Kā bērnam mācīt braukt ar riteni?
Publicēts: 9.05.13 | Sadaļa: blogs
Cilvēkam, kurš ikdienā pārvietojas ar velosipēdu, brīdī, kad jāsāk vest bērns uz bērnudārzu vai skolu, jāsāk pārdomāt un pārkārtot dienaskārtība un plāni. Mans puika sāka braukt ar skrejriteni jau pusotra gada vecumā. Nācās pārtaisīt elegantā, Latvijā ražotā velosipēda DipDap rāmi, lai tas būtu zemāks un varētu braukt jau no 1,5 gadu vecuma, nevis kā ražotājs to ir paredzējis no 3+. Skrejritenis ir unikāla lieta, jo tas ir aizsākums ne tikai riteņbraukšanai, bet tas ir ari palīgs iešanai, jo bērns sākumā māk ar skrejiteni tikai iet, nemaz nesēžot un viņam ir iespēja pieturēties pie stūres. Rezultātā skrejritenis sākumā ir kā palīgs iešanā, nevis riteņbraukšanā. Brīdī, kad viņš nedaudz sagurst, tad sāk piesēst uz sēdekļa, tādejādi saprotot, ka skrejritenis ir ērts gan iešanai, gan sēdēšanai. Tad, kad jau apguvis stūrēšanas māku, var pacelt sēdekli augstāk, lai nebūtu iespējams iet nesēžot, bet tikai pārvietoties atspiežoties pret zemi nevis uz pilnu pēdu, bet vairāk uz kāju pirkstu galiem. Tā arī sākās pirmās riteņbraukšanas prasmes.
Skrejritenis un riteņbraukšana kopumā labi palīdz bērna attistībā, jo trenē koordināciju un līdzsvara izjūtu. Līdzsvaru organismā regulē vestibulārais aparāts, kuru veido smadzeņu struktūras, iekšējās auss labirints, redze un ķermeņa stāvokļa un kustību pārmaiņu uztveres sistēma jeb dziļā jušana (specifiski receptori, kas atrodas locītavās, saitēs un muskuļos). Līdzsvaru var laika gaitā uztrenēt un izkopt un līdzsvara kvalitāte ir atkarīga no tā, cik īsā laikā tiek novadīts impulss no smadzenēm līdz dziļajiem muskuļiem. Līdzsvara kopšana ar riteņbraukšanu palīdz nostiprināt šos dziļos muskuļus, kurus nevar uztrenēt nevienā citā veidā. Tādejādi var droši teikt, ka riteņbraukšana stiprina mugurkaulu un citus muskuļus. Stiprs mugurkauls ir priekšnosacījums labai stājai. Ērtums no tā, ka bērns brauc ar riteni, ir ari vecākiem, jo izejot pastaigā ar bērnu, ir daudz patīkamāk arī pieaugušajiem, ja pārvietošanās ātrums ir nevis 1km/h, bet gan līdzīgs kā pieaugušais iet.
Attīstoties ripināšanai ar skrejriteni, bērns ātri vien uzķer spēju balansēt un stūrēt, un drīz vien jau varēs braukt patstāvigi pa nelieliem kalniņiem, nogāzēm. Nākamais solis ir mācīties apstāties, taču to bērns ātri iemācās, velkot kājas pa zemi. Nedaudz nostiprinot prasmes braukšanā ar skrejriteni, nekas cits neatliek kā iemācīties nākamo soli – mīšanu. Tātad vajag jaunu velosipēdu. Tālredzīgi domājoši un tehniskāki cilvēki jau sākumā nopērk mazākā izmēra velosipēdu, kurma noskrūvē pedāļus, izņem centra asi, noņem ķēdi un skrejritenis gatavs. Taču jāprot ir atvienot/savienot ķēdes posmi, nepieciešamas dažāda izmēra specifiskas atslēgas. Taču to var palūgt izdarīt jebkuram velo meistaram.
Riteņbraukšanas mācīšana nav nemaz tik vienkārša, jo ļoti daudz maņas tiek “uzliktas” bērnam īsā attīstības periodā – sēdēšana uz maza sēdeklīša, turēšanās pie stures, lai nenokristu no sēdekļa, stūrēšana, līdzsvara turēšana, mīšanās un bremzēšana. Taču, ja evolūcija sākas ar skrejriteni un pāriet uz divriteni ar papildus ritenīšiem, tad lielākā daļa maņas un prasmes jau izkoptas un atliek mācīties mīt pedāļus un bremzēt nevis ar pēdām kā skrejritenim, bet ar kājas bremzi vai rokas bremzi. Gandrīz visiem Latvijā un arī pasaulē tirgotajiem bērnu velosipēdiem bremžu rokturis uz stūres ir pārāk tālu atvirzīts no stūres un mazam bērnam plauksta ir par mazu, lai aizsniegtu bremžu rokturus. Un, ja aizsniedz, tad sviru ir pārāk grūti nosipiest, lai nobremzētu. Attiecīgi, sākotnēji jāmācās bremzēt ar kājas bremzi, spiežot pedāli, klani pretēji mīšanās virzienam.
Bērnu divriteni var aprīkot ar papildu ritenīšiem, lai tas būtu stabilāks uz taisām virsmām. Nelīdzenos ceļos nestabilitāte strauji pieaug un pat traucē pārvietoties. Tādēļ vēlams pēc iespējas labāk iemācīt līdzsvara turēšanu ar skrejriteni, lai braukšana ar divriteni būtu gandrīz uz reiz pēc skrejriteņa un posms ar papildus riteņiem sanāktu pēc iespējas īsāks.
