Viesturs Silinieks

Tūkstošiem eiro, lai reklamētu Ceļu satiksmes noteikumu normu, kura nekad nedarbosies

Publicēts: 5.11.15 | Sadaļa: blogs

Ceļu satiksmes noteikumos ir teikts (CSN 10.) Diennakts tumšajā laikā, ja ceļš nav pietiekami un vienmērīgi apgaismots, gājējiem, kas pārvietojas pa brauktuvi vai nomali, jābūt tērptiem atstarojošā vestē vai apģērbā ar labi redzamiem gaismu atstarojoša materiāla elementiem.

No teorijas viedokļa šī norma attiecas gan uz ārpus apdzīvotām vietām, gan apdzīvotās vietās. Ja analizē, kurās vietās pārsvarā nav apgaismojums vai tas ir nevienmērīgs, tad tās ir ārpus apdzīvotām vietām, jeb šosejām un uz lauku ceļiem. Taču apdzīvotās vietās apgaismojuma trūkums pārsvarā ir savrupmāju rajonos un daudzstāvu māju pagalmos. Ja par piemēru ņem Rīgu, tad absolūtais vairākums dzīvo teritorijās, kuras pēc CSN ir Dzīvojamās zonas (CSN 101.) “Dzīvojamās zonās, daudzdzīvokļu namu pagalmos, degvielas uzpildes staciju un stāvvietu teritorijās braukšanas ātrums– 20 km/h.” Rīgas apkaimes, uz kurām pārsvarā attiecas Dzīvojamā zona CSN normas: Beberbeķi, Berģi, Bieriņi, Bišumuiža, Bolderāja, Dārzciems, Dreiliņi, Purvciems, Dzirciems, Iļģuciems, Imnata, Jugla, Ķengarags, …………..Pļavnieki……Ziepniekkalns,  un lielākā daļa pārējās Rīgas apkaimes no kopskaita 58. Vai ir vērts cerēt, ka cilvēki, kas dzīvo, kā piemērs, Purvciemā katru dienu dodoties ar trolejbusu uz mājām vai izkāpjot no mašīnas, kura nolikta tuvējā stāvlaukumā, vai jebkur citviet, ir cerība, ka cilvēks, lai nokļūtu no apgaismotās teritorijas caur iekšpagalmu līdz savai mājai vilks atstarojošo vesti? Man liekas, ka jau uzreiz ir saprotams, ka cilvēki tā nedarīs. Tā kā Rīgā dzīvo ap 700’000 cilvēku, kas ir vairāk nekā trešdaļa Latvijas iedzīvotāju un pārējā Latvijā arī vairākums dzīvo pilsētās vai ciemos, kur Dzīvojamā zona, tad jau matemātiski skaidrs, ka absolūtais vairākums līdzi nenēsās rokassomiņā vai žaketes kabatā, mētelī vai somā vesti. Noteikumi pieļauj arī apģērbu ar gaismu atstarojošiem elementiem, taču reklāmas kampaņas notiek par vestēm. Ir vairāki argumenti kādēļ veste lielākai daļai cilvēku nepatīk vai ir neērta, jeb neparocīga. Pirmkārt, veste asociējas ar darba apģērbu – ceļa strādnieku, elektriķi, celtnieku vai kāda cita specdarba veicēju(kā attēlā Itālijas prostitūtas). Kādēļ, lai ceļa strādnieks ejot uz mājām vilktu kādas citas profesijas apģērbu? Līdzīgi jūtas jebkurš cits cilvēks, kurš kā pasniedzējs, grāmatvedis ejot mājās nez vai vēlētos katru vakaru iejusties celtnieka tēlā(tērpā) uz dažām minūtēm(tikai nevajag uztvert, ka pieminētais celtnieks ir necienījama profesija). Kāda izskatītos Latvija, ja katru tumšo rītu vai vakaru visi likumpaklausīgie uzvilktu vestes un dotos mājās vai uz darbu? Pat Ziemeļkorejā tādus skatus neredzēt – tūkstošiem cilvēku ģērbušies košās formās “bauda dzīvi “brīvi” pārvietojoties savā zemē”. Pirms tādu normu ievieš, būtu svarīgi noskaidrot sabiedrības viedokli veicot socioloģisko aptauju.

No noteikumu izpratnes viedokļa

Dzīvojamās zonās ar automašīnu jāpārvietojas 20km/h un Dzīvojamā zonā, degvielas uzpildes stacijās un stāvvietās gājējiem un velosipēdu vadītājiem atļauts pārvietoties pa ietvēm un pa brauktuvi visā tās platumā, gājējiem un velosipēdu vadītājiem ir priekšroka. Pie kam, bērni neatkarīgi no to vecuma dzīvojamā zonā ar velosipēdu un citādi var pārvietoties patstāvīgi. Kā auto vadītājs, kas zina (būtu jāzina) šo normu var uzbraukt tādā lēnumā cilvēkam, pat apzinoties, ka bērns drīkst atrasties jebkurā vietā uz brauktuves? Ja atruna ir, ka visi šoferi nezina noteikumus (par to es esmu ļoti bieži pārliecinājies, kad auto vadītāji sāk strīdēties par ceļu satiksmes noteikumu normām, kā piemēram, ka Dzīvojamā zonā jābrauc uz 30 km/h un nemaz nezinot, ka gājējiem tajās priekšroka un tā tālāk), tad pareizi būtu regulāri auto vadītājiem (un visiem pārējiem) atgādināt Ceļu satiksmes noteikumus. Jo, ja jau pa Latvijas valsts radio katru svētdienu var raidīt kristīgu raidījumu, neskatoties uz to, ka ir arī atsevišķa frekvence Kristīgajam radio, tad drīzāk vajadzētu CSDD kopā ar valsts uzturētiem medijiem taisīt raidījumu vai īsas skaidrojošas ziņas daudzkārt dienā kaut pus minūtes garumā par ceļu satiksmes noteikumiem. Jo nezinot noteikumus vairāk cilvēki katru gadu iet bojā, nekā nezinot kādu kristīgo vēsti. Tātad auto vadītāji nezina noteikumus, bet gājējiem jāvelk vestes. Pie kam, gājējiem, lai piedalītos ceļu satiksmē nav jānokārto noteikumu zināšanas eksāmens, bet transportlīdzekļa vadītājiem gan. It īpaši – kāds saprāts ir prasīt noteikumu zināšanu, jeb atbildības uzlikšanu uz bērniem, kuriem varbūt pat nav 10 gadi. Ceļu satiksmes noteikumi nosaka, ka (CSN 25.3.) Transportlīdzekļa vadītājam ir pienākums darīt visu iespējamo, lai netiktu apdraudēti citi ceļu satiksmes dalībnieki, it sevišķi mazāk aizsargātie (gājēji un velosipēdu vadītāji); (CSN 4. ) Braucot pa ceļu, kā arī ārpus tā, transportlīdzekļa vadītājam jādara viss iespējamais, lai tiktu nodrošināta ceļu satiksmes drošība. Ne reizi vadītājiem nav reklāmās skaidrots, ka attiecībā uz tumšo laiku darbojas tā pati atbildība, kas uz gaišo – Auto vadītājs ir potenciāls slepkava, kurš lieto  sev un sabiedrībai bīstamu ieroci. Kādēļ es salīdzinu ar ieroci? Ieroča atļaujas saņemšanas un lietošanas kārtība ir gandrīz tāda pat kā autotransporta vadītāja apliecības saņemšanas kārtība: Nepieciešams nokārtot eksāmenu par „Ieroču aprites likuma” zināšanu,  jeb auto vadītājam nepieciešams nokārtot eksāmenu par Ceļu satiksmes noteikumu zināšanu, Nepieciešams saņemt medicīniskās izziņas no narkologa un psihiatra par veselības stāvokli, Derīga medicīniskā uzziņa, ir nepieciešama apliecība par pirmās medicīniskās palīdzības kursu nokārtošanu un laiku pa laikam jāparāda apskatei gan automašīna, gan ierocis.

Likumu un noteikumu normas attiecībā uz ieroci un automašīnu ir līdzīgas – visa atbildība ir uzlikta uz to, kas ir potenciālais slepkava, nevis miermīlīgs cilvēks. Ja Latvijā ir tūkstošiem cilvēku ar ieročiem – mednieki, policijas darbinieki, robežsargi, apsardzes uzņēmumu darbinieki, tad tādēļ visiem pārējiem nav jāizmanto speclīdzekļi(bruņuveste), lai izsargātos no kāda, kas nepamanīja ejošu cilvēku un izšāva. Ja ziemā no māju jumtiem krīt ledus – kam ir uzlikta atbildība? – ēkas īpašniekam vai apsaimniekotājam vai jāliek ģājējiem par pienākumu vilkt ķivere? No patērētāju tiesību viedokļa – ja tirgo elektropreci, kura sit ar elektrību pa pirkstiem, tad kam ir atbildība – tam, kas ražo, tirgo bīstamo preci vai jāliek par pienākumu cilvēkiem vilkt gumijas cimdus? Ja prece ir tāda, kura ir bīstama, tad tai nosaka īpašus apstākļus kādos to drīkst lietot, lai nekaitētu apkārtnei un citiem cilvēkiem, dzīvām radībām. Ja tās ir indes vai kādi speciāli instrumenti, darba tehnika, tad visām šīm precēm nosaka īpašu lietošanas kārtību vai apstākļus, nevis cilvēkiem, kas iet garām kādam, kas lieto šo preci. Ja attiecina uz automašīnām, tad ir divas pieejas – lai tās neapdraudētu, tad tās drīkst lietot īpašos apstākļos un īpašās teritorijās un tas jau notiek – ir izveidotas autosporta trases, kuras ir izveidotas tā, lai neapdraudētu cilvēkus. Otra pieeja, ja lieto bīstamo iekārtu sabiedriskā vietā, tad jāievēro tāda piesardzība, lai nevienu neapdraudētu.

Latvijā brīvi pārvietoties cilvēki drīkst tikai publiskās teritorijās. Privātajās tikai ar īpašnieka atļauju. Publiskās ir visas tās, kuras tiek aizsargātas vai uzturētas par publisko naudu(jūra, ezeri, upes, valsts zemes un meži un ceļi) un nav nepieciešama īpaša atļauja tur atrasties (dabas liegumi, armijas daļas, policijas u.c. slēgtas iestādes, teritorijas, struktūras, kurās ir regulējums kā iekļūt un uzturēties). Tātad fiziski pārvietoties pilsētvidē cilvēki var tikai pa ceļiem(Ceļu satiksmes likuma izpratnē Ceļš ir brauktuve, ietve, apmale, velosipēdu ceļš, tilti, stabi, barjeras un visa cita infrastruktūra un palīgelemeti, kas nodrošina ceļa funkcionēšanu). Ja ceļš tā ir vienīgā iespēja kā brīvi pārvietoties, tad vai nu ir jāparedz droša pārvietošanās gājējiem un no tiem ir jānorobežo tie, kas potenciāli var nodarīt pāri, nevis kā pierasts otrādi – gājējus kā lopus norobežo ar aizgaldu vai aploku. Ar norobežošanu es nodomāju būvēt betona mūrus ap brauktuvi – norobežot var arī tādā veidā, ka bīstamās iekārtas vadītājiem nav iespējams uzbraukt mazāk aizsargātajiem satiksmes dalībniekiem. Kā piemērs, Volvo jau kādu laiku reklamē automašīnu, kura aprīkota ar sensoriem, kas spēj konstatēt gājējus, dzīvniekus vai riteņbraucējus un pati nobremzē.

Tas ir risinājums uz ko ir jātiecas, bet nevis dēļ nespējas radīt drošu transportu vai infrastruktūru uzlikt par pienākumu citiem sargāties. Pamatā jau problēma ir neredzēšanā, jo tīši jau virsū nez vai kāds brauc. Tātad jāpanāk apstākļi, kuros auto vadītājs redz, tātad apgaismojums vai atdalīta ietve, izgaismoti krustojumi. Jo nokritušam kokam uz brauktuves, meža zvēram vai dzērājam, kas apgūlies uz ceļa tāpat nav iespējams uzvilkt vesti(cik neoficiāli zināms, tad pārsvarā tumsā bojā gājušie ir bijuši apreibinošo vielu iespaidā). Taču nespējot izveidot drošu infrastruktūru, nespējot pateikt, ka atbildība jāuzņemas potenciālajam pāri darītājam, kā risinājums ir bezcerīga vēlme padarīt par klauniem visus tos, kas nevainīgi vēlas aiziet pēc darba mājās. Pie kam jāatcerās, ka mēs pilnīgi visi esam kājām gājēji un tikai daļa ir auto vaditāji. Un arī kājāmgājējs ir nodokļu maksātājs kurš maksā gan pa autoceļu, gan ielu, tiltiem, viaduktiem un daudz ko citu, kas ir ceļu infrastruktūrā un kas gājējiem vieniem pašiem nemaz nav vajadzīgs. Tādēļ atsaukties, ka gājēju infrastruktūra ir dārga, ir neprātīgi. Par viena Dienvidu tilta izmaksām, kuru gandrīz nemaz nelieto gājēji, būtu iespējams izveidot simtiem kilometru drošu gājēju infrastruktūru visā Latvijā.

Diezgan daudz no augstāk rakstītā attiecas arī uz riteņbraucējiem – CSDD un Policija, dažādi “eksperti”(Ar ekspertu sarakstu var iepazīties šeit. Bet pieļauju, ka diez vai kādu no Jums zināmiem ekspertiem, kas izsakās par satiksmi šeit varēsi ieraudzīt) liek uzsvaru uz vestēm, kaut arī Ceļu satiksmes noteikumos ir skaidri pateikts: (CSN 223) Braucot diennakts tumšajā laikā vai nepietiekamas redzamības apstākļos, velosipēdam abos tā sānos, riteņu abās pusēs, jābūt aprīkotam ar diviem oranžiem (dzelteniem) gaismas atstarotājiem, kā arī priekšpusē jādeg baltas gaismas lukturim, bet aizmugurē – sarkanas gaismas lukturim. Ja lukturu nav vai tie nedarbojas, velosipēdam priekšpusē jābūt aprīkotam ar baltu atstarotāju, bet aizmugurē ar sarkanu atstarotāju un velosipēda vadītājam jābūt tērptam atstarojošā vestē vai apģērbā ar labi redzamiem gaismu atstarojoša materiāla elementiem.  Līdzīgi kā auto vadītājiem: (CSN 25.6.) Piespiedu apstāšanās gadījumā nepietiekamas redzamības apstākļos un diennakts tumšajā laikā, izejot uz brauktuves vai atrodoties uz nomales, jābūt tērptam atstarojošā vestē vai apģērbā ar labi redzamiem gaismu atstarojoša materiāla elementiem. 

Tātad gan riteņbraucēja, gan auto vadītāja gadījumā veste ir līdzeklis ārkārtas situācijas, bet ne kā normāla parādība. Velosipēdam jābūt aprīkotam ar lukturiem tieši tāpat kā automašīnai un tikai tad, ja tie nedarbojas, tad vajag vesti. Tad netaisa auto vadītājiem adresētas reklāmas: “Pirms iekāp mašīnā uzvelc vesti, jo, ja nu sanāk tā, ka mašīna saplīst un sanāk no tās izkāpt ārā un nebūs jau uzvilkta veste…”. CSDD reklāmām vajadzētu būt tādām, kas atgādina un skaidro par lukturu nepieciešamību lietošanu, nevis stāstīt aktīvi par vestēm, kuru nelietošanas cilvēcīgos argumentus jau skaidroju raksta sākumā.