Neskaties, kur Tu nokriti, bet kur paslīdēji

Kā izskatītos, ja katram Rīgas centra iedzīvotājam būtu transportlīdzeklis

Publicēts: 23.10.20 | Sadaļa: blogs

Ir neskaitāmi daudz cilvēku, kuri lamājas, ka pilsētā attīsta velo un gājēju infrastruktūru, bet neveido jaunas automašīnu stāvvietas. Pie kam, velo infrastruktūru taisa sevišķi uz stāvošo automašīnu rēķina.  No ietvēm dzen prom tur stāvošās automašīnas.

Mēģināšu ar vairāku attēlu palīdzību ieskicēt bildi, kā tas izskatītos, ja visi visu gribētu. Nelaime tā, ka tie, kas saka, ka centrs izmirst dēļ tā, ka nevar nolikt pie mājām automašīnu nav aizdomājušies kāds izskatītos centrs, ja katram, kam īpašums, dzīvoklis, birojs, veikals būtu automašīna. Cilvēki domā par sevi, nevis skatās kopsakarībās. Neredz kopējo bildi. Protams, ka būs argumenti, ka nekad jau nav tā, ka katrā mājsaimniecībā ir mašīna. Taisnība, bet ir tā, ka dažās pat ir vairākas automašīnas. Un kapēc gan tieši Tu nevarētu būt tas, kurš atsakās no automašīnas, lai Tavam kaimiņam uz Tava rēķina tās būtu vairākas? Tādēļ pilsēta jāplāno tā, lai vairumam ir labi, nevis tikai man, man, man.

Un tas ir stāsts, kas pilsētai jāliek par prioritāti, par kursu, kurā iet – attīstīt vairāk privātā autotransporta satiksmi? Vairāk sabiedriskā transporta satiksmi? Vai vairāk gājēju un riteņbraucēju satiksmi? Attiecīgi, arī katram pārvietošanās veidam nepieciešamās stāvvietas, telpu braukšanai. Nemaz nerunājot par ietekmi uz vidi, veselību, drošību, kultūru, pilsētas izskatu un atraktivitāti no tūristu, bērnu, vecu cilvēku viedokļa. (Starp citu, Rīgas pilsētas stratēģijā 2030. gadam šis viss ir ņemts vērā, taču reti, kurš to lasa un, ja lasījis, tad ne vienmēr izprot kādi vienam vai otram stratēģiskam uzstādījumam ir aprēķini vai pamatojums).

Kā piemēru izraudzījos nelielu kvartālu Rīgas centrā, kuru ieskauj Krišjāņa Barona, Bruņinieku, Aleksandra Čaka, Stabu ielas. 

Pēc Latvijas pasta adrešu reģistra saskaitīju, cik ir adresātu (pastkastītes). Vienā īpašumā, mājsaimniecībā, birojā var uzturēties, dzīvot, strādāt, to apmeklēt arī vairāki cilvēki. Taču aprēķinā skatījos tikai pašu minimumu, kad katrā mājoklī ir tikai viens cilvēks, bet katram būtu transportlīdzeklis. Varēt paņemt vidējos statistikas rādītājus valstī par to, cik vidēji katrā mājsaimniecībā ir cilvēku, cik autotransporta, taču pašmērķis nav parādīt cik ir tagad, bet virziens kurā tiekties – uz to, lai visi brauc ar auto, vai uz to, lai visi iet ar kājā, velo u.c. Jeb kur mēs nonāksim, ja tieksimies viena vai otra grāvja virzienā.

Tālāk ir katrā no šīm kvartāla ielām esošo namu adrešu skaits, kas var būt vienas ģimenes, viena cilvēka, viena uzņēmuma cilvēkam, kam var būt transports. 

Lai saprastu, cik daudz ir vietas, lai novietotu transportlīdzekli, kartē ir nomērīti ielu garumi.

Ņemot automašīnu stāvvietu projektēšanas standartus un praktisko pieredzi, tad aprēķinos ir ņemts par pamatu, ka viens ielas malā paralēli ietvei novietots transportlīdzeklis aizņem 5,75m. Un kļūst skaidri uzskatāms, cik būtu nepieciešamas vietas ielas malā, lai vienā pusē novietotu automašīnas. Tātad automašīnas šajā kvartālā dzīvojošiem vajadzētu uzglabāt uz citos, blakus kvartālos esošo cilvēku rēķina, lai visiem pietiktu vietas. Šajā piemērā pat nav ņemts vērā, ka ne Krišjāņa Barona ielā, ne Aleksandra Čaka ielā nav atļauts novietot automašīnas, jo tās traucētu citu transportlīdzekļu satiksmi. Attiecīgi, reālā situācijā šīs automašīnas būtu nepieciešams novietot citās šķērsielās, kas nozīmē, ka vēl vairāk uz citu cilvēku rēķina, nevis pie sava īpašuma.

Zemāk ir dzīvokļu, jeb mājokļu, adrešu skaits un cik  automašīnām pietiek vietas. Taču šeit nav ņemts vērā, ka vēl ir iebrauktuves iekšpagalmos, vērtrūmēs. Tādejādi reālos apstākļos automašīnu skaits, kuras iespējams novietot ir vēl mazāks.

Tā kā pilsētas iela ir publiskā telpa, attiecīgi, tā pieder visiem, nevis tam, kam pieder transports. Tad loģiski būtu, ja savas mantas, savu transportu uzglabā savās mājās (īpašumā), nevis uz sabiedrības rēķina, par sabiedrības publiskajiem līdzekļiem uzturētā telpā. Tādēļ vizuāli ir ieskicēts, cik daudz vietas aizņemtu visu nepieciešamo automašīnu novietošana kvartāla iekšpusē. Šajā piemērā nav ņemta vērā kvartāla iekšpagalmu fiziskā telpa. Tam būtu nepieciešams teritorijas apmeklējums klātienē un zemes īpašumu robežu noskaidrošana. Jo ir arī apstādījumi, atkritumu konteineru vietas, bērnu laukumi, šķūnīši un citi objekti, kas krietni samazina lietderīgi izmantojamo telpu autotransporta novietošanai. Pie kam, ja arī pietiktu iekšpagalmos vietas, tad nebūtu iemesls uzstāt, ka nepieciešams turēt autotransportu uz braktuves. Aprēķinos ir ņemti par pamatu automašīnu stāvvietu projektēšanas standartu minimālie izmēri. Stāvvietas platums 2,5m, garums 5,75m. Piebraucamā ceļa platums parkojoties atpakaļgaitā 4,5m. (Parkojoties ar priekšpusi jāplāno 6m)

Šie paši rādītāji ir ņemti par pamatu, lai aprēķinātu nepieciešamo telpu velosipēdu novietošanai uz ielas. Pie kam, velosipēdu novietņu izmēri ir ņemti liekot velosipēdus 90 grādu leņķī, kas aizņem vairāk vietas, nekā liktu ieslīpi. Respektīvi, ņemts mazāk racionālais variants.

Tāds pat velosipēdu skaits ir ņemts par pamatu, ja velosipēdus novietotu kvartāla iekšpusē, ņemot par pamatu, ka starp novietnēm, velosipēdiem ir jābūt piebraucamiem ceļiem.

Kas nav ņemts vērā:

•Attēlos nav ņemts vērā, ka ir iebrauktuves pagalmos, kas nozīmē, ka nepieciešama vēl vairāk papildu vietas stāvēšanai.
•Nav ņemta vērā nepieciešamā teritorija autotransporta novietošanai kā to daudzi gribētu – pie veikaliem, krogiem u.c. publiskiem objektiem. Jo daudzi uzskata, ka cilvēki ierodas tikai ar automašīnu uz veikaliem, pie dažādiem pakalpojumu sniedzējiem, uzņēmumiem.
•Nav ņemta vērā rezervēta vieta piegādes transportam un invalīdu stāvvietas, sabiedriskā transporta pieturas. Tam arī būtu jāparedz telpa.
•Vienā mājsaimniecībā, adresē var būt vairāki iedzīvotāji, darbinieki, transportlīdzekļi, attiecīgi, transportam nepieciešamā teritorija var būt daudz lielāka.

Kas vēl būtu jāņem vērā

•Publiskā ārtelpa pieder visiem, visai sabiedrībai. Attiecīgi, publiskajā telpā jābūt publiskām lietām, publiskiem kustamiem īpašumiem, objektiem, jeb koplietošanas lietām. Privātajā telpā privātajām. Privātām mašīnām un privātiem velosipēdiem jābūt novietotiem savā īpašumā. Publiskā telpa ir domāta publiski pieejamu, izmantojamu, lietojamu objektu apmeklētājiem.
•Publiskā, jeb pašvaldības budžeta nauda nav domāta indivīda privāto iegribu kārtošanai. Nevienā normatīvajā aktā nav noteikts ka transportlīdzeklis ir indivīda iztikas minimuma sarakstā. Transportlīdzeklis ir privāta izvēle. Tas nenozīmē, ka nav pareizi, loģiski, ka cilvēki iegādājas transportlīdzekli. Tas ir pareizi un atbalstāmi. Taču, ja transporta izvēle ir atbilstoša apstākļiem un esošajai videi. 
•Tomēr, ja sabiedrība vienojas, ka publiskajā ārtelpā ir atļauts likt privātu transportu, tad tā novietošanai jābūt pēc iespējas lētākai, racionālākai, publiskos līdzekļus vismazāk tērējošai. Nav svarīgi, vai tā ir automašīna, motorlaiva, milzīgs limuzīns, kravas automašīna vai velosipēds. Jāvērtē cik racionāli, efektīvi viens vai otrs transportlīdzeklis kalpo vienlaicīgi sabiedrības un indivīda vēlmju apmierināšanai. Un daudzos gadījumos ieguvējs pārsvarā ir tikai indivīds, nevis sabiedrība kopumā ilgtermiņā.

 

Viesturs Silenieks