Runa Latvijas Zaļās parijas 21.kongresā
Publicēts: 20.03.10 | Sadaļa: blogs
Mums ir izskanējuši pārmetumi par to, ka mēs vides aizsardzības jomā maz darām. Jā, piekrītu, es arī gribētu, lai mēs darītu vairāk, taču jāatceras, ka partija nav šaurs vienas specialitātes interesentu klubiņš, bet gan darbojas pilnīgi visās jomās. Un partija ir tāda pat sabiedriska organizācija, kurā cilvēki strādā brīvprātīgi, ārpus sava darba laika un nevienam no biedriem par atrašanos partijā algu nesaņem. Taču savā pastāvēšanas laikā Zaļā partija ir spējusi ne tikai mainīt sabiedrības domāšanu, bet arī reālus darbus!
Atcerieties kā bija 90-to gadu sākumā, vidū un pat beigās, kad vārdi vide, zaļš, daba, kāpas, koki, parki bija atrodami žargonu vārdnīcās vai lamuvārdu sarakstā. Kā mēs kā zaļie pazemojāmies un centāmies ķēdējoties, piketējot, kāpjot kokos centāmies pierādīt, kas īstenībā ir pamatvērtība un cilvēku eksistences pamatā. Taču mēs izaugām pilnīgi citā kvalitātē. Mēs rūpīgi strādājām nevis no gadījuma uz gadījumu, lai aizsargātu kādu vienu objektu, bet gan pie sistēmas izveides. Lai sistēma būtu tā, kas neatkarīgi no cilvēkiem, kuri būtu partijas vadībā spētu aizsargāt mūsu ideoloģiju un iedzīvotāju intereses. Jā, arī sistēma nav līdz galam izveidota, taču ir veikts milzīgs darbs, lai piesaistītu Latvijai miljoniem latu, kurus Latvijas pašvaldības ir tērējušas, lai izveidotu visā valsts teritorijā attīrīšanas iekārtas, atdzelžošanas stacijas, dzeramā ūdens sistēmas, strādātu pie ēku siltināšanas, lai cilvēkiem būtu lētāka dzīve nākotnē. Zaļo valdīšanas laikā ir izveidots mehānisms, kad simtiem sabiedrisko organizāciju ir bijusi iespēja saņemt finanses no Vides aizsardzības fonda, lai realizētu projektus mūsu kopīgās vides kvalitātes uzlabošanā. Tajā pat laikā ir organizācijas, kuras ir saņēmušas tūkstošiem latu, ne sū… nav izdarījušas un tādēļ jau arī svešu, ne savu sūdu mums dāvina. Es aicinātu viņus mums talkā, jo viņu dāvana ir darba un auglības simbols. Tikai diemžēl, šie cilvēki nevis vēlas strādāt, bet publicēties, jo viņi ir citu nereģistrētu politisko organizāciju pārstāvji.
Gudri un inteliģenti cilvēki strādā ilgtermiņā, pārēji no rokas mutē. Tādēļ mums uzreiz ir skaidrs viedoklis kādi ir tie, kas mūs nesaprot. Un šī ir liela Latvijas problēma – atšķirība starp mūsu ilgtermiņa plāniem un vēlētāju tūlītējām vēlmēm. Mūsu sētā labība uzdīgs pēc vairākiem gadiem, gadiem augs un augļus iespējams plūks tikai nākamās paaudzes. Taču man ir milzīgs gandarījums, ko mēs esam sasnieguši. Mūsu kopīgā vide ir nozīmīgākā tēma starptautiskajā arēnā. Būt zaļam tā ir goda lieta. Kur vēl iedzīvotājos vidrūpe tik īsā laikā ir kļuvusi tik svarīgā ikdienas sastāvdaļa kā Latvijā. Pēc mēneša būs Latvijas Lielā talka, kurā prognozē ap 150-200 tūkstošu dalībnieku. Vai kaut kas tāds bija pirms 5 vai 10 gadiem? Vai mums, kurus izsmēja par dažādām protesta akcijām varēja ienākt prātā, ka tagad sabiedrība pati pieprasīs, lai Latvija kļūtu tās simtajā dzimšanas dienā par tīrāko valsti pasaulē? Vidrūpe ir kļuvusi par modi. Vides lietas šobrīd ir gandrīz vienīgais ekonomikas attīstības un virzītājspēks. Ja agrāk vide tika uzskatīta kā dabas aizsardzība, tad šobrīd vārds Vide ir kā efektīva un gudra dabas resursu izmantošana, lai gūtu maksimāli lielu peļņu ilgtermiņā. Mēs kā zaļie mācām katru jautājumu skatīt caur vides prizmu. Vai pirms desmit gadiem kāds ticēja, ka zaļie ir tie, kas domā kā no zirgāboliem ražot elektrību? Vai zemes siltumu izmantot mājas apkurē? Vai, ka ar vecām avīzēm siltināsim mājas? Vai mašīnas darbināsim ar Latvijas laukos audzētu naftas aizstājēju? Šīs un simtiem citas tehnoloģijas ir zaļi domājošu cilvēku lolotas, attīstītas un pirktas. Un tie ir miljoniem latu tautsaimniecībā. Tās ir tūkstošiem darba vietas. Tā ir kultūras, izglītības un arī ikdienas sastāvdaļa. Tā ir domāšanas veida maiņa.
Mūsu politiskā filozofija ir visplašākā un noturīgākā starp citām pārējām, jo mūsu vērtības, mūsu mērķi nenoveco un kļūst tikai arvien būtiskāki cilvēces eksistencei. Pateicoties mūsu partneriem ārvalstīs mums šos mērķus ir daudz vieglāk īstenot nekā tad, ja mēs būtu tikai vieni paši. Taču mums kā Latvijas Zaļajai partijai ir vēl papildus uzdevumi. Mums kā Latvijas iedzīvotājiem ir sava kultūra, savas tradīcijas un savas intereses. Un, lai mēs tās īstenotu mūsu nācijai tīkamā veidā, mums ir jābūt saimniekiem savā zemē.
Paskatieties apkārt – kas, kam pieder? Kas ir tie, kas nosaka to, ko mums darīt, ko ēst, ko domāt? Un vai šie piedāvājumi ir mums kā indivīdiem un Latvijai kā neatkarīgai valstij izdevīgi? Šādi mēs esam pārstājuši domāt, kopš zaudējām modrību iegūstot neatkarību pirms divdesmit gadiem. Mēs lēnām atkal zaudējam neatkarīgas valsts pazīmes! Tā ir pašnoteikšanās, tā ir piederības sajūta zemei, kura daudzviet vairs nav mūsu pašu rokās. Tā ir resursu piederība, ražošanas īpašumtiesības.
Un pamata problēma ir tā, ka Latvijai trūkst visiem saprotama, skaidra ideja un mērķis. Mērķis, kuru zinātu katrs pilsonis. Šī brīža valstiskā bezmērķība ir svaidīšanās no viena grāvja otrā.
Jautājums ir – kādu Jūs gribētu redzēt Latviju? Vai tā ir valsts, kurā dzīvo visbagātākie, lepnākie cilvēki uz zemes, kuriem pieder brīnišķīgas mājas, ražotnes, kuriem ir laba veselības aprūpe un tie var atļauties ceļot un baudīt kvalitatīvu kultūru, un mākslu. Vai arī Jūs gribat, ka latvieši ir kalpi zemē, kurā kā īrnieks mazā īres dzīvoklītī, jūs strādājat cehā un ar savu priekšnieku svešvalodā strīdaties par algas nesamazināšanu? Un savu slimo rada gabalu barojat ar pārtikas aizstājējiem, kas ievesti no citām valstīm. Es domāju, ka patriots un saprātīgs cilvēks izvēlēsies pirmo variantu – būt saimniekam savā zemē. Ja tā, tad kādēļ mēs kā sabiedrība ar kāru skatu noskatāmies kā kādam latvietim samazina algu? Un lamājam tos tautiešus, kuriem kaut kas pieder? Sabiedrība alkst, ka kādam nolaiž taukus un cer, ka kopā ar taukiem iztecēs asinis. Taču pazemīgi klanāmies citu tautu bagātniekiem, atdodam viņiem visus stratēģiskos resursus, kas mums ir. Vai jums tas neliekas slimīgi? Tās ir tautas pašiznīcināšanās pazīmes. Un šīs tautas slimības iemesls ir mērķa trūkums. Tādu mērķu, kurus saprastu ikviens Latvijas iedzīvotājs. Sākot no ogļu krāvēja līdz pat ministram. Tad arī ogļu krāvējs spētu novērtēt vai politiskā vara iet virzienā uz mūsu tautas mērķi vai tā ir iet pretējā virzienā. Tad politiskā vara var pamatoti aizstāvēt savas tautas intereses.
Neskatoties uz to, ka valsts galvgalī ir cilvēks, kurš vislabāk zina kādam ir jābūt cilvēka mugurkaulam – Latvijai starptautiskajā arēnā mugurkaula nav! Un paši varat iedomāties, kur iekrīt galva, ja pēkšņi pazūd mugurkauls. Jā tieši tur mēs šobrīd arī atrodamies! Mums ir jāatceras, ka Latvijai var būt arī savas intereses! Taču nelaime ir tā, ka cilvēks nezina ko aizstāvēt, ja viņam nav ko aizstāvēt.
Mēs vienmēr varam dzirdēt, ka mums ir ļoti svarīgas kaimiņattiecības. Taču kā kaimiņus Latvija spējusi redzēt tikai divus brāļus. Taču vislielākie ieņēmumi Latvijai ir tieši no citiem diviem kaimiņiem. Ir pagājuši divdesmit gadi, bet vēl neviena no augstākajām amatpersonām nav bijusi Baltkrievijā. Jo raugi, citi mums māca, ka ar tiem kaimiņiem nedrīkst runāt. Taču tad, kad Jūs paskatīsieties, kas notiek Baltkrievijā, tad tie, kas mums aizliedz ar kaimiņiem runāt tur jau sen ir priekšā un pelna labu naudu. Es uzskatu, ka mums pietiek pazemoties, pietiek žēloties, bet steidzīgi ir jāstrādā pie Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas pieņemšanas Saeimā, Latvijas interešu aizstāvēšanas un kontroles pār nacionālajiem resursiem nostiprināšanas. Šobrīd lielākais risks ir nevis citas valstis, bet cits privātais kapitāls. Valstu attiecības ir iespējams regulēt, taču privātā kapitāla ietekmi nē. Vai tad vispasaules lielo finanšu ķibeli radīja kāda valsts? Nē, tā sākās no privātajām kompānijām, kuras parāva akacī līdzi veselas valstis. Taču arī šajā slīkšanas procesā man kaut kas slīcēja uzvedībā ir neskaidrs. No malas skatoties liekas, ka slīcēja galvenais pašmērķis ir nezaudēt paniku. Iedomājaties – jūsu no vecākiem mantotajai mājai izlaidīgais un neaudzinātais kaimiņu puika pielaiž uguni. Māja nodeg , taču jums izdodas izglābt dažus darbarīkus. Tad atnāk kaimiņu puikas tēvs un nevis atvainojas par to, ko izdarījis viņa dēls un sāktu ar jums runāt kā atlīdzināt zaudējumus, bet gan saka, ka ir gatavs aizdot jums uz procentiem naudu. Un aizejot vēl pačukst, ka gadījumā, ja naudu nespēsi atdot, tad paņems pāri palikušos darba rīkus. Es uzskatu, ka šādiem kaimiņiem ir stingri jāskatās uz nagiem un pēc saveicināšanās jāpārskaita rokai pirksti. Tas mantojums, kas smagā cīņā pirms divdesmit gadiem iegūts var tikt zaudēts īsā laikā. Un tikai tādēļ, ka mēs paši nepastāvam uz savām interesēm.
Godātie biedri!
Ir pienācis laiks, kad mums atkal ir jāpastāv uz savām interesēm, taču tas ceļš kā to panākt demokrātiskā valstī ir vēlēšanas.
Šajās vēlēšanās mēs kopā ar saviem partneriem pierādīsim, ka mūsu vērtības ir noturīgas un mūsu cilvēki ir tie, kas saprot kādai ir jābūt Latvijas izaugsmei. Mēs nebūsim tie, kas no katra pensionāra iekasēs pa latam, lai tie kļūtu par līdzīpašniekiem mūsu likteņupes izbagarēšanā. Mēs arī nebūsim tie, kas pagriezīsies ar seju pret vienu vai otru debess pusi un klanīsies citu interesēm. Kamēr mēs ar visiem rēķināsimies, tikmēr visi ar mums izrēķināsies. Taču mēs būsim tie, kas stingri pastāvēs uz savām vērtībām un neatlaidīgi strādājot pierādīsim, ka mūsu politika ir visilgtspējīgākā un pareizākā. Šobrīd valstī visvairāk enerģija jāvērš tādu apstākļu radīšanā, kas cilvēkiem rada vēlmi strādāt, nevis censties katru iniciatīvu sodīt ar lielāku nodokli. Ir pilnīgi aplami gaidīt no valdības, ka tā radīs darba vietas. Vienīgās darba vietas, ko valdība var radīt ir palielināt valsts pārvaldē strādājošo skaitu. Darba vietas rada uzņēmēji. Taču valdībai ir jāstrādā tā, lai uzņēmējiem radītu labvēlīgu klimatu darba vietu radīšanā. Mums ir jāatbalsta vietējie, lai arī kādus pārmetumus mēs saņemtu no aizrobežas. Mums ir jāpadod roka katram, kas ir paklupis, nevis jāskatās mēness virzienā un staltā gaitā jāiet tālāk. Ikvienā netradicionālā situācijā mums ir jāļauj izmantot arī netradicionālu pieeju, nevis ārstēt ar vecām, dārgām importētām zālēm. Ir jābeidz saskatīt uzņēmējos un amatpersonās noziedziniekus, bet jāļauj tiem strādāt. Ir jāizskata katrs individuāls gadījums kā palīdzēt grūtībās nonākušam uzņēmējiem un jāizdomā kā viņam palīdzēt, nevis ļaut nomirt vai aiziet uz citu valsti, kur ir labāki apstākļi. Ir jāizskauž situācija, kad nestrādāt ir izdevīgāk nekā strādāt. Ir jāmaina valstiskā filozofija no aizliegšanas un sodīšanas uz atļaušanu un kārtības noteikšanu. Ir jāsaprot, ka nevienam nekas nepienākas, bet viss ir pašam jānopelna.
Šogad mūsu kopīgā ZZS kampaņa pamatā būs uz zaļo pleciem. Jo Raimonds ir ZZS vadītājs un mūsu partneri Zemnieki un Ventspilnieki vēlas, lai es būtu kampaņas vadītājs. Tas nozīmē, ka būs svarīgs ikviens no jums klātesošajiem, lai mūsu nospraustos mērķus mēs visi kopīgi sasniegtu. Mums ir ļoti profesionāli biedri, zinoši un talantīgi speciālisti, taču dažkārt ar to ir par maz, lai tiktu ievēlēts. Arī šoreiz būs stingra pieeja kandidātu atlasē, jo arī šeit jāsaprot, ka deputāta amats netiek mantots, bet tas ir jānopelna. Jānopelna ar darbu ne tikai kampaņas laikā, bet arī būtiska ir iepriekšējā darbība un ieguldījums partijas ikdienas darbā. Taču par kampaņas niansēm es pastāstīšu vēlāk kongresa gaitā.
Un nobeigumā…
Tie, kas piedalījās Latvijas Zaļās partijas dibināšanā vēl pirms 90-tā gada 4.maija vislabāk atceras tos laikus, kad Latvijas neatkarības asni bija sulīgi zaļā krāsā. Vēlāk tie salapoja, bet tad pēkšņi sāka dzeltēt, tad lapotne pēc salnām kļuva rudenīgi oranža, bet tā puse, kam vairāk aukstums ķēra kļuva sarkana. Taču mums kā dabas pazinējiem ir viegli prognozēt, kur paliek oranžās lapas.
Leposimies ar savu tautu, sargāsim to un godāsim to. Mums ir jāpanāk, ka cilvēki ar prieku justos piederīgi šai valstij un lepotos ar tās vadoņiem. Taču kā var uzzināt, kad šis cēlais mērķis būs sasniegts? Tad, kad 18.novembrī pie mūsu neatkarības simbola būs vairāk ļaužu nekā 9.maijā pie cita simbola. Nevajag gaidīt, ka kāds nāks un mūsu vietā sāks kaut ko darīt. Ir jārīkojas pašiem! Es domāju, ka jūs visi ziniet kādā krāsā ir mūsu neatkarības simbols, jeb Milda….
Godātie biedri, sāksim strādāt!
