Neradot plānoto, likvidē radīto(Par E-lietu ministrijas likvidāciju)
Publicēts: 20.02.09 | Sadaļa: blogs
Jau vairakkārt ir runāts par iespējamā Īpašu uzdevumu ministra Elektroniskās pārvaldes lietās sekretariāta (EPS) likvidāciju un pēdējā laikā dažādi viedokļi no politiķu un politikas procesu komentētāju mutēm izskan arvien biežāk. Un liela daļa no viņiem šādu likvidāciju uztver par pašsaprotamu lietu. Pamatā argumenti ir nevis racionāli, pamatoti, bet gan apmēram tā – „Ko ta tie mazie (sekretariāti un īpašo uzdevumu ministrijas)”? Īstenībā šāda runāšana ir pārsvarā no to politiķu puses, kuri nesajēdz EPS nozīmi, būtību un ko tad vispār EPS dara.
Jo, ja deputāts spēj nosaukt EPS par elektrisko ministriju, jaukt internetu ar internātu un teikt, ka neko nespēj saprast, tad drīzāk jau problēma ir cilvēkā, nevis gadu gaitā radītā sistēmā. Vēl jo vairāk – ja nezini, pajautā, nevis lielies ar savu muļķību. Protams, ka var un pat vajag analizēt darbu, pārskatīt nospraustās prioritātes, sasniegtos mērķus un likvidēt šķēršļus, kuri traucē ieceres. Taču, ja neapmierina vadītājs, tad tā arī vajag teikt, bet nevis tādēļ, ka vadītājs, iespējams, īsti neapmierina, graut pašu sistēmu. Ja mēs valstī pieejam pēc šāda principa, tad varbūt mums vajadzētu arī likvidēt finanšu ministriju, ja vadītājs ir nepārliecinošs? Šāda svaidīšanās ar lēmumiem, kuri ir ne pēc kritērijiem, ne principiem, ne valstisko mērķu sasniegšanas loģikas, turpina likvidēt labas lietas un vairot nejēdzības. Tas izskatās tā, ka, ja naftas terminālim piederošais zāles pļāvējs daudz tērē degvielu, tad labāk to izmest ārā, nevis saremontēt un tādējādi neļaut teritorijai aizaugt ar zāli, zinot, ka agrā pavasarī pionieri dedzinās kūlu. Valstiskā loģika ir tāda – lai padarītu valsts pārvaldi efektīvāku, lai panāktu ātrāku datu apmaiņu, cilvēki varētu vienkāršāk, ātrāk iegūt nepieciešamo informāciju un visbeidzot padarīt daudz lētāku datu apmaiņu, – mēs cenšamies likvidēt. Tad jautājums ir vienkāršs – lai krīzes apstākļos ietaupītu uz nejēdzībām, mēs likvidējam tos, kas cīnās pret nejēdzību. Pēc šāda principa varam likvidēt policistus, ugunsdzēsējus, ārstus – viņi jau tikai tērē! Gan jau cilvēki paši karos ar blēžiem, dzēsīs ugunsgrēkus, peldēs pēc noslīkušiem bļitkotājiem un iemācīsies katrs pats sev būt stomatologs. Jautājums ir vienkāršs – mums vajag lētāku un ātrāk vai nevajag? Un nav jau tā, ka taisās šo nozari pilnīgi likvidēt, bet gan apvienot ar kaut ko. Bet apvienojot cik liels būs ietaupījums? Vai kaut kur ir brīvas telpas un vēl bez maksas? Vai nebūs vajadzīgi speciālisti? Tātad ietaupījums varētu būt uz dažiem cilvēkiem. Vidēji vienas ministrijas administratīvie izdevumi (telpas, algas) ir ap 1,5 miljonu latu gadā. Ja likvidē vienu ministriju, tad par šo naudu varētu katram pensionāram pielikt pie pensijas apmēram 19 santīmu mēnesī. Ja šādi pieejam, tad valsts var atļauties likvidēt visas ministrijas, un tad ieguvums katram pensionāram būtu ap 3,2 latu mēnesī!
Varēsiet paši izdarīt secinājumus – kuri ir tie, kas ir par to, lai valsts pārvaldē viss paliek arī turpmāk dārgi, neefektīvi, lēni, nepārskatāmi un kas ir pret modernu tehnoloģiju ieviešanu, rakstot tonnām papīru. Ja nonāks līdz ministriju reorganizācijai, tad pavērojiet katra Saeimas deputāta balsojumu.
Pieļauju iespēju šādu struktūru likvidēt tad, kad sistēma ir sakārtota, un darbs ir palicis pie uzlabojumiem, jauninājumiem, korekcijām, bet nevis brīdī, kad vēl tikai tiek strādāts pie sistēmas radīšanas.
Viens piemērs no dzīves – saņēmu vēstuli no VID, kas prasīja, lai apstiprinu, ka esmu pirms vairākiem gadiem iegādājies automašīnu. Tā jau šķiet, ka vienkārša procedūra, bet praksē ir sekojoši: VID darbinieks pavadījis krietnu laiku, lai rakstītu vēstuli. Tad šī vēstule nogūlusi uz galda, kamēr augstāks priekšnieks parakstījis. Šī vēstule caur lietvedību tikusi iereģistrēta un tālāk ar pasta palīdzību sūtīta privātpersonai. Privātpersona tērē savu privāto laiku, lai mēģinātu restaurēt notikumus, kuri bija pirms vairākiem gadiem. Pēc pāris nedēļām tiek sagatavota atbilde, ka privātpersona šādu informāciju nespēj sniegt, jo dati nav saglabājušies, un atkal tiek tērēti līdzekļi, laiks, lai nosūtītu VID vēstuli ar atbildi – „Piedodiet, man nekā nav”. Iedomājos VID darbinieku, kurš šo pašu jautājumu uzdod CSDD, lai noskaidrotu par automašīnu. Atkal iet laiks, atkal kāds pārbauda, raksta atbildes, tērē valsts līdzekļus utt. Rezultātā ir pagājuši kādi 1 vai pat 2 mēneši, un tiek noskaidrota patiesība. Taču saprātīgas E-pārvaldes gadījumā to varēja visu noskaidrot pāris minūšu laikā – VID darbiniekam ir piekļuve CSDD datu bāzes sadaļai, kurā šo visu varēja paskatīties un pārliecināties personīgi. Taču neviens, kas kliedz par EPS likvidāciju, līdz kaut kam šādam nav aizdomājies, jo absolūti nesajēdz, par ko runā. Ja kāds parēķinātu, kādi finansiālie zaudējumi ir bijuši valstij dēļ nupat minētajā piemērā aprakstītās procedūras… Un vaina nav manis minēto struktūru vai to darbinieku rīcībā, bet gan sistēmā, kādu mēs esam radījuši un vēl līdz šim brīdim nespējam mainīt. Un patiesībā nevis nemainīt, bet vēl sliktāk – likvidēt!
Protams, ka argumentēs ar to, ka EPS var pievienot vienai vai otrai ministrijai. Jā, bet tad šie darbi paliek departamenta līmenī, kam nav politiska spēja ietekmēt politiskos lēmumus. Un kā jūs varat iedomāties, ka sadarbībā ar Satiksmes (šīs ministrijas vietā var būt arī citas ministrijas nosaukums) ministriju tiks skolās ieviesta un pabeigta kopīga datu apmaiņas sistēma, bērnu dienasgrāmatas? Kā Satiksmes ministrija strādās pie e-vēlēšanām? Kā Satiksmes ministrija cīnīsies par drošu internetu? Kā Satiksmes ministrija cīnīsies pret bērnu pornogrāfiju internetā? Kā Satiksmes ministrija cīnīsies pret nelicencētām programmām? Kā Satiksmes ministrija organizēs elektroniskos iepirkumus visai valsts pārvaldei?
E-lietas ir mums visapkārt pat tad, ja mēs vēl to neapzināmies – interneta bankas, digitālā televīzija, radio, sakari, tūkstošiem veidu programmatūras, kuras izmanto mediķi, arhitekti, biologi, aviācijas, kuģniecības un tranzīta speciālisti, skolotāji, skolēni, policisti un tiesneši, izklaides biznesa pārstāvji. Un tā var skaitīt līdz bezgalībai. Un Jūs vēl jo projām uzskatāt, ka no šī visa varat un vajag atteikties? EPS ir nevis jālikvidē, bet gan jāpaplašina un jānostiprina, lai efektīvāk varētu strādāt un tādējādi ar vienkāršām, bet dažkārt stingrām metodēm panākt lētāku valsts pārvaldi kopumā.
Taču no vides viedokļa – cik tiek tērēts papīrs? Saeimā patērē tonnām papīru, kur nu katrā ministrijā, struktūrā, aģentūrā un visā valsts pārvaldes sistēmā kopā. Tātad valsts aizsargā dabu, lai pati izšķiestu milzu naudu, pērkot papīru un to vienkārši izmetot ārā. Un tās ir tikai papīra izmaksas, bet ko nozīmē fiziski izdrukāt papīru? Printeris, toneris, to uzpildīšana un vēlāk pārstrāde. Tad papīrs tiek parakstīts, apzīmogots, ielikts aploksnē (papīra), kurjers vai pats sūtītājs (ar automašīnu, tērējot degvielu, piesārņojot gaisu) ved uz tuvāko pasta kasti. Pasta darbinieks ar automašīnu brauc līdz šai pasta kastei, radot gan sastrēgumus, gan tērējot resursus. Tālāk ir pasta procedūras, izvadāšana, enerģija u.c. resursi līdz nonāk līdz adresātam. Bet adresāts spiests rakstīt atbildi atkal uz papīra, un atkal visa iepriekš aprakstītā procedūra sākas no sākuma.
Bet vēl arī tautsaimnieciskais efekts. Ja jau šodien vēl sistēma nav tāda, ka e-pārvalde nav ieviesta, un mēs izmantojam papīru, tad valsts pārvalde var papīrus nevis izmest kopā ar sadzīves atkritumiem, bet gan savākt (Vides ministrijā katram darbiniekam ir kastīte papīriem) un nodot pārstrādei, tādējādi šī brīža ekonomiskajā situācijā, atbalstot Latvijas uzņēmējus, kuri pārstrādā papīru, ražojot olu paliktņus, eko-vati ēku siltināšanai vai otrreizējā papīra radīšanai. Un neder atrunas, ka dokumentus ir nedroši mest laukā, jo eksistē speciāli konteineri un ierīces drošai dokumentu likvidācijai, kādi ir uzstādi pat Saeimas ēkā.
Tātad nevēlamies radīt jaunu, postam esošo un neizmantojam efektīvi veco….
Viesturs Silenieks
