Viesturs Silinieks

Desmit lietas, kuras es vēlos, lai nākamās Saeimas laikā tiktu izdarītas riteņbraukšanā Latvijā

Publicēts: 1.10.18 | Sadaļa: blogs

Satiksmes ministrijā jāizveido vismaz viena cilvēka darba vieta, kurš nodarbojas tikai un vienīgi ar velosatiksmes, velotransporta nozares attīstību. 

Patlaban valsts mērogā nav neviena cilvēka, kas dienu dienā nodarbotos ar velosatiksmes attīstību. To koordinētu, vadītu, attīstītu, nāktu ar priekšlikumiem, vadītu darba grupas, strādātu pie jauna Velosatiksmes attistības plāna, uzraudzītu esošo, rakstītu, veicinātu projektus, piesaistītu ārvalstu finansējumu, cīnitos par finansējumu esošā budžeta ietvaros utt.  Šī funkcija patlaban ir uzticēta Satiksmes ministrijas Autosatiksmes departamentam.  

Jāuzlabo valsts standartus un Ceļu satiksmes noteikumus velo satiksmes infrastruktūras projektēšanā, lai varētu būvēt līdzvērtīgu infrastruktūru kā Nīderlandē un Dānijā.

Patlaban eksistē Valsts Standars LVS 190-9 “Velosatiksme”, kurā ir noteikti principi velosatiksmes infrastruktūras izveidei. Tāpat ir Ceļu satiksmes noteikumi, Ceļa zīmju standarts un dažādi citi standarti, noteikumi pēc kuriem pasūtītāji vadās un projektētāji projektē. Jāpapildina Ministru kabineta noteikumi par Darbavietu aprīkojumu uz ceļiem, kur jāiekļauj risinājumi velosatiksmes organizēšanai ceļa remonta darbu laikā. Patlaban reti, kur remontējot ceļus tiek organizēta satiksme tā, lai varētu braukt ar velosipēdu. Veloceļi beidzas ar žogiem, grāvjiem, bet nav radīti apkārtceļi kā tas ir autosatiksmei. Diemžēl, tie ir nepilnīgi, dažviet pretrunīgi un nav iekļauti jaunākie, drošākie risinājumi, kādus izmanto labākajās valstīs. Tieši tādēļ ir jāuzlabo, jāpilnveido šie dokumenti, lai varētu būvēt tā kā tas ir attīstītajās valstīs. 

Visiem bērniem 4. klasē jākārto Ceļu satiksmes noteikumu tests

Ceļu satiksmes likums nosaka, ka iegūt Velosipēda vadītāja apliecību var no 10. gadu vecuma, bet patstāvīgi uzturēties satiksmē drīkst no 12 gadu vecuma. Latvija ir viena no retajām(iespējams, ka pat vienīgā) Eiropas valsts, kurā vispār ir velosipēdu vadītājiem apliecības. Citās valstīs Ceļu satiksmes noteikumus māca skolās tāpat kā māca matemātiku, dziedāšanu vai ķīmiju. Pabeidzot apmācības kursu, skolēni kārto testu, kas arī apliecina, ka ir apguvis vai nav apguvis priekšmetu. Pie kam, skolās ir projektu nedēļas un nekas arī nenotiktu, ja 4. klasē bērni nevis projektu nedēļā šūtu sunim segu, taisītu no zīlēm torti, bet mācītos satiksmes noteikumus un rezultātā iegūtu velosipēda vadītāja apliecību. Tas nenozīmē, ka visiem bērniem jābrauc ar velosipēdu, bet gan to, ka bērni kā gājēji, kā pasažieri, kā sporta inventāra lietotāji publiskajā satiksmē saprastu kā jāuzvedas. Kamēr Izglītības ministrija atrunājas par laika trūkumu un bērnu pārslogotību, tikmēr tos turpina uz ceļiem slepkavot. Pie kam, šis ir eksāmens, kur bērni pārsvarā mēdz iet ar lielu interesi, jo taustāms un dzīvē noderīgs dokuments iegūts.

 

Jāizveido drošas velosipēdu, skrejriteņu, bērnu ratu novietnes ilglaicīgai uzglabāšanai pie bērnudārziem, skolām, daudzstāvu mājām un dzelzceļa stacijām

Gandrīz pie katra bērnudārza stāv ārā, vai kādā pajumtē bērnu rati, kaudzēs patrepēs sakrauti bērnu velosipēdi. Kāpņutelpās pie margām pieslēgti divriteņi, balkonu margas “izrotā” sastutēti braucamie un pie avārijas izejām piestiprināti skrejriteņi, ragaviņas un visādi citādi braucamie. Pēc tam bērniem jāsēžas virsū uz slapjiem vai saulē nokaitētiem sēdekļiem, vai mammām jāuztraucas, ka tikai nebūtu salijuši pa dienu atstātie bērnu rati, vai kaķi nebūtu tos apčurājuši. Tas ir tādēļ, ka cilvēkiem nav radītas ērtas iespējas tos kaut kur novietot. Velosipēdu un sporta inventāra novietošanas trūkums pie izglītības iestādēm, un pie daudzstāvu mājām ir viens no iemesliem kādēļ cilvēki neizvēlas pārvietoties veselīgi, ātri, mobili. Tādēļ jārada vadlīnijas drošu (tādu, ka grūti nozagt, ar jumtu) novietņu izvietošanai.

Jāizvieto velosipēdu novietnes pie visām valsts iestādēm gan darbiniekiem, gan apmeklētājiem

Ja valsts pārvalde vēlas attīstīt mobilitāti, tādu, kas nepiesārņo, veicina fiziski aktīvu dzīvesveidu, veicina, lai nauda par transportu maksimāli paliek Latvijā, tad tas ir jādemonstrē pašai valsts pārvaldei ar savu attieksmi. Tai ir jārāda priekšzīme, rādot to, kā paši pārvietojas. Pretējā gadījumā vārdi neiet kopā ar darbiem un zaudē ticamību. Tas arīdzan ir rādītājs tam vai valsts pārvaldes izmaksu samazināšana ir tikai tukši vārdi vai nē. Pie kam – tā kā liela daļa valsts pārvaldes iestāžu atrodas centrā, jeb vietās, kur ir neērti piekļūt ar autotransportu vai sabiedrisko transportu, tad tas tikai veicinātu apmeklētāju ērtu piekļūšanu. Nemaz nerunājot par sastrēgumu veicināšanu, kas tiek nodrošināts bez ērtas piekļuves gājējiem, invalīdiem un riteņbraucējiem. Darbiniekiem jābūt velosipēdu novietnēm zem jumta, apmeklētājiem, kuri ierodas uz īsu brīdi, var būt arī ārpusē, tuvāk ārdurvim, un labāk zem jumta, ja ir tāda iespēja.  

Velosatiksme jāiekļauj Nacionālajā attīstības plānā un citos plānošanas dokumentos

Velosatiksmes loma tautsaimniecībā ir ļoti būtiska. To parāda gan  Nīderlandes, Dānijas, gan citu Skandināvijas valstu pieredze un attieksme. Tas nenozīmē, ka velosatiksmes ir pati galvenā rūpala valstī. Taču velosatiksme var dot būtisku uzlabojumu gan veselībā, gan mobilitātē, gan drošībā, gan izglītībā, gan kultūrā, enerģētikā, tūrismā, vides aizsardzībā un daudzās citās jomās. Tādēļ tā ir jāiekļauj hierarhiski augstākos valsts nozīmes plānošanas un attīstības dokumentos. Kā nekā – nav atcelts Latvijas vadmotīvs – Zaļākā valsts pasaulē. Jāsāk rakstīt jauns Velosatiksmes attīstības plāns – 2020-2023.gadam.

Jāveicina droša gājēju, skrituļotāju, skeitbordistu un riteņbraucēju infrastruktūru ceļā uz izglītības iestādēm un pie tām

Gados jauni cilvēki ir pamatā tie, kas izvēlas pārvietoties fiziski aktīvi. Taču pie nosacījuma, ja ir tam radīti ērt, droši apstākļi. Ārvalstu pieredze rāda, ka velosatiksmes tīklu pamatā attīsta ņemot vērā  valsts un pašvaldības kopējās mobilitātes vajadzības, kas kalpo kā velosatiksmes mugurkauls (maģistrālie ceļi, kopējās riteņbraucēju plūsmas transportēšanai. Sekundārie ceļi, ka ir velosatiksmes tīkla nodrošināšanai, lai pa šiem ceļiem nokļūtu līdz maģistrālajiem ceļiem), bet otrs līmenis ir tieši vietējā, apkaimes, mikrorajona mobilitāte, kur pārvietojas bērni ar vecākiem uz tuvējo bērnudārzu, skolēni paši dodas uz savu pamatskolu, vidusskolu. Tādēļ skola ir kā mikro centrs uz kuru dodas bērni ar velosipēdiem. Tieši tas pats attiecas uz gājēju infrastruktūras veidošanu, kur droša gājēju satiksme tiek organizēta no mikrorajona blīvāk apdzīvotām vietām, maģistrāliem gājēju ceļiem, līdz sabiedriskā transporta pieturām un arī uz izglītības iestādēm.  Gan jau, ka esat ievērojuši, ka skolas laiks ir tas, kad ir sastrēgumi, aktīva (pat agresīvi steidzīga) satiksmes pie izglītības iestādēm. Tas viss varētu nebūt, ja vecākiem nebūtu baildes bērnus vienus laist uz skolu (bērni tādā vecumā par sevi nebaidās, jo neaptver bīstamību). Vai arī, ja vecākiem būtu iespēja pašiem ar velosipēdu droši pavadīt vai vest bērnus līdz izglitības iestādei. Pie kam, daudzi vecāki izglītības iestādes izmanto kā Park&Ride vietas, kur atstāj savu velospēdu, brauc tālāk ar sabiedrisko transportu, atstāj mašīnu un paņem pie skolas stāvošo velosipēdu, un dodas uz pilsētas centru un tamlīdzīgi. Katram sava loģistika, atkarībā no dzīvesvietas, skolas un darba vietas, ārpusklases nodarbību vietas. Pie skolām arī ir jāveido sporta infrastruktūra  – drošas satiksmes mācību laukumi, skeitparki, pumpu trases (pumptrack), rampas, sporta un vingrošanas rīki.

Jāuzbūvē velotreks

Latvija ir viena no Eiropas valstīm, kurā nav velosipēdu treks. Treks ir pamats velosporta attīstībai. Tas ir līdzīgi kā vieglatlētika kalpo par pamatu citiem sporta veidiem. Velosportā valstis mēdzē vērtēt pēc tā vai ir treks. Treks var būt multifunkcionāls, kur treka arēnu var izmantot arī citām aktivitātēm.

Jāattīsta EuroVelo maršrutus visā Latvijā. Jāuzsāk projektēt nacionālas nozīmes veloceļu Rīga –Sigulda

Pasaulē lielākais velotūrisma maršrutu tīkls atrodas Eiropā un tā mugurkauls ir EuroVelo. Latviju šķērso 3 EuroVelo projekta maršruti – Baltijas jūras loks, Nordkaps – Atēnas un Dzelzs priekškars. Šie ir tūrisma maršruti, kurus plānots ir attīstīt uzlabojot, pilnveidojot, no jauna uzbūvējot velotūristiem domāto infrastruktūru. Tas ir veids kā savest kārtībā pašvaldībās esošo velo infrastruktūru, piesaistot Eiropas Savienības līdzfinansējumu. Pie kam, nebūt visur nav jābūvē velo infrastruktūra tieši velotūristiem. Tieši tāpat kā autotūristiem netiek būvēti soeciāli autotūristu ceļi. Tie ir pamatā tie veloceļi, kuri domāti ikdienas riteņbraucēju vēlmju apmierināšanai. tie ir maģistrālas nozīmes veloceļi pa kuriem var droši, ērti šķērsot pilsētas, mazpilsētas un ciemus no viena gala līdz otram, vēlams šķērsojot centrus un interesantākās vietas. Šim projektam jābūt kā valsts prioritātei velotūrisma jomā. Arī kā prioritātei veloinfrastruktūras jomā pašvaldībās, kuras šķērso EuroVelo maršruts. 

Jāizveido jauns maršruts, kas būtu gan kā savienojums EuroVelo Baltijas jūras lokam ar Nordkaps – Atēnas velomaršrutu, kas vienlaicīgi būtu pilnīgi jauns, vēl nebijs velosipēdu ceļš Rīga – Sigulda. Tas kalpotu ne tikai kā EuroVelo maršrutu savienojums, bet primāri kā savienojums ar Latvijas pērli Siguldu. Šim maršrutam jāved nevis pa šoseju, bet gan pa mežiem. Kas būtu droši arī braukšanai ģimenēm. Pie kam, ļoti izdevīgs ir savietojums ar pasažieru vilcienu, jo var jebkurā brīdī savienot velo ar vilciena satiksmi, ja ir tāda nepieciešamība. 

Jāatbalsta elektromobilitāte, kas veicinātu vecāku cilvēku pārvietošanos, veicinātu braukt lielākas distances un sekmētu kravas velosatiksmes attīstību.

Satiksme pasaulē attīstās elektromobilitātes virzienā. Arvien vairāk cilvēku sāk braukt ar elektriskajiem velosipēdiem, jo tā ir vieglāk, tālāk un ātrāk var veikt maršrutu. Lielākā daļa pasaulē izmanto velosipēdus kā transportu, nevis kā sporta inventāru, tādēļ elektrovelosipēds ir būtisks veicinātājs mobilitātei. Sevišķi liels iespaids ir uz kravu pārvadāšanu, kur elektromotors palīdz riteņbraucējam. Elektromobilitāte veicina pārsvarā 3 riteņbraukšanas kategorijas: a) Vecāku cilvēku braucienus, kur jāpārvar garākas, kalnainākas vai distances pa smilšainu, sniegotu segumu. b) Atbalsts cilvēkiem, kuriem ir izteikta svīšana, kuri pārvietojas uzvalkos. c) Kravas un pasažieru pārvadājumus