur dzīvību laukos, uztur vietējās tradīcijas, kultūru, lauku ainavu un veicina lauku tūrismu. Caur lauksaimniecības politiku nodrošina cilvēku palikšanu laukos. Caur ražošanas centru attīstības politiku var nodrošināt ražošanu pilsētās. Bet, ko ražot, ja nav pilni lauki ar iedzīvotājiem, kas audzē lauksaimniecības produkciju.

Tādēļ mums pašiem ir izvēle ko darīt ar mūsu nāciju – iet slimīgo ceļu un maksimāli mportēt neskaidras izcelsmes pārtiku un pašiem “ražot slimības” par zemu cenu vai būt pašiem saimniekiem savā zemē neindējot augsni, neindējot zivis un bites ar pesticīdiem, nepadarot  pārtiku par mūžīgu, bet neveselīgu, taču lētu, veicinot cilvēku un tautas noindēšanu. Pētījumi rāda, ka pasaulē, arī Latvijā no neveselīgās pārtikas arvien vairāk kļūst cilvēku ar alcheimera slimību. Tauta kļūst debīla tiešā nozīmē. Mazas valstis var pastāvēt tikai tad, ja ir gudras un pašpietiekamas, nevis atkarīgas. Ir arī  otra izvēle – radīt Latvijā papildus darba vietas  vietējiem, izspiest importēto neveselīgo, atstāt naudu Latvijā. Jūs redzēsiem – daudzi visā pasaulē vēlēsies samaksāt labu naudu, lai brauktu pie mums paskatīties kā zaļi saimniekojam un vēl vairāk būs tādu, kas vēlēsies no mums pirkt viņiem unikālu, bet mums pašsaprotamu lietu – vienkāršu pārtiku. Un tādi laiki pienāks, kad Latvijā pazudīs pēdējais ekoveikals, jo vārds veikals nozīmēs, ka tā nav mēslu lieltirgotava, bet vietējo cilvēku vietējā dabā, pašu rokām dabīgi audzēta pārtika

Un tad starp pārējām pasaules valstīm pieminot Latviju, to izcels kā ekovalsti bez neviena ekoveikala, jo Latvija būs maza, zaļa un ekskluzīva pērle visiem pārējiem, kas sapņos par cilvēka pamatvērtību – veselību.

Saistītie raksti:

Pārtikas lielveikalu posts

Kāda ir lauku nozīme neatkarīgas Latvijas nodrošināšanā

Viesturs Silenieks