Bauda ir koncentrētas emocijas

Beidziet slepkavot bērnus!!!

Publicēts: 21.05.17 | Sadaļa: blogs

Patvaļīgi uzzīmēta velojosla Brīvības ielā. Šis attēls labi parāda, ka vieta pietiek visiem – gan gājējiem, gan riteņbraucēju infrastruktūrai, gan sabiedriskajam transportam, gan pārējam autotransportam. 

Cilvēki šo notikumu uztver dažādi – liela daļa sajūsmā, daži kurn, bet daži lamājas. Es šo uztveru kā akciju, kā demonstrāciju, jeb cīņu par to, lai netiktu slepkavoti cilvēki. Joslas uzkrāsošana ir veids kā iespējams ar fizisku līniju nodalīt tos, kas pārvietojoties mēdz slepkavot, sakropļot, traumēt tos, kas arī vēlas doties uz darbu ar kājām, ar sabiedrisko transportu, ar motociklu, mašīnu vai velosipēdu. Es necenšos sadalīt pēc pārvietošanās veida tajos un šamējos, bet gan atainot to, kas ir darīts citviet pasaulē un kādēļ. Jau tūkstošiem gadu  ir zinātnieki, kuri veikuši dažādus pasaulē nozīmīgus atklājumus. Jau desmitgades pasaulē ir apkopojuši datus, tos  analizējuši, vērtējuši speciālisti no nozarēm un augstskolām un  visi ir vienisprātis, ka objekts, kas pārvietojas 50, 60, 70 kilometru stundā un kura masa ir 1000, 2000 un 7000 kilogramu nodara bojājumus tiem, kas ir 20, 30, 70 vai 150 kilogramus smagi. Sevišķi, ja tie nav pasargāti ar metāla karkasu. Tādēļ ir divi risinājumi – vai nu apdraudētājs ar smagāko masu ir jāierobežo, vai jārada apstākļi, ka ceļi nekādi nekrustojas. Tā, ka nekrustojas  ir izdarīts ar metro – ielaiž pazemē, lai pa saviem ceļiem pārvietojas. Visdrīzāk tas nav finansiāli iespējams. Tādēļ paliek tikai viens risinājums – ierobežot. Ja tas mēdz slepkavot, tad tas ir jānorobežo no sabiedrības. Jo nevar taču tā būt, ka 3 vienas valsts, pilsētas cilvēki no rīta dodas savās darīšanās un viens laiku pa laikam kādu noslepkavo. Citās juridiskās attiecībās C izolētu no sabiedrības, tiem būtu mājas uzraudzība, izsekošanas aproce vai cita veida policijas uzraudzība, taču ceļu satiksmē tas tiek piedots. Šādi domā jau desmitiem gadus Nīderlandē, jo tur cilvēks ir vērtība. Tur apzinās, ka ceļš pieder mums visiem, tev pieder tikai automašīna! Cilvēks ir galvenais, nevis transportlīdzeklis. Un viss, kas ir jādara, ir jāpanāk, lai mazāk aizsargātie satiksmes dalībnieki varētu droši un bez bailēm pārvietoties un, lai vecākiem nebūtu jābaidās, ka viņu bērns var droši aiziet uz skolu un droši atnākt mājās.   

Ikdiena Kaļķu ielā Vecrīgā. Šai teritorijais ir Dzīvojamā zonas statuss, kas nozīmē, ka gājējiem un riteņrbaucējiem ir priekšroka un tie drīkst pārvietoties visā brauktuves platumā. Tā ir pilsētas daļa tūristiem, kuri brauc atpūsties. Viss ceļa platums ir atdots tiem, kas pārvietojas ar transportu.

Nevienā citā sadzīves un tautsaimniecības jomā nav tā, ka galvenais ir cilvēks, kas var ar savu rīcību apdraudēt citu cilvēku, bet gan mazaisargāts cilvēks ir galvenais – bērni, veci cilvēki, vienkārši cilvēki, nevis cilvēks ar potenciālu slepkavības ieroci. Cik ilgi cilvēks ar paceltu ieroci rokās, nevienam neuzbrūkot varētu staigāt pa Brīvības ielu? Taču sēžot ierocī uz riteņiem var tūkstošiem šādu cilvēku izbraukt pa ielu un neviens tam nepievēršu uzmanību. Taču visi apkārtējie, kas pārvietojas ir stresā. Kad centra namā vecākiem pa kāpnēm pa priekšu skrien lejā mazs bērns, pirmā doma ir – ka tikai viņš neizskrietu uz ielas(nevis uz ietves). Ejot garām katrai atvērtai vārtrūmei rodas jautājums – vai tik kāds nebrauks ārā. Ejot pāri gājēju pārejai – pastāvīgi domā – nobremzēs, palaidīs? Katrā krustojumā cilvēki skatās vai mašīnas, kas nogriežas uzbrauks, neuzbrauks? Cilvēki pastāvīgi tiek turēti stresā, bailēs. Un tā ir moderna valsts? Mēs esam nodzīvojušies līdz tam, ka ik uz soļa kāds varētu noslepkavot. Tas ir arī viens no iemesliem kādēļ cilvēki mūk no pilsētu centriem uz zaļākiem, klusākiem, mierīgākiem apvidiem, kur bērni paši var aiziet ar kājām vai aizbraukt ar riteni ciemos pie citiem bērniem tuvējās mājās paspēlēties. Tas nav stāsts par bērniem, bet par sajūtām un attieksmi pret cilvēkiem un to vērtību. Rīga palēnām izmirst, jo tā ir nemoderna, stagnējoša, dārga un neefektīva infrastruktūra.

Pirms otrā pasaules kara Latvijā bija ap 50 velosipēdu ražotnes. Automašīnas vēl nevarēja atļauties. Taču šobrīd, kad velosipēdu var iegādāties pat pa 10 reižu mazāku naudas apjomu, nekā pirms kara(pirms kara velosipēds bija dārga lieta), riteņbraucēju skaits Rīgā ir vēl mazāks nekā bija pirms 90 gadiem. Padomju laiki nodarīja to, ka līdz pat deviņdesmito gadu sākumam Rīgā bija tiki daži cilvēki, kas pārvietojās visu gadu ar velosipēdu. Cilvēki par tiem brīnījās, uzskatīja par trakajiem. Deviņdesmitajos gados, kad sāka daudzi braukt uz ārzemēm, tad saprata, ka velosipēds nav nabadzības apliecinājums, bet gan mobilitātes, veselības, brīvības simbols. Un daudzi brauca uz ārzemēm strādāt, daudzi tur ir palikuši, bet daudzi arī atgriezušies. Tie, kas atgriezās, nopirka pilsētas, ne kalnu tipa velosipēdus, jo paši bija izmēģinājuši, sapratuši, ka miljoniem cilvēku Īrija, Zviedrijā, Vācijā, Dānijā, Nīderlandē un citur pasaulē pārvietojas ar velosipēdiem arī uzvalkos, brauc uz teātri, ciemos un tas ir tāds pats pārvietošanās veids kā mašīna, autobuss vai tramvajs. Un cilvēki tagad brauc. Katru gadu arvien vairāk un vairāk. Bet vai satiksmes drošības uzlabojas tiem, kas rupējas par savu veselību braucot ikdienā? Vai satiksmes drošība uzlabojas tiem, kas braucot nepiesārņo? Vai satiksmes drošība uzlabojas tiem, kas pastaigājas ar suni pa ietvēm, kas iet ar bērnu pie rokas vai bērnu ratos? Vai satiksmes drošība uzlabojas tiem, kas brauc mašīnā un tiem neprognozējami uzrodas priekšā gājējs vai riteņbraucējs? Nē, investīcijas iet pārsvarā to atbalstam, kas var potenciāli kādu nsolepkavot, turpina piesārņot gaisu ar izplūdes gāzēm, troksni, putekļiem. Bieži var dzirdēt apgalvojumu, ka iela ir pārāk šaura un velo infrastruktūrai nav vieta.

Ceļu satiksmes negadījumos traumēto un bojāto skaits n0 1990.-2017.gadam
   
Ceļu satiksmes negadījumu skaits (negadījumi, kuros ir cietušie) 110251
Ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo cilvēku skaits – pavisam 12614
bojā gājušie gājēji 4442
bojā gājušie pasažieri 2990
bojā gājušie vadītāji 4134
bojā gājušie velosipēdisti, mopēdisti 1048
Ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo cilvēku skaits uz 100 000 iedzīvotājiem 535
Ceļu satiksmes negadījumos ievainoto cilvēku skaits – pavisam 133352
ievainoto gājēju skaits 35014
ievainoto pasažieru skaits 44794
ievainoto vadītāju skaits 42521
ievainoto velosipēdistu, mopēdistu skaits 11023
Ceļu satiksmes negadījumos ievainoto cilvēku skaits uz 100 000 iedzīvotājiem 5871
No cietušo kopskaita gājuši bojā bērni (līdz 14 gadu vecumam) 579
No cietušo kopskaita ievainoti bērni (līdz 14 gadu vecumam) 14734
Ievainoto un bojā gājušo(noslepkavoto*) skaits kopā(1990-2016): 145966

CSP dati.  *noslepkavoto. Ārvalstu literatūrā un statistikā netiek izmantots vārds “bojā gājis”, jo satiksmē nobrauc, noslepkavo netīši vai tīši, vai pats sev darījis galu un visdrīzāk aiz neuzmanības, bet nevis kāds pats izdomā iet bojā. Bojā iet tikai kartupeļi pagrabā, kad tie sapūst.

Vidēji gadā 5406 cilvēki dabū traumas, sakropļojumu vai nāvi tādēļ, ka vienkāši vēlas pārvietoties.

Nīderlandē šo jautājumu skata savādāk: vieta primāri ir jāatrod cilvēkam – gājējam. Pēc tam jāmeklē vieta tam pārvietošanās veidam, kas vismazāk apdraud pārējos, vislētāk izmaksā cilvākam un sabiedrībai(valsts vai pašvaldības budžetam), lētāks infrastruktūras izveidošanai  un uzturēšanai, pārvietošanās veids ar kuru var visvairāk transportēt cilvēkus stundas laikā. Un tad tas ir velosipēds. Pēc tam vietu jāmeklē sabiedriskajam transportam – primāri sliežu transportam, tad mazāk piesārņojošam – trolejbusam, tad autobusam un tikai pašās beigās tam, kas aizņem daudz vietas viena cilvēka pārvadāšanai, kas rada sastrēgumus un tādēļ milzīgus ekonomikai zaudējumus dēļ dīkstāves, dēļ gaisa piesārņojuma no kura tūkstošiem cilvēku mirst katru gadu, dēļ tā, ka visvairāk sakropļo, slepkavo cilvēkus. Tikai pašās baigās, ja pietiek vieta uz ceļa, tad to atstāj lielam transportlīdzeklim, kas spēj maz pārvietot cilvēkus – vieglajiem pasažieru pārvadājumiem. Racionāls piegājiens, kas pamatots ar pētījumiem un finansēm.

Un Nīderlandē nebija tā, ka cilvēki jau izsenis bija daudz gudrāki. Vienām un tām pašām kļūdām, problēmām visa pasaule ir gājusi cauri. Tas ir kā ar bērnu slimībām – jautājums ir kādā vecumā tās ir jāizslimo, taču, jo vēlāk izslimo, jo var būt smagāk un lielākas komplikācijas. Tās slimības, kas Holandē bija sešdesmitajos, septiņdesmitajos pie mums tiek izslimotas tagad. Tas ir sabiedrības kopējais izpratnes, domāšanas līmenis, nevis tikai satiksmes organizētāju atpalicība no tā, kā veido dzīvesvidi Eiropas attīstītākajās valstīs. Tā ir nezināšana, neizglītotība gan sākot no politiķiem, mācībspēkiem, studentiem, mājsaimniecēm, līdz tiem, kas tikai pamatskolu pabeiguši. Tas labi atspoguļo Latvijas sabiedrības attīstības līmeni mūsdienu pasaulē. 

1972.gadā 3264 cilvēki tika nogalināti uz Holendes ceļiem un 1973.gadā 450 no tiem bija bērni. Nīderlandes mammas un tēvi izgāja ielās, lai beigtu šo vardarbību. Tie bloķēja satiksmi, izveidoja patruļas pie skolām un vienkārši izgāja ielās. Tiem bija pamata sauklis “Beidziet slepkavot bērnus!” 

Video par to kā notika šie piketi Nīderlandē

Ja normāli nesaprot, ka šādi organizēt satiksmi nedrīkst, tad cilvēki iziet ielās. Tas jau vairākus gadus ļoti miermīlīgā veidā notiek Latvijā, kad 1.maijā pulksten 13:00 pie Dailes teātra sabrauc daži tūkstoši cilvēku, lai piedalītos Kritiskās masas braucienā. Šo cilvēku paliek arvien vairāk gadu no gada. Tā ir miermīlīga demonstrācija, kur cilvēki bez plakātiem, bez agresijas, bet draudzīgā noskaņojumā izbrauc pa Rīgas ielām tur, kur tiem gribās, tur, kur tiem vajag. Šī demonstrācija notiek visā pasaulē, kur ir slikta attieksme pret cilvēkiem satiksmē. Nav sliktie cilvēki, kas brauc mašīnās. Slikti ir apstākļi, kuri radīti tā, ka drošāk ir bērnu vest uz skolu ar mašīnu, jo ar kājēm ejot vai riteni braucot, viņu noslepkavos kāds cits ar mašīnu.

“Rīgas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā 2030.gadam” manis minētās prioritāes gājējs – riteņbraucējs – sabiedriskais transports kā primārie ir minētas. Un nav vairs jādiskutē par to kā vajag. Līnija uz Brīvvības ielas vienlaikus simbolizē pareiza lēmuma parakstīšanu. Ir beidzot jāsāk darīt! Un neatkarīgi no tā, kura partija pēc desmit dienām būs vai nebūs ievēlāta. Tas ir aicinājums pilnīgi visim Latvijas iedzīvotājiem: Beigsim slepkavot mūsu bērnus un izveidosim tiem drošu infrastruktūru!

Kāds ir transporta radītais piesārņojums un ko no tā secināt

Publicēts: 4.12.14 | Sadaļa: blogs

Beidzamā laikā arvien aktuālāka kļūst tēma par gaisa piesārņojumu Rīgas centrā. Ir skaidrs tas, ka, ja gaisa piesārņojums netiks mazināts, tad būs jāmaksā soda nauda. Pie kam, soda nauda būs jāmaksā aptuveni 500’000 EUR un pēc tam par katru dienu, kad ir piesārņojums, līdz brīdim, kad tas tiks novērsts. Rīgas centrā nenoliedzami vainīgais gaisa piesārņojumā ir transports un to apliecina divu monitoringa staciju – Brīvības un Valdemāra ielā rādījumi. Tādēļ ir vairākas iespējas – slēgt ielas, mazināt kaut kādā veidā piesārņojuma cēloņu ietekmi, piemēram laist tikai mašīnas ar mazu piesārņojumu, slēgt vienu joslu mašīnām, laist tikai sabiedrisko transportu, laist sabiedrisko un vieglo pa vienu joslu un vēl papildus veidot joslas velosipēdistiem, apzaļumot ēkas ar vīteņiem, stādīt krūmus un kokus, laistīt un skalot visu piesārņojumu kanalizācijā – jūrā. Vai jebkāda cita veida darbības, kas samazina piesārņojumu un novērš tā izplatību.

Nereti ir dzirdēts sakām, ka velosipēds ir pilnīgi videi nekaitīgs transporta līdzeklis. Var dzirdēt arī daudzus sakām, ka dēļ velo joslām sastrēgumi ir lielāki un tādēļ gaisa piesārņojums ir daudz lielāks. Palūdzu zinātniekam Jānim Kleperim apkopot vienā tabulā no kā rodas gaisa piesārņojums un kāda ir tā ietekme.

Piesārņojuma veids

Braucošs auto*

Sastrēgumā

stāvošs auto#

Braucošs

velosipēds

 Riepu diluma putekļi (PM10)  0.008 g/km    
 Ceļa seguma diluma putekļi  0.08 g/km    
 Atkritumi uz ceļa – smiltis, sāls u.c. putekļi  0.9 g/kg    0.009g/km
 Bremžu uzliku un disku dilšanas putekļi  0.012 g/km          –
 Motora izgarojumi GOS (CxHy savienojumi)  0.05 g/km  0.05 g/km        –
 Izplūdes gāzes:       
Kvēpi PM10   0.019 g/km  0.063 g/kg        –
CO   0.282 g/km  1.13 g/km        –
NO  0.307 g/km  0.63 g/km        –
GOS (CxHy  0.04 g/km  0.11 g/km        –
SO  0.19 g/km  0.32 g/km        –

CO

 132 g/km  231 g/km  16 g/km
Degvielas patēriņš  47.5 g/km  78.9 g/km  4 kkalorijas

No šīs informācijas izriet, ka piesārņojums no mašīnām ir ne tikai izplūdes gāzes, bet dažāda veida putekļi un izgarojumi, un tie pārsvarā rodas tikai braucošām mašīnām. Vēl sliktāk ir tas, ja ir nevienmērīga satiksme, tādēļ mašīnas bremzē, strauji gāzē uzsākot braukt un ar braucošas mašīnas radīto piesārņojumu ar vēju paceļ gaisā. Ielas var laistīt, taču tas nenovērš piesārņojuma avotu, bet gan to visu noskalo kanalizācijā. Atkarībā no ielas plautma risinājumi var būt dažādi.

*Par pamatu ir ņemts vieglais auto ar dīzeļdzinēju <2.0 litri, atbilst EUROIV klasei (izgatavots pēc 2005. g.); ātrums 50 km/h;

#Sastrēgumā stāvošs auto – šoferis ik pa mirklim uzgāzē, lai dažus metrus pabrauktu, vidējais ātrums 5 km/h;

Kvēpi (PM10, PM2.5, PM1.0), CO, NO2 – kaitīgi cilvēku veselībai un apkārtējai videi, veicina globālo sasilšanu;

CO2 – cilvēku veselībai un videi nekaitīgs, veicina globālo sasilšanu

Izmantotā literatūra:

1. Uzvirpuļojumi (re-suspensija) no transporta: http://www.lvaf.gov.lv/faili/petijumi/3_transport_lasit_talak.pdf

2. Emisijas no transporta: http://www.fi.lt/afch/roademiscalc.php?lang=en

3. CO2 emisijas rēķina no sadedzinātās degvielas: http://www.ecoscore.be/en/how-calculate-co2-emission-level-fuel-consumption

Diesel:

1 liter of diesel weighs 835 grammes. Diesel consist for 86,2% of carbon, or 720 grammes of carbon per liter diesel. In order to combust this carbon to CO2, 1920 grammes of oxygen is needed. The sum is then 720 + 1920 = 2640 grammes of CO2/liter diesel. An average consumption of 5 liters/100 km then corresponds to 5 l x 2640 g/l / 100 (per km) = 132 g CO2/km.

4. Velobraucēja emisijas:

http://www.ecf.com/wp-content/uploads/ECF_BROCHURE_EN_planche.pdf

Viesturs Silenieks