Viesturs Silinieks

Ar velosipēdu ziemā

Publicēts: 7.02.17 | Sadaļa: blogs

Tweet

Daži padomi tiem, kas nebaidās no dabas:

Ar ko ziema atšķiras no vasaras? Ar zemāku gaisa temperatūru, ar sniegu, ar ledu. Un tas arī viss. Vai tad ziemā cilvēki nedodas slēpot, braukt ar sniega motocikliem, staigāt pa mežu, nedara āra darbus, neiet ar kājām uz darbu, bet kā lāči migā gaida pavasara iestāšanos? Vienīgā atšķirība ir tā, ka uzvelk laika apstākļiem atbilstošu apģērbu, apavus. Tieši tā pati pieeja ir ziemā braucot ar velosipēdu. Taču liela daļa problēma ir izpratnē, domāšanā, nevis laika apstākļos kā tādos. Jo tad, kad septembrī uznāk pirmās salnas un no rītiem ir pilnas ielas ar riteņbraucējiem, tad aukstums nav šķērslis, bet, kad Janvārī ir +5 vai pat +10 grādi, tad liela daļa uzskata, ka ziemā ar velosipēdu braukt nav iespējams.

Ģērbšanās. Pilsētas satiksmē, kur ir nelielas distances, apģērbies tā kā Tu būtu ģērbies ejot ar kājām. Ja ārā ir auksts un cilvēks ir vāji saģērbies, tad rīcība pārsvarā ir tāda pat kā lietainā vai ļoti karstā laikā – cilvēks no patvēruma līdz patvērumam pārskrien, lai nesamirktu, nepārkarstu vai nenosaltu. Tieši tāpat rīkojas cilvēks ar velosipēdu, taču  no siltuma līdz siltumam ar velosipēdu ir ātrāk nekā ar kājām. Tādēļ pat daudz patīkamāk ziemā ir pārvietoties nelielās distancēs (kādas ir pilsētas centrā) ar velosipēdu nevis kājām. Pārsvarā pirmā kļūda tiem, kas sagatavojušies braukt, ir pārlieku tuntulēšanās. Gatavojas tā, lai nenosaltu, taču pārsvarā ir tā, ka pārkarst. No savas kalnos kāpšanas pieredzes varu teikt – es nezinu nevienu, kas kalnos būtu gājis bojā no pārkaršanas, bet amputētus pirkstus no nosalšanas gan esmu redzējis. Tādēļ labāk sākumā vairāk, nekā mazāk. Pēc tam paši sapratīsiet kā vajag darīt, lai būtu ērti.  Ja vēlas sportot, tad apģērbu vēlams izvēlēties tādu, kas sviedru mitrumu neuzsūc, neuzkrāj kā sūklis, bet iztvaiko ar ķermeņa siltumu ārā. Taču ikdienas braukšanai uz darbu tas nav tik būtiski, jo tieši tāpat kā vasarā – katriem laika apstākļiem, katram cilvēkam, katram velosipēdam un reljefam ir “ērtais ātrums” ar kuru braucot nesvīst. Vislabākais siltuma izolators ir gaiss. Tādēļ apģērbam(-iem) jābūt tādam, kurš veido gaisa telpas, nevis ir apspīlēts. Līdzīgi kā pakešu logiem, termosam, kur starpā ir gaiss vai vakuums. Visvairāk salst tās vietas, kur ir ātra atdzišana un tās ir vietas, kuras visvairāk pakļautas vējam. Tās ir vietas, kuras ir apspīlētas vai saspiestas un nav gaisa “kabata” – roku un kāju pirksti, dibens un ceļgali. Tādēļ īpaši jāpievērš uzmanība tieši šīm vietām. Nav ieteicams vilkt gaisu necaurlaidīgu apģērbu, bet tomēr tādu, kas aiztur vēju un vienlaicīgi nodrošina ventilāciju. Nav jāpārspīlē ar lietus mēteļiem vai ko citu. Vienkāršs mētelis, dūnu jaka vai cits apģērbs, kurā nesalst un jūties labi, ir atbilstošs. Tā kā riteņbraucēja poza atkarībā no velosipēda, bet tomēr ir tāda, ka tas ir saliecies, tad jāpadomā arī par muguru, lai tā nepaliek plika. Tādēļ vēlams izvēlēties veļu, kreklu, jaku vai virsjaku pēc iespējas garāku vai arī ar pagarināto muguras daļu. Roku pirkstiem viens no salšanas iemesliem var būt vāja asinsrite pirkstos, kas ir dēļ tā, ka ir nepareiza sēdēšana uz velosipēda, dēļ kā liela slodze ir rokām kopumā un tās ne tikai salst, bet pat arī tirpst. Tādēļ iesaku pilsētas braukšanā izvēlēties pilsētas velosipēdu uz kura ir ērti sēdēt un stāja vairāk ir vertikāla nekā guļus.

Cimdi – vislabāk iesaku izvēlēties dūraiņus, lai visi pirksti ir kopā vienuviet, viens otru silda un cimdam ir mazāka virsma nekā pirkstaiņiem, tādēļ arī mazāki siltuma zudumi.  Dūraiņos asinsrite nav nospiesta kā tas mēdz būt apspīlētos pirkstaiņos. Atkarībā no velosipēda tipa – ir vai nav pārslēdzēji uz stūres un atkarībā no pārslēdzēju tipa ir jāpiedomā pie cimdiem, jo ne visus pārslēdzējus ir ērti pārslēgt dūraiņos.  Tad, kad pirksti atdziest līdz kādiem +15 grādiem, tad tie kļūst stīvi un vairs nespēj normāli funkcionēt. Ērts un labs risinājums ir stūres cimdi, jeb stūres uzmavas, kuras piestiprina pie stūres un tur arī atstāj. Vēsā, bet ne aukstā laikā tās kalpo kā vēja aizsegs un pasargā rokas no atdzišanas, tādēļ rudenīgos laika apstākļos var braukt bez cimdiem, bet var pietikt tikai ar stūres cimdiem. Stūres cimdi lietainā laikā pasargā rokas un cimdus no salīšanas. Ziemā šādas uzmavas kalpo kā papildus siltumizolācija un tad var variēt no plāniem cimdiem līdz pat bieziem, atkarībā no gaisa temperatūras.

Pie -10 grādiem, cilvēks caur galvu zaudē (bez cepures) līdz pat 50% siltuma. Tādēļ pareizas cepures izvēle ir ļoti svarīga. Atkarībā no temperatūras ir ieteicama sejas maska, jo daudzas maskas ir pietiekami garas, lai kalpotu arī kā šalle. Taču jāņem vērā, ka tādas maskas, kurām ir tikai acu un mutes izgriezumi nav vēlamas, jo tās sašaurina perifēro redzi, kas satiksmē ir būtiska. Arī elpojot maska ātri piepildās ar izelpas garaiņiem un tie saslapina masku, tā sāk saldēt un ir vienkārši nepatīkama. Tādēļ labāk ir tāda maska, kuru var uzvilkt uz, vai zem zoda pēc vajadzības, jo vējā arī zods un deguns mēdz salt. Ir cilvēki, kas saka, ka ziemā var saelpoties plaušās aukstu gaisu. Tā ir taisnība, ja cilvēks pastiprināti elpo dēļ tā, ka patērē daudz enerģiju. Enerģijas patēriņš ir liels dēļ tā, ka notiek fiziska piepūle dēļ ātrās braukšanas, dēļ grūti izbraucama ceļa vai kalnaina apvidus. Taču pilsētas apstākļos tā īsti neviens no šiem faktoriem neiestājas, ja brauc mēreni, neskrienot un ceļi ir bez sniega. Nesteidzies un aukstu gaisu nesarīsies.

Ja temperatūra kļūst vēl zemāka, sevišķi, ja ir vējš un acīs sitās sniegs, tad var arī izmantot jebkādas brilles, bet vislabāk piemērotas slēpošanas brilles, jo uz parastām brillēm mēdz veidoties kondensāts.

Atkarībā no ausu jūtīguma, ir cilvēki, kas vēsā laikā, pat ne ziemā, mēdz izmantot mūzikas austiņas kā ausu aizbāžņus un tas nemaz nenozīmē, ka cilvēks klausās mūziku, bet vai nu pasargā ausis, vai arī izmanto austiņas kā brīvo roku sistēmu telefonam. Jo aukstā laikā telefonu vēlams turēt siltumā, iekškabatā, lai ātri neizlādējas un tas nozīmē, ka, lai runātu pa telefonu, ir jānovelk cimdi, jātiek līdz iekškabatai un jārunā pa telefonu nosaldējot pirkstus.

Braucot gan ziemā, gan vasarā nekādā gadījumā neieteiktu lietot mugursomu, bet gan velo somas! Cilvēks uz velosipēda atbalstās 3 punktos – pamata slodze ir uz sēdekļa(dibena), pedāļiem(kājām) un stūres(rokām). Ja lietosi mugursomu bagāžas pārvadāšanai, tad dibens un rokas dabūs trūkties, bet mugura svīst. Un arī tajos brīžos, kad apstāsies, tad nevarēsi atbrīvoties un atpūsties, jo mugursoma vēljoprojām būs “pielipusi”. Kā arī – mugursoma paaugstina riteņbraucēja smaguma centru un tas atrodas augstāk no zemes, un ir nestabilāks. Īsās distancēs vari darīt kā vēlies.

Apavus vēlams izvēlēties, lai tie nebūtu cieši, bet kāju pirksti tajos vairāk kustētos. Ja ārā ir slapjdranķis vai uz ceļa sniega putra, tad jārēķinās, ka apavi var kļūt slapji. Lai tas nenotiktu, apavus vēlams ieziest ar silikonu saturošu apavu krēmu. Ja nav labi dubļusargi, tas vēlams uz apaviem vilkt bahilas, kuras pasargās gan apavus, gan bikses no samirkšanas.

Atšķirībā no iešanas ar kājām, riteņbraucējs nesabrien kājas sniega putrā, jo atrodas virs zemes un tam visam pārbrauc pāri. Tādēl kājas nesamirkst un nenosalst. Kā arī apavi nav ar sāli.

Vēja ietekme uz ķermeņa atdzišanu, jeb kā mainās temperatūras  ietekme pie dažāda vēja ātruma. Tas pats ir attiecināms uz riteņbraucēja ātrumu bezvēja vai vēja laikā.

Vēja ātrums			Gaisa temperatūra
metri sekundē	kilometri stundā	0	-5	-10	-15	-20	-25	-30	-35	-40
2	7	-1	-6	-11	-16	-21	-27	-32	-37	-42
5	18	-9	-15	-22	-28	-34	-40	-47	-53	-59
8	30	-13	-20	-27	-34	-41	-48	-55	-62	-69
16	60	-18	-26	-34	-42	-49	-57	-65	-73	-80
25	90	-20	-28	-36	-44	-52	-60	-69	-77	-85
		zems	augsts
		risks	risks			ļoti augsts risks

 

Augstāk minētā tabula ir ar diezgan relatīva, jot tā ir apstākļos, kad cilvēks ir ar konstantu ķermeņa temperatūru, bet ir vējš, taču minoties, cilvēks sakarst un šī ietekme sajūtās mainās.

Velosipēda un tā aprīkojuma izvēle

Ja Tev ir velosipēds un Tev patīk ar to braukt, tad tas ir arī piemērots braukšanai ziemā. Protams, ka ir daudz un dažādas lietas, kas var uzlabot vai pasliktināt braukšanu, taču pilsētas satiksmes apstākļos pie saprātīgas braukšanas jebkurš ir derīgs.

Taču, lai būtu pavisam patīkama un ilglaicīgāka braukšana, sevišķi lielākām distancēm, es no savas pieredzes varu ieteikt sekojošām lietām pievērst uzmanību:

Jo mazāk velosipēdam detaļu, jo mazāk ir detaļu, kuras var nestrādāt. Tādēļ ziemas laikā, kad ir šķīdonis un sāls, tad detaļu kvalitātei jābūt labai, lai gultņos, kustīgajām detaļām, ķēdei u.c. pēc iespējas mazāk radītu ietekmi. Tādēļ vislabākais no šī viedokļa ir parasts fiksītis, kuram nav ne ātruma pārslēdzēju, ne ķēdes spriegotāju, ne bremzes, bremžu trosītes un citas lietas bez kurām cilvēki arī mēdz iztikt. Taču paralēli arī jāpadomā par drošību un ceļu satiksmes noteikumiem, jo jābūt diezgan pieredzējušam, lai pārliecinoši justos ziemā ar fiksīti (velosipedu bez brīvgaitas rumbā).

Ķēde ir jāeļļo tā, lai eļļa nav par daudz un ne par maz eļļas. Ja par daudz, tad smērējas, līp klāt smiltis, bet, ja par maz, tad nepietiekami nodrošina eļļošanu. Ir eļļas, kuras ražotāji gatavo tieši ziemas apstākļiem, pievienojot eļļai teflonu un arī silikonu. Taču arī eļļa nepasargā no rūsēšanas un aktīvi lietojot ziemā velosipēdu un braucot pa sālītiem ceļiem un peļķēm, ķēde katru vakaru ir jānomazgā un jāeļļo. Tas rada nepatīkamu braukt prieku un lielai daļai atsit vēlmi ziemā braukt. Ir iespēja iegādāties aerosolus, kas darojas kā rūsas pārveidotājs vienlaicīgi ar eļļu. Tie zināmā mērā ir vienkārši, ērti lietojami un pasargā gan pret rūsu, gan nodrošina eļļošanu.

Tādēļ ziemai ieteiktu velosipēdu ar zobsiksnu. Zobsiksna nerūsē, nav jāeļļo kā tas ir nepieciešams ķēdei. Siksna, atšķirībā no ķēdes, neaplīp ar smiltīm un sāli. Siksna gandrīz nav jākopj un tās kalpošanas ilgums gan vasarā, gan ziemā ir daudz garāks. Taču jāņem vērā, ka parastav velosipēdam nav iespējams nomainīt ķēdi pret siksnu, jo siksnas velosipēdiem ir citāds rāmis – rāmī ir izņemams posms pa kuru var ielikt iekšā siksnu. Siksnu pārdod kā noslēgtu loku, nevis kā ķēdi, kuru tirgo atvērtā veidā un izverot caur rāmi sakniedē. Tā, ka, ja vēlme iegādāties velosipēdu ar siksnu, tad vecais velosipēds ir jāatstāj. Ja vēlme ir lietot velosipēdu ar zobsiksnu un vienlaicīgi gribās arī ar vairākiem pārnesumiem, tad vienīgais risinājums ir ātruma pārslēdzēji aizmugurējā rumbā.Tas sadārdzina pirkumu, bet šādiem pārslēdzējiem ir labums, jo, ja ir kvalitatīva rumba, tad tajā netiek iekšā mēsli un velosipēds kalpos ilgi.

Bremzes ir vēlamas disku, jo tad tām ir mazāka iespēja aplipt ar sniegu, ūdeni vai ledu un tās daudz labāk bremzē, nekā bremzes, kuras spiež riteņa aploci. Ir gadījies tā, ka aploce ir aplipusi ar sniegu vai ledaina, ka nobremzēt nav iespējams.

Jārēķinās ar to, ka ātruma pārslēdzēju un bremžu trosītes arī mēdz aplipt ar sniegu un sasalt. Tādēļ bremzes un ātruma pārslēgšana var arī atteikt. No ērtuma viedokļa vislabāk ir tādi pārslēdzēji, kurus pārslēdz griežot stūres rokturi. Diemžēl, ražotāji šāda veida pārslēdzējus ražo tikai salīdzinoši zemas klases velosipēdiem un tie nav ļoti kvalitatīvi. Toties ziemā tie ir ļoti ērti:

Tādēļ otrs labākais variants, kuru izmanto sportisti ir pārslēdzējs bremžu rokturī(svirā). Tiesa, tos izmanto sportisti un līkajai stūrei, taču arvien vairāk riteņbraucēju izvēlas šādus velosipēdu pilsētas satiksmē. Taču šis viss ir stāsts par ideālo, nevis praktisko. Pie visiem pārslēdzējiem var pierast un visi derīgi, ja tikai tie ir ērti, nodrošina funkciju.

Un vislabākie (siltākie) stūres rokturi ir nevis gumijas, bet korķa vai porolona. Porolona rokturiem ir problēma slapjā laikā, jo tie uzsūc ūdeni un mēdz kļūt “jēli” un ar tiem navar stabili notrēt stūri, rokas var palikt slapjas un tad arī salt. Taču sausā laikā tie ir ideāli.

Lielai daļai cilvēku pirmais, kas ienāk prātā – bet ziemā taču slīd! Jā, slīd, bet ir tā, ka ejot ar kurpēm slīd daudz vairāk. Ejot ar kājām var nokrist uz visām pusēm, jeb 360 grādos. Taču ar velosipēdu, kad sāk slīdēt, tad tikai uz vienu vai otru pusi. Ir pat tā, ka saslīdot uz sāniem, var pielikt kāju pie zemes un tādejādi ir 3 atbalsta punkti- abi riteņi un kāja. Taču ejot kājām tāda iespēja nav.

Riepām nozīme ir atkarībā no braukšanas stila, apstākļiem un nepieciešamības. Ar visām riepām un prātu var braukt attiecīgos apstākļos. Ja pilsētā brauc lēnām un pārsvarā pa ietvēm, parkiem un nomalēm, tad nekas traks arī nevar notikt. Jārēķinās, ka, jo zemāka ir gaisa temperatūra, jo mazāk slīd. Tādēļ pats bīstamākais brīdis ir tad, kad virs ledus ir ūdens kārtiņa. Lai būtu labāka saķere riepai ar ceļa segumu, tad riepām var nedaudz nolaist gaisu, lai tās ir mīkstākas, bet ne tā, ka var pārsist. Braukšana būs nedaudz grūtāka ar mīkstām riepām, taču mazāk slīdēs. Lai būtu labāka saķere ar ceļu un neizslīdētu, nespolētu riepa, tad braucot vairāk svars jāliek uz aizmugurējo riteni, jeb mīties vajag nevis kājās stāvot, bet sēžot un pat nedaudz atpakaļ atgāžoties. Tieši tādēļ pilsētas velosipēdi, kuriem ir vertikāla sēdēšanas poza, ir daudz pateicīgāki.

Radžu riepas ir salīdzinoša greznība, kura ir gan dārga, gan nemaz tik ērta. Jo radzes var iestrādāt tikai tādās riepās, kurām ir pietiekami liels protektors, lai radze turētos. Tādēļ tādas riepas pašas par sevi ir pasmagas un braukšana arī ir pagrūta dēļ riepas virsmas raupjuma. Un tad ir jārēķinās, ka iesvīdīsi. Taču tad, kad apledojušie lauku ceļi un mazās ieliņas ir kārtīgi izdangātas un bedrainas, tad radžu riepas uz kaila ledus labi noder. Taču pa piebrauktu vai irdenu sniegu nav nekāda jēga. Piebrauktā,  jeb nobradātā(bet ne ledainā) sniegā pavisam labi turas šauras riepas ar mazu protektoru, jo šaura riepa uzvedas līdzīgi kā slida – uz priekšu slīd, bet uz sāniem ne. Tā griežas cauri sniegam un labi noturas, taču, ja sniegs ir padziļš, tad tā izgriežas cauri un braukšana beidzas. Taču pēc pieredzes – tik dziļā sniegā ne ar vienu riepu nav braukšana. Varbūt dažus desmitus metru var, bet tas arī viss. Vienalga spēks un jauda apsīks.

Plata riepa uzvedas kā slēpe – tā iegrimst ne tik dziļi, taču mēdz izslīdēt uz sāniem. Pie kam – jo lielāks protektors, jo vairāk tajā saķeras sniegs un riepa tāpat sāk slīdēt un ar aplipušo sniegu kļūst smaga. Pavisam slikti ir pilsētas apstākļos, kad slapjais sniegs kopā ar sāli un smiltīm tiek samests uz ķēdes un tā sāk pati sevi “apēst” un ir beigta nedēļas laikā. Tādēļ arī vērts padomāt par gariem dubļu sargiem.

Ziema nav arī šķērslis, lai pārvadātu bērnus uz bērnudārzu vai skolu, jo Skandināvijā katrā ceturtajā ģimenē, kurā ir divi vai vairāk bērni, vecāki pārvietojas ar kravas velosipēdu.

Redzamība. Tā kā ziemā vairāk ir tumšais laiks, tad visdrīzāk braucot uz un no darba sanāks pārvietoties tumšajā laikā. Neatkārtošu Ceļu satiksmes noteikumos aprakstīto par gaismām, bet gan vērsīšu uzmanību uz pašiem lukturiem. Vēlams ir, ka tie ir mirgojoši, jo tā riteņbraucējs ir labāk pamanāms starp baltām un sarkanajām gaismām ceļu satiksmē. Lukturi var būt arī ar dinamo rumbā vai ar baterijām. Taču es iesaku lietot lukturus ar lādējamiem akumulatoriem, jo vairumam šādu lukturu ir iestrādāts sensors, kas rāda, ka akumulators iet uz beigām, tādejādi nepaliksi bez lukturiem, jo aukstā laikā baterijas izlādējas ātrāk. Vēl ir tāda nianse, ka vēlams pirkt tādus lukturus, kuri ir ērti noņemami. Pirmkārt tādēļ, ka tos mēdz zagt, otrkārt, tie nav jāatstāj uz velosipēda aukstumā visu laiku, kad tie nav nepieciešami, bet ērti var paņemt līdzi kabatā.

Ieteiktu katras ziemas sākumā netrakot satiksmē, bet, ja gribas trakot, tad to arī vajag darīt, bet vēlams ne uz ielas. Jāsaprot kā slīd, kā vadīt un valdīt velosipēdu, un tas pat ir vēlams, lai iegūtu vai atgūtu vajadzīgās iemaņas un varētu kontrolēt braucamo. Pavisam labi ir pamēģināt uz kāda aizsaluša dīķa vai ezera, tikai jāatceras, ka ar velosipēdu var daudz ātrāk ielūzt ledū, nekā ar kājām ejot, jo velosipēda riepu virsmas laukums ir daudz desmit reižu mazāks kā cilvēka pēdām. Darīt var un vajag visu, bet domājot par sekām.

Bet pats galvenais, kas jāievēro ziemas braukšanā – ja gribās, neatsaki sev. Brauc!