Brīvībā palaista doma vienmēr atgriežas bagātāka

Velosatiksmes attīstības plāns 2018. – 2020.gadam

Publicēts: 30.08.18 | Sadaļa: blogs

ES velosatiksmes ieguvums, miljardi euro /gadā. Avots: The EU cycling economy, 2016[1].
 
Izstrādājot valdības rīcības plānu Deklarācijas par Māra Kučinska vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību īstenošanai, man izdevās dabūt atbalstu no valdības vadītāja un koalīcijas tam, ka ir nepieciešams izstrādāt Velosatiksmes attīstības plānu. Sākotnējā mana iecere bija, ka nepieciešama ilgetrmiņa attīstības programma, kura balstītos uz daudzām politikām daudzās tautsaimniecības jomās, lai programma kļūtu par vadlīniju, par ceļa karti kā pašvaldībām, uzņēmējiem, valsts struktūrām un indivīdiem, pasakot kā ir jāiesaistās, kas jādara, lai riteņbraukšana būtu par pilnvērtīgu tautsaimniecības sastāvdaļu. Gan no veselības, drošības, aizsardzības, kultūras, sporta, ekonomikas, enerģētikas, vides, finanšu, transporta, izglītības un visām citām jomām. Taču, diemžēl, cilvēku izpratnes trūkuma dēļ ir radies plāns dažiem gadiem, bet ne ilgtermiņa politikas dokuments. Tiesa, labāk, ka ir kaut kas, nekā nekas. Jo līdz šim jau daudzas pašvaldības atsaucās uz “Velotransporta attīstības valsts programmu 1999-2015.gadam”, taču šī programma nekad nav bijusi juridiski apstiprināta, taču neskatoties uz to, Eiropas komisijapar nezināja un piešķīra naudu daudziem projektiem visā Latvijā. Tas norādīja, ka ir nepieciešams valsts mēroga dokuments. Šoreiz tāds ir. Un pirmo reizi valsts vēsturē tik augsta līmeņa dokuments par velosatiksmi. Mana cerība ir, ka izstrādājot nākamo Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju un Nacionālo attīstības plānu tiktu ņemta vērā arī velosatiksmes nepieciešamība. Pašmērķis nav, lai visi brauktu ar velosipēdiem, bet gan to, lai velotransports tiktu izvērtēts kā ieguvums tautsaimniecībai daudzās jomās (veselības, drošības, aizsardzības, kultūras, tūrisma, sporta, ekonomikas, enerģētikas, vides, finanšu, transporta, izglītības, loģistikas, mobilitātes u.c.).

Plānu iespējams atrast šeit 

Pirms ķerties klāt pie nodokļiem, jāmaina Nacionālais attīstības plāns

Publicēts: 9.01.17 | Sadaļa: blogs

green-energy-grant

Esošais Latvijas Nacionālais attīstības plāns (NAP) ir spēkā līdz 2020. gadam. Ir 2017.gads un jau jāsāk domāt par jauna plāna izstrādi. Tas tādēļ, ka pasaule kļūst ātrāka. Kopš pagājušā plāna izstrādes ir būtiski mainījies drošības stāvoklis pasaulē(Sīrija, Ukraina, Krievijas un NATO aktivitātes). Ir mainījies Eiropas Savienības valstu stāvoklis un attiecības. Ir krietni pamainījusies ģeopolitiskā situācija bēgļu jautājumā, ASV vēlēšanu iznākums, noskaņojums Eiropā un pasaulē kopumā.

NAP vīzijā ir teikts “Latvija 2020.gadā – zaļākā valsts pasaulē”. Taču, ja paskatāmies praksē, tad man kā zaļi domājošam, paliek kauns, ka mēs ne tuvu neesam šīs vīzijas sasniegšanai. Latvijai bija(ir) visas iespējas un rīki, taču pietrūkst politiķu  izpratne par to, ka zaļi ir nevis ierobežojoši, bet gan motivējoši izvēlēties jaunāko, modernāko, efektīvāko ar vismazāko ietekmi uz vidi ilgtermiņā. Tas nozīmē, ka šis vīzijas mērķis jāpārmanto arī nākamajā plānā un pamatojumam ir nepieciešami matemātiski aprēķini, kas balstīti uz pētījumiem. Tādu pētījumu jau šobrīd pasaulē ir daudz, kas attiecas uz ekonomisko izaugsmi izmantojot atjaunojamos energoresursus, ietekme uz ekonomiku no veselīgas sabiedrības.

Tieši tas pats attiecas uz nodokļu politiku. Ir neprāts mainīt nodokļus, ja nav redzams mērķis uz ko valstij jātiecas. Nodokļu politikai par pamatu jāņem Latvijas Ilgtspējīgas attīstības stratēģija 2030. gadam un NAP 2020. gadam. Ja ar nodokļu palīdzību ir vēlme uzlabot apstākļus tiem, kas ražo pārtiku ar kuru tiek indēti Latvijas iedzīvotāji, tad kā tas iet kopā ar vēlmi uzlabot veselības stāvokli Latvijas iedzīvotājiem? Ja atbalsts importētajai dabasgāzei no Krievijas ir iekļauts Obligātajā iepirkuma komponentē elektrība tarifā katrai mājsaimniecībai un uzņēmumam, tad kā tas iet kopā ar Latvijas energoneatkarības veicināšanu? Ja Latvijas valsts iedzīvotāji gada laikā importē viena miljarda $ vērtībā naftas produktus, bet nekādi netiek veicināts atbalsts vietēji ražotai elektroenerģijai ar kuru darbināt autotransportu, tad tā ir nauda, kura katru gadu tiek zaudēta, bet varēja palikt Latvijā.  Ja dotācija ir sabiedriskajam transportam par pamatu ņemot pasažieru skaitu un kilometŗāžu, bet netiek ņemts par pamatu sabiedriskā transporta ietekme uz vidi un cilvēkiem, tad tā rezultātā tiek atbalstīts vecāks, piesārņojošāks un mazāk efektīvs transports. Ja pasažieru pārvadājumi dažās pašvaldībās tiek pilnībā dotēti no valsts, tad tas motivē cilvēkus pat nevajadzīgi izmantot sabiedrisko transportu, kā rezultātā cilvēki mazāk kustas un tas veicina to, ka 25% sākumklašu skolēnu ir liekais svars, veicina to, ka vairāk nekā 30% jauniesaucamo ir neapmierinošs veselības stāvoklis. Un šādi var skatīties uz ikvienu jomu un nozari – kā iespējamās nodokļu izmaiņas vai jebkurš cits lēmums iet kopā ar Latvijas attīstību ilgtermiņā. Tieši tādēļ, pirms ķeras klāt pie nodokļu politikas, ir jāpatur prātā Latvijas attīstības plāna vīzijā rakstītais “Zaļākā valsts pasaulē”

Viesturs Silenieks