Vai Latvijā kādreiz izdosies izkļūt no ceļu bedres?
Publicēts: 6.12.14 | Sadaļa: blogs
Noteikti visi, kas bijuši citās Eiropas valstīs vai kaimiņos Baltkrievijā ir uzdevuši sev jautājumu kādēļ viņi var, bet mēs nespējam vai nemākam būvēt, remontēt ceļus? Kādēļ mums ir bedraini un sabrukuši.
Cēsis, Vienības laukums. Asfaltētā teritorija un cik faktiski to izmanto automašīnas. Toma Kokina Foto.
Es pavērtēju dažādus apstākļus, statistikas datus un intereses pēc izvēlējos kādu nelielu Eiropas valsti ar ko varētu salīdzināt – Nīderlande. Ceļu tīkla kopgarums Latvijā uz 1 iedzīvotāju(1990300, 2014.gadā) ir 4,44 reizes lielāks nekā Nīderlandē(16856620,2014.gadā), kaut gan Nīderlande(41543 m2) ir mazāka teritorijas ziņā nekā Latvija(64,589 m2). Šie skaitļi jau uzreiz liecina par to, ka mums, ja kaut ņemtu līdzvērtīgu investīciju uz cilvēku, ceļiem jābūt 4,4 reizes sliktākiem. Vai arī lielai daļai nemaz neremontētiem, vāji remontētiem. Vēl ir jāņem vērā klimatiskie apstākļi, kas nosaka izdevumus ceļu uzturēšanā. Ziemas apstākļos Latvijā ceļus uzturēt ir dārgāk. Taču vērtējot dažādu valstu Velo standartus uzdūros uz to, ka sabiedriskā transpotra josla lielā daļā Eiropas valstu pēc standarta ir 3m plata. Latvijā tā ir 3,5m. Tas liek aizdomāties arī par pārējo satiksmes infrastruktūrai domāto joslu un infrastruktūras objektu platību. Savādi, ka visa statistika, kas ir dažādos Latvijas un Eiropas pētījumos ir salīdzināta tikai un vienīgi ceļu kilometrāžā. Kilometri pret valsts teritoriju, kilometri pret iedzīvotāju skaitu, kilometri ar dažādu segumu utml., bet nekur neparādās kvadratūra. Tātad šādi rēķinot Latvijas un Nīderlandes ceļu apjoma attiecības būtu vēl graujošākas. Taču tā viss nav, ka kvadratūra netiek ņemta vērā – to ņem vērā būvnieki un ceļu uzturētāji. Katrs sētnieks pat to rēķina tīrot sniegu vai smiltis. Tātad izmaksas viena kilometra tīrīšanai, kaisīšanai arī ir atšķirīgas Latvijā. Iedomājaties Pleskavas šoseju Rīga – Sēnīte. 3 joslu ceļš no kurām tikai divas ir braukšanai. Bet tās vienas nebraucamās izbūve maksā, remonts maksā, tīrīšana maksā. Tas pats attiecas uz ielām pilsētās.
Ja no katra ceļa vai ielas platuma ietaupītu 0,30 cm, tad Latvijā par šo iegūto apjomu varētu uzbūvēt 2442 km garu un 9m platu ceļu kāds ir VIA Baltica. Varbūt ir vērts paskaitīt centimetrus?
Tas, manuprāt, ir viens no iemesliem Latvijas nespējai uzturēt ceļus kārtībā. Ko darīt? Lai matemātiski izlīdzinātu rādītājus ar Nīderlandi ir vai nu jāieved cilvēki, vai jāsamazina ceļu garums. Taču skaidrs, ka abi šie piedāvājumi ir nereāli. Bet varbūt kritiski jāpieiet ceļu platumiem? Daudzviet ir redzami plati lauku ceļi, kuri gadu desmitiem šķūrēti arvien uz malu, uz malu un tādejādi kļuvuši daudz platāki nekā sākotnēji. Var novērot, ka Jaunzēlandē tilti pārsvarā tiek būvēti ļoti šauri, lai uz divvirziena ceļa var izbraukt tikai viena mašīna vienlaicīgi. Tilts kalpo gan kā ātrumu ierobežojošs elements, gan milzīgs finansu ietaupījums, jo uz kilometru skaita tilta izbūvei ir daudz lielākas izmaksas nekā ceļam. Latvijā joslu platums ceļam ir tāds, ka braucot ar mašīnu daudzi raksta īsziņas. Eiropā reti, kur tas iespējams – jo šaurāka josla, jo uzmanigāki vadītāji, lēnāk brauc, mazāk negadījumu.
Bet pats galvenais ir tas, ka mēs maksājam to, ko nespējam pilnvērtīgi izmantot. Pārmaksājam!!! Jāsāk beidzot kritiski pieiet telpas lietderīgai izmantošanai. Gan uz lielceļiem, gan apdzīvotās vietās. Un neglābs ne Autoceļu fonds, ne akcīzes paaugstināšana, ne simtiem miljoni klāt katru gadu. Jo tad, ja ceļi būs labi, tad vairs nebūs, kas pa tiem brauc, jo visām citām nozarēm nepieciešamā nauda būs iztērēta ceļu uzturēšanā.
