Jo tālāk tu jūties no perfektuma, jo tuvāk tam esi

Rail Baltica kļūst arvien samocītāks un nevēlamāks

Publicēts: 15.08.21 | Sadaļa: blogs

Latvijas Riteņbraucēju apvienība iesaistījās RailBaltica projektā kā sadarbības partneris, parakstot sadarbības memorandu. Ir notikušas daudzas sanāksmes par vizuālajiem risinājumiem, par pricipiem, par tehniskajiem risinājumiem. Taču tagad izskatās, ka tas viss ir bijis kaķim zem astes. Izskatās, ka izmaksu ietaupīšanas nolūkā, projektēts tiek nevis tā kā ir pēc valsts standartiem, nevis tā kā ir pēc veselā saprāta (jo visas lietas standartos nav aprakstītas), bet gan, lai tikai projektētāji saņemtu maksimāli lielu peļņu, nevis uztaisītu labu projektu. Taču projektētājam īsti nemainās izmaksas no tā, vai zīmē peronu 2m platu vai 4m platu. Vai attālums starp sliedēm ir 1m vai 1,5m, jo tehniskie aprēķini vienalga jāveic abos gadījumos. Ietaupīt var tad, ja kaut ko neprojektē. Atsakās no kādas evakuācijas izejas, no kāda tuneļa, tilta, pārvada, kāpnēm utt. Vai arī tā kā ir zināms pieejamais resursu apjoms būvprojektam, tad noskatītie būvnieki lūdz projektēt mazākos apjomos, citādi nevarēs no atvēlētajiem būvniecības līdzekļiem tik daudz nopelnīt (šis projekts top pēc principa Design and build, kas nozīmē, ka būvē tas, kas projektē). 

Kādēļ es par šo sacepos. Manās rokās nonāca Rail Baltica šķērsojums pār Daugavu Rīgā (attēls zemāk). Tehniskais projekts ir apjomīgs – tūkstošos lapu. Taču termiņi spiež. Tādu projekta apjomu ar esošajiem cilvēku resursiem Rīgas dome nav spējīga absorbēt. Tas nozīmē, ka cilvēki, kas izskata projektus neskatās uz būtiskām detaļām, bet laiž to visu pāri. Šādi laižot pāri, palaiž daudz ko garām ar ko vēlāk nāksies sabiedrībai sadzīvot. Es šobrīd nepārmetu domei, jo domes sarunas ar projekta attīstītājiem ir vairāk kā šantāža no attīstītāja puses par sliktu rīdziniekiem, nevis sarunas, kas vērstas uz labākas dzīves veidošanu Latvijas iedzīvotājiem ilgtermiņā. Labam kvalitatīvam projektētājam varētu uzticēties un neskatoties parakstīt. Taču zinot sarunas, strīdus par dažādiem risinājumiem, kur pamatā projektētāja pieeja ir tāda, lai tikai ietaupītu savu naudu, ir labāk uztaisīt neērtu risinājumu cilvēkiem. Cik man zināms, tad tiek sašaurināti peroni, ir plānots atteikties no vairākām piekļuvēm peroniem, tajā skaitā evakuācijas izejām. Platumi šiem savienojumiem tiek samazināti. Aprēķinu par to kā lielas masas ar cilvēkiem, kuras izkāpj no vilciena spēj apmainīties, tikt viens otram garām vai ārkārtas situācijā nokļūt drošībā nav. Ja kaut kas ir, tad projektē ne pēc plūsmu aprēķiniem, bet pēc ietaupīšanas metodes.

Drošība. Nav stāsts par to, ka gribās plašumus līdz horizontam, mākslu, sportu un kultūru stacijā uz peroniem. Kaut arī  – ja taisa ko jaunu, tad gribās. Taču pamatā baža ir par to vai tiks ievērotas kaut minimālās prasības cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Sarunās par peronu tehisko dizainu, man ir viens uzstādījums: Peroniem ir jābūt tādiem, lai uz tiem var uzbraukt ātrā palīdzība un nobraukt no tā. Ātrā palīdzība nav pašmērķis, bet gan kā šablons vilciena pieejamībai – ja varēs uzbraukt ātrā palīdzība, varēs uziet ar kājām, ar velosipēdu, ratiņkrēslā, uzstumt bērnu ratus, uzturēšanas un apsaimniekošanas inventāru, piekļūt tehniskais un apkalpojošais personāls, uzbraukt policija, terorisma apdraudējuma gadījumā arī ātra, mobila piekļuve specvienībām, jo netraucēs ne stabi, ne zemie griesti, pa vidu noliktas atkritumu urnas, margas un visādi citādi brīnumi. Jārēķinās ar to, ka, ja notiek terora akts, piemēram, sprādziens, tad cilvēku pūlis panikā mūk. Ja pārāk šaurs, tad viens otru sabradā, saprotot, ka izejas ir pārāk šauras, skrien pāri ātrvilciena sliedēm, kāpj pāri pār žogiem, lec pa logiem ārā utml. Tās nav filmas, tā ir realitāte. Pa vidu vēl sākās degšana, palīgā steidzas glābēji, mediķi, policisti. Un viņu ir daudz. Ja nevar ar operatīvo transportu nokļūt uz perona, tad nestuves nesīs ar rokām? Cik ilgi mediķiem pietiks spēka? Svarīgāk ir pēc iespējas ātrāk kritiskā stāvoklī esošos nogādāt slimnīcā. Tam jānotiek kā uz konveijera. Šim visam pa vidu vēl pārējie dienesti veic savas darbības. Ja šie krīzes scenāriji nav izvērtēti un iekļauti projektā, tad tāds projekts nekam neder. Ja ir, lūdzu aprēķinus studijā. Zinu, ka nav. Ja dizains ir radīts ārkārtas pastākļiem, tad ikdienā tas vienmēr būs pieietojams. Taču ne otrādi.

Sabojāta iecere par velosipēdu šķērsojumu pār Daugavu. Šajā attēlā var redzēt, ka velosipēdu ceļš ir 3 metrus plats. Skatoties attēlā, liekas, ka ir pat labi. Vienam riteņbraucējam 3 metri ir glauni. Pat Čaka ielas veloceļš nav tik plats. Taču, ja nezin skiču projektu, sākotnējos uzstādījums, tad šādi var domāt. Šī 3 metrus platā vieta ir paredzēta: divvirzienu gājēju kustībai, divvirzienu riteņbraucēju kustībai, divvirzienu kustībai ar skrejriteņiem, bērnu ratiem, invalīdu ratiem, kā arī ātrajai palīdzībai un kā avārijas izeja no vilciena, ja tas paliek uz tilta. Kur paliek cilvēki, kad brauc ātrā palīdzība? Lec Daugavā? Kā projektētājs iedomājas dzīvē šo realizēt? Vai nu stulbs vai apzināts kaitnieks.  Un šādi risinājumi ir ik uz soļa. Vairākās sanāksmēs tika atgādināts, ka tilta margām ir jābūt vērstām uz ārpusi, tādejādi palielinot lietderīgi izmantojamo telpu. Tika sūtīti piemēri no ārvalstīm, kur tādi risinājumi tiek izmantoti jaunākajos projektos. Visa projekta vadība pateicās, teica, ka ņems vērā, labi priekšlikumi esot. Kā tad – sazimēts kā padomju laikos.

Var jau padomāt, ka Riteņbraucēju apvienībai ir iegribas, kuras nav loģiskas. Labi, tad vismaz projektējiet pēc Latvijas Valsts standartiem. Zemāk attēlā ir izvilkums no Latvijas Valsts standarta LVS 190-9. Šādam tiltam kā Rail Baltica pār Daugavu tikai vienvirziena kustībai būtu jābūt minimāli 3,5m. Taču projektētājs divvirzienu kustību grib saspiest 3 metros. Nu tak kaut vai uztaisa uz zemes maketu un palaiž vienā virzienā mīlnieku pārīti, kas rokās sadevušies, divus riteņbraucējus, kur ātrāk braucošais cenšas apdzīt lēnāk braucošo, blakus vēl ģimeni ar bērnu ratiņiem, kur viens bērns pie rokas. Kāds vēl ar suni pavadā, kāds invalīdu ratiņos, kāds skrējējs, kāds ceļotājs, kas no stacijas vai autoostas velk koferi, un tad vēl kāds ar skrejriteni pa vidu. Un šo visu uzskaitījumu palaist  3 metros divos virzienos???. Un, ja par maz emociju, tad palaiž arī ātrās palīdzības mikroautobusu tiem visiem pa vidu. 

 

Cita būtiska lieta, kas mani satrauc ir militārā mobilitāte. Pirms vēl sākās projektēšanas darbi, Aizsardzības ministrija nodrošināja ar prasībām, kritērijiem kam ir jābūt iekļautam projektā, lai varētu nodrošināt militāro mobilitāti. Vēl nesen aizsardzības ministrs Artis Pabriks pauda: “Rail Baltica” projekts, kas ar dzelzceļu savienos Baltijas valstis ar citām Eiropas valstīm, ļaus primāri pasažieru pārvadāšanai paredzēto dzelzceļa infrastruktūru izmantot arī militārās tehnikas pārvietošanai. Savukārt militārā mobilitāte ir stratēģiski nozīmīga no valsts aizsardzības viedokļa gan miera laikā, tostarp, Latvijai uzņemot sabiedroto spēkus, gan krīzes situācijā, kad īpaši būtisks ir reaģēšanas ātrums,“  (https://www.sargs.lv/lv/uznemejdarbiba-un-inovacijas/2021-07-28/planota-rail-baltica-trases-skersojuma-apkartne-juras-speki). 

Militārā mobilitāte nenozīmē vien tikai to, kā pārvadāt tankus, bet gan tehniku, iekārtas un personālu, kā arī evakuēt civiliedzīvotājus nepieciešamības gadījumā. Tas nozīmē, ka svarīgs ir ātrums kādā uzkrauj, kādā transportē, kādā nokrauj, jeb tiek ārā no vilciena ar tehniku, kājām un lielu, smagu ekipējumu. Taču, ja visās malās projekts tiek sašaurināts, saspiests, tad, vai būs fiziska iespēja apmainīties diviem dzelzceļa sastāviem, kuriem virsū var atrasties NATO valstu dažādā tehnika? Piemēram Britu Challenger-2 tankam platums bez bruņām ir 3,5m , bet ar bruņām 4,2m, Abrams 3,66m, Leopard 3,75m. Jāņem vērā, ka starp sliedēm vēl var atrasties stabi. Bet kā karavīri ar lielu, smagu ekipējumu izsprauksies pa vilciena vagonu, ārā pa vilciena durvīm, kā nokļūs uz perona un kur, kā vienlaicīgi tie simti spēs pārvietosies? Un šis jau ir nacionālās drošības apdraudējuma jautājums!

Tēmas turpinājums.

Pēc šī raksta tiku uzaicināts pie projektētājiem. Daudz jaunu atziņu neguvu, vairāk sanāca redzēt projektus, izdiskutēt tehniskos risinājumus. Caurmērā pārliecinājos, ka no tā, kas rakstīts šajā rakstā nav samelots. Problēma esot tā, ka projekts ir aizvirzījies tik tālu, ka vairāk neko daudz mainīt nevar. Ja nu vēl tas izmaina arhitektūru, tad jāvienojas arī ar arhitektiem un tad var nākties dizainu mainīt visā projektā, ne tikai uz tiltiem. Piemēram, bija konstruktīva diskusija par margām, kur projektētāji piekrita, ka ir neloģiski margas sašaurināt uz ceļa vidu, nevis uz ārpusi, jo margu galus saliecot uz brauktuves pusi pazūd lietderīgi izmantojamā telpa. Cilvēki jau arī neiet gar pašu sienu, bet iet komfortablā, drošā, ērtā attālumā, lai neskrāpētos gar sienām vai margām. Taču, ja maina margu izvērsumu no iekšpuses uz ārpusi, tad mainās arhitektūra ne tikai tiltam, bet arī visām rampām, uzbrauktuvēm, pieejām, noejām tiltam abos galos un, iespējams, arī citviet projektā (citas Latvijas stacijas, šķērsojumus neskatījām) Attiecīgi, diezgan nāktos projektu pārstrādāt. Ja par šo nebūtu teikts jau arhitektu skices komentējot daudzās tikšanās reizēs un ne tikai no manas puses, bet arī no biedrības Pilsēta cilvēkiem, tad varētu teikt, kur jūs bijāt agrāk, nevis pēdējā brīdī, kad māju jau būvē esat ieradušies. 

Saņēmu arī skaidrojumu, ka tilts pār Daugavu ir tehniskais tilts un nav nemaz domāts riteņbraucējiem un gājējiem, kaut arī prezentācijās, rasējumos tas ir minēts kā “Bike/Pedestrian lane”. Un kā tad tulkot mājas lapā publicēto: https://edzl.lv/interaktiva-karte/posms-3 , kur 3 vietās ir rakstīts, ka plānota ir gājēju un velosipēdistu infrastruktūra? Tād kāds ir mērķis vizualizācijās, komunikācijā paust, ka būve paredzēta gājējiem un riteņbraucējiem, bet tā neatbilst infrastruktūras standartiem un saprātam.

Vēl mani nepatīkami pārsteidza, ka uz peroniem varēs nokļūt vai nu pa eskalātoriem, kāpnēm vai liftiem, bet nevis no zemes līmeņa varētu kādā vietā uzstumties ar ratiem vai  velosipēdu. Tas nav paredzēts, jo tam esot paredzēti lifti. Nezinu nevienu gadījumu, kad gājējiem vai pašiem riteņbraucējiem būtu patīkami, kad kāds ar velosipēdu stumjas liftā, sevišķi, ja velosipēdam ir bērnu pārvadāšanai domāta piekabe, vai velotūristi ar kravas piekabēm. Taču uz eskalātoriem parasti ir norāde, ka tos nedrīkst izmantot ne velosipēdu, ne bērnu ratu transportēšanai. Un nemaz nerunājot par to, ka ugunsgrēka gadījumā liftus izmantot pārsvarā nekur pasaulē nedrīkst, tie pat tiek nobloķēti un nedarbojas. 

Tikai nepārprotiet, es neesmu pret RailBaltica projektu Latvijā, bet gan esmu par to, ka šī ir paliekoša būve vismaz uz  50 vai 100 gadiem. Un, ja es sev jautāju – vai es un nākamā paaudze vēlas dzīvot (sadzīvot) ar risinājumiem, kas ir ikdienā neērti, tad atbilde ir Nē! Un es nepiekrītu replikai, ka “tagad taču būs labāk nekā bija līdz šim”. Jā, būs gan labāk nekā 1965. gadā atklātajā stacijā, bet kopš 1965. gada ir pagājuši 56 gadi, un Eiropas labākā prakse rāda, ka šodien spēj radīt lietotājiem daudz ērtāku vidi.   

 

Viesturs Silenieks