Es,  dažkārt raugoties ar lakas kārtu klātu spīdīgu žurnālu lapās, kur  redaktora iedomātās sabiedrības  bildēs redzama pārsvarā skaista sieviete pozē ar mazu, pusizdzertas alus pudeles tilpuma sunīti, redzu, cik patiesībā viņa ir nelaimīga. Viņām trūkst mīlestība un nedzimušais bērns, tādēļ tās mēģina savu nepilnību kompensēt ar dzīvu rotaļlietu. Skumīgi

Politisko partiju ilgtspēja

Publicēts: 15.08.11 | Sadaļa: blogs

Pirms balsot par kādu partiju vai vēl iestāties tajā cilvēki rīkojas dažādi. Kādam patīk kāds cilvēks partijā vai tās vadītājs un tādēļ ir gatavs “atdoties”, cits domā, ka automātiski skaitās šīs partijas vēlētājs, jo dzīvo apstākļos kādi ir līdzīgi partijas paustam viedoklim. Citam patīk partijas aktivtātes, bet dažs tomēr padomā kādi ir partijas mērķi un tās dzīvotspēja ilgtermiņā. Lūk daži padomi, neliela analīze, kas varbūt palīdzēs izšķirties savos lēmumos:

Pamēģini lasīt partiju nosaukumus tā, it kā tu nedzīvotu Latvijā, bet būtu Brazīlijā, Krievijā, Vācijā, Japānā dzīvojošs. Vai pamēģini otrādi – domāt, ka tā partija atrodas nevis Latvijā, bet jebkādā citā valstī. Un tad pasaki – ar ko šī partija nodarbojas.

Piemēram, Urugvajas Zaļā partija. Domāju, ka skaidrs ar ko nodarboojas un kā tev liekas –  tu varētu citam izskaidrot?  Taču patiesībā Urugvajā nemaz nav Zaļā partija. Tātad tev būtu viedoklis pat neesot partijai. Līdzīgi – vai vari nosaukt ko nodarbojas Austrijas zemnieku partija – arī varētu pateikt, paskaidrot. Tāpat varētu aptuveni saprast ko domā Dānijas nacionālisti utml. Taču analizējot Latvijas partijas, tās sadalās 3 lielās grupās –

a) partijas, kurām ir ideāli, ideoloģija ilgtermiņā (Latvijas Zemnieku savienība, Latvijas Zaļā partija, TB/LNNK),

b) partijas, kurām ir mērķi, uzstādījumi vidējā, jeb īsā termiņā(Par prezidentālu republiku, Partija “Daugava-Latvijai”, Latvijas ceļš, Pēdējā partija),

c) partijas kurām ir mērķi tikai īstermiņā un balstītas uz partijas līdera nokļūšanu pie varas (Zatlera reformu partija, Tautas partija, Vienotība vai Jaunais laiks).

Mēdz gadīties, ka ir šo kritēriju sajaukums.

Lūk argumenti – “a” partijas ir radušās dēļ kādas idejas, filozofijas, kuru pat nav iespējams sasniegt. Tas ir ideāls uz ko virzīties. Šādās partijās var mainīties līderi, bet ideāli paliks(ja kāds tos nedegradēs un pie ideāliem pieturēsies) un šādu partiju darbība ir visiem skaidra un saprotama. Tā varbūt nav pieņemama, bet ir skaidrs ar ko nodarbojās.

“b” partijas, kurām ir uzstādīti mērķi, kas ir skaidri, saprotami, bet šos mērķus izpildot partijas dzīvotspēja ir apdraudēta – piemēram kas notiktu, ja tiktu nolemts par tautas vēlētu prezidentu? – tad partija “Par prezidentālu republiku” savu mērķi būtu izpildījusi un partija ir jālikvidē. Ja “Daugava – Latvijai”, kuras mērķis ir izrakt Daugavas – Dņepras kanālu izpildītu šo uzdevumu, tad viss – partija vairs nepastāv. Līdzīgi bija ar Latvijas ceļu – partijas galvenie mērķi iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO tika izpildīti, un partija lēnām izčākstēja.

“C” partijas ir tās, kuras radās dēļ viena cilvēka ambīcijām, jeb interesēm – Zatlera reformu partija – partija bez mērķiem, filozofijas. Cilvēkus vieno tās vadītājs, nevis kāda kopīga ideja. Ja partijai nebūtu vai mainītos līderis, tad kas pēc tam vienotu šos cilvēkus? Nekas! Biedri sastridētos jau pirmajā sarunā, jo nav nekā kopīga kā tikai bijušais vadonis. Tāpat radās Jaunais laiks – vienam vadonim. Bet, kad Repše aizgāja, tad partija sāka šķobīties un beigās pārtapa par Vienotību. Tā arī Tautas partija – radās kā Andra Šķēles partija, taču kad līderis aizgāja, tad partija arī beidzās, jo cilvēki vairs nesaprata kas tas tāds par veidojumu un ko dara.

Tā, ka iesaku domāt ilgtermiņā un pavērtēt ne tikai cilvēkus, bet vai partijai ir filozofija, dzīves jēga, mērķi ilgtermiņā.

Viesturs Silenieks