Pat baltai papīra lapai ir divas puses

Latvija – viena no sešām vadošajām valstīsm Eiropas atveseļošanās fonda izmantošanā velotransporta infrastruktūrai

Publicēts: 27.04.21 | Sadaļa: blogs

Eiropas Riteņbraucēju federācijas (ECF) veiktā jaunā analīze par ES iesniegtajiem dalībvalstu atveseļošanas un noturībasplāniem liecina, ka tikai sešas valstis savos plānos iekļāvušas riteņbraukšanas atjaunošanas potenciālu, lai veicinātu videi nekaitīgu ekonomikas izaugsmi un nodarbinātību. Saskaņā ar 2014. gada pētījumu riteņbraukšanas līmeņa dubultošana Eiropā varētu radīt vairāk nekā 1 miljonu ar riteņbraukšanu saistītu darbavietu.

Līdz ar 30. aprīļa termiņu, kad Eiropas Komisijai jāiesniedz atveseļošanas plāni, vadošie speciālisti Eiropas riteņbraukšanas nozarē mudina pārējās 21 ES dalībvalsts ievērojami iekļaut riteņbraukšanu savos plānos, lai palīdzētu celt ekonomiku, samazināt transporta CO2 emisijas un aizsargāt savu iedzīvotāju veselību pēc vairāk nekā gada, kad pandēmija cilvēci ir novārdzinājusi. Es nostiprinātais 2030. gada mērķis samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par vismaz 55% aicina vēl radikālāk mainīt ES iedzīvotāju mobilitātes modeļus.

ECF izpilddirektore Džila Vorena sacīja: „COVID-19 pandēmijas laikā riteņbraukšana kļuva par visnoturīgāko transporta veidu, kas ļāva miljoniem ES iedzīvotāju palikt aktīviem un veselīgiem. Vairāk eiropiešu nekā jebkad agrāk brauc ar velosipēdu, pateicoties jaunām velosipēdu joslām un infrastruktūrai Eiropas pilsētās. Es valdībām tagad ir jāpaātrina un jāuztur šis pozitīvais impulss, savos atveseļošanas plānos iekļaujot īpašas budžeta pozīcijas riteņbraukšanai.”

Vācijas mazā aktivitāte ir visievērojamākā starp ES valstīm, kuras savos pēcpandēmijas atveseļošanas plānos vēl nav iekļāvusi riteņbraukšanu. Neskatoties uz Vācijas izvirzīto mērķi līdz 2030. gadam kļūt par riteņbraukšanas valsti, tā ir atvēlējusi 3,2 miljardus eiro elektriskajiem un hibrīdautomobiļiem, bet e-velosipēdiem neko. Citas vērā ņemamas valstis, kas atpaliek, ir Spānija, kuras plānā ir paredzēts izveidot ilgtspējīgu, drošu un saistītu mobilitāti pilsētu teritorijās, taču tajā nav iekļauta skaidra norāde par riteņbraukšanu. Somija un Horvātija savos plānos cenšas veicināt ilgtspējīgu tūrismu, bet nenodrošina nekādu vietu velotūrismam.

“Daudzi eiropieši iegādājas velosipēdus, it īpaši e-velosipēdus,” sacīja Cycling Industries Europe izpilddirektors Kevins Meins (Kevin Mayne). 2020. gadā tika pārdoti vairāk nekā pieci miljoni e-velosipēdu, gandrīz četras reizes pārsniedzot elektromobiļu skaitu. Un tas rada vairāk darbavietu: pusei no CIE aptaujātajiem uzņēmumiem šodien ir vairāk darbinieku nekā 2019. gadā, un 94% apgalvo, ka viņi palielinās darbinieku skaitu nākamo divu gadu laikā. Es valdības var izmantot šo milzīgo ekonomikas izaugsmes potenciālu, piešķirot vismaz 10% no atveseļošanas plāna mobilitātes budžeta riteņbraukšanas atbalstam. Mums ir jārada vienādi konkurences apstākļi riteņbraukšanai un citiem transporta veidiem.”

Sešas ES valstis, tajā skaitā Latvija ir priekšgalā atveseļošanās fondu izmantošanā

Beļģija ir vadībā, jo tās budžetā ir iekļauti EUR 473 miljoni, kas atbilst 8% no tās atveseļošanas plāna, attiecībā uz riteņbraukšanas investīcijām, piemēram, riteņbraukšanas lielceļu būvniecību Flandrijas ziemeļu reģionā un Briseles apkārtnē. Itālija apņemas uzbūvēt 1,770 km veloceļu un ieguldīs 600 miljonus eiro riteņbraukšanas mobilitātes nostiprināšanā. Rumānija ieguldīs 120 miljonus eiro, lai izstrādātu 3000 km tūrisma velosipēdu maršrutu un pabeigtu EuroVelo 6 garo distanču riteņbraukšanas trasi. Slovākija ir piešķīrusi 100 miljonus eiro, lai izveidotu 200 km augstas kvalitātes riteņbraukšanas celiņus. Latvija savā atveseļošanas plānā iekļāvusi riteņbraukšanas infrastruktūras attīstību ikdienas mobilitātei. Francija piešķir 100 miljonus eiro, lai finansētu savu valsts riteņbraukšanas plānu, un ir arī paredzēts ieviest shēmu, kas kalpos kā atbalsts iegādājoties elektriskos velosipēdus.

Viesturs Silenieks, Eiropas Riteņbraucēju federācija, Latvijas Riteņbraucēju apvienība: “Latvijas vēlme ir cienījama, taču būtiskākais ir nevis līdzekļu apgūšana, bet gan augstai kvalitātei atbilstošas transporta infrastruktūras radīšana. Mums pietiek būvēt veloceliņus, bet ir jāsāk būvēt veloceļus, kas ir droši, saprotami, atbilstoši ceļu satiksmes noteikumiem un izprotami visiem satiksmes dalībniekiem. Velo transporta infrastruktūrai jāatbilst tādai kvalitātei, lai vecākiem nebūtu bail savus bērnus vienus laist ar veslosipēdiem uz skolu. Ja vecāki nebaidās, ka bērni tiks noslepkavoti, tad var uzskatīt, ka infrastruktūra ir droša. Un šī ir vienīgā mēraukla augstas kvalitātes standartiem atbilstošai infrastruktūrai.” 

Viesturs Silenieks