Kāda ir lauku nozīme neatkarīgas Latvijas nodrošināšanā
Publicēts: 29.12.14 | Sadaļa: blogs
No vārdnīcas: Neatkarīgs – Tāds, kas neatrodas kāda varā, pakļautībā; tāds, kas nav atkarīgs no kā; brīvs, patstāvīgs
Manā izpratnē Latvju tauta un visas politiskās varas, kuras valdījušas nav līdz galam vienojušās un vienādi sapratušas vārdu NEATKARĪBA. Tieši tādēļ es raksta sākumā uzrakstīju precīzu vārdnīcas skaidrojumu. Ja ar šādu viedokli paskatās uz Latviju, tās nozarēm un jomām, tad skaidri var redzēt, kādā virzienā jāstrādā. Un tas ir – panākt to, ka viss ir pašiem un neesam atkarīgi no citiem. Ja nav pašiem, tad jātiecās, lai būtu pašiem. Tādēļ ir zinātnieki, spējīgi uzņēmēji, mākslinieki un ierēdņi, kas zina kā katra jomā to var panākt, tikai nav spējuši vienoties iepriekš par to ka tādā virzienā jāiet. Tā mēs varam paskatīties jebkurā nozarē. Taču tā kā nozaru vadība savā starpā nesarunājas, tad arī nespēj vienoties par kopīgo redzējumu. Varu minēt vienu piemēru kā sajūdzas daudzas tautsaimniecības jomas:
Mēs esam maza tauta, tādēļ jābūt īpaši efektīvai aizsardzībai. Ja liels ar spēku, tad mums jābūt ar prātu un arī ātrākiem, respektīvi, labākiem. Ja paskatāmies jauniesaucoamo kvalitāti, tad tie ar katru gadu kļūst tizlāki, resnāki, slimāki. Savukārt, tas ir cēlonis no nepareizās izglītības un izglītošanas politikas. Labāk, lai katrs iedzīvotājs ir fiziski aktīvs, veselīgs un karotspējīgs, nekā pāris tūkstošu profesionālā armija ar ieročiem, kas atrodas noliktavā. Ikviens Latvijas iedzīvotājs ir spejīgs aizsargāt sevi un aizsargās savus tuvākos. Tas nozīmē, ka ir apstākļi, kuros ikviens var būt karotājs. Taču valsts mērogā tā netiek domāts. Ne civilās aizsardzības līmenī, ne valsts aizsardzības līmenī, ne personīgā. Cilvēkiem nav izpratnes, nav zināšanas, bet ir vēlme. Un tas jau ir daudz! Valsts un valsts uzņēmumi ir miljoniem Latus un Eiro iegāzuši sporta veidos, kuros visdrīzāk nekad Latvija neiegūs medaļas, bet radījusi profesionālus sportisus ar sabeigtu veselību, kurus pēc tam par valsts naudu uztur. Tam nav nekāds sakars ar nācijas veselību un to apstiprina sabiedrības veselības pētījumi par bērnu aptaukošanos. Tātad, par lielu naudu tiek būvētas sporta zāles, kuras vēlāk ir jāuztur, jāapsilda, jākopj, jāmaksā algas personālam, lai “siltumnīcas” apstākļos audzētu resnus bērnus, kuri nav spējīgi aizstāvēt dzimteni. Tātad milzu nauda iztērēta fizisko aktvitāšu nodrošināšanai, bet rezultātā ir speķainie, kuri baidās no aukstuma. Un baidās arī no lietus, ērcēm, odiem un čūskām. Tie ir cilvēki, kam bail ieiet mežā, kas nespēj tajā orientēties. Tādi nav dzimtenes aizstāvji un neatkarības nodrošinātāji. Cilvēks, kam bail iet mežā nesaprot dabu. Tam ir grūti būt zaļi domājošam, jeb dzīvot saskaņā ar dabu. Ir nelietderīgi mācīt skolā dabasmācību, bioloģiju, ja bērns to visu, ko viņam stāsta ir redzējis tikai bildēs, jo skola un vecāki neved bērnu dabā. Ar lauku bērniem ir daudz labāka situācija, bet pusei Latvijas iedzīvotāju ir grūti mācīt mīlēt savu zemi, ja viņi to pat nav redzējuši. Brīvdienas vairumam pilsētnieku nozīmē aizbraukt apskatīties citu pilsētu. Latviešu cilvēkiem vēl ir saglabājušās lauku mājas vai radi laukos, bet krieviem tādu nav, jo vēsturiski zemes laukos pieder vai mantotas pārsvarā latviešu cilvēkiem. Tādēļ nevar būt runa par dzimtenes mīlestību, bet labākajā gadījumā tikai par Rīgas mīlestību. Un to arī krievu cilvēki dara, to apliecina vēlēšanu rezultāti. Taču jāsaprot, ka iedzīvotāju skaits laukos strauji samazinās un pie tā ir vainīga līdzšinējā lauksaimniecības politika. Respektīvi, līdzšinējā politikā – zeme tiek uzskatīta kā rūpnīca, nevis kā mājas. Kas ir mājas? Tā ir vieta, kur katrs dodas atpūsties pēc darba, kur ir katram pašam radīta sava idille, sava mazā paradīze, kuru mīl, aprūpē un aizsargā. Manis teikto apstiprina lauksaimniecības politika, kur atbalsts daudzus gadus ticis lielajiem lauksaimniekiem. Es neesmu pret to, ka cilvēki ar savu darbu spējuši sapirkt vai iznomāt lielus zemes gabalus, jo tādi apstākļi tika veicināti. Es par ko citu – par valsts attīstību kopsakarībās.
2003.gadā Latvijā bija 133 tūkstoši zemnieku saimniecību, bet 2013.gadā vairs tikai 83 tūkstoši, kas nozīmē, ka desmit gadu laikā ir likvidētas 50 tūkstošu saimniecību. Šobrīd Latvijā ir 3775400 hektāru lauksaimniecības zemes(ganības, ilggadīgie stādījumi, izmantotā lauksaimniecības zeme)(CSP dati) un, ja visu šo zemi sadala uz lielajiem zemniekiem, kuriem katram būtu 1000 hektāru lauksaimniecības zemes, tad Latvijā kopā būtu 3755 zemnieku saimniecību. Tā kā zemniekiem pieder arī meži un citas zemes, tad es, nerēķinot pilsētas, apdzīvotas vietas un ezerus sadalīju Latvijas teritoriju 64589 kvadrātkilometru uz 3755 zemniekiem proporcionāli un sanāk, ka vienai saimniecībai būtu vidēji 17000 hektāru, jeb 17 kvadrātkilometru zemes. Respektīvi, katrai zemnieku saimniecībai līdz tuvākajam kaimiņam būtu vidēji 4 km. Ja uz Latvijas laukiem paskatās ar šādu skatu, tad kāda var būt runa par cilvēku palikšanu laukos? Ko viņiem tur darīt? Jo lielāka saimniecība, jo proporcionāli mazāk vajadzīgi darbinieki. Respektīvi, uz 3755 zemnieku(fermeru) ģimenēm, kur katrā būtu vidēji 2 bērni(pēc DNB barometra datiem Latvijā vidēji ir 1,34 bērni), tad uz visiem Latvijas zemniekiem būtu nepieciešamas tikai 9 skolas, kuras būtu tik lielas kā Rīgas 49. vidusskola(800 bērnu). Tas vien parāda to, ka ar šādu lielo, rūpniecisko zemnieku veicināšanas politiku Latvijas lauki izmirs. Vai par valsts naudu jābūvē ceļš vienam zemniekam vismaz 4 kilometru garumā, kurš gandrīz viens pats pa to brauc ar saviem traktoriem? Tas pēc būtības ir privāts ceļš uz privātmāju. Vai ir racionāli tādos laukos uzturēt slimnīcu, pastu, policiju, veikalu, kultūras namu, aptieku? Lūk tas ir arī viens no galvenajiem iemesliem kādēļ Latvijas lauki iznīkst. Pie kam, lielražotāji, lai spētu apkopt milzīgās platības ir spiesti lietot ķimikālijas, jeb citiem vārdiem – ražot un barot visus pārējos ar kaitīgu pārtiku. Tātad jau tā tizlajai, resnajai sabiedrībai dot neveselīgu uzturu, kas vēl vairāk rada slimos, kuri par valsts naudu jāārstē. Tādejādi tie vairāk slimojot mazāk velta laiku darbam un mazāk ražīgi. Labā ziņa ir tā, ka cilvēki arvien vairāk sāk pievērst uzmanību tam, ko ēd un vairāk domāt par savu veselību, taču sliktā ziņa tā ir lauksaimniekiem, jo lauksaimniekus jau sāk uzskatīt par pilsētnieku indētājiem. Tas jau tā nenovīdīgo sabiedrību pretnostatī. Un tādos apstākļos vēl simtiem tūkstošiem pilsētas cilvēku klausīties kā lielzemnieki pieprasa papildus atbalstu savām saimniecībām vēl vairāk kurina naidu. Tieši tādēļ liela daļa pilsētnieku sāk pa tiešo iegādāties preces no mazajiem zemniekiem, zvejniekiem un mājražotājiem. Gandrīz katrā darbavietā ir cilvēki, kas piegādā lauku labumus un pat daļa tirgo bez čekiem. Taču pilsētnieki ar prieku atbalsta šādus cilvēkus, jo prieks, ka esi palīdzējis lauku vīram vai kundzei, kura sastrādātām rokām atvedusi pašas kūpinātu zivi, dilles vai sieru. Un prieks par to, ka tie cilvēki nečīkst un neprasa pabalstus, bet cīnās. Prieks par to, ka vari nopirkt vietējo un svaigu, garšīgu un veselīgu. Pieprasījums šādām lietām pieaug. Es varbūt šķietami saliku vairākas tēmas kopā, bet vēlos parādīt, ka viss ir cieši saistīts.
Kāds risinājums? Maksimāli atbalstīt tos, kuri rada pēc iespējas vairāk oriģinālas, veselīgas preces ar lielu pievienoto vērtību. Tie ir lauku cilvēki ar visdažādākajiem lauku rūpaliem, sevišķi bioloģiskie lauku saimnieki. Latvija var izcelties ar veselīgāko un zaļāko nāciju, nevis ar to, ko dara lielzemnieki Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Baltkrievijā, Vācijā, Francijā, Kanādā un visā pārējā pasaulē, kur ir miljoniem konkurentu – tādas pat preces radītāji kā Latvijas lielsaimnieki. Kurā vēl nozarē ir tik daudz konkurentu un vēl brīnās, ka grūti iet? Ja būsi oriģināls, tad nevajadzēs nākotnē tik daudz subsīdijas. Veselīgais ir pašpietiekams – slimais ir jāuztur. Tā ir Latvijas izvēle. Mums ir pašiem jābūt pašpietiekamiem zaļā, veselīgā un vietējā pārtikā, kuras sarūpēšanā vajag darbarokas – lauku cilvēkus lauku mājās. Mans sapnis ir smaidīgi un gudri lauku iedzīvotāji, kur katrs ir unikāla personība un spēj mūs pārējos apgādāt ar veselīgu pārtiku, kura ir ekskluzīva un pieprasīta prece ārvalstniekiem, zinot, ka Latvija ir zaļākā valsts pasaulē. Tie ir dzimteni mīloši un aizstāvēt griboši pilsētu iedzīvotāji, jo viņiem laucinieks ir nevis subsidēts indētājs, bet gan veselīgas barības piegādātājs, kurš spējis saglabāt lauku ainavas skaistumu, kultūru un vēsturi, ir pašpietiekams sadzīvē. Tie ir apstākļi, kad pilsētnieki raujas uz laukiem palīgos, lai būtu kopā ar šiem sirsnīgajiem lauciniekiem, kopā iet mežā, braukt ar laivām, makšķerēt un mācīties dzīvot harmonijā ar vidi un saprot Latvijas vērtību. Tie ir pilsētnieki, kuri saprot, ka viņiem ir jābūt stipriem, jo viņiem ir dzimetene, kura ir skaista, dārga un ir vēlme to aizstāvēt. Daudzi šo lasot sāks pārmest zaļo un zemnieku kopā esamību vienā partijā. Bet, kas tad ir bioloģiskais lauksaimnieks? Tas ir zaļais zemnieks! Un, lai pēc iespējas vairāk tādu būtu, ir ar zaļo domāšanu jāizglīto zemnieki.
