Viesturs Silinieks

Kas notiks ar Krieviju

Publicēts: 24.03.22 | Sadaļa: blogs

Dažas manas pārdomas un prognozes pie kā varētu novest Krievijas invāzija Ukrainā

Ukraina karā uzvarēs.

Dēļ pārlieku centralizētas komandvadības, neuzticēšanās karavīriem un personālam, dēļ karavīru zemās motivācijas un attieksmes, dēļ zemās profesionālās sagatavotības, dēļ nolaistas un apzagtas militārās tehnikas notiek lēna, nepietiekama pārapgāde kā rezultātā Krievijas armija dzīvo gan fiziskā, gan garīgā, gan materiālā badā. Tas veicinās vēl lielāku spēju trūkumu un palēninās uzbrukuma ātrumu.

Sākoties lapu, jeb zaļajam periodam, Ukrainas spēki arvien vairāk sāks izmantot mazo vienību (diversantu un mežabrāļu taktiku), kā rezultātā sāksies neprognozējami uzbrukumi dažādās valsts daļās, arī ienaidnieka aizmugurē. Tas ļoti demotivēs krievu karavīrus karot, jo pastāvīgi paaugstināts stress, nespēja  atpūsties un atgūt spēkus novedis pie pārgurušu cilvēku nespējas domāt, plānot, adekvāti rīkoties.

Nojaušot Krievijas plānu – 2 dienu laikā nokļūt Kijevā (to apliecina orķestru sūtīšana kara pirmajās dienās, Iekšlietu karaspēka vienību iesaiste, kuras apmācītas nemieru savaldīšanā, ka arī sagūstīto krievu karavīru stāsti, kas to apliecina, ka pēc mācībām esot sūtīti uz Kijevu ar karogiem braukt) un pacelt pilsētas centrā Krievijas karogu, virzība ir strauji notikusi pa lielceļiem, atstājot aizmugurē daudz apdzīvotas vietas un Ukraiņu karaspēku tajās. Tādēļ ukraiņi ļoti veiksmīgi apdauza krievu apgādes transportu, kas ir izrāvies uz priekšu un tagad ir bez munīcijas, salst, ir badā un vēl badosies.

Visdrīzāk Krievijas karaspēks dēļ augstāk minētiem iemesliem paliks, kur ir (protams, ka ar niansēm) un mēģinās nocietināties stacionārās pozīcijās. Tad sāksies pozīciju karš, kas varētu ieilgt uz ilgāku laiku. Taču dēļ manis minētās pārapgādes problēmām un motivācijas trūkuma, Ukraiņi lēnām spiedīs krievus atpakaļ.

Ārvalstu solīto pretgaisa aizsardzības sistēmu piegāde Ukrainai nodrošinās, ka samazināsies gaisa uzbrukumi, jeb tie nebūs tik ietekmējoši.

Publiskā informācija par Krievijas zaudējumiem un nespēju samazinās motivāciju ārvalstu un vietējiem kontraktniekiem, mobilizētajiem braukt karot Ukrainā.

Starptautiskās sankcijas

Sankcijas vājinās Krievijas ekonomiku, ražošanas spēju un tādejādi arī apgādi, ieroču sistēmas, nespēja piesaistīt papildspēkus.

Krievijas pilsētās iestāsies iztrūkumus veikalos. Nebūs iespēja iegādāties un uzturēt ārvalstīs pirktās iekārtas, transportu un tehnoloģijas. Nebūs pieejami atjauninājumi programmatūrai, par to destabilizāciju vēl parūpēsies hakeri. Tas attieksies gan uz finanšu sektoru, ražošanu, iekārtām slimnīcās un pilnīgi visās citās jomās.

Dēļ apstādinātām ražotnēm, ļoti daudz cilvēku paliks bez darba, bez ieņēmumiem.

Sāksies nemieri, pamatā pilsētās, kur ir pieraduši pie augstāka dzīves līmeņa, un ir ļoti atkarīgi no importa precēm (tālu laukos būtiskas izmaiņas nebūs, jo cilvēki ir pieraduši pie tā, ka viss ir pašu spēkiem jādara). Pirmos nemierus izdosies apspiest, būs daudz ieslodzīto. Taču līdzekļi pietrūks arī Iekšlietu resoram, daudzi paliks bez darba un nostāsies protestētāju pusē. Rezultātā, ar laiku neapmierināto skaits tikai palielināsies.

Krievijas oligarhi, bagātie cilvēki centīsies aizbraukt no krievijas.

Putina finansiālie atbalstītāji, jeb tie, kurus Putina režīms savulaik bija padarījis bagātus, novērsīsies, jo centīsies glābt savu ādu. Kā arī, liela daļa no tiem bija iecelti par naftas, gāzes, ogļu un citu dabas resursu ieguvju un ražotņu vadītājiem, kas dēļ sankcijām būs apturējušas darbību un zaudēs ieņēmumus. Lielu daļu ražotņu tehnoloģiski nebūs iespēja nākotnē iedarbināt, ja tās ir apturētas (sevišķi naftas apstrādē un metalurgijā). To apzinoties, vadoņi centīsies pamest Krieviju. Viņi sapratīs, ka pie visas šīs nelaimes ir vainīgs Putins, tādēļ daļa novērsīsies, daļa centīsies ietekmēt, lai Putinu novāc no skatuves.

Lai oligarhi atkal varētu labi dzīvot, ir jāatceļ sankcijas. Lai sankcijas atceltu, vienīgais veids ir parādīt, pierādīt pasaulei, ka Putina vairs nav, viņa režīms ir kritis un tā vietā ir iecelts cilvēks ar Eiropeiskiem, demokrātiskiem uzskatiem. Šobrīd tāda Krievijā īsti nav. Redzamākais ir Navaļnijs. Taču Kremļa varai un dienestiem būtu ārkārtīgi grūti mainīt savu vairāku gadu desmitu veidoto uzskatu sistēmu, lai atļautu kādam demokrātam valdīt Kremlī. Risinājums ir, ka dienesti kādu paši atrod, paši slēptā veidā izvirza,  lai tauta to itkā pieprasa un nobalso. Taču risks pastāv, ka jaunievēlētais vadonis var sākt izrēķināties ar veco varu. Tādēļ šis variants ir riskants pašiem autoriem. Kamēr pasaulei tiešām netiks pierādīts, ka Krievijā ir būtiskas pārmaiņas, tikmēr paies vismaz 15-20 gadi. Ja dienesti saglabās spēcīgu ietekmi un neko kardināli nemainīs, tad Krievija uz ilgu laiku paliks izolēta un nabadzīga valsts, kaut ar milzu dabas resursu bagātībām.

Teritoriju atgūšana, sadalīšana, nodalīšanās

Ukraiņiem veiksmīgas kara darbības rezultātā noteikti tiks “spēlēts uz visu banku”. Un mērķis būs novērst vēsturisko netaisnību. Kamēr okupants ir vājš, bēgošs, nosists uz ceļiem, tas ir jāsit līdz beigām. Tādejādi Ukraina centīsies atgūt tās teritorijas, kuras tika okupētas 2014. gadā. Grūtāk būs ar Krimu, bet arī tas būs mērķis, jo uzvaras gadījumā nebūs iespēja pateikt iekarsušajiem karavīriem un tautai, ka jāapstājas. Tie paši ies līdz atgūs un tas ir jāļauj.

Nākamais spiediens būs uz Piedņestru. Moldova, Ukraina, Rumānija, Slovākija un dažas lielās valstis spiedīs uz to, ka agresora perēkļi ir jāpadzen no demokrātiskās Eiropas. Pat iespējams, ka Piedņestrā esošajam karaspēkam galīgi vājā karadarbības gaitā pavēlēs iesaistīties karadarbibā Ukrainā un tieši tas būs liktenīgi, lai Piedņestras teritoriju iztīrītu.

Kuriļu salas. Japāna līdz pat šim brīdim ir pastāvējusi uz Kuriļu salām. Šobrīd Japāna arvien vairāk bruņojas, modernizē savus militāros spēkus gan dēļ Ķīnas ietekmes, gan dēļ Krievijas. Un tieši Krievijas sakāve karā Ukrainā būs iemesls, lai ieņemtu Kuriļu salas. Vai nu tagad vai nekad. Labāku brīdi var arī Japāna nesagaidīt.

Nākamā teritorija varētu būt Dienvidosetija Gruzijā. Gruzijas spēki ir salīdzinoši vāji, lai pretotos Krievijai. Taču Krievijas sakāves gadījumā un nemieru rašanās laikā Krievijā dēļ novājinātās ekonomikas, Dienvidosetija varētu būt kā nākamā teritorija, kurā atgūt vēsturisko taisnību. Tiesa, tas būs salīdzinoši grūti, bet ne neiespējami.

Krievijā ir daudz teritoriālo vienību: 46 reģioni, 22 republikas, 9 apgabali, 4 autonomie apgabali, 1 autonomais reģions un 3 federālās pilsētas. Katrā no šīm teritoriālajām vienībām ir sava vadība. Daudzviet izteikts līderis, pat prezidenti republikām, kuras 90-to gadu sākumā parakstīja sadarbības līgumus ar Krieviju. Respektīvi, autonomija un pastāvība šo teritoriju varām un iedzīvotājiem ir asinīs. Tādēļ to varas sāks domāt, ka lielā Krievija tikai velk uz leju. Tās mēģinās atbrīvoties no saitēm. To pastiprinās vietējie iedzīvotāji, kuri būs palikuši bez darba, bez pārtikas. Cilvēkiem radīsies sajūta, ka tie visu laiku ir sēdējuši (un sēž) uz zelta lādes, bet nedrīkst to pārdot. Bet vainīga ir Maskava. Jānošķir ir divas lietas. Ja vidējais Krievijas iedzīvotājs ir par karu Ukrainā, bet tas nenozīmē, ka šis pats iedzīvotājs ir par pakļautību Maskavai dēļ kuras tagad ir bads. Karu uztver kā ārpolitiku, kas indivīdu neskar, tad badu uztver personīgi. Kopā ar manis iepriekš minētiem protestiem, arvien vairāk sāksies saukļi par to, ka “mēs paši varam, mums nevienu nevajag!” Parādīsies reģionāla mēroga lokālpatriotisma izpausmes. Cilvēki pieprasīs atdalīšanos no Krievijas. Tas Kremlim nemaz nepatiks, taču nebūs spēja tik vienkārši to apturēt. To arī vēlēsies un pat atbalstīs pastāvošā reģionu vara, jo pretējā gadījumā nemieru rezultātā pirmā ko nodedzinās būs vietējās pārvaldes administrācijas ēka ar visu vadību. Tie reģioni, kas ir (bija) bagāti un deva Maskavai, vairs nespēs dot, jo pašiem pietrūks. Taču nabadzīgie reģioni slīgs vēl lielākā nabadzībā. Piemēram Primorskas apgabals ar Vladivastoku ir teritorija, kurā jau šobrīd esošie cilvēki vairāk ir bijuši Japānā un Dienvidkorejā, nekā Maskavā. Uzņēmējdarbība, tirdzniecība ir vairāk saistīta ar Āzijas kaimiņvalstīm, nekā Maskavu. Pat tik vienkārša lieta – teju visas automašīnas šajā reģionā ir Japānā un Dienvidkorejā ražotas. Un tā kā dēļ sankcijām nebūs iespēja iegādāties rezerves daļas, tad nebūs jau tā, ka turpmāk ies kājām – drīzāk paši pieprasīs, ka grib būt tuvāki Japānai, nekā Krievijai no kuras neko nevar paņemt, bet tikai dot.

Krievijā ir daudz dažādu tautību un reliģiju cilvēku. Piemēram, ir teritorijas ar spēcīgiem līderiem, kas ir islama ticīgie un kurās ap 50% iedzīvotāji ir Islama piekritēji. Islama pasaules saliedētība ir tas iemesls, kas vienlaicīgi var šīm teritorijām likt sacelties un sinhroni rīkoties, cenšoties atdalīties no Krievijas. Pie kam, šīm teritorijām dēļ ticības ir labas simpātijas ar NATO valsti Turciju. Šo saiti uzskatāmi parādīja Turcijas atbalsts Azerbaidžānai karā ar Armēniju Kalna karabahā. Piemēram, dzirdamākie līderi ir Čečenijā un Tatarstānā. Atgūstot pilnīgu autonomiju, šīs teritorijas var pastāvēt uz to, ka tām nav nekāda sakara ar Krieviju un tas var kalpot par iemeslu, lai tām atceļ Krievijai uzliktās sankcijas. No Pasaules valstu lielās politikas interešu viedokļa, jo Krievija kļūst mazāka, vājāka, jo labāk. Tādēļ pasaules valstis varētu akceptēt šādus soļus un pat atbalstīt. Un vēl, jo vairāk – tās ir teritorijas ar milzīgiem dabas resursiem, kas pasaules valstīm ir nepieciešami.

 

Krievijai apkārtējās valstis

Kādā brīdī Azerbaidžāna varētu saprast, ka Krievija ir tik vāja, ka nespēj uzturēt savus karavīrus Kalna Karabahā. Armēnijai nebūs vairs palicis tās lielākais sabiedrotais Krievija, un Azerbaidžāna to izmantos – pārņems Kalna Karabaha teritoriju.

Tikai kā nākamais solis, manā izpratnē, varētu būt iespēja Gruzijai atgūt Abhāziju. Šobrīd ir daudz Krievijas karaspēka Abhāzijā. Kā arī, tā šobrīd ir Krievijai ļoti simboliska teritorja – Olimpiskais un kūrorta centrs Soči, Putina pils utml. Tas būtu principa jautājums neatdot Abhāziju. Taču, ja notiek iepriekš aprakstītais scenārijs, tad nav nekāds brīnums, kā tas notika 1905. gadā Latvijā, kad tauta sāk dedzināt bagātnieku muižas un pilis. Un tad arī Putina pilij var pienākt kārta. Tad arī Abhāzija var krist.

Kaļiņingrada. Ir izskanējuši viedokļi, ka Polija varētu izlabot vēsturisku netaisnību un atgūt Kaļiņingradu. Es tādu variantu pieļauju tikai tādā gadījumā, ja Krievija sāk galīgi vājprātīgi uzvesties – genocīds pret ctām tautām, ķīmisko ieroču izmantošana. Tad pat Kaļiņingradā dzīvojošie paši varētu vēlēties dzīvot Eiropas savienībā, nekā vājprātīgajā Krievijā. Maz ticu šādam scenārijam, bet ir pieļaujams.

Kremlī saprotot to, ka valstī nauda nav, to vajadzētu iegūt eksportējot. Taču eksports nespēj darboties dēļ sankcijām. Tādēļ meklēs slēptos veidus kā eksportēt. Mēģinās runāt ar Kazahstānu. Vienkārši sakot, uz Krievijā iegūtas naftas un citām precēm līmēs Kazahu etiķeti. Kazahi uz šo visu labi pelnīs. Arī Pasaule pievērs uz šo acis, jo ir lietas, kuras lētāk būs pirkt no Kazahstānas, zinot produkta patieso izcelsmi. Šāds scenārijs varētu attiekties arī uz kravām pa dzelzceļu uz Latviju un tālāk uz Latvijas ostām. Kazahstānas kravas pat varētu Krievija tranzītā laist uz Latviju, jo tā ir vismaz kaut kāda iespēja uzturēt milzīgo un uzturēšanā dārgo Krievijas dzelzceļa tīklu, lai tas nebūtu jāaizver. Pie kam sākoties milzigām problēmām avio pārvadājumos, dzelzceļš būs viena no iespējām pārvietoties Krievijas teritorijā. Taču ar pasažieru biļetēm vai vietējām kravām nosegt izmaksas nevar. Tādēļ tranzīta kravas ir būtiski nodrošināt, lai valstī ieplūstu nauda.

Ķīna šajā procesā būs viena no lielākajām ieguvējām. Tā būs valsts, kas šķietami ieturēs neitralitāti, bet par pamatu baudot augļus no vājās Krievijas. Ķīna tirgosies gan ar Krieviju, gan bijušajām (ja tā tas notiks) nodalītām Krievijas teritorijām. Taču Ķīna diktēs savus noteikumus un pirks gāzi, naftu un citus resursus par cenu, kas ir tuvu pašizmaksai, jo cita iespēja iegūt naudu Krievijai nebūs. Vēl, jo vairāk, Krievijā vienīgā apgrozāmā valūta ir Ķīnas Juaņa. Tādēļ ārvalstu tirgus attiecības ir jau nolemtas Ķīnas apskāvienos.

Patlaban es neticu vēl teorijai, ka Krievijai jūkot pa vīlēm, Ķīna varētu ar savu karaspēku iesoļot Krievijā bez šāviena un pateikt, ka: “Tagad mēs te būsim”, bet nav izslēgts, ka tas var notikt ar kādām pierobežas autonomajām teritorijām, kad ekonomiskā draudzība pāraug ķīniešu pilsētās un okupācija notiek nevis ar karaspēku, bet ķīniešu skaitam pāraugot vietējo iedzīvotāju skaitu.

Kas notiks ar Putinu

Šeit ir mazāk prognozes, bet vairāk spekulācijas par iespējamiem scenārijiem.

“Saslims”, ārstēsies valdības slimnīcā/sanatorijā, kurā neviens netiks klāt un tā arī izdzisīs. Šo būs veicinājuši Krievijas dienesti un oligarhi. Jo ilgāk Putins skaitīsies rīcībspējīgs prezidents, jo ilgāk nekas nevar mainīties. Ja maina, tad jāmaina strauji, nevis vēl jāgaida(jāvelk) daudzi gadi.

“Saslims” un nokļūs trako mājā, kas būs dienestu izspēlēts scenārijs. Attiecīgi, garīgi slimu, jeb trako nevar arī notiesāt.

Avio katastrofa.

Maz ticu, ka pats padarīs sev galu un neticu, ka būs kāda spec operācija, kurā viņu sagūstīs un izdos kara tribunālam. Krievijas dienesti savējos mēdz nodot, bet ne izdot.