Nācijai vislielākais ienaidnieks ir tās stulbums

sabiedriskā darbība

Kad 1997. gadā biju sabiedriskās organizācijas “Latvijas Veloceļojumu informācijas centrs” dibinātājs un arīdzan projektu vadītājs, izveidojās plaši sakari ar Latvijas un ārvalstu riteņbraucējiem un riteņbraucēju organizācijām, klubiem. Notika daudz dažādu izglītojošu semināru, Eiropas Savienības finansēti projekti un dažnedažādas akcijas. Darbojos kā konsultants velotransporta jomā – galvenokārt Rīgas, Klaipēdas un citās pašvaldībās. Tika izstrādāta Latvijā pirmā velotūristiem paredzētā velomaršrutu karte. Tika organizēti gadskārtēji riteņbraucēju saieti un starptautiskā diena bez auto.

1999. gadā kļuvu par Eiropas Riteņbraucēju federācijas pārstāvi Latvijā, lai saskaņotu riteņbraucēju rīcību, kas vērsta uz spēku apvienošanu velotransporta attīstībai. Eiropas Riteņbraucēju federācijā man ir uzticēts pienākums koordinēt vienu no federācijas nozīmīgākajiem projektiem – “EuroVelo”.

Universitātes laikā iesaistījos starptautisko gaisa balonu sacensību tiesāšanā (angliski – Observer), kur bija iespēja izbaudīt sajūtas kā putnam, sajusties brīvam un pakļauties vējam. Taču laika trūkuma dēļ nevarēju atļauties pavadīt nedēļām laika ārpus darbiem, tāpēc savu darbību esmu ‘iesaldējis’ (vairāk par gaisa baloniem: Latvijas gaisa balonu sporta savienība).

Lielu daļu laika esmu iesaistījies dažādās vides aizsardzības aktivitātēs, akcijās un darbos. Gan piedalījos akcijā kā viens no organizatoriem un dalibniekiem cīnoties pret Būtiņģes naftas termināli, kur mērķis bija nepieļaut, ka ar vāju drošību tiek ekspluatēta tankeru pieņemšanas boja Baltijas jūrā pie Nidas. Un īsi pēc akcijas jau bija pirmās naftas produktu noplūdes jūrā. Pēc kā terminālis investēja ap 250 tūkstošus dolāru drošības sistēmās. Tātad iebildes nebija veltas. 

Biju viens no organizatoriem cīņai pret pazemes stāvvietas būvniecību Kronvalda parkā, jo arguments bija, ka Rīgas centra parkus nav jāizmanto kā sūkli automašīnām pilsētas centrā kā rezultātā parkā tika nozāģēti daudz koku un liela daļa mainoties gruntsūdeņiem nokalta vēlēkos gados. Šobrīd automašīnas stāv ne tikai pazemes stāvvietā, bet arī virszemē – nobruģētajā laukumā. Diemžēl, šodien parks ir kā automašīnu novietne.

Biju iniciators cīņai pret Latvijas dalību Visaginas atomelektrostacijā. Argumenti bija, ka Latvijai nav jāinvestē citā valstī, lai pēc tam importētu enerģiju, bet gan jāražo pašiem un uzsvars jāliek uz atjaunīgiem energoresursiem. Pagāja vairāk kā desmit gadu līdz Latvijā saprata, ka tiešām jāiegulda savā zemē, lai paši būtu ne tikai energoneatkarīgi, bet arī palilināta nacionālā drošība, kad citi nevar Latvijai “izslēgt gaismu”. 

Viens no maniem veikumiem par ko pašam ikdienā prieks – izstrādāju mobilo aplikāciju “Vides SOS”, kuru uzdāvināju Valsts vides dienestam. Šo aplikāciju jau tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju lieto kā ziņošanas rīku par pārkāpumiem pret vidi.

Esmu vairākās sabiedriskās organizācijās kā biedrs un valdes loceklis gan Latvijā, gan ārvalstīs. Un pateicos šīm brīvprātīgajām aktivitātēm ir izdevies daudzas lietas mainīt gan visā Eiropā – Eiropas Zaļās partijas sastāvā veidojot Eiropas un zināmā mērā visas pasaules vides politiku. Arī Eiropas Riteņbraucēju federācijā kā Eiropas Riteņbraukšanas stratēģijas virzitājs, gan EuroVelo projekta iniciators Latvijā. Tāpat arī pēc manas iniciatīvas tapa velo infrastruktūras projektēšanas standarts, gan vairākas izmaiņas Ceļu satiksmes noteikumos un citos normatīvajos aktos. Kā arī iesaiste vairāku pašvaldību velo attīstības plānos. Arī Velotransporta attīstības valsts programmas ir tapušas vairākus gadus bakstot atbildīgās valsts institūcijas.

Vairākus gadus esmu Latvijas Zemessardzē ne tikai kā zemessargs, kas apmeklē mācības un pilda dienesta uzdevumus, bet arī iesaistoties nacionālās drošības sistēmas attīstīšanās dažādās aktivitātēs.


Viesturs Silenieks