Kādu es vēlētos Rīgu, jeb mana programma Rīgai
Publicēts: 24.08.20 | Sadaļa: blogs
Rīga
Zaļā programma
R Ī G A
MODERNA, SKAISTA, INTELIĢENTA, BĒRNIEM DROŠA, SENIORIEM TĪKAMA, ZAĻA PILSĒTA AR KOPTĀM PAGĀTNES LABĀKAJĀM VĒRTĪBĀM
Lai to sasniegtu, ir daudz darāmā, taču būtisks nosacījums ir visu cilvēku vēlme savstarpēji sadarboties un izpalīdzēt. Es Rīgas sabiedrību gribu redzēt kā lielu ģimeni – kā talciniekus, kuri spēj vienoties kopīgam mērķim neatkarīgi no vecuma, dzimuma, politiskās, reliģiskās piederības vai tautības, lai plecu pie pleca tiektos uz kopīgo ideālu, kura ceļa karte ir aprakstīta manā programmā.
Ar novecojošu domāšanu, ar iepriekšēju un uz aizspriedumiem balstītu pieeju jaunas izmaiņas nevar sasniegt un modernu pilsētu nevar izveidot.
Autotransporta sastrēgumiem nav politiskās piederības, nolaistām arhitektūras pērlēm nav ticības, un grūstošiem ūdensvadiem nav tautība. Policistam, mediķim, ugunsdzēsējam, kas glābj kāda rīdzinieka dzīvību nav piederības – viņš ir sava darba, savas pilsētas un valsts patriots.
VIETA PASAULĒ
Rīga ir stagnējoša pilsēta attīstībā, kultūrā, inovācijās, iedzīvotāju vecumā. Rīga sāk “smakot“ uz pārējo Eiropas pilsētu fona. Beidzamajos gados rīdzinieki ir aizmukuši no Latvijas vai bēg uz Pierīgu, kur cilvēku skaits turpina tikai augt. Cilvēki mūk, jo tiem ir vēlme dzīvot mierā, klusumā, tīrākā, zaļākā vidē, vietā, kur modernāki bērnudārzi un skolas, kur dzīves, un sadzīves apstākļi ir patīkamāki un lētāki. Aizmūk tieši turīgākie cilvēki, kuriem ir pietiekami ienākumi, lai uzbūvētu paši savu mājokli (pēdējos 10 gados Rīgas centru ir pametuši ap 50% iedzīvotāju). Viņi aizmūk un savus nodokļus paņem līdzi.
Rīga cenšas šos cilvēkus pievilināt ar Rīdzinieka kartēm, vilina deklarēties Rīgā, vai soda, paaugstinot nekustamā īpašuma nodokli. Šis ir īstermiņa risinājums, jo cilvēki vienmēr izvēlēsies dzīvot tur, kur labāki apstākļi un dzīves vide. Cilvēki turpinās mukt, ja pilsēta nemainīsies. Ar šādu tendenci Rīga zaudēs metropoles statusu, kas nozīmē pazušanu no starptautiskās arēnas kā maznozīmīga, brūkoša pilsēta, kuras varai pietrūkst spējas veicināt attīstību. Tas neizbēgami novedīs pie tā, ka ārvalstu uzņēmējiem, iespējamiem investoriem zudīs pārliecība par Rīgu un Latviju kopumā kā vietu, kur sākt uzņēmējdarbību, jo zudīs pārliecība, ka pašvaldības cilvēki ir pietiekami profesionāi un pieņem pareizus lēmumus.
Rīgai ir jākļūst zaļai – tas nozīmē ilgtermiņā domājošai! Cilvēki jāsaliedē nevis cīņā pret pilsētas varu, bet gan cīnoties visiem kopā par labāku nākotni. Rīgā ir daudz dažādu tautību cilvēki, kurus jāvieno kopīgiem mērķiem, kopīgiem darbiem, kopīgiem ideāliem, kopīgai kultūrai un svētkiem. Rīgas latvietis, ceturtdaļlatvietis, sēlis, Rīgas ukrainis, baltkrievs, igaunis, ebrejs un krievs ir mūsējais, un, ja vien šis cilvēks atbalsta mūsu pilsētu un mūsu valsti, viņš ir mūsējais. Mēs Rīgā nemeklējam ienaidniekus, bet tikai sabiedrotos, lai kopīgiem dažādu nacionalitāšu spēkiem strādātu Rīgas un Latvijas labā. Ir jāatbalsta cilvēku iniciatīvas, jākļūst atraktīvai, veselīgai, zaļai un vienlaicīgi modernām tehnoloģijām ražojošai pilsētai. Rīgā ir jāattīsta industriālās zonas, kurās var strādāt daudz cilvēku un daudz ražot, tādejādi veicinot Rīgas un Latvijas ekonomisko izaugsmi. Tas ir veids kā maza nācija, mazā valstī var būt kā labs piemērs visai pasaulei, ka ar darba mīlestību un savstarpējo atbalstu var radīt izcilas valsts galvaspilsētu, kur ikkatrs ir patriots.
Rīga ir viena no Eiropas galvaspilsētām, taču pilsētas ārpolitika un ambīcijas nepretendē uz vietu Eiropas nozīmīgāko pilsētu un politiķu saimē. Mēs esam pārāk pieticīgi un neticīgi, un tas ir jāmaina! Rīgas varai ir iespēja iezīmēt ne tikai galvaspilsētu, bet visu Latviju pasaules nozīmīgo pilsētu sarakstā. Rīga var būt nozīmīgs spēlētājs gan sadarbībā ar Austrumiem, gan Rietumiem, kā arī ar Dienvidiem un Ziemeļiem. Rīgas domē vajag profesionālu Ārlietu ministrijas pārstāvi, kas uztur un sekmē attiecības ar sadraudzības, sadarbības pilsētām un veicina Rīgas starptautisku atpazīstamību. Rīgai jābūt starptautisko organizāciju vai to pārstāvniecību mājvietai. Tā tiktu piesaistīts starptautiskais un noturēts pašmāju intelekts, izglītota vietējā sabiedrība un radītas papildus iespējas augsta līmeņa speciālistiem. Būtu darbs viesnīcām, ēdināšanas iestādēm, kultūras un tirdzniecības vietām. Tas ir veids, kā uz Latviju atvest pasaules gaišākos prātus un biezākos makus. Rīgai jāveicina īpaši ciešas attiecības ar tām sadraudzības pilsētām, kuras ir modernākās, inovatīvākās Pasaulē. Jābrauc uz tādām pašvaldībām, jāaicina ciemos, jāmācās no tām un jāpārņem labākā prakse.
Rīga ir ne tikai Baltijas valstu ģeogrāfiskais centrs, bet ar savām aktivitātēm un pievilcību kļūtu par Austrumeiropas valstu labāko pilsētu un Ziemeļeiropas attīstības jauno centru. To var izdarīt tikai tad, ja Rīga būs cilvēkiem pievilcīga un tīkama – piesaistīs ar intelektu, ar gaišu un modernu dzīvesstilu, drošu un skaistu pilsētvidi, inovāciju centriem, universitātēm, pasaules mēroga diskusiju klubiem un domnīcām, izdaudzinātiem jaunajiem pašmāju uzņēmumiem (startapiem), izkoptu un unikālu kultūru, un laipniem cilvēkiem. Rīgai ir jābūt vietai, kas piedod enerģiju iecerēm.
Ar vārdiem Rīgā, ar darbiem pasaulē!
Strādājot Rīgā ir jādomā ne tikai par savu pilsētu, bet par valsti kopumā. Latvijas Ilgtspējīgas attīstības stratēģijā 2030. gadam kā attīstības vīzija ir “Latvija – zaļākā valsts pasaulē”. Zaļi nozīmē domāt un darīt ilgtermiņā. Zaļi nozīmē dzīvot taupīgi, lai vecumdienās justos brīvi un pašpietiekami. Tas attiecināms gan uz cilvēkiem, gan pilsētas pārvaldi, gan uzņēmējdarbību, gan sabiedrisko dzīvi Rīgā. Zaļi ir nacionālās drošības pamatnosacījums. Tas nozīmē būt neatkarīgiem enerģētikā, transportā, ražošanā, medicīnā, drošībā un kultūrā. Tikai tad, ja pašam viss ir, tad var pastāvēt un būt neatkarīgs. Zaļā politika ir vērsta uz darba vietu radīšanu, strādājot ar jaunām tehnoloģijām. Zaļā domāšana ir vērsta uz vietējo ražošanu, mazāka skaita transporta pārvadājumiem un vietējo izglītības celšanu tādejādi radot ekonomisko izaugsmi.
RĪGA VISIEM
Rīgā tiekas visi, uz Rīgu brauc visi, caur Rīgu lido un kuģo daudzi, jo Rīga ir Latvijas transporta, administratīvais un darījumu centrs. Rīga nepieder tikai rīdziniekiem – tā ir Latvijas pilsēta. Lai arī Rīga nekad nebūs gatava, Rīga ir pilsēta, ko ceļam un veidojam visi kopā.
Attīstot Rīgu, ir jārēķinās ar situāciju valstī kopumā. Rīga nav valsts valstī vai atrauta no Latvijas – cilvēki, kas dodas uz Latviju, dodas uz Rīgu. Tie, kas brauc uz Rīgu, atrodas Latvijā. Tādēļ jo īpaši būtiska ir Rīgas un valdības sadarbības loma. Tai ir jābūt komandai, nevis lūdzēja vai konkurentu diktatūrai. Lai šo panāktu, ir jābūt intelektuālai Rīgas pārvaldībai. Ātra, moderna, mūsdienīga un draudzīga tiem, kas grib strādāt savā nozarē.
Rīga vienmēr ir bijusi un būs pilsēta, kura pulcē daudz dažādu tautību cilvēkus. Tie, kas ienākuši mūsu pilsētā – tie ir mūsējie. Par viņiem ir jārūpējas, viņi ir jāaizstāv, viņus jāaicina strādāt rīdzinieku labā. Neatkarīgi no tā vai tā ir uzņēmējdarbība, strādnieka darbs vai kultūra, neatkarīgi no tā, vai tas ir latvietis, lietuvietis, krievs, baltkrievs vai ukrainis – Rīgā viņš ir rīdzinieks.
Ja viņš nevēlas cienīt un mīlēt Latvijas un Rīgas pilsētas tradīcijas, cilvēkus un viņu vērtības, tad mēs darīsim visu, lai pēc iespējas ātrāk palīdzētu šim nelaimīgajam no Rīgas izkļūt. Jāmainās pilsētas politikai jeb varas domāšanai. Varas domāšana un uzskati maina pašvaldības darbiniekus vai to domāšanu, tie maina vidi, vide veido cilvēkus. Zaļa pilsētvide pievelk ikvienu. Tādēļ Rīgai ir jāiesaistās Eiropas zaļo pilsētu tīklā (http://greencities.eu). Pašvaldības darbiniekiem ir jāmācās un jāiegūst modernākā un ilgtspējīgākā pilsētu veidošanas pieredze pasaulē, izglītojot pašvaldības darbiniekus. Nevajag pārspīlēt ar zaļumu tur, kur cilvēki tam nav nobrieduši, izauguši un gatavi. Bet jāsāk mainīt tās lietas, kas rāda pašvaldības ieinteresētību un vēlmi būt progresīviem, mūsdienīgiem un zaļiem. Kā piemērs – nav jāliek visiem pašvaldības darbiniekiem braukt uz darbu ar velosipēdu, bet gan jārada apstākļi, ka braukt uz darbu ar velosipēdu ir pats ērtākais veids. Tas pats ar sabiedrisko transportu un gājējiem. Kaut vai pašvaldības iekšējais kurjerpasts jāveic ar velokurjeru palīdzību, kur tas ir loģiski. Kamēr pašvaldības cilvēki savā ikdienas darbībā nerādīs piemēru, tikmēr nav pamats prasīt, lai mainītos iedzīvotāji.
Kravas velosipēda bagāžas telpa ir ietilpīgāka kā mazizmēra automašīnai, taču kravas velosipēds ir lētāks iegādē, lētāks ekspluatācijā, nepiesārņo gaisu, un vienalga ātrāks pilsētu centros, jo var izmantot daudzus īsceļus, parkus, laukumus, kur nedrīkst braukt ar automašīnu.
Zaļās tehnoloģijas, zaļā enerģētika, cilvēku un pašvaldību pašpietiekamība sakņojas katra cilvēka pašpietiekamībā. Saules baterijas elektrības ražošanai, enerģijas uzkrāšana, taupīšana un dalīšanās tajā ir priekšnoteikums neatkarīgai un stiprai tautsaimniecībai. Nevis cilvēkam jābūt atkarīgam no monopolu enerģijas piegādes, bet valstij jābūt atkarīgai no katra cilvēka saražotās enerģijas.
PIERĪGA
Beidzamajos gados Rīgai tikpat kā nav sadarbība ar Pierīgas pašvaldībām. Neskatoties, ka Pierīgai ir kopīga transporta, ūdens un kanalizācijas sistēma, atkritumu saimniecība un daudz kas cits, tomēr sarunas un sadarbība tikpat kā nenotiek. Iespējams, ka šķērslis ir atšķirīgais politiskais sastāvs Pierīgas un Rīgas pašvaldību vadībām. Tas tikai padziļina ieilgušo attiecību krīzi Rīgai ar Pierīgu un pārējo Latviju. Jautājumos, kas skar cilvēku un uzņēmējdarbības dzīves kvalitāti politiskā piederība jāliek pie malas un jādomā par cilvēkiem. Cilvēki ikdienā dodas uz darbu Rīgā pat vairāk nekā no 100 km attāluma, tādējādi nereti Rīgas problēmas kļūst par visas Latvijas problēmām. Tas jāmaina un jāsāk ar transporta infrastruktūru. Vecāki brauc uz darbu Rīgā un ved līdzi savus bērnus. Tādēļ Rīgai jābūt bērniem drošai. Ja pilsēta ir bērniem droša, tad tā ir droša gan vecākiem cilvēkiem, gan cilvēkiem ar kustību traucējumiem, gan tūristiem, gan darbaļaudīm. Tas attiecas gan uz infrastruktūras lietošanu, gan pakalpojumiem, gan kriminogēni drošu pilsētvidi, gan uzturēšanos Rīgas apkaimēs. Izsmalcināta vienkāršība ir saprotama un skaidra lietošanā, un rada drošības sajūtu ikvienam.
Pilsētas zaļās plaušas un pārtikas klēts
Pašvaldības uzņēmums Rīgas Meži apsaimnieko Pierīgas mežu zaļo rotu. Ap Rīgu esošie meži ir “Rīgas zaļās plaušas”. Tādēļ par Pierīgas dabas un vides kvalitāti lielā mērā ir atbildīga tieši Rīga. Beidzamajos gados mežu apjoms Pierīgā ir samazinājies, kaut stādījumu skaits palielinās. Taču jaunaudzes nebūt neliecina par meža kvalitāti, koksnes apjomu un meža vērtību. Meža apjoma sarukšana pasliktina vides, dabas daudzveidības un dzīves kvalitāti gan Pierīgā dzīvojošiem, gan rīdziniekiem. Patlaban Rīgas meži gadā iestāda ap 1,3 miljoniem koku. Taču zaļuma pazušana pilsētā ir vislielākā problēma. Koki un apstādījumi ir ne tikai estētisks baudījums, bet arī labsajūtas sniedzējs karstās vasarās, krāšņajos rudeņos, baltajās ziemās un smaržojošā pavasarī.
Pierīgas lauksaimniekiem ir jākļūst par Rīgas pārtikas klēti. Īsas transportēšanas distances mazāk grauj ceļus, mazina sastrēgumus, rūpējas par infrastruktūras saglabāšanu labā stāvoklī, vienlaicīgi nodrošinot svaigāku pārtiku un ātrāku naudas apriti ekonomikā. Tādēļ rīdzinieki var radīt papildus atbalstu Latvijas lauku ģimenēm, atbalstot vietējos ražotājus un stiprinot vietējo tautsaimniecību. Mazās bodītes ir tās uz kurām mazie ražotāji ir spējīgi nogādāt savu produkciju, kas nav iespējams sadarbibā ar lielveikaliem, jo mazus apjomus nepieņem, jeb, ja pieņem realizācijā, tad par ļoti zemu cenu. Tādēļ mazie ražotāji ir tie, kas uztur ģimenes uzņēmumus, mazos veikalus. Taču mazo veikalu klātbūtne bagātina piedāvājumu, īrē tukšos skatlogus, tādejādi uzlabo īpašumu kvalitāti un izskatu, jo šobrīd centrā ap 30% mājokļu ir tukši. Mazie spēj piegādāt kvalitatīvāku, veselīgāku un izmeklētāku pārtiku, nekā konveijera produkciju. Mums ir jāatbalsta savējie!
Rīga – valdības dienaskārtības noteicēja
Ja Rīga vēlas, tā var norādīt arī to, kas valdībai jādara. Rīga var būt paraugs visai Latvijai. Rīgā ir 55% no Latvijā reģistrētiem uzņēmumiem un komersantiem, tādēļ Rīgai ir jāstrādā valsts mērogā un jācīnās par uzņēmēju interesēm. Diemžēl Rīgas ietekmes valdībā tikpat kā nav. Ir jāstiprina Rīgas uzņēmēju brālība gan jautājumos, kas skar Rīgas pašvaldību, gan valsti kopumā. Rīgas pašvaldībai ir jābūt uzņēmējiem pretimnākošai, taču uzņēmējdarbība nedrīkst būt uz iedzīvotāju veselības, vai vides kvalitātes pasliktināšanās rēķina, bet gan vienam otrus papildinošai un iesaistošai. Rīgas vadībai “ir jādzīvo” Tirdzniecības un Rūpniecības kamerā, jāpalīdz lobēt rīgas uzņēmēju intereses gan ar pašvaldības lēmumiem, gan jāiet sadevušamies rokās ar uzņēmējiem uz valdību.
RĪGAS APKAIMES
Rīgā ir 58 apkaimes – Purvciems, Pļavnieki, Bolderāja, Āgenskalns, Dārziņi, Bieriņi, Mežaparks un daudzas citas. Ir jāveido un jāstiprina apkaimju iedzīvotāju biedrības, kuras pašas uztur rūpi par savu apkaimi, kuras pašas spēj organizēt notiekošo savā teritorijā. Tie ir entuziasti, kuri bez atlīdzības ir gatavi nākt talkā savai apkaimei, apkaimes iedzīvotājiem un pilsētai kopumā. Viņi rūpējas par drošību, par vides kvalitāti, satiksmes organizāciju, kā arī veido kultūras un sporta dzīvi. Tie ir cilvēki, uz kuriem jābalsta Latvijas un Rīgas nākotne, jo tie neprasa, kas viņiem par to būs. Pašvaldībai ir jānodrošina tieša, ātra un ērta informācijas apmaiņa ar apkaimēm. Rīgas pašvaldības mājaslapā ir jāizveido platforma, kur būtu visu apkaimju sadaļas, kur iedzīvotāji var saņemt informāciju par savu un sev interesējošām apkaimēm. Par vietu, kur dzīvo, kur strādā, kur mācās vai uzturas. Cilvēki nespēj izsekot visiem notikumiem Rīgas pašvaldībā un lielai daļai cilvēku patiesībā ir mazsvarīga informācija par to, kas notiek pilsētas otrā malā. Tādēļ jābūt iespējai operatīvi saņemt informāciju par to, kas notiek ar ceļu un ūdensvadu remontiem, satiksmes organizācijas, sabiedriskā transporta izmaiņām, kultūras pasākumiem, sabiedriskiem notikumiem, kā arī par drošību un citiem jaunumiem katram savā apkaimē. Šajā platformā jābūt iespēja arī apkaimju biedrībām un entuziastu grupām ievietot un rediģēt savu informāciju. Tādejādi tiktu panākta daudz lielāka un precīzāka apkaimes iedzīvotāju informēšana un apkaimju biedrībām nevajadzētu tērēt līdzekļus savu individuālo mājaslapu uzturēšanai. Visa informācija būs vienuviet. Katra gada budžetā ir jāparedz līdzekļi katrai Rīgas apkaimei. Lai iedzīvotājiem būtu iespēja ietekmēt savas apakaimes attīstību, ne tikai vēlēšanu dienā, cerot uz labvēlību nākotnē, bet konkrēti līdzekļi, kurus apkaime iegūs neatkarīgi no politiskās varas. Politiskā vara var noteikt attīstības kursu, prioritātes un līdzekļu izlietošanas nosacījumus, taču apkaimes iedzīvotājiem jābūt spējai noteikt, kura iela, pagalms, bērnu laukums būtu pirmais jāsakārto. Vietējie vislabāk zin, kas tiem ir nepieciešams. Ja pašvaldības vara neuzticas iedzīvotājiem, tad kādēļ, lai iedzīvotāji uzticētos varai?
Pašvaldībai jānodrošina apkaimju iniciatīvu atbalstīšana, budžetā paredzot līdzekļus apkaimju “fonda naudai”, kur katrs brīvprātīgi var ziedot savai apkaimei.
Apkaimēm jākļūst par Rīgas identitātes veicinātājām. Reti kurš iedzīvotājs ir informēts par savas apkaimes robežām un par tās vēsturi. Tādēļ Rīgas pašvaldībai ir jāizstrādā apkaimju identitātes koncepcija un jāveicina katras apkaimes atpazīstamība. Būtu ļoti skaisti un patīkami, ja, iebraucot apkaimē, varētu redzēt tās nosaukumu. Tas veicinātu gan lokālpatriotisma nostiprināšanu, gan darbotos kā izziņas līdzeklis rīdziniekiem un ceļotājiem par atrašanās vietu.
VIDE – DABA IENĀK PILSĒTĀ
Rīgai ir jākļūst par viszaļāko pilsētu Eiropā. Rīgā jābūt skaistiem dārziem, parkiem, skvēriem, alejām, ielu apstādījumiem un apzaļumotām ēkām, terasēm, palodzēm, balkoniem. Pilsētai jāzied! Ziedi un zaļumi priecē cilvēkus, tie veicina laimi, sirsnību un dzīvesprieku. Cilvēkiem ir jāļauj justies pilsētā kā dabā. Ne velti cilvēki pēc darba nedēļas vēlas izrauties, aizmukt no pilsētas tuvāk ūdeņiem, tuvāk zaļumiem, lai uzņemtu enerģiju no dabas un atgrieztos atkal darba ikdienā.
Ne visiem ir iespējas doties uz saviem laukiem, ne visiem ir tādi apstākļi, kas ērti ļauj nokļūt dabā, jo īpaši vecāka gada gājuma cilvēkiem. Tādēļ dabai ir jāienāk pilsētā.
Ja pilsētvide tiek radīta bērniem, bērnu izpratnei, bērnu domāšanai, bērnu pārvietošanās vajadzībām, tad tā būs vienlīdz droša gan veciem cilvēkiem, gan cilvēkiem ar kustību traucējumiem, gan visiem pārējiem. Veciem cilvēkiem ir ļoti svarīga vienkārša bez šķēršļu infrastruktūra ar iespēju atpūsties uz ielas malās izvietotiem soliņiem.
Uzskatu, ka jāveic lielākā koku stādīšanas kampaņa pilsētas vēsturē – pilsētai jābūt zaļai, jo augi ir tie, kas uzlabo gaisa kvalitāti, rada patvērumu karstās vasarās, uzlabo dzīves apstākļus un uzlabo garastāvokli. Pilsētā jāveido zaļie koridori, kas savieno pilsētas parkus un skvērus. Tādejādi būs iespēja pārvietoties pa pilsētu neelpojot piesārņotu gaisu, izvairīties no transporta radītā trokšņa un stresa. Parkos ir jārada miera zonas, kur nav atļauts pārvietoties ar velosipēdiem, skrejriteņiem, jo jābūt vietām, kur vecāki jūtas droši, kad mazie bērni skraida un vecāki atpūšas.
Pret Rīgas pašvaldību ir uzsākta Eiropas Komisijas procedūra par gaisa piesārņojuma pārsniegšanu, kuru rada autotransports. Tādēļ vienam no izaicinājumiem ir jābūt gaisa piesārņojošo avotu ierobežošana un pat izskaušana. Pilsētai ir jāveicina tāds transports, kas nerada gaisa piesārņojumu (izplūdes gāzes un trokšņus). Visās jomās jāievieš princips “piesārņotājs maksā”. Autobusus lēnām jāpārveido no iekšdedzes uz ūdeņraža tehnoloģu. Ūdeņraža stacija ir uzbūvēta, gatava darbībai. Ir tikai jālieto. Taču akūti nepieciešama jauna tramvaja līnija uz Purvciemu un Pļavniekiem, kas ir lielākās apkaimes Rīgā.
SIA Rīgas meži ir jāpārstāj izcirst pierīgas mežus, maksimāli vēršot uzmanību uz saimiecisku pieeju ilgtermiņā. Neizslēdzot iespēju pat atpirkt vērtīgās meža zemes no privātajiem. Tas nenozīmē saimnieciskās darbības apturēšanu un neciršanu, jo vēsturiski Rīgas meži tika iegādāti pašvaldības īpašumā tieši peļņas nolūkā, lai nodrošināstu pašvaldības vajadzības ar kokmateriāliem. Un senos laikos meži kalpoja arī drošībai, tādēļ mežu apsaimniekošanā jāpievērš uzmanība arī no nacionālās drošības viedokļa. Taču kailcirte to nenodrošina. Rīgas meži ir Rīgas zaļās plaušas. Tie absorbē Rīgas radīto gaisa piesārņojumu un palīdz pilsētai dzīvot svaigā gaisā.
Rīgas pašvaldības iestādēm jābūt kā paraugam visiem Latvijas iedzīvotājiem kā ilgtspējīgas attīstības skola un absolūti labais piemērs.
Rīgas pilsētas teritorijā esošos mežus ir jāsakārto tā, lai daļa no tiem paliktu bioloģiski vērtīgi, tur, kur eksperti ir snieguši šādu atzinumu, taču citus mežus ir nepieciešams sakopt, labiekārtot takas, ceļus, lai cilvēkiem būtu iespēja sportot, pastaigāties tīrā, drošā vidē ar bērniem – Juglazs mežš, Biķernieku mežs, Šmerļa mežs, Beberbeķu mežs, Kleistu mežs, Bolderājas kāpa, Daugavgrīvas (Buļļu salas) meža zemes, Mežaparks, Jaunciema mežs, Vecāķu un Mangaļsalas meži.
Rīgas mežiem, sadarbībā ar Latvijas Valsts mežiem, Zemkopības ministriju, meža nozares speciālistiem, meža zinātniekiem, koka būvju speciālistiem un uzņēmējiem ir jārada Rīgā Meža izglītības centrs. Mums nevajag kopēt jauniešu zinātnes parkus, kādi ir citviet. Uztaisam labāko meža izglītības centru pasaulē, kas ir ļoti atraktīvs maziem bērniem, skolas vecumam un pieaugušajiem. Mums ir jāceļ Latvijas un ārvalstu sabiedrības apziņa un domāšana par to, ka Latvija ir zaļa, bioloģiski vērtīgiem mežiem un koksnes bagāta valsts.
Pašvaldības ēkām jābūt ar zemām uzturēšanas izmaksām, kuras tiecas uz pašpietiekamību enerģijas ražošanā un patēriņā. Tā ir elektrības taupība, ūdens un siltuma efektivitāte, tā ir ikdienas resursu taupīšana visās jomās – papīrs, dokumentu aprite, transportēšana, dzeramais ūdens un tā patēriņš, bioloģiskie un Latvijā ražotie telpu uzkopšanas līdzekļi. Tā ir pārtika, darba un reprezentācijas materiāli. Rīgai jākļūst par paraugu zaļai saimniekošanai. Tas nav stāsts tikai par zaļa dzīvesveida tēlu, bet gan par taupību, par ekonomiju, veselīgu, nepiesārņotu darba vidi, par vietējās tautsaimniecības atbalstīšanu un ilgtspējīgu attīstību.
RĪGĀ IR JĀSAKĀRTO ATKRITUMU SAIMIECĪBA. Atkritumu apsaimniekošanas sistēmai ir jābūt pašvaldības pārziņā. Ir jāveicina atkritumu šķirošana un kvalitatīva dalīto atkritumu savākšana. Jāievieš samaksa par atkritumu konteineru svaru (ceļot konteineru, tas automātiski tiek nosvērts), nevis par vienību. Šobrīd iedzīvotāji maksā par konteinera tilpumu, nevis par atkritumu svaru, taču Getliņos atkritumu savēcēji nododot atkritumus maksā par svaru. Veicot šīs pārmaiņas būs godīga samaksa nevis par pustukša konteinera izvešanu, bet par reālo atkritumu daudzumu. Tas motivēs cilvēkus nemest konteineros būvgružus, tas motivēs šķirot atkritumus. Taču, ja kādam arī ir daudz un smagi atkritumi, tad ir jāļaut tos ērtā veidā izmest un godīgi par šo svaru samaksājot. Ir jāpanāk, ka katram īpašumam ir līgums ar atkritumu apsaimniekotāju, jo tas nodrošinās to, ka atkritumus neved uz mežu, jeb nemet autobusu pieturās esošajās urnās atkritumu maisus. Pie daudzstāvu mājām jāveido pazemes atkritumu konteineru novietnes, kur virszemē ir tikai lūka, kurā iemest atkritumus. Tas uzlabo gan izskatu,gan novērš smakas, nedzīvojas apkārt bezpajumtnieki, putni, žurkas, kas izvazā atkritums pa apkārtni.
Pašvaldībai ir jāiesaistās savu iedzīvotāju izpratnes veidošanā par vides lomu, vides aizsardzību, organizējot vai atbalstot vides aizsardzības pasākumus, sākot ar apkaimju labiekārtošanas talkām, lekcijām, konkursiem kolektīviem par zaļāko uzņēmumu pilsētā. Kopā ar Rīgas enerģētikas aģentūru ir jāveicina iedzīvotājus siltināt ēkas, uzlabot energoefektivitāti, jāuzstāda pašvaldības īpašumos saules kolektorus, saules baterijas. Jāveic skaidrojošos pasākumu bērniem utml. Ir jāsadarbojas ar Vides konsultatīvo padomi par vides jautājumiem Rīgā.
Publiskajos pasākumos Rīgā ir jāatļauj lietot tikai vairākkārt lietojami trauki, vai biodegradabli, kuriem nav plastmasas piejaukuma. (Piemēram, lielākā daļā kartona glāžu iekšpuse ir pārklāta ar plānu nesadalošos plastmasas kārtiņu (plēvi), attiecīgi, tā vienalga nesadalās). Problēma ir ne tikai tajā, ka šie trauki mētājas apkārt un slikti izskatās, bet gan to tālākajā pārstrādē.
VESELĪBA
Rīdzinieku veselības aprūpes iespējas ir vislabākās Latvijā. Rīgā ir sastopami un salīdzinoši labi pieejami visi labākie Latvijas speciālisti. Neskatoties uz to, rīdzinieku veselības stāvoklis nav labāks par citiem Latvijas iedzīvotājiem. Vāja veselība ir ne tikai katra indivīda privāta lieta, tā ir valsts diagnoze kopumā. Zems darba ražīgums, zemi nodokļu ieņēmumi no ražošanas, milzīgi izdevumi pabalstos, palielināti izdevumi veselības aprūpē novēlotas ārstēšanās dēļ. Tā visa pamatā ir savlaicīga rīcība, lai saslimstība neiestātos. Un tomēr, ja cilvēks ir saslimis, ir jārīkojas, lai to ātri diagnosticētu un savlaicīgi novērstu. Prevencijas jomā ir jārada tādi dzīves un darba apstākļi, kas novērš kaitīgo ietekmi uz veselību. Respektīvi, viss, kas kaitē veselībai ir jāierobežo, viss, kas uzlabo, ir jāveicina. Pēc šādiem kritērijiem ir jāveido gan publiskā telpa, gan jāsniedz atbalsts pasākumiem, aktivitātēm, notikumiem, satiksmes organizācija, izglītība utt. Veselīgu dzīvesveidu veido ikdiena, nevis slimnīca.
Pašvaldībai būtu lietderīgi radīt apstākļus, kur ģimenes ārsta prakse ir ne vairāk kā 20 minūšu gājiena attālumā no iedzīvotāja dzīvesvietas. Sadarbojoties ar valsti, jārada sistēma, kur iedzīvotājus bez “mirstamās kaites” ved uz ārstniecības iestādēm, kur sniedz primāro medicīnisko aprūpi, tādejādi atslogojot darbu tām slimnīcām, kurām ir jāstrādā ar akūti slimiem vai smagas traumas guvušiem pacientiem. Tas nodrošinās, ka smagi slimiem, kritiskā stāvoklī esošiem cilvēkiem ir ātrāka iespēja saņemt medicīnisko palīdzību. To var realizēt tikai sadarbībā ar pašvaldības slimnīcām.
Lai piekļūšana pie slimnīcām būtu ērtāka, Rīgas pašvaldībai ir jāizveido sabiedriskā transporta pieturas tuvāk Austrumu (Gaiļezera) slimnīcas un Stradiņa slimnīcas jaunā korpusa, lai sasirgušiem cilvēkiem nav jāiet simtiem metru līdz slimnīcas durvīm. Taču fiziskā piekļūšana pie ārstniecības iestādēm un to teritroijās ir nepārdomāta. Cilvēkiem ar lauztām kājām, ratiņos, veciem cilvēkiem ir jākāpj pa pakāpieniem, teritorijās ir ietves ar augstiem bortakmeņiem un daudz citu sīku neērtību, kas neuzlabo ikdienu ne teritoriju uzturētājiem, ne darbiniekiem, ne pacientiem. Tādēļ veselības iestāžu vides pieejamības standartus ir krietni jāuzlabo. Tas ir arī Rīgas Būvvaldes pārziņā. Austrumu un Stradiņa slimnīca ir galvenās slimnīcas valstī, tie ir stratēģiskas un nacionālas nozīmes objekti. Tādēļ piekļuvei pie šiem objektiem ir jābūt ļoti pārdomātai gan ikdienā, gan krīzes situācijās. Vai lielam cilvēku apjomam ir iespēja ērti izkļūt un iekļūt pa durvīm, ērti pa kāpnēm nest nestuves utt.? Nav pieļaujama situācija, ka būvējot Rail Baltica tiek sarežģīta, nevis uzlabot piekļuve Stradiņu slimnīcai.
Veselība ir mūsu katra personīgā lieta un lielā mērā par veselību, tās uzturēšanu ir atbildīgs katrs pats. Taču, ja analizē veselības problēmu un mirstības datus Latvijā, tad lielā daļā gadījumu veselīga dzīvesveida veicināšanu var ietekmēt pašvaldība. Piemēram, pēc Pasaules veselības organizācijas datiem Latvijā autotransporta radīta gaisa piesārņojuma dēļ ik gadu mirst ap 2000 cilvēku. Taču satiksmes organizācijas jautājumi ir tiešā pašvaldības rīcībā. Latvijā 35,2% iedzīvotāju ir liekais svars, 21,3% ir aptaukošanās, 25% skolu bērnu ir liekais svars. Taču skolas, skolu vide un skolu apkārtne ir tiešā pašvaldības pārziņā. Vislielākā mirstība Latvijā ir no mazkustīga dzīvesveida radītām sirds asinsrites slimībām, kuru rezultātā pāragri katru gadu mirst ap 16000 cilvēku. Ap 9000 mirst no onkoloģiskām kaitēm, kuru izraisītājs ir gan gaisa piesārņojums, gan sadzīves ķīmija, gan neveselīga pārtika un lielā mērā arī mazkustīgs dzīvesveids. Trešā lielākā mirstība Latvijā ir no otrā tipa cukura diabēta, kur lielā mērā ir neveselīgas pārtikas lietošana un mazkustīga dzīvesveida ieradumi. Nākotnes prognozes Pasaulē rāda ka arvien straujāk palielinās Alcheimera slimības gadījumi. Šie ir pamata iemesli kādēļ rīdziniekiem jārada apstākļi, lai cilvēkiem būtu iespēja uzturā lietot veselīgu pārtiku un būt fiziski aktīviem – vairāk staigāt un mazāk sēdēt, vairāk pārvietoties ar kājām, velosipēdu nekā nekustīgi atrasties transportā.
Radīt labvēlīgus apstākļus tādam transportam, kas mazāk rada gaisa piesārņojumu. Tas ļauj secināt, ka, jārada izdevīgāki apstākļi mikromobilitātei – kājām gājējiem, riteņbraucējiem, sporta un atpūtas inventāra lietotājiem. Nepieciešams atbalstīt tādu transportu veidus, kuri rada mazāku gaisa piesārņojumu attiecībā uz viena cilvēka pārvietošanu. Tādēļ prioritāri ir velotransports, sliežu transports, sabiedriskais transports un tam seko vieglais elektrotransports. Šie principi ir tie, uz kuriem jābalsta transporta organizācija pilsētā. Veselības aprūpe “ir jāsasien kopā” ar fiziski aktīvu dzīvesveidu. Ja gatavs pats kaut ko darīt savas veselības labā, tad pašvaldība un valsts ir gatava atbalstīt. Bet nevis slaistus, izlaidušos cilvēkus, kam nerūp sava veselība, gandē vēl citiem veselību uzturēt, ārstēt par sabiedrības kopējiem līdzekļiem.
SOCIĀLĀ DROŠĪBA
Latvijas ekonomiskā situācija patlaban nav spoža. Ir jāvecina tāds modelis, kur viens otru papildina, bet nevis subsidē, dotē, pārmaksā tiem, kas nevēlas darīt. Ar pašreizējo sociālo sistēmu var arī nesagaidīt savu pensiju vai arī tā būs nepietiekama. Cilvēkam svarīgākais ir veselība, pārtika un miteklis. Pašvaldībai ir jāatbalsta grūtībās nonākušie rīdzinieki, taču pašvaldība nevienam neko nedāvina. Katram ir jābūt līdzatbildīgam un līdzāsdarbojošamies katrā atbalsta sistēmā. Pašvaldība ir tikai partneris atbalstā, nevis dāvinātājs tam, kas nevēlas strādāt, nevēlas līdzdarboties. Pašvaldība ir tā, kas administrē rīdzinieku nodokļus. Kāda var būt motivācija cilvēkam maksāt nodokļus, lai tos dāvinātu kaimiņam, kurš ir nodzēries un nevēlas neko pats darīt, jeb uzturēt veselības aprūpi dēļ tiem, kuri nevēlas paši par savu veselību rūpēties. Pašvaldība ir iedzīvotāju kopuma dzīves organizētāja un sistēmas veidotāja, nevis salavecis.
MĀJOKĻI
Nenoliedzami, Rīgā dzīvošanas izmaksas ir augstākas nekā vidēji Latvijā. Tas nozīmē, ka cilvēkiem ir jārēķinās ar mobilu dzīvesveidu un jāpielāgojas finansiālajām iespējām. Tas nozīmē, ka mājokļa izvēle kļūs arvien elastīgāka. Mājoklis tuvāk skolai vai skola tuvāk mājoklim, mājoklis tuvāk darbam, kas samazina transporta un ceļā pavadītā laika izmaksas. Mājoklis tuvāk vecākiem, tuvāk kvalitatīvākai dzīvesvidei. Mājoklis tādu, kādu var atļauties, nevis primāri tāds, kāds ir sapņos. Tas nozīmē, ka jābūt radošākam, brīvākam savos aizspriedumos un lēmumos. Cilvēkiem būs jāaug līdzi laikam, jābūt racionāliem un brīviem. Taču tādai politikai ir nepieciešama izglītība.
Pašvaldībai, sadarbojoties ar privātajiem attīstītājiem, ir jārūpējas par tiem cilvēkiem, kurus jaunie nama īpašnieki izliek no dzīvokļiem un netiek ierādīta jauna, līdzvērtīga dzīvojamā platība. Pašvaldībai ir jābūvē augstas kvalitātes jauni īres nami, kurus uz ilgtermiņa nomaksu jādod primāri tiem, kas ir augsta līmeņa speciālisti un vēlas ar ģimeni pārcelties uz Rīgu, lai strādātu. Īres namiem jābūt pieklājīga, oriģināla un moderna izskata, nevis kā cūku kūtīm, kur visi aizgaldi vienādi. Tie nav sociālie nami, tie ir nami, kuri būvēti ar sociālu atbildību. Nākotnē šiem namiem jāiekļaujas kopējā mājokļa tirgū, tādēļ tiem ir jābūt līdzvērtīgiem mājokļu konkurencē.
IZGLĪTĪBA, INTEREŠU IZGLITĪBA
Izglītība ir mazas nācijas pastāvēšanas pamatvērtība un tai ir eksistenciāla nozīme. Cilvēkiem Latvijā ir jāaug līdzi pasaules jaunākajām tendencēm un pat tās jāapsteidz ieviešanā, lai mēs būtu kā paraugs citiem, nevis kā izkalpotāji citu idejām. Mums ir jābūt gudrākiem, bet tas nozīmē izglītotākiem. Jāveicina droša un skaista, bērniem draudzīga un vecākiem saudzīga skolu (arī bērnudārzu) vide. Tas nozīmē, ka nokļūšanai uz skolu un ārpusklases nodarbībām ir jābūt ērtai un drošai. Atsākoties skolas laikam, atsākās automašīnu sastrēgumi, tādēļ jārada drošs ceļš uz katru skolu. Kvalitatīvas, platas, ērtas ietves, samazināts autotransporta ātrums izglītības iestāžu tuvumā, velo infrastruktūra ir apstākļi, kas veicina autotransporta lietotājiem izvēlēties ērtākus ceļus, nevis gar skolu. Tas veicinās cilvēkus kļūt veselīgākiem, vairāk pārvietoties ar kājām, velosipēdiem un sabiedrisko transportu.
Otrs nosacījums ir izveidot drošas velosipēdu novietnes Rīgā pie katras izglītības iestādes. Bērnu dārzos ir sevišķi svarīgi radīt apstākļus, lai būtu iespējams atstāt zem jumta bērnu ratus, skrejriteņus, ragavas, velo piekabes, bērnu sēdeklīšus un velosipēdus gan pieaugušajiem, gan bērniem.
Kustoties (ejot kājām, braucot ar velo, skrituļslidām, skrejriteni u.c.) smadzenes saņem krietni vairāk skābekļa un tas savukārt veicina domāšana, uzlabojas sekmes mācībās un veidojas pozitīvas emocijas attiecībā pret sevi un citiem. Diemžēl 23% Latvijas skolēnu ir liekais svars un vislabāk ar to cīnīties jau no mazotnes, pieradinot bērnus būt veselīgiem ikdienā, nevis kampaņveidīgi un ar diētām – bērniem ir jāiet, jābrauc uz skolu ar velosipēdiem, skrituļdēļiem, skrituļslidām un citos kustīgos veidos, nevis jāveicina to mazkustīgums. Pētījumi rāda, ka bērni, kuri dodas paši uz skolu, ir možāki un pirmajās stundās labāk spēj uzņemt jauno mācību vielu, ir sekmīgāki un mazāk slimo, nekā tie bērni, kas brauc uz skolu ar sabiedrisko transportu, vai kurus ved ar automašīnu.
Daudzi vecāki sūdzas, kas bērniem ir smagas skolas somas. Par šo problēmu nesūdzas tie vecāki, kuru bērni brauc uz skolu ar velosipēdu un mantas ved velo somā uz bagāžnieka.
Skolā bērniem ir jābūt iespējai lietot uzturā Latvijas laukos bioloģiski audzētu pārtiku. Ēdienreizēm jābūt tikai no bioloģisko zemnieku saimniecību saražotās produkcijas. Tas ir ne tikai veselības jautājums, bet arī atbalsts vietējiem ražotājiem, vietējiem pārvadātājiem, vietējām ģimenēm. Tas ir veids kā zaļā domāšana mijas ar zemnieku vajadzībām. Neveselīgu ēšanas paradumu rezultātā bērniem arvien vairāk tiek konstatēta saslimšana ar cukura diabētu.
Visām Rīgas izglītības iestādēm jābūt energoefektīvām – siltinātām, ar energoefektīvu apgaismojumu iekštelpās un apkārtējā teritorijā, kvalitatīvu apkures sistēmu un vienlaicīgi labu ventilāciju.
Visām Rīgas skolām jāiesaistās ekoskolu tīklā. Tas mainīs nākamo paaudžu apziņu un Latvijas attīstību ilgtspējīgas attīstības virzienā.
Izglītības iestāžu teritorijās ir jābūt bērnu satiksmes drošības laukumiem, lai bērni laikus apgūst satiksmes drošību, lai tiem ir iespēja jau ceturtajā klasē, kas ir 10 gadu vecumā, nokārtot ceļu satiksmes noteikumu testu un būt pietiekami patstāvīgiem uz ceļa. Šiem laukiem jābūt publiski pieejamiem, lai tos varētu izmantot tie skolēni, tie bērndārznieki, kuriem tādu laukumu skolā nav. Visiem Rīgas skolēniem jābūt labām Ceļu satiksmes noteikumu zināšanām.
Pašvaldībai ir jāsadarbojas ar uzņēmējiem un atbalstītājiem, lai izglītības iestāžu teritorijās būtu dažādi aktīvās atpūtas pavadīšanas laukumi ar labu infrastruktūru un aprīkojumu – skrejriteņi, bumbas un citas atrakcijas, lai bērniem ir radoši un interesanti izklaides veidi, nevis identiski bērnu laukumi kādi ir publiski pieejamos parkos. Taču bērnu atrakciju laukumiem jābūt drošiem, sertificētiem un ar termiņā paredzētu ražotāja uzturēšanu. Taču nevajag pārspīlēt ar zili, dzeltenie, sarkaniem un bezgaumīgiem plastmasas veidojumiem. Bērna radošumu veicina iespēja darboties, iesaistīties, nevis skatīties no malas.
Bērnu nodarbībām maksimāli jābūt dabā un fiziski aktīvā veidā. Bērniem ir jāskrien, jādauzās, nevis jāsasienas vienā virvē kā kara gūstekņiem un lēnām, nesarunājoties savā starpā jānovelk laiks, līdz atsākas darbs telpās.
Nedrīkst būt “labās” un “sliktās” skolas, tāpat kā labie un sliktie skolu bērni – visas skolas ir vienlīdz izcilas. Nenoliedzami liela loma šajā ir padagogiem, taču primāri jārada apstākļi, ka skolas un bērnudārza tuvumā dzīvojošajiem bērniem ir priekšroka, nevis tiem, kas ved bērnus no citas pašvaldības. Citu pierīgas pašvaldību vājas plānošanas rezultātā iedzīvotāju skaits straujāk aug, nekā izglītības iestāžu skaits spēj augt līdzi. Tādēļ nav jācieš Rīgas bērniem un viņu vecākiem. Rezultātā bērns netiek dzīvesvietā tuvākajā mācību iestādē, bet vecāki ir spiesti vest bērnu lielu attālumu. Tas uzreiz rada satiksmes problēmas, avārijas, piesārņojumu, dīkstāves un krītas darba ražīgums, jo lielu daļu laika vecāki pavada vedot bērnu no mājām uz skolu, no skolas uz pulciņiem, nodarbībām, treniņiem, no treniņiem uz mājām utt. Vecāki rezultātā strādā par šoferi savam bērnam. Tā nenotiktu, jab vienkāršāk notiktu, ja mācību iestāde ir kājām, vai velosipēdu braucamā attālumā. Arī ar satiksmes organizācijas palīdzību var panākt, ka skola ir ērtāk piekļūstama ar kājām, sporta inventāru, sabiedrisko transportu, nekā piebraukt pie durvīm ar mašīnu no pierīgas. Priekšrocību radīšana vietējās apkaimes bērniem ir pirmais ceļš uz rindu izskaušanu bērnudārzos un skolās.
ĀRPUSKLAŠU IZGLĪTĪBA
Bērnam ir svarīgi pilnveidoties ne tikai izglītības iestādē, bet arī papildus nodarboties ar izzinošām un personību pilnveidojošām nodarbēm intelektuālā, garīgā un fiziskā jomā. Tādēļ ir jārada apstākļi, ka ikvienam bērnam ir iespēja apmeklēt dažādus pulciņus un nodarbes. Pašvaldībai ir jāveicina dialogs ar izglītības iestāžu darbiniekiem, lai tie, kopā ar vecākiem, palīdz izzināt bērna vēlmes un spējas un kopīgi censties rast labākos risinājumus jaunas personības veidošanā. Mūsu pienākums ir palīdzēt bērnam saprast viņa stiprās puses un izvēlēties nākotnes nodarbošanos.
Bērna izziņu var paplašināt dažādas praktiskas lietas – pašvaldības un privāto uzņēmumu apmeklējumi, „Ēnu dienas” un cita veida ierosmes, kas palīdz izzināt un izvēlēties nākotnes profesiju. Interešu izglītībai ir jābūt ļoti plašai, tādēļ jācenšas atbalstīt visdažādākās ieceres, kuras piedāvā biedrības un aktīvisti, brīvprātīgie, kuri gatavi interesantā veidā nodarboties ar bērniem – taisot pulciņus, ejot uz izglītības iestādēm un stāstot. Skolām ir jāveicina bērnu aktivitātes dabā – pārgājieni ar tūrisma elementiem, orientēšanās un vecākās klasēs arī slēpošana, velo braucieniem, laivu braucieniem un dabas tūrisma elementiem. Taču šādi pasākumi jāorganizē tā, lai nediskriminētu tos bērnus, kuriem nav finansiāla iespēja iegādāties vai iznomāt inventāru, vai samaksāt naudu par ekskursiju. Pašvaldībai šādi bērni ir jāatbalsta. Bērniem jāmācās uzturēties dabā, nebaidīties no kukaiņiem, slapjuma, nakšņošanas teltī un jāatīsta spēja būt patstāvīgam. Tas veido personību un izpratni par dabas nozīmi. Tas saliedē kolektīvu. Bērniem ir jāveicina iesaiste mazpulkos un jaunsardzē, jo tur gūtās zināšanas paplašina redzesloku, veicina bērnos patriotismu un izpratni par valstiskumu.
No 2024. gada visās Rīgas skolās vajadzētu pasniegt Valsts aizsardzības mācību. Taču Aizsardzības mācība nedrīkst būt uz citu priekšmetu rēķina. Aizsardzības mācības. Valsts Aizsardzības mācības pamatā ir valstiskā āudzināšana, dzīves skola, fiziskā sagatavotība. Jaunieši iegūst līderisma prasmes, paplašina redzesloku tehnoloģijās, vēsturē, saskarsmes kultūrā, pirmajā palīdībā un veicina saliedētību. Militārais bloks ir tikai viena sadaļa, kas arī nav mazsvarīga, jo kaut
vai pieaugot terorisma draudiem, pandēmijām, dabas un rūpnieciskām katastrofām, jauniešiem ir jābūt izpratnei par to, ko darīt krīzes situācijās.
Ne tālāk kā vidēji 3 kilometru rādiusā no mājām ir jābūt pieejamai Jaunsardzei.
Viena no problēmām ārpusklašu izglītībā ir pulciņu un nodarbību sasniedzamībā. Vecāki daudz tērē laiku ceļā, lai bērnu vestu no izglītības iestādes uz nodarbībām. Vecāko klašu skolēniem ir jārada tik droši apstākļi, lai tie paši varētu nokļūt uz pulciņiem. Tas nozīmē, ka ir jābūt drošai pilsētvidei.
Rīgā jāuzbūvē moderns zinātnes parks, kas pulcētu bērnus, pusaudžus un pieaugušos no visas pasaules. Tas būtu objekts ar praktiskiem un apmeklētājiem pieejamiem visdažādākajiem eksperimentiem, atraktīviem, izziņu veicinošiem elementiem. Šāds objekts radīs interesi vietējos jauniešos un piesaistīs tūkstošiem cilvēku no visas pasaules, kam Rīga paliks atmiņā kā radošu, intelektuālu un uz zinātni balstītu iedzīvotāju pilsēta.
SATIKSME
Rīgā ir 1187 km ceļu, bet 257km no šiem ceļiem nav asfaltēti. Tas nav galvaspilsētas cienīgi! Smilšu ceļi jau pāris simtgades turpina radīt putekļus, rada netīrīgu un nepatīkamu vidi rīdziniekiem – netīras ēkas, pagalmi, nav iespējams turēt atvērtus logus un vēdināt telpas, apavi, apģērbs, automašīnas kļūst netīras, ceļus slapjā laikā izdangā, tie kļūst bedraini – Rīga turpina kļūt netīrāka. Rīgā beidzamajā desmitgadē ir uzbūvētas ap 120km jaunas ielas, taču ap 60 tūkstošiem cilvēku ir Rīgu pametuši. Kārtīgs saimnieks salabo veco, noasfaltē brūkošo un tad ķeras būvēt jaunu. Cilvēki neizvēlas braukt pa sliktu ceļu, bet labāk stāv sastrēgumā. Sakārtojot vecās, bedrainās, neasfaltētās, ielas, būtu iespējams palielināt labas kvalitātes ceļus par 200 km. Veco ceļu sakārtošana (asfaltēšana, bruģēšana) nedrīkst nākotnē radīt bīstamāku un nekvalitatīvāku dzīves telpu šo ielu apkārtnē dzīvojošajiem. Jaunam ceļam jāuzlabo, nevis jāpasliktina apstākļi apkārtnes cilvēkiem. Tādēļ mazās ielas jāveido atbilstoši labākajai praksei kāda ir dzīvojamās zonās.
Latvijas un Rīgas ceļus ļoti bojā smagā tehnika, tādēļ pie iebrauktuvēm ostas termināļos un citviet ir nepieciešams izvietot svarus, kuri automātiski nosver mašīnas, nekavējot citu automašīnu un sabiedriskā transporta satiksmi. Jāizskauž kravas autotransporta satiksmes cauri teritorijām, kur abpus ir savrupmāju apbūves dzīvojamā zona. Kravas transportam jāorganizē apkārtceļi, nevis cauri teritorijām, kur cilvēki dzīvo, atpūšas. Sevišķi jāņem vērā satiksmes organizācija, kur pierīgas pašvaldību uzņēmumi izmanto Rīgas mazo ceļu infrastruktūru, kura nav paredzēta lielām slodzēm.
Attēls: Mobilitātes prioritātes Rīgā. (Balstoties uz pārvietošanās veidu ietekmi uz drošību, mobilitāti, veselību, vidi, ekonomiku, izglītību, kultūru u.c. nozaru vajadzību prioritātēm).
Pilsētā jānosaka skaidri un nepārprotami mobilitātes prioritātes. Tās ir jāzin ikvienam. Cilvēks ir gatavs spēlēt pēc noteikumiem, ja tikai noteikumi ir skaidri definēti un spēles gaitā netiek mainīti. Mobilitātes prioritātes ir būtiskas gan tiem, kas pārvietojas ikdienā uz darbu, kas darba darīšanās, preču piegādātājiem, būvju attīstītājiem un uzņēmējiem. Cilvēkiem ir jāsaprot, ka vietā, kuru viņš vēlas iegādāties un veikt uzņēmējdarbību turpmāk būs citāda satiksmes organizācija balstoties uz mobilitātes piramīdu. Ceļu projektētājiem ir jāsprot, kas ir prioritārs un kā jāprojektē publiskās un privātās telpas infrastruktūra.
Rīgā katru dienu iebrauc ap 130’000 automašīnu. Kopā ar Rīgā dzīvojošajiem autovadītājiem tiek radīti sastrēgumi, to rezultātā dīkstāve un zaudējumi ekonomikai, piesārņojums, avārijas, ceļu bojāšana u.c. nelaimes. Rīgas pašvaldībai ir jāiesaistās šo negatīvo procesu vadīšanā un neitralizēšanā.
95% no Rīgas apkaimju iedzīvotājiem uzskata, ka vislielākās bailes ikdienā cilvēkiem rada satiksme, nevis kriminogēnā situācija. Cilvēkiem ir bailes iziet no mājas. Cilvēki drudžaini vaktē savus bērnus, lai tiem neuzbrauktu kāds ar automašīnu, skrejriteni vai velosipēdu. Cilvēkiem Rīgas ielās jājūtas tikpat droši kā mājās, jo tikai tad viņi uztvers pilsētu kā savu. Ja pilsētu veidos mašīnām, tad pilsētā dzīvos mašīnas. Ja pilsētu veidosim cilvēkiem, tad tajā dzīvos cilvēki. Pilsētas varai ir jāmīl cilvēki, nevis transports.
Gājējiem jājūtas kā karaļiem uz ietvēm un nekāds transports, sastatnes, remonti, preču piegāde, komunikācijas, to kustību nedrīkst aizkavēt vai traucēt.
Ja notiek remonts uz ceļa, tad primāri jānodrošina apstākļi mazāk aizsargātajiem satiksmes dalībniekiem un sabiedriskajam transportam, bet tikai pēc tam transportam, kas aizņem daudz vietas un pārvadā maz cilvēku. Šauros un ierobežotos apstākļos ir neloģiski radīt prioritāti tādam pārvietošanās veidam, kas ir maz efektīvs. Piemēram, ar vieglo automašīnu stundas laikā maksimāli var trsnportēt ap 2000 cilvēku. Ar autobusu 9000, ar velosipēdu 13000, ar kājām 19000, bet ar sliežu transportu ap 22000. Nevienā citā dzīves jomā cilvēki nerīkojas tik neracionāli kā ceļu satiksmē – radot prioritāti, ieguldot vislielākos līdzekļus vismāzāk efektīvam procesam.
Ir jāsamazina vieglo automašīnu atrašanās pilsētas centrālajā daļā, iekšpus dzelzceļa lokam(Rīgas kodols). Lai to panāktu, ir jārada cilvēkiem ar automašīnām cita veida alternatīvas – stāvparki, ērts sabiedriskais transports, ērta iešana kājām, ērta velo infrastruktūra. Visās ielās, kur ir sabiedriskais transports, ir jādomā par ātrāku sabiedriskā transporta pārvietošanos – sabiedriskā transporta joslas, tehnoloģijas, kas nodrošina zaļo gaismu krustojumos sabiedriskajam transportam, bonusi tiem, kas noliek mašīnu stāvparkos un pārsēžas uz sabiedrisko transportu vai velosipēdu. Jāveicina iekšdedzes autobusu pāriešanu uz ūdeņraža transportu. Daļā centra ir jāizveido klimata ietkemes brīvā zona. Kā pareizais piemērs būtu Ministru kabineta apkārtne, Brīvības iela. Tādejādi ir jārāda piemērs uz ko valsts un Rīga tiecas. Citādi valsts Enerģētikas un Klimata plāns ir tikai tukši vārdi. Ir jādara!
Jāpanāk, ka atļautais braukšanas ātrums dzelzceļa loka iekšpusē ir 30km/h. (Patlaban faktiski vidējais ātrums Rīgas centrā ir 17 km/h). Liela daļa iedegoties zaļajai gaismai ieskrienas līdz 60-70 km/h un jau nākamajā krustojumā stāv. Šāda braukšana rada bīstamību, stresu, putekļus, veicina gaisa piesārņojumu. Aktīva, agresīva, trokšņaina satiksme degradē pilsētvidi, atbaida cilvēkus un jebkādu uzņēmējdarbību. Pilsētas centrs kļūst nošņurcis, netīrs, noplucis un cilvēki no tā vairās. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem kādēļ 30% mājokļu centrā ir tukši. Samazinot vidējo ātrumu centrā autotransportam, ir iespējams labāk integrēt dažādus mikromobilitātes elementus, kas spēj nodrošināt daudzkārt lielāku iespējas pārvietot cilvēkus. Visās ielās, kur nav ietves, atļautais braukšanas ātrums nekavējoties jāsamazina līdz 30km/h, jeb jāpārveido par labiekārtotām dzīvojamām zonām, ja tas atbilst konkrētajā vietā videi. Prioritātei jābūt neaizsargātam cilvēkam, nevis kādam, kas cilvēku var apdraudēt. Apdraudētāji jānomierina vai pat jāizolē.
Sabiedriskā transporta pieturām jābūt aprīkotām ar elektronisku tablo, kurā var redzēt sabiedriskā transporta pienākšanas laiku, kas ir pēc reālās situācijas, nevis tikai pēc kustības ieplānotā grafika.
Sabiedriskā transporta pieturām jābūt aprīkotām ar elektronisku tablo, kurā var redzēt sabiedriskā transporta pienākšanas laiku, kas ir pēc reālās situācijas, nevis tikai pēc kustības ieplānotā grafika. Pieturvietās jābūt nojumēm, kur patverties no lietus. Vietās, kur gar pieturām iet veloinfrastruktūra, pieturu sienām ir jābūt caurspidīgām, tādejādi tas nodrošina labāku redzamību gājējiem un riteņbraucējiem un ir iespēja laikus izvairīties no negadījuma. Pieturās visām atkritumu urnām jābūt tādām, kurās nevar ielikt pilnu maisu ar atkritumiem, bet atverei jābūt tik mazai, lai var ielikt ne lielākus atkritumus kā pudeli, ābolu, pretējā gadījumā pieturās esošās atkritumu urnas daudz izmanto no mājām nesto sadzīves atkritumu izmešanai. Katram īpašumam ir jābūt līgumam par atkritumu apsaimniekošanu, lai izvairītos no atkritumu mešanas patiltēs, krūmos, pieturās un mežos.
Sabiedriskā transporta dotēšanai no pašvaldības vai valsts puses ir jābūt samērīgai, lai tā uzturēšana nekrājas kā saistības nākamajām paaudzēm. Atbalsta sistēmai pasažieru pārvadājumiem jābūt pamatotiem ar ekonomiskiem un vides aizsardzības kritērijiem – transports ar mazāku piesārņojumu atbalstāms vairāk. Likumsakarīgi, ka mazāk piesārņojošs transports ir arī modernāks un kvalitatīvāks, un tādejādi lietotājam tīkamāks. Tādā veidā var panākt sabiedriskā transporta kvalitātes celšanu un pasažieru pieplūdumu. Jāatceras, ka sabiedriskais transports ir lielisks instruments, kas veido satiksmes un pilsētas ikdienas “asinsriti”. Ja sastrēgumu laikā veicina bezmaksas braukšanu ar sabiedrisko transportu tām iedzīvotāju grupām, kurām nav jādodas uz darbu, tad tiek tikai palielināti sastrēgumi un darbaļaudis, kuri pirms darba vēl vēlas ieskriet pie kurpnieka, ārsta, vai kosmetologa, ir spiesti gaidīt rindā, kuru veido tie, kas nestrādā, bet kam no rītiem nenāk miegs. Ar biļešu tarifu var regulēt cilvēku plūsmas. Mans viedoklis ir, ka lētāk var būt tikai pa dienas vidu un visu nakti. Pie kam, jāveido biļešu sistēma, kura balstīta uz vienu maršrutu, nevis vienu braucienu ar vienu transportu. Kā arī, var ieviest sistēmu, kur pirmās 2-3 pieturas ir par maksu, bet atsevišķām sabiedrības grupām, kam pienākas atlaides, nākamās ir lētāk. Tādejādi neveicina aptaukošanos un apstākļus, ka 350 metrus cilvēks brauc bez maksas sabiedriskajā transportā, bet iet kājām, lai būtu veselāks. Ir paradokss, ka vairākās pilsētās, kur ieviets bezmaksas sabiedriskais transports, tur automašīnu skaits nesamazinās, jo sabiedriskajā transportā sāk braukt bezpajumtnieki, transports smird, ir nepatīkams un tādejādi liela daļa cilvēku to neizvēlas. Taču no pašvaldības puses veidojas attieksme, ka tā jau transportu dod bez maksas un Tu vēl neapmierināts? Tādēļ arī sabiedriskā transporta parks sāk stagnēt, kļūst vecs, nepievilcīgs. Lai tas tāds nebūtu, ir nepieciešamas ļoti lielas un regulāras investīcijas, taču daudz lētāk panākt to, lai nebrauc ar mašīnām, ir ar daudz dažādiem citiem ilgtspējīgiem risinājumiem uzlabojot pilsētvidi un infrastruktūru citiem pārvietošanās veidiem, nevis “uzlikt kā narkomānam uz adatas” pašvaldības budžetu.
Rīgā būtiskai lomai ir jābūt pasažieru vilcienam, tādēļ jāveicina pasažiera vilciena pieturu ērta sasaiste ar pārējiem transportlīdzekļiem – kvalitatīva, ērta gājēju infrastruktūra stacijās, ap stacijām, nokļūšana līdz peronam un vilcienā. Peroni un staciju vide jāorganizē tā, lai var pie vilciena durvīm piebraukt ātrā palīdzība. Ja varēs piebraukt ātrā palīdzība, tad varēs piebraukt arī citi avārijas dienesti, uzkopšanas dienesti, invalīdi un ar bērnu ratiem. Taču krīzes situācijās arī drošības spēkiem būs iespēja ērti piekļūt.
Jānodrošina labas piebraukšanas iespējas ar automašīnu pie perifērijas stacijām, iespēja staciju tuvumā atstāt autotransportu uz ilgāku laiku (uz dienu). Tas veicina to, ka ar mašīnām nebrauc pilsētā. Pilsētas teritorijā esošos sliežu ceļus jāizmanto regulārai satiksmei ar mazizmēra vilcieniņiem, jeb shuttle. Piemēram, Bolderāja – Centrs varētu regulāri kursēt pa esošajām sliedēm viena vagona vilciens. Tāpat arī no citām pierīgas stacijām (Lidosta, Garkalne, Ikšķile, Vecāķi u.c.), kurās būtu izveidota Park&Ride sistēma. “Netīrās kurpes ir jāatstāj ārpusē”.
Jābūt iespējai ērti piebraukt ar velosipēdu līdz stacijai un to droši atstāt. Vairākās valstīs tieši pasažieru vilciens ir tas, kas uzstāda velosipēdu novietnes pie stacijām, jo tādejādi palielina klientu loku, kuri tiek uz vilcienu. Ja ar kājām, tie ir maksimāli pāris kilometri, ko cilvēks ir gatavs iet, tad ar velosipēdu tie ir ap 5km. Tādejādi var pat divkāršot, trīskāršot potenciālo klientu skaitu. Katrs, kas brauc ar vilcienu, vai velosipēdu ir vismaz viena mašīna sastrēgumā mazāk.
Ir stingri jāpievērš uzmanība satiksmes organizācijai ēku vai ceļu remonta laikā. Nav pieļaujams, ka ietves ir slēgtas un cilvēkiem jāpārvietojas pa nenorobežotu brauktuvi, vai darbi uz veloceļa liek gājējiem un riteņbraucējiem pārkāpt satiksmes noteikumus. Satiksmes organizācija remonta darbu laikā nedrīkst pasliktināt apstākļus vecākiem cilvēkiem, mammām ar bērnu ratiņiem vai invalīdiem. Jānovāc no ietvēm šķēršļi, kas traucē ērtu pārvietošanos – neloģiski izvietotas ceļa zīmes, stabi un citi traucēkļi. Jau vairākus gadus Satiksmes ministrija muļļājas uzlabot Ministru kabineta noteikumus par Darba vietu aprīkojumu uz ceļiem, kas daudz konkrētāk noteiktu kādiem principiem jābūt ievērotiem remonta laikā publiskajā telpā.
Jāseko ārvalstu labākajam piemēram, ka ceļa zīmes neizvieto ietves vidū, bet tuvāk ēkai un uz izvirzītas konsoles, tādejādi paplašinot izmantojamo publisko telpu. Pie kam, jāizrevidē ceļa zīmju izmēri atkarībā no atrašanās vietas. Ceļa zīmju standartā vairumam ceļa zīmju ir noteikts izmērs. Nav nepieciešams likt liela izmēra zīmi, kur ceļa apstākļi ir tādi, kas braukšanas ātrumu samazina (šaura telpa, ātruma ierobežojumi utml.). Lielā izmēra cela zīmes ir dārgākas, uz viena staba nevar salikt vairākas lielas zīmes, tādēļ nepieciešami vairāki stabi. Rezultātā dārgi, neērti, piesārņojoši un vizuāli neglīti.
Stingri jāseko pilsētas attīstības plānos noteiktajām prioritātēm – ietve iešanai, brauktuve braukšanai un stāvvieta stāvēšanai. Transportam jāatrodas uz brauktuves, nevis uz ietvēm. Pie kam, ja stāvoš transports uz brauktuves traucē braukšanu, tad transports jāaizvāc. Katram savs transports vairumam nav pirmā dzīves nepieciešamība. Tā ir iespēja, bet tas ne vienmēr ir risinājums. Tadēļ privātās lietas citu (sabiedrības) rēķinā nevajag iekļaut. Gājējs pilsētā ir prioritāte, pēc tam riteņbraucēji, sabiedriskajai transports un tikai tad cita veida vieglie pasažieru transporti. Velosipēdistus no ietvēm ir jānovāc, radot drošus apstākļus braukšanai pa veloinfrastruktūru.
Kādēļ Ceļu satiksmes noteikumos ir radusies norma, ka novietot transportlīdzekli nav atļauts tuvāk kā 5 metrus no krustojuma? Tādēļ, ka stāvoši transportlīdzekļi aizsedz, ierobežo redzmību citiem satiksmes dalībniekiem, tādēļ rada bīstamu situāciju. Krustojumam tuvu stāvoša automašīna traucē izgriezties lielākiem transportlīdzekļiem – autobusiem, trolejbusiem u.c. Kā arī, krustojumā stāvošas mašīnas bieži atrodas priekšā ietvēm, tādēļ traucē pārvietoties gājējiem, invalīdiem. Tādeļ krustojumiem tuvākā stāvvieta jāizmanto tādam transportam, kas maz aizņem vietas un neaizsedz skatu – velotransportam, skrejriteņiem, mopēdiem un motocikliem. Nākamā vieta jāparedz invalīdiem. Tā kā invalīdu nav vienmēr tik daudz, ka visas invalīdu stāvvietas būtu pilnas, ārkārtas situācijās tā vieta var kalpot ātrās palīdzības novietošanai, vai avārijā sasistas mašīnas malā novilkšanai. Un nākamā vieta jāatstāj piegādes transportam. Tas atrisinās situāciju, ka piegādes transports stāv uz veloceļiem, ietvēm, nosprosto krustojumus, vai traucē pārvietoties visiem citiem satiksmes dalībniekiem. Nākamā vieta aiz piegādes transporta rezervēta elektroautomašīnām. Visas pārējās vietas var būt kā līdz šim – stāvvieta ikvienam. Tiesa, katrā krustojumā ir jāvērtē, jāanalizē situācija individuāli, jo var atšķirties nepieciešamais stāvvietu skaits. Īsumā stāvvietu politikai jāizsktās šādi: Mikromobiliātes rīki/ Invalīdi/ Piegāde/ Elektroauto/ Pārējie.
Tuvākajā laikā pilsētas centrālajā daļā jāizveido elektrotransporta ātrās un lēnās uzlādes stacijas. Tas pilsētas centrā vairāk motivēs atrasties ar videi draudzīgāku transportu, kurš palēnām izkonkurētu cilvēkiem un videi nedraudzīgāko.
Rīgas pašvaldībai turpmāk savām vajadzībām ir jāiegādājas tikai elektrotransports vai velosipēdi, cik vien tas ir tehnoloģiski un funkcionāli atbilstoši. Līdz 2025. gadam jānomaina viss vieglo iekšdedzes mašīnu dzinēju parks. Pašvaldības darbiniekiem ir jārāda priekšzīme, kas veicinās lielāku izpratni par pareizas infrastruktūras radīšanu elektrotransportam un velotransportam.
Vecrīgā un visā Rīgā ir jāatļauj retro auto (antīkais automobilis ar oficiālu statusu) stāvēšana ikvienā maksas stāvvietā. Latvijā ir nepilni simts šādu spēkratu. Neizslēdzu iespēju, ka ir jārada pretīmnākoši nosacījumi ultra moderniem, videi draudzīgiem transportlīdzekļiem, taču jāspēj precīzi nodefinēt kritēriji. Ar tiem ir jālepojas, tie piesaista gan vietējo, gan ārvalstnieku uzmanību. Ko tūrists un vietējas labāk vēlas apskatīt, aplūkot – 5 gadus vecu Porsche vai 70 gadus vecu BMW? Ultra modernu, unikālu ūdenraža auto, vai 1 gadus vecu konveijera ikdienas Opel? Unikalitāte ir tā, kas saista cilvēkus.
Rīgai jārealizē Velotransporta attīstības koncepcija un jāuzsāk darbs pie jaunas koncepcijas, uzstādot jaunus, daudz ambiciozākus mērķus. Rīgai ir jābūt labākajai pilsētai Ziemeļaustrumeiropā velo infrastruktūras ziņā. Galvaspilsēta nedrīkst atļauties apzināti radīt ceļu infrastruktūras brāķus! Jārada izcila velo infrastruktūra, tāpēc projektēšanā jāpiesaista tādi profesionāļi, kuriem ir pieredze Nīderlandē un Dānijā, kas ir labākās valstis pasaulē šajā jomā.
Jāizveido kvalitatīvas velosipēdu novietnes pie Dzelzceļa stacijām, autoostas un citiem satiksmes mezgliem, sevišķi sasaistot ar stāvparkiem. Statistika rāda, ka mēneša laikā Pasažieru vilcienā tiek pārvadāti pat 26000 velosipēdu, kas nozīmē, ka šie visi ir potenciālie novietņu lietotāji. Patlaban Centrālajā stacijā ir statīvs 10 velosipēdiem. Tur jābūt drošai velosipēdu novietnei zem jumta, kurā ir iespēja atstāt vairākus tūkstošus velosipēdu. Ne jau pirmajā gadā tas ir jārada, bet jāparedz iespēja paplašināt atbilstoši pieprasījumam.
Kvalitatīvas un drošas velosipēdu novietnes spētu piesaistīt daudz vairāk vilciena pasažierus, tādejādi atslogojot ceļu satiksmi.
Velosipēdu novietnes ir nepieciešamas sevišķi pilsētas centrālajā daļā, kur ir daudz biroju, veikalu un ēstuvju. Jau šobrīd esošās velosipēdu novietnes daudzviet ir pārpildītas un velosipēdi tiek slēgti pie kokiem, stabiem, nesti kāpņutelpās un iekštelpās. Tas rada nekārtīgu izskatu, rada neērtības cilvēkiem un bojā īpašums. Velosipēdu novietnēm jābūt izvietotām tā, lai tās netraucē pārvietošanos gājējiem. Iekšpagalmos, jāizveido segti un slēgti velosipēdu stāvparki, kuros velosipēdus, bērnu ratus, ragavas un citu inventāru būtu iespējams droši atstāt pa nakti.
Pilsētai ir jāatbalsta publiskā velo noma, kura būtu katrā lielākā transporta mezglā un katrā apkaimē būtu vairāki velosipēdu nomas punkti. Publiskā velo noma ir tas pats, kas publiskais transports. Tas samazina sastrēgumus un spēj pārvietot daudz lielāku cilvēku daudzumu nekā tas iespējams ar automašīnām, autobusiem. Tādēļ publiskā velo noma nav jāuztver kā bizness, bet gan kā veselības un mobilitātes veicināšanas instruments, kas ir vairākuma sabiedrības interesēs. Tieši tādai pat pieejai jābūt attiecībā uz elektriskajiem skrejriteņiem.
Rīgā jāveic esošās velo infrastruktūras audits, izvērtējot tās atbilstību Ceļu satiksmes likumam, Ceļu satiksmes noteikumiem un valsts standartiem. Lietderīgi un atbilstoši normām, un labākajai pasaules praksei izmantojamā velo infrastruktūra ir, iespējams, tikai daži kilometri. Tādēļ nekavējoties ir jāveic esošā velo būvju pārbūve atbilstoši normām. Ir ļoti daudzi risinājumi, kas ir bīstami, nekalpo lietotāja vajadzībām un interesēm, bet ir ķeksītim.
Pārsvarā visas vienvirziena ielas vēsturiski tika projektētas divvirzienu zirgu un vēlāk automašīnu plūsmai. Taču, palielinoties automašīnu skaitam un izveidojot stāvvietas uz brauktuves vai ietves, ielas ir pārveidotas par vienvirziena ielām. Tas nozīmē, ka ielas platums ir pietiekams, lai apmainītos divi pretimbraucoši transporti, sevišķi, ja viens no tiem ir šaurs, piemēram, mopēds, motocikls, velosipēds, skrejritenis. Tādēļ gandrīz visās Rīgas vienvirziena ielās ir iespējams izveidot infrastruktūru mikromobilitātes transportam pretējā virzienā autotransporta braukšanas plūsmai. Tas palielina cilvēku mobilitāti un veicina ātrāku nokļūšanu galamērķī. Laiks ir nauda.
Motocikli ir viens no mobilitāti veicinošiem transportiem. Tiesa, motociklistiem, atšķirībā no riteņbraucējiem ir daudz izteiktāka sezonalitāte, taču pārējā laikā, nenoliedzami, motocikls ir mobilāks pārvietošanās veids, nekā autotransports. Arī no apstāšanās, stāvēšanas viedokļa tas aizņem mazāk vietas. Jāizvērtē iespēja daudzas Rīgas ielas apskatīt no motobraucēju viedokļa, ļaujot braukt ar motocikliem tur, kur tas nav ļauts automašīnām, tādejādi paplašinot lietderīgi izmantojamo ceļu tīklu ar cita veida transportlīdzekļiem. Vasaras mēnešos Rīgā ierodas daudz moto ceļotāju no ārvalstīm, taču Rīgā absolūti nav izstrādāta pretimnākoša attieksme moto tūristiem. Vecrīgā ir jāatrod vieta, kur legāli un bez maksas var novietot lielu skaitu tūristu motociklu, kuri iebraukuši apskatīt Vecpilsētu. Tas neprasa līdzekļus, bet rada attieksmi, papildina vietējo uzņēmēju ieņēmumus.
Rīgas centra dzelzceļa lokā un uz titiem, pārvadiem ir jāizvieto videokameras, kuras spēj atpazīt automašīnas numurus un noteikt, atšķirt transportlīdzekļus. Tas nepieciešams satiksmes plūsmu mērījumiem un uzskaitei, satiksmes drošības kontrolei, kā arī ļautu labāk kontrolēt zagto mašīnu pārvietošanos un spētu fiksēt citus pārkāpumus. Jāatsakās no dažādām maksāšanas kartēm, čipiem, biļetēm un citām lietām, bet jāpāriet uz vienkāršu, ērtu maksāšanu, kas piesaistīta automašīnas numuram. Jau šobrīd to veiksmīgi nodrošina Mobilly aplikācija telefonā, taču ir arī citas iespējas. Šo pakalpojumu var uzlabot numura nolasot ar kameras palīdzību, tādejādi automātiski varētu maksāt arī par dažādu īpašnieku teritorijām (iebraukšanas maksa dažādās pilsētas teritorijās, slimnīcu teritorijās, privātajos stāvlaukumos, lielveikalu teritorijās vai jebkur citur). Nav jāsarežģi cilvēkiem dzīve, jo liela daļa lietu un procesu var notikt automātiskā režīmā.
Vecrīgā vairāk jārada ērti apstākļi tūristiem. Piegādes transports un atkritumu izvešanas transportam Vecrīgā jābūt atbilstoši Vecrīgas funkcionalitātei un vecpilsētas gabarītiem. Vecrīgai šobrīd ir Dzīvojamās zonas statuss līdz ar to pārvietošanās prioritātēm ir jābūt sakārtotām kā Dzīvojamajā zonā, nevis iedzīvotājiem jāpielāgojas autotransporta dominancei. Jebkurā vecpilsētā pārsvarā uzturās tūristi, nevis vietējie. Un, ja pajatā tūristam – ko tas labāk vēlas – klusumu, mieru, labus skatus fotogrāfēšanai, kafejnīcas, krogus, mākslu un visu, kas nav redzēts pašu zemē, jeb baltos piegādes busus, atkritumu mašīnas? Ja tūristam ir negatīvas emocijas, tad tas visdrīzāk neatgriezīsies un neieteiks citiem.
Vecrīgas zonas robežai jābūt nevis Aspazijas/Z.A.Meirovica bulvārī, bet Raiņa bulvārī, tādejādi kanālmalas parkus sapludinot vienā loģiskā vidē ar Vecrīgu. Aspazijas un Z.A.Meierovica bulvāri ir jāizveido primāri kā gājēju zonas, kur nav liegts braukt sabiedriskajam transportam, cilvēkiem, kas dodas uz operu, viesnīcām, preču piegādātājiem. Patlaban Kaļķu iela kā gājēju zona ir šķirta no Brīvības pieminekļa laukuma ar aktīvu ielu, taču šai teritorijai vajadzētu būt kā vienam kopīgam gājēju laukumam. Tāpat arī aktīvā gājēju kustība starp Bastejkalna tiltu un Pulvertorņa virzienu. Tad, kad ierodas augsti viesi, notiek pasākumi, sporta notikumi, gājieni, Dziesmu un deju svētki, Rīgas svētki, festivāli u.c., tad visas šīs teritorijas ir pilnas ar cilvēkiem un notiek aktīva kustība. respektīvi, lielu laika daļu satiksme tāpat ir ierobežota un nekas nenotiks, ja vidi šeit veidos pateicīgāku un drošāku gājējiem.
Ceļu kopšana ir pašvaldības funkcija, un to nosaka likums Par pašvaldībām. Nav pieņemami, ka pašvaldība savu funkciju uzgrūž iedzīvotājiem. Pašvaldība var meklēt sadarbības modeļus ar tiem iedzīvotājiem un uzņēmējiem, kuri ir gatavi sakopt savam īpašumam pieguļošo pilsētas teritoriju. Piemēram, ja cilvēks kopj citu īpašumu(pašam nepiederošu, bet citai juridiskai personai – pašvaldībai), tad par to var iegūt kaut kādu pretīmnākšanu no pašvaldības un piedāvājumu klāstam jābūt lielam. Vienam interesē lētāks sabiedriskais transports, citam zemāki nodokļi, kādam maksa par ūdeni vai kanalizāciju. Ziemas apstākļos ir jārada apstākļi, kur sniegu no ceļiem aizved, nevis sastumj uz ietvēm un kausē ar sāli. Sāls bojā (korodē) metāla konstrukcijas (žogus, stabus, margas, elektrības sadales skapjus u.c.), kuras ātrāk sarūsē un tādejādi ilgtermiņā izmaksā dārgi gan privātpersonām, gan sabiedrībai kopumā. Regulāri kausējot ar sāli ledu uz ielām, tiek atkausēts ledus, kas iekļuvis ceļa seguma plaisās. Uznākot salam, ūdens plaisās atkal sasalst un izpleš, izplēš plaisu platāku, atkārtoti uzkaisot sāli, atkal atkūst un tā vairākas reizes diennaktī tiek lauzts ceļa segums. Sāls bojā cilvēku īpašumus, iesūcas namu konstrukcijās, bojā apavus, mājdzīvniekiem ķepas un nomoka astmas slimniekus. Izmksās nav jārēķina tikai tas, cik izmaksā pašvaldībai nopirkt sāli un cik maksā to kaisīt. Izmkasās jārēķina ceļa ātrākas bojāšanas izmaksas, konstrukciju, elektrības tīklu, tiltu, estakāžu, namu u.c. izmaksas. Kā arī izmaksas, kuras rodas cilvēkiem dēļ šīs rīcības. Redzot patieso bildi būs vieglāk pieņemt lēmumu – kaisīt, nekaisīt, cik kaisīt, jeb meklēt lētākas alternatīvas ilgtermiņā, nevis tikai domāt šī gada budžeta ietvaros.
Tādēļ jāliek uzsvars uz sniega novākšanu, sāls daudzuma samazināšanu un plānveida pāriešanu uz citu lietus ūdeņu savākšanas sistēmu, pārbūvējot vecās notekas un jaunos objektos būvējot tikai jauna veida ūdens novadīšanas sistēmu.
Pilsētas ielu tīkls jāveido tā, lai tas mazinātu kravas transporta iebraukšanu pilsētā. Nav jāpārbūvē ielas, lai mainītu atļautos braukšanas virzienus. Pie visām iebrauktuvēm ostā un lielākiem kravu pārvadāšanas, loģistikas, ražošanas centriem ir jāuzstāda svari, kas nodrošina svēršanu gaitā. Tāpat ir jāuzstāda kameras, kuras fiksē to kravas transportu, kas neatļautā vietā, vai neatļautā laikā pārvietojas. Tas palīdzēs izskaust pārkrautu mašīnu pārvietošanos pa pilsētas ielām un tās lauzt. Mēs taču nelaistu iebraukt savā pagalmā transportam, kuš sabojās mūsu pagalma celiņu, vai ne? Izņēmums varētu būt vienīgi tad, ja šis potenciāli smagais transporta līdzeklis tiešām ir nepieciešams mūsu pašu vajadzībām. Tādēļ ir jāaizliedz smago automašīnu braukšana pa Rīgas ielām, ja tās nedodas uz kādu īpašu objektu, kur nav apvedceļu. Kravas transports ne tikai vairāk lauž ceļus, bet vairāk rada gaisa piesārņojumu (izmeši, trokšņi) un ir bīstams visiem satiksmes dalībniekiem. Kravas transports pilsētā degradē pilsētu. Jārada apstākļi, kur ar kravas transportu nav ieinteresētība vest mazas kravas, bet pārkraujot tās mazākā transportā. Jāizstrādā Rīgas karte, kurā parādīti atļautie braukšanas virzieni ar kravas transportu. Liela daļa kravu pārvadātāji maldās pa pilsētu, jo ir neskaidra satiksmes organizācija. Taču liela daļa apzināti izmanto īsākos ceļus pat dzīvojamās zonas, lai ātrāk izbrauktu.
Rīgai jābūt pirmajai pašvaldībai, kura ievieš jaunizstrādāto valsts standartu par Dzīvojamām zonām (Šis standarts ir mana iniciatīva un ir izstrādes procesā). Sākotnēji kā pilotprojekts jātestē kādā apkaimē un pēc tam visās lēnas satiksmes zonās pilsētā un citviet Latvijā.
Jaunas dzelzceļa līnijas būvniecība pilsētā var radīt milzīgu haosu mobilitātē. (RAIL BALTICA. Neizmantota iespēja Rīgai – par šo var lasīt vairāk te:) Tādēļ būvniecības darbu plānošana jāparedz tā, lai neapstādinātu satiksmi, bet ašvaldībai šie sarežģījumi ir jāizmanto kā lieliska iespēja mainīt cilvēku paradumus. Centrā nav jābrauc ar mašīnu. Līdz centram ar auto, bet tālāk ar sabiedrisko transportu, mikromobilitātes rīkiem un kājām. Tāpat kā dubļaini apavi arī netīrs transports ir jāatstāj ārpusē. Tas nozīmē, ka līdz būvniecības sākumam ir jārada idelālāki apstākļi, alternatīva, lai būtu iespēja atstāt automašīnas ārpus dzelzceļa loka un tālāk doties citā veidā. Nekavējoties ir jārada sabiedriskā transporta prioritāte centrā, izveidojot sabiedriskā transporta joslas. Jāuzlabo esoša velo infrastruktūra, likvidējot pārrāvumus, bīstamās un neloģiskās vietas uz veloceļiem. Jārada jauna velo infrastruktūra. Ielās, kurās šobrīd ir vienvirziena automašīnu satiksme ir jāizveido velo infrastruktūra pretējā virzienā, tādejādi nodrošināt divvirziena transporta kurstību, kas būtiski palielina infrastruktūras efektivitāti un lietderību. Būtiski jāuzlabo gājēju infrastruktūra – novācot liekos šķēršļus no ietvēm un “izspiežot” velosipēdistus, skrejriteņu lietotājus uz jaunizbuvēto velo infrastruktūru. Ja gājēji jutīsies ērti un neapdraudēti uz gājēju ceļiem, tad arī vairāk būs gatavi pārvietoties ar kājām. Jo vairāk cilvēku iet ar kājām, jo vairāk tie atstāj naudu tirdzniecības vietās. Tas, savukārt rada lielāku apgrozījumi uzņēmējiem un uzlabojas ekonomiskais stāvoklis, tiem rodas papildu resursi, lai sakoptu īpašumus. Tā uzlabojas pilsētas arhitektūra, pilsētvide un tā atkal pievilina jaunus gājējus.
APGAISMOJUMS
Visā pilsētā jābūt tikai energoefektīvam apgaismojumam, kurš tiek darbināts no atjaunojamiem energoresursiem.
Lai šo visu sasniegtu, ir nepieciešamas būtiskas izmaņas Domes departamentu un struktūrvienību sadarbībā – šobrīd Satiksmes departamenta virzītie attīstības plāni ļoti daudzos gadījumos ir pretrunā Attīstības departamenta izstrādātajiem un domē pieņemtajiem pilsētas attīstības plāniem un principiem. Tādejādi ir nepieciešama visu satiksmes projektu saskaņošana attīstības departamentā. Satiksmes departamentā ir jāstiprina darbinieku kapacitāte un profesionalitāte. Būtiska ir ārvalstu labākās satiksmes organizēšanas pieredzes un risinājumu pārņemšana un ieviešana. Satiksmes departamentā ir jāizveido atsevišķa struktūrvienība, kas atbild par gājēju, riteņbraucēju un invalīdu infrastruktūru. Katram satiksmes risinājuma jābūt šī cilvēka saskaņojumam. Departamentam jāiesaistās projektos un jāpiesaista fondu līdzekļi projektu attīstībā.
Rīgas satiksmē, vai Satiksmes departamentā jāizveido struktūrvienība, kas kontrolē apstāšanās un stāvēšanas noteikumu nevievērošanu. Iekasētos līdzekļus jānovirza Pašvaldības policijas darba uzlabošanai un satiksmes drošības uzlabošanai mazāk aizsargātajiem satiksmes dalībniekiem. Sevišķi drošībai ceļā uz skolu. Ir vērts apsvērt iespēju izveidot satiksmes organizācijas fondu, kurā nonāktu dažādi satiksmes dalībnieku maksājumi, kurus jāparedz satiksmes organizācijas uzlabošanai, lai pilsētas attīstība būtu ilgtspējīga, nevis stihiska. Līdz šim pieņemtā prakse, ka cilvēki izsauc pašvaldības policiju, lai uzlīmētu “plāksteri” ir nelietderīga, jo bruņotam cilvēkam ar ieroci, ar īpašu apmācību nebūtu jānodarbojas ar soda kvīšu rakstīšanu. Policisti ir nepieciešami nopietnu situāciju risināšanai. Ņemot vērā arī to, ka policijā ir kadru iztrūkums, vēl tos pāri palikušos nevajadzētu nodarbināt ar sīkumiem. To var darīt satiksmes vai stāvēšanas noteikumu pārkāpšanas inspektroi.
BŪVNIECĪBA
Stingra būvuzraudzība pašvaldības pasūtītajos objektos. Nekvalitatīviem būvuzraugiem un būvniekiem Rīgas durvis būs slēgtas. Lēta būvuzraudzība no pašvaldības nozīmē, ka būvuzraugam algu maksā būvnieks, kas beigās arī “pasūta mūziku”. Taču tas viss rezultējas ar nekvalitatīvu, nākotnē dārgi izmaksājošu būvi, un, iespējams, pat zaudētām dzīvībām.
Pašvaldībai ir jāseko līdzi būvniecības procesiem publiskajā telpā – satiksmes organizēšana būvdarbu laikā nedrīkst būtiski pasliktināt dzīves un pārvietošanās apstākļus pārējiem satiksmes dalībniekiem.
Tāpat kā celtnieks dzīvoklī, tāpat arī būvniecība pilsētā norāda uz pilsētas attīstību, dzīvotspēju, ekonomiku, kultūru un izpratni. Tādēļ jābūt ciešai sadarbībai starp pilsētas departamentiem un dienestiem, kas veicina videi draudzīgu būvniecību gan plānošanas, projektēšanas, materiālu izvēles un būvēšanas procesu ziņā, lai Rīga attīstītos kā nākotnes pilsēta, nevis pagātnes būvmateriālu izgāztuve. Jāatbalsta vietējie būvmateriālu ražotāji, veicinot vietējo ražotāju materiālu izmantošanu. Rīgai jākļūst par ekopilsētu. Ēku energoefektivitātes nodrošināšanai jābūt par prioritāti.
Jāuzlabo Rīgas būvvaldes darbs. Būvdarbu ieceres un būvniecības procesa saskaņošanas darbiem ir jānotiek maksimāli ātri. Ir jātiecas uz to, ka visi projekti būvvaldē tiek iesniegti trīs dimensiju formātā, lai tie būtu sabiedrībai, ne tikai profesionāļiem saprotami. Tādejādi pašvaldībai veidotos kvalitatīva datubāze ar būvēm, kas nākotnē lieti noderēs gan plānotājiem, gan dažādu jomu speciālistiem un interesentiem. Tīklu un komunikāciju projektēšanai jābūt kompleksai, līdz pat īpašuma sienām, iesaistot īpašniekus projektēšanas procesā, lai samazinātu izdevumus pilsētas iedzīvotājiem un būtu vienkāršāka, skaidrāka visu komunikāciju uzskaite. Iepriekšējā Rīgas ūdens prakse, kas paredzēja maģistrālos ūdensvadus/kanalizāciju vilkt, bet sarežģīt pieslēgšanās slogu noved pie tā, ka milzīgi līdzekļi iztērēti, bet cilvēki nepieslēdzas, attiecīgi, nav iespējams atpelnīt investīciju.
Būvvaldei jākļūst vēl vairāk uz klientu orientētai. Ņemot vērā, ka ir 21. gadsimts, būvvalde varētu būt labākais piemērs sekmīgai e-pārvaldei. No būvvaldes darba efektivitātes tiešā mērā atkarīga investīciju plūsma galvaspilsētā – tātad arī visā valstī. Simtiem miljonu eiro investīciju, būvniecības apjomu un darba algu iesprūduši projektos, kuri 6 eksemplāros papīra formā ne jau pirmo gadu “pazaudējušies” starp Rīgas būvvaldi, Rīgas gaismu, Rīgas ūdeni un citām Rīgas iestādēm. Tā visa ir Rīgas nauda, kas netiek iekšā Rīgā. Konkrētāk jāizvirza mērķis būvvaldei kļūt par visa celtniecības dokumentācijas saskaņošanas centru, kas elektroniski pieņem būvatļaujas pieteikumus un pārējos celtniecības procesa dokumentus un elektroniski tos apstrādā, koordinējot citās Rīgas iestādēs klienta vietā.
Koka arhitektūras saglabāšana un jaunas radīšana
Pašvaldība ir pretīmnākoša tiem namīpašniekiem, kuru īpašums ir ar vēsturisku vērtību. Šajā ziņā izcilai ir jābūt koka arhitektūrai Pārdaugavā un citviet. Kalnciema kvartāla, Ķīpsalas, Berga bazāra iniciatīvas ir pierādījušas, ka koka arhitektūra var atdzimt un tai ir milzīga vērtība, būtisks pienesums Latvijas kultūras un ekonomiskajā dzīvē. Koka būves nav tikai pagātnes vērtība, bet tām jākļūst par jaunu sākumu koksnes izmantošanai būvniecībā pilsētās. Tā ir nauda, kas paliek Latvijā, nevis tiek izvesta kopā ar izcilu materiālu. Rīgā jābūt veicinošai daudzstāvu koka ēku būvniecībā. Šī ir joma ar ko Rīga var izcelties, nevis ar betona un stikla kaudzi.
KULTŪRA
Rīgai jāuzbūvē akustiskā koncertzāle, kurā varētu rīkot pasaules mēroga pasākumus.
Jāatjauno zem Rātslaukuma esošās „Rīgas Mākslas telpas” darbība. Šobrīd šis objekts ir bez „degsmes” un ir aizmirsts.
Jāveido „Rīgas festivāls”, kas būtu visu veidu vietējo un ārvalstu mākslinieku ikgadējs notikums, kurš kļūst par pasaules un Eiropas nozīmes festivālu. Mākslai ir jānāk ielās tuvāk iedzīvotājiem. Latvijā ir spēcīgi kultūras darbinieki un, ar tiem sadarbojoties var jebko panākt.
Jāatjauno Vecrīgas torņu mūzikas projekts, kur Vecrīgas torņiem kā torņu siluetam jau ir grafiska, simboliska un mākslinieciska vērtība.
Katrā Rīgas apkaimēs jārada mākslas vieta un objekti ar māksliniecisku nozīmi. Parasti šī vieta kļūs par apkaimes mākslas, kultūras un izklaides centru. Tā ir vieta, kur apkaimes iedzīvotāji vēlas uzturēties pastaigās kopā ar bērniem. Tā ir vieta, kur aiziet. Tas ir vietējas nozīmes centrs. Tā ir vietrade, kurā piedalās apkaimes iedzīvotāji un ne tikai mākslas profesionāļi. Māksla var būt “pa ceļam uz darbu”, nevis tai ir jābūt ieslogotai konkrētās vietās
Dziesmusvētkiem un cita veida masu pasākumiem ir vairāk jāpiesaista ārvalstu tūristi. Taču nedrīkst aizmirst par vietējo cilvēku plašākām iespējām iesaistīties pasākumos un to spējā apmeklēt. Dziesmusvētkiem ir jākļūst par ekskluzīviem ārzemniekiem, bet viegli pieejamiem vietējiem. Tā ir tautas bagātība, kura ir jāizplata visā nācijā, nevis tikai maksātspējīgākajiem. Jāpadomā kā neatraidīt tos kolektīvus, kuri nav iekļuvuši Dziesmusvētku skatē kā labākie, bet kuriem ir liela degsme un vēlme piedalīties tautas mantojuma un gara kopšanā. Atraidīt ir viegli, bet neiesaistīt ir bezatbildīgi.
Jāturpina iecere par Mārupītes meža parka izveidi un Mārupītes krastos esošā mākslas parka attīstību no Mārupes robežas līdz pat Māras dīķim. Jāatjauno „Akmens skrējiena” tradīcija Mārupītes krastos.
Bieriņu apkaimē ir jāizveido pašvaldības kultūras, sporta, atpūtas centrs. Tas kalpotu par mājvietu apkaimes daudzajiem māksliniekiem, sporta un izklaides dzīves organizētajiem, tā būtu mājvieta bērnu pulciņiem, nodarbībām, amatieru teātrim un citām apkaimes aktīvistu sabiedriskām nodarbēm.
Par sabiedrības naudu veidotai mākslai vajadzētu būt sabiedrībai saprotamai. Privātām iniciatīvām un pašfinansētā māksla ir autora, ne sabiedrības ziņā un tā var būt jebkāda. Jāsadarbojas ar Latvijas Mākslinieku savienību un „jāatver” savienības fondi publiskai apskatei. Tā ir unikāla, bet nesakopta kolekcija.
Rīgai ir jāapkopo tukšās, brīvās sienas, kur drīkstētu izpausties ielu mākslinieki. Tam ir jābūt par publiski privātās partnerības veidu, kur brīvās, tukšās sētas un sienas ir jāļauj izmantot kvalitatīvai mākslai. Taču stingri jāvēršas pret apķēpātājiem. Daļa iedzīvotāju pat būtu gatavi savu žogu bez maksas izsolīt skaistai mākslai. Un, ja nu Rīga taptu lielāko ielu māksas centru pasaulē?
DROŠĪBA, CIVILĀ AIZSARDZĪBA
Droša, patīkama, ērta pilsētvide ir viens no nosacījumiem, lai cilvēki justos droši. 95% iedzīvotāji Rīgā jūtas primāri apdraudēti no satiksmes, nevis no kriminogēnās situācijas. Tumši tuneļi, parki, vārtrūmes un neapgaismoti ielu posmi ir tie, kur cilvēki jūtas visnedrošāk. Sevišķi tas ir svarīgi attiecībā uz drošību izglītības iestāžu apkārtnē. Nopietnās krīzes situācijās skolas tiek izmantotas kā patvērumi, kā pulcēšanās vietas, jo skolās ir vietas daudz cilvēkiem, daudz telpas – ēdnīca, tualetes u.c. iespējas, ko nevar nodrošināt citviet. Taču skolu iekšējā un ārējā vide ne vienmēr atbilst drošības prasībām – ērta piekļūšana lielām masām pie skolām, šauras ieejas teritorijās, daudz dažādi šķēršļi – ietvju apmales, ietvju segums, kur kājas ķeras, šauri vārtiņi, šauras ieejas durvis, vairāki pakāpieni, lai iekļūtu skolā, kas ir riska faktors arī evakuācijas gadījumā. Nav ērti un tuvu piebraukt ātrai palīdzībai, kāpnes un ieejas durvis neatbilstošas, lai pa tām nestu nestuves, ekipējumu, inventāru, nodrošinātu ātru apgādi. Visas šīs nianses ir būtiskas arī ikdienā – grūta piekļuve invalīdiem ar ratiņiem, neērta un rezultātā dārga, neefektīva uzturēšana. Sarežģītāk ir ar vecām būvēm, taču būvējot jaunas, šos faktorus ir būtiski ņemt vērā.
Latvijā jāizveido profesionāls, mūsdienīgs krīzes vadības centrs, kurš noder kā civilo katastrofu, nemieru un konfliktu gadījumā, tā arī ikdienā šim centram jākoordinē brīvprātīgo darbs, jāveic apmācības, jāpilda domnīcas fukcija, sadarbībā ar VUGD jāveic mācības civilajā aizsardzībā. Patlaban labākie zināmie piemēri ir Jelgavā, Rīgas Brīvostas pārvaldē, taču tas ir mazā mērogā un nieks no tā, kas nepieciešams Rīgā un Latvijā. Tādu ir dārgi uzbūvēt, bet tā trūkumu izjūt, kad iestājas mēsli. Covid-19 pandēmija pasaulē un Latvijā vēlreiz apliecina, ka šāda centra nepieciešamība ir obligāta. Patlaban visas krīzes tiek vadītas “lauku virtuves variantā”, kur sanāk kopā, atrod piemērotāko vietu, kur izveidot štābu un tad kaut ko organizē. Pie kam Krīzes vadības padomē nav iekļauti visu nozaru ministri (tos var uzaicināt, bet tie nav likumā noteikti kā obligāti). Piemēram Izglītības ministra nav, taču lielu problēmu gadījumā (Covid, karš u.c.) skolas ir vieni no sensitīvākajiem obejktiem, kam jānodrošina apmācība un vienlaicīgi skolas var kalpot kā lieli hospitāļi, bēgļu un bez jumta palikušo izmitināšana utt. Padomē nav arī kultūras ministrs, kas ir atbildīgs par medijiem. Arī Labklājības ministrs, kas atbild par pansionātiem, pabalstiem, pensijām šajā padomē nav. Respektīvi, Covid ir izcila iespēja saprast kā nedrīkst strādāt krīzes situācijās, kur nav profesionāļu krīzes vadītāju (ar krīzes vadītāja izglītību). Es nerunāju par mediķiem, policiju vai VUGD profesionāļiem, bet gan par valsti kopumā, jo ikviena krīze skar pilnīgi visus sektorus, taču mediķi dara savu lietu, policija savu, bet, kas menedžē visu pārējo? Kaut vai tas, ka žurnālisti uz katru radio, TV, avīzi un interneta portālu cenšas raustīt galvenos epidemologus, ātrās palīdzības šefus. Labrīt! Ir krīze, netraucējiet viņiem strādāt un netraucējiet viņiem naktī pilnvērtīgi izgulēties!! Viņi var reizi dienā iznākt ar paziņojumu, preses konferenci, nevis ik pēc 5 minūtēm atbildēt uz ziņkārīgo telefona zvaniem! Krīzes vadības centrā ir jābūt profesionāļiem, kas spēj atbildēt uz visiem šiem jautājumiem ikdienā. Tas pats attiecas uz Krīzes vadības padomi – premjeram nav jābūt galvenajam epidemologam, karavīram, ugunsdzēsējam, ķīmiķim valstī, bet jāturpina vadīt valsti neatkarīgi no tā, kāda krīze ir notikusi. Viss pārējais dzīvē nav atcelts, ir tikai citos apstākļos un savādāk veicams. Kaut vai – visai informācijai par krīzi jābūt vienuviet – krīzes vadības centra mājas lapā. Cilvēki meklē visās iespējamās mājas lapās, bet tikai pēc 10 dienām, kad jau ir izsludināts ārkārtas stāvoklis ir beidzot pielecis, ka jāizveido atsevišķa mājas lapa ar nosaukumu www.covid19.gov.lv . Es būtu taisījis mājas lapu ar krize.lv , bet jau laikus ir jāpieradina pie vienas mājas lapas, nevis tagad ir covid19 lapa, nākamajā ārkārtas situācijā būs elektriba2022.gov.lv un aiznākamajā mezaugunsgreks.iem.gov. Tam visam jābūt krīzes vadības centra lapā, kas jau skolā jārāda un jāmāca, kur vienuviet ir informācija par to kā rīkoties krīzes sitāucijās, pirmās palīdzības informācija, izdzīvošanas rokasgrāmatas, rīcība kara gadījumā un visi citi iespējamie plāni, mācību materiāli, piemēri utt.
Šajā sakarā papildus ir būtiska brīvprātīgo sistēmas izveidošana. Simtiem brīvprātīgo cilvēki ir gatavi iesaistīties cilvēku meklēšanā, glābšanā. Ir tūkstošiem mediķu, esošu un izbijušu glābēju, policistu, militārpersonu, kuri būtu gatavi iesaistīties, ja tas būtu nepieciešams un tikai tiem būtu ļauts. Taču valstī nav sistēma kā. Kam, kur, lai cilvēks piesakās, ja ir gatavs ar savu laivu braukt palīgā glābt plūdos cietušos? Kur jāpiesakās, ja cilvēks ir izbijis ugunsdzēsējs un gatavs kā brīvprātīgais doties meža ugunsgrēka dzēšanā, vai sagruvušas ēkas drupās glābt cilvēkus? Kur mediķs var pieteikties, lai kara gadījumā ietu palīgā glābt cilvēkus? Pieteikties jau var, bet nevienam dienestam nav pamats uzticēties kādam, kas saka, ka tas visu saprot, ir lietpratējs. Bet kā pārliecināties? Tādēļ arī nepieciešama brīvprātīgo uzskaite, sistematizācija, organizācija, kvalifkācijas celšana un to visu var miera laikos organizēt šis krīzes vadības centrs. Taču krīzes situācijās spēj saslēgt kopā profesionāļus ar brīvprātīgajiem. Patlaban ir Krīzes vadībs padome, kuru vada premjers un šajā padomē sekretariāta funkciju pilda Iekšlietu ministrija, VUGD priekšnieka personā. Padome sanāk kopā ne retāk kā reizi 6 mēnešos. Vai tiešām ir pārliecība, ka šādā regularitātē spēj radīt, testēt krīzes vadīšanu valstī? Tam ir jābūt ikdienas darbam ar regulārām mācībām visās nozarēs. Šis ir arī veids, kā iekļaut visaptverošās valsts aizsardzības sistēmu sasaitē ar civilo aizsardzību. Ja nav sapratne kā to darīt, tad tepat netālu Somijā, Kuopio pilsētā ir krīzes vadības apmācības centrs, kurā pasniedz kursus starptautisko un lokālo krīžu novēršanā.
Jāizvieto pilsētas apkaimēs, aktīvākajās pulcēšanās vietās videonovērošanas kameras.
Rīgas domei jāsadarbojas ar Aizsardzības ministriju un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, stiprinot Zemessardzes Rīgas brigādes attīstību. Regulāras mācības Rīgas pilsētā, kas parādītu visu valsts un pašvaldības dienestu sadarbošanās spējas. Te nav stāsts tikai par militārām krīzēm, bet gan par izpratnes radīšanu cilvēkiem sadarbības nepieciešamībā, tā ir iespēja izprast kādas ir katra dienesta un indivīda spējas/nespējas funkcionēt, tā ir iespēja labāk izprast citu darbu. Tā rezultātā cilvēki labāk saprot kā var viens otru papildināt, nevis katrs būvē savu nošķirtu sistēmu, kas kopīgi nespēj funkcionēt. Kas viena otru vājina un traucē, nevis atbalsta.
Visām Rīgas skolām ir jānoslēdz līgums ar CSDD, kas paredz, ka skola drīkst pieņemt valsts eksāmenu Ceļu satiksmes noteikumu pārbaudē 10 gadus sasniegušiem bērniem. Tas uzlabos satiksmas dalībnieku kopējo drošību. Tas ir tikai viens izpilddirektora rīkojums, jeb skolas pašinicitīva.
Jāizveido profesionālas un labi apmācītas pašvaldības policija velo patruļas. Jāpiesaista ārvalstu eksperti, lai velo patruļas kļūtu par efektīvu instrumentu, nevis policijas vizināšanos pa Rīgas ielām. Policists uz velosipēda spēj aptvert lielāku patrulējamo teritoriju, tādēļ ir nepieciešams mazāks darbinieku skaits, jeb zemākas izmaksas. Pilsētas centrā velo patruļas ir daudz ātrākas un efektīvākas, sevišķi, ja izmanto elektriskos velosipēdus.
Policijas velo patruļa Kanādā
FIZISKI AKTĪVS DZĪVESVEIDS UN SPORTS
Latvijai ir vajadzīga stipra un veselīga nācija! Tādēļ būtiska loma ir pašvaldības aktīvai iesaistei fiziski aktīva dzīvesveida nodrošināšanai visiem, rīdziniekiem un tiem, kas Rīgā uzturas, un tiem, kas vēlas nodarboties ar sportu profesionāli. Ideālā gadījumā lielākajam atbalstam jābūt tām fiziskajām aktivitātēm, ar kurām, nodarbojoties ar zemām izmaksām var sasniegt labu rezultātu liels iesaistīto cilvēku skaits visādos vecumos, vienlaicīgi ar zemām izbūves, uzturēšanas izmaksām ilgtermiņā un pēc iespējas mazāk, kaitējot videi. Tā ir ilgtspējīga investīcija veselīgā nācijā, nevis dažu profesionālu sporta invalīdu ražošana.
Tādēļ katrā apkaimē ir jābūt kvalitatīviem ielu vingrošanas rīkiem. Katrā apkaimē ir jābūt bērnu rotaļu un rotaļu sporta rīku laukumiem. Vismaz uz trijām apkaimēm ir jābūt vienam aktīvās atpūtas skvēram ar visdažādākiem fizisko aktivitāšu rīkiem un konstrukcijām. Rīgā vajag pāris slēgta tipa skeitparkus, kuros var organizēt starptautiska mēroga sacensības. Katras apkaimes iedzīvotājiem ir jābūt iespējai nodarboties ar nūjošanu un/vai skriešanu. Rīgā ir jāizveido vairāki labi aprīkoti skriešanas maršruti un riteņbraukšanas, skrituļslidošanas trases. Jāsniedz atbalsts orientēšanās sporta pasākumu organizēšanai un visa veida aktivitātēm dabā. Tie ir ne tikai sporta veidi, bet gan visdažādākās aktivitātes dabā.
Rīgā jāizveido Rīgas kauss skolēniem riteņbraukšanas stafetē – “Rīgas kalni”, kas notiek vairākos posmos Rīgas apkaimju “kalnos” – Bastejkalns, Čiekurkalns, Āgenskalns, Ziepniekkalns, Dzegužkalns, Torņakalns.
Rīgā ir jāuzbūvē multifunkcionāls velotreks, jo visi treki, kas bijuši Latvijā ir likvidēti, tādēļ mūsu sportisti brauc trenēties uz ārzemēm. Daudzi diskutē par to, ka bijušā treka “Mars” vietā ir nevis jābūvē Drošības dienesta ēka, bet gan jāsaglabā parks, taču treks pat neuzstāj uz parka izciršanu, bet gan jebkuru atbilstošu teritoriju.
Rīgā jāuzbūvē vairākas pumpu trases (pump track) un kā nākamo jābūvē Pārdaugavā – Bieriņu apkaimē, kur tam vieta ir paredzēta. Pumpu trase ir domāta dažāda vecuma bērniem un pieaugušajiem. Sākot no koka skrejriteņiem līdz BMX un kalnu velosipēdiem, kā arī skrejriteņiem un skrituļdēļiem. Lēts un vienkārš veids kā cilvēkus nodarbināt un fiziski attīstīt.
Rīgas centrā jāizveido velo triāla parks. Velo triāls ir viens no atraktīvākajiem sporta veidiem un tam jāatrodas vietā, kur apkārt atrodas daudz cilvēku, daudz garāmgājēji – skatītāji. Latvijas triālistiem ir ļoti augsti sasniegumi pasaulē. Kā arī Latvija ir pirmā valsts pasaulē, kur ir izveidota metodoloģija un programma bērnu un pieaugušo apmācībā. Velo triāla trase ir lēta radīšanā, lēta uzturēšanā, ilga kalpošanā, atšķirībā no pārējiem sporta veidiem.
Rīgā nepieciešami vairāki mazi futbola, basketbola, volejbola un lauku hokeja laukumi neprofesionālām vajadzībām, bet brīvi pieejami publiskai lietošanai bērniem, jauniešiem un amatieriem. Puikas un meitenes bērnībā vienkārši vēlas spēlēt bumbu. Tiem ir nepieciešami kaut kādi vārti, grozs, tīkls un nekas būtisks, jo bērna iztēle ir pietiekami labi attīstīta. Tad, kad bērns paaugas, tas patiešām saprot, ka vēlas trenēties nopieteni, tad tam ir nepieciešams jau nopietnāks laukums. Ar to, lai vairāk nodarbojas sporta klubi un federācija, taču, ja nebūs šis mazais sākums, tad nebūs arī nākotnē profesionāļi.Nav jau vienmērs stāts par bērniem, bet ikvienas apkaimes iedzīvotājs varbūt vēlas iziet vakarā ārā un paspēlēt, pamētāt bumbu.
TŪRISMS (Avio, Jūra, iekšējie ūdeņi, auto, velo, kājām, takas, maršruti)
Rīga ir skaistākā Baltijas galvaspilsēta. Rīga būs patīkamāka tūristiem salīdzinot ar Stokholmu, Helsinkiem, Kopenhāgenu, Oslo un Varšavu. Rīgā notiks lielākie un nozīmīgākie starptautiskie pasākumi, kuri piesaistīs tūristus. To var panākt tikai tad, ja Rīga būs moderna, atraktīva un draudzīga. Rīga būs tāda, kuru apbrīnos un būs vēlme atgriezties. To var panākt, ja Rīga nekautrēsies skaidri visai pasaulei paziņot, ka nav labākas vietas pasaulē, kur satikties Austrumiem ar Rietumiem, Ziemeļiem un Dienvidiem. Mēs spējam izprast visus, mēs mākam veidot dialogu un nodrošināt labākos apstākļus. Latvijas uzņēmēji ir uzticami un gatavi upurēties idejas vārdā, ja nākotnē saredz perspektīvu attīstīt savu biznesu. Tas ir jāizmanto, bet jābūt godīgiem un atbildīgiem par solīto. Rīga nav ideāla, Rīgai ir kļūdas, un par tām ir jāstāsta. Katra kļūda ir iespēja kādam nopelnīt un veidot labākus apstākļus. Par to nevajag kautrēties, bet jāpalūdz padoms pasaules vislabākajiem. Tā mēs spēsim piesaistīt vislabākos speciālistus un izcilniekus darījumu un konferenču tūrisma sektorā. No tūristiem ir jāpaņem nauda un tiem pretim ir jādod vislabākās atmiņas. Tūristi vēlas unikalitāti, nevis to pašu, ko savās mājās var redzēt. Mākslai un videi ir jābūt iesaistošai, nevis atgrūdošai. Tādēļ izcils vēstures mantojums mijiedarbībā ar modernu atraktivitāti un emocijām ir tas, ko vēlas ikviens ceļotājs. Jānomerķē ar ceļa zīmēm, norādēm EuroVelo Nr 10 un Nr 13 maršruti, kuri atrodas Rīgā. Un jāsakārto, jāsertificē velo infrastruktūra atbilstoši EuroVelo vadlīnijām. Kopā ar Garkalni, Inčukalnu un Siguldu jāstrādā pie kopīga maģistrālā veloceļa Rīga – Sigulda, kas būtu pamatā vērsts uz ikdienas braucējiem starp tuvākajām apdzīvotajām vietām, taču vienlaicīgi būtu pietiekami atraktīvs veloceļotājiem. Dabas maršruti un takas Rīgā nav attīstītas gandrīz nemaz. Taču Rīgā un pierīgā ir ļoti daudz zaļumu, putnu vērošanas iespējas, skaistas ainavas un laba atpūta klusumā.
Rīgā ir jājūtas droši. Tūristiem ir jābūt saprotamai pilsētvidei ar pietiekamu informācijas pieejamību – norādes, kartes, informatīvās plāksnes publiskajā telpā. Visas šīs lietas ir noderīgas arī Latvijas iedzīvotājiem, kuri nav rīdzinieki un nepietiekami orientējas Rīgā. Jāsadarbojas ar uzņēmējiem, kuri nodrošina bezmaksas interneta piekļuvi. Jau šobrīd ārzemnieki slavē Rīgu kā pilsētu ar bezmaksas internetu. Rīgai jākļūst arī fotogēniskākai, kas nozīmē skaistai, unikālai un neredzētai. Tas ir mākslinieku, arhitektu un ainavu arhitektu darbs. Ir jānovāc nelegālie vadi, kuri klāj Rīgas debesis. Kabeļiem jābūt apslēptiem zemēvnevis jābūt par traucēkli gan tūristi fotoaparātu objektīviem, gan darbu glābējiem, avāriju dienestiem, kas ir nedroši gadījumos, kad krīt stiprā vējā koki.
Avio. No lidostas uz centru ir jābūt ātram sliežu transportam. Sadarbībā ar valsti, ir jāpanāk, ka mazai aviācijai Rīgas lidostā ir bezmaksas nosēšanās, jo tas veicina turīgu cilvēku pieplūdumu un rada patīkamu iespaidu par to, ka viņi šeit ir gaidīti. Rīgas pilsētā ir jāizveido helikopteru nosēšanās laukumi pie Austrumu un Stradiņu slimnīcām, kā arī citās vietās gan civilās drošības (cilvēku glābšana), vajadzībām, gan cita veida pielietojumam. Šobrīd Rīgā ir tikai viens oficiāli sertificēts heliports – Rīgas pasažieru ostā.
Jārunā ar īpašnieku par Rīgas ostas pasažieru termināla rekonstrukcijas un labiekārtošanas iespējām. Iespējams, pašvaldībai terminālis jāatperk no privātā, kas šo vietu un tās apkārtni ir padarījis par atpalikušu, ekonomiski neattīstītu un nepievilcīgu. Tā ir Latvijas robeža un Rīgas seja, kuru ierauga ārvalstu ceļotāji iebraucot Rīgā no Jūras. Jārada labi apstākļi piekļūšanai no pilsētas centra uz Pasažieru termināli.
Rīgas ūdeņi ir Rīgas zilais zelts. Rīgas ūdeņi netiek pietiekami izmantoti. Rīgā jāveicina ūdeņu apdzīvotība. Jārada iespējas cilvēkiem veidot peldošās mājās uz ūdens. Sadarbībā ar blakus pašvaldībām ir jāizstrādā laivu tūrisma maršruti un jāsakopj ūdeņi tā, lai būtu ērti kuģot (laivot), piestāt, izkāpt, piekļūt ar sauszemes transportu. Kopīgiem spēkiem ar Rīgas Brīvostu, ir jāveicina jahtu tūristu piesaiste, taču tam ir nepieciešama kvalitatīva infrastruktūra ar ērtām iespējām izcelt peldlīdzekli no ūdens, saremontēt, notīrīt. Visi šie pakalpojumi rada papildu darba vietas un dod ieņēmumus.
Ir jāizveido kuģīšu piestātne pie Brīvdabas muzeja un, lai tam piekļūtu, ir jāpadziļina aizaugušais Juglas ezers, veidojot piekļūšanas kanālu Brīvdabas muzejam. Tam būtu ne tikai praktiska nozīme nokļūšanai Brīvdabas muzejā gadatirgu, pasākumu, koncertu laikā un ikdienā, bet arī veidotos maršruts, kur ir pietura Mežaparkā, kur iespējams kombinēt gan sabiedrisko transportu, gan Berģu veloceļu, gan kuģīti. Tāpat tas kaut nedaudz atrisinātu ezera aizaugšanu. Arī privātājiem kuģotājiem/laivotājiem nav maršrutu, kur var aizbraukt, izkāpt, pastaigāt un braukt tālāk.
Jāveicina mazo laivu pārvietošanās sporta un izklaides nolūkā. Tādēļ infrastruktūrai Rīgas ūdeņos jābūt tādai, kas nodrošina šo peldlīdzekļu pārvietošanos. Pāri mazajām upītēm jābūvē skaistiem tiltiņien, nevis upes jāiedzen caurtekās. Visi Rīgas ūdeņi ir jāatbrīvo no vēsturiskā piesārņojuma – nelegālās kanalizācijas, sadzīves atkritumiem un sakritušiem zariem.
Sarkandaugavas attekai ir jābūt vietai, kur var iebraukt ar laivu un to atstāt piestātnē. Tas veicinās Sarkandaugavas apkaimes pieejamību un pievilcību. Tā nākotnē var veidoties par Sarkandaugavas gājēju promenādi. Tāda pat iespēja būtu jānodrošina, lai varētu iebraukt Kīleveina grāvī, Bieķengrāvī, Hapaka grāvī, Zundā, Beķera grāvī, un arī civilizēti piestāt un izkāpt.
Jābeidz ar tīkliem zvejot Rīgas ostā un Rīgas centrā, bet jāveicina makšķerēšanas iespējas. Rīgas upēs un ezeros regulāri jālaiž zivju mazuļi.
Tuvākajā laikā jāizveido Mārupītes parks. Hapaka grāvī ir jāizveido starptautiskas nozīmes airēšanas bāze. Beķera grāvī jāatjauno tiltiņi, lai cilvēki droši var tikt līdz mazdārziņiem. Kileveina grāvim jāsakopj apkārtne, lai tas kalpotu par ērtu laivu piestātni visiem tiem, kas vēlas nokļūt uz Mūkusalas biroja centriem. Tāpat, jāizveido gājējiem un riteņbraucējiem ērts tilts pār Kileveina grāvi, kas savieno Vienības gatvi ar Mūkusalas ielu, Latvijas Universitāti Torņkalnā ar sabiedrisko transportu Mūkusalas ielā. Lucavsalas Dienvidu galā jāizveido gājēju un riteņbraucēju tilts pāri Bieķengrāvim, kas savienotu Lucavsalu un Katlakalnu, Bišumuižu.
Rīgas pilsētai ir sava jūrmala – Bolderājas, Vakarbuļļu, Mangaļsalas un Vecāķu pludmales. Tām ir nepieciešama labiekārtotība un mūsdienīgi apstākļi. Bolderāja un Daugavgrīva var kļūt par kūrortu – Rīgas jūrmalu. Rīdziniekiem nav nepieciešams braukt desmitiem kilometru, lai tiktu pludmalē. Pludmale ir tepat Rīgā. Tikai tai jābūt augstā līmenī. Tādēļ ir nepieciešamas būtiskas investīcijas šo piejūras apkaimju sakopšanā, labiekārtošanā, ēku siltināšanā, modernizēšanā, lai nokļūšana līdz šīm pludmalēm ir tīkama gan acīm, gan praktiski ērta. Šīs var būt teritorijas, kur testēt zaļās tehnoloģijas enerģētikā. Var jau būt, ka izklausās amizanti, ka Bolderāja ar tās šī brīža izskatu un kontingentu var būt arī laba atpūtas un izklaides vieta. Ir simtiem cilvēku, kuri brauc no centra uz Bolderāju, lai nopirktu kebabu. Tas liekas neticami, neloģiski un tik ļoti pat nedaudz truli, jo uzņemt barības vielas var daudz ātrāk, lētāk, vienkāršāk, bet izklaidē cilvēks loģiku ne vienmēr meklē. Bet tāda ir cilvēka daba. Ir jābūt vēlmei atgūt šīs pilsētas teritorijas un padarīt tās cienījamas.
Rīgā ir jāizveido ceļveži kājām gājējiem un riteņbraucējiem. Gājēju maršruti jāplāno tā, lai tie būtu sasaistīti arī ar sabiedrisko transportu. Tie jāplāno ne tikai ārvalstu tūristiem, bet arī vietējiem – gan Rīgas, gan Latvijas iedzīvotājiem. Katrā Rīgas apkaimē ir unikālas vietas un apskates objekti, taču līdz šim nav izveidota iespēja Rīgas apkaimes izstaigāt un kultūrvēsturiski izzināt ar kājām vai velosipēdu. Ir daži ceļveži bijuši, tie ar laiku noveco, jo mainījusies infrastruktūra, takas, ceļu satiksmes noteikumi, kas tādejādi liedz pārvietoties pa sen izveidotiem maršrutiem. Šodien tam visam jābūt elektroniskā veidā un tas būtu Live Riga darbs kopā ar vietējiem apkaimju entuziastiem, “takziņiem”, kultūras un vēstures ekspertiem. Un jābūt arī radošākiem maršrutu izstrādē, jo cilvēki meklē unikālo oriģinālo, atraktīvo. Pieejamu ceļvežu pa Rīgas pazemes bunkuriem un civilās aizsardzības objektiem nav. Pa Rīgas jumtiem nav. Pa militāriem objektiem nav. Pa mazdārziņiem un graustu rajoniem nav. Pa industriāliem objektiem nav. Un tā var skaitīt vēl daudz. Ir daži entuziasti, kas kaut ko jau šajā jomā veic, bet tas ir ļoti mazos un niecīgos apjomos un nav atrodams vienuviet internetā.
Tūrisma maršruta marķējums uz koka – ātri, lēti, saprotmi. Tiesa, ne pilsētu centros, ne uz ēkām izmantojams.
Pašvaldībai sadarbojoties ar LIAA, jāievieš Rīgas viesnīcās vides standartu sertifikācija. Tā nav obligāta, bet tā ir klientus un viesnīcu īpašniekus motivējoša sistēma, kur videi draudzīgas naktsmītnes bauda lielāku labvēlības statusu no pašvaldības un klientu puses. Tas ir attieksmes jautājums. Jāveicina riteņbraucējiem draudzīgu naktsmītņu tīklu kāds ir vairums pasaules valstu.
Rīga ir viena no retajām Eiropas galvaspilsētām, kurā nav cienījamu kempingu. Tai ir jābūt pašvaldības investīcijai, kuru vēlāk izīrēt vai izsolīt privātajam operatoram. Kempingam ir jābūt zaļā vidē un tuvu pilsētas centram. Kempingos dzīvojošie ir vēl viena tūristu auditorija, kura pārvietojas ar kemperiem, motocikliem, velosipēdiem un/vai mugursomām un teltīm.
UZŅĒMĒJDARBĪBA
Pieejai visās jomās jābūt tādai, kas ļauj un regulē, nevis saregulējot aizliedz. Pašvaldībai jānāk talkā uzņēmējiem, sevišķi iesācējiem ar idejām, priekšlikumiem kā var izdarīt, kā var realizēt ieceri, nevis meklēt ieganstus neizdarīšanai. Pašvaldības vadībai jāatbalsta tie pašvaldības darbinieki, kuri ir gatavi uzņemties risku, lai ieviestu jaunas lietas. Pašvaldības vadībai jācīnās pret nejēdzībām, kuras uzspiež kontrolējošās iestādes, jo pašvaldības pienākums ir veicināt uzņēmējdarbību savā teritorijā valsts un pašvaldības iedzīvotāju interesēs. Lai to panāktu, pašvaldībai jāpalīdz veidot spēcīgu Rīgas uzņēmēju biedrību, jāsadarbojas ar Tirdzniecības un rūpniecības kameru, kā arī citām uzņēmēju un nozaru organizācijām, lai palīdzētu lobēt nodokļu maksātāju intereses.
Rīgā ir nepieciešamas industriālās un ražošanas zonas, kurās ar Rīgas Brīvostas un/vai pašvaldības un dažādu fondu atbalstu tiek veidotas ražošanas teritorijas, kurām ir pievilktas komunikācijas. Pašvaldība šīs teritorijas piedāvā uzņēmējiem, kuri paši nāk ar savām iekārtām un aprīkojumu. Jāsaprot, ka katrs uzņēmējs vēlas pēc iespējas ātrāk uzsākt savu uzņēmējdarbību, taču procesu ļoti kavē ēku, telpu būvniecība, komunikāciju izbūve un skaņošana. Tādēļ nopietni uzņēmēji izvēlas ražot tajā valstī vai tajā pašvaldībā, kur ir ātrāk, lētāk, vienkāršāk.
ĒDINĀŠANA
Rīgas pilsētvidei jābūt tādai, kur cilvēkiem ir patīkami uzturēties uz ielas. Ja cilvēkiem ir patīkami atrasties uz ielas, tad tiem ir iespēja nokļūt patīkamā veidā uz ikvienu veikalu vai ēstuvi. Tas palielina cilvēku izpratni par apkārt notiekošo, tas veicina ekonomisko aktivitāti un iespēju darba pusdienlaikā vai pēc darba izkustēties, pastaigāties un aiziet līdz kādai publiskās ēdināšanas vietai. Kā viena no mērauklām šādai cilvēku sajūtai ir vēlme sēdēt ielas kafejnīcās, restorānos. Tur, kur liela satiksme, šauras ietves, tur āra kafejnīcu nav, jo transporta radītie trokšņi, putekļi, smakas, ūdens šļakstīšana virsū gājējiem, nogalina jebkādu uzņēmējdarbību, jo cilvēkiem nav vēlme tādās vietās uzturēties. Un ne vienmēr kafejnīca ir nepieciešama, bet tā raksturo pilsētvides kvalitāti. Patīkamā vidē cilvēki labprāt ilgāk uzturas un vairāk tērē. Jāatbalsta iniciatīvas izveidot kafejnīcu terases uz brauktuves, bet ne ietves rēķina. Pašvaldībai jāsadarbojas ar Finanšu ministriju, lai kopīgi ar uzņēmēju organizācijām radītu tādus apstākļus kafejnīcām kā citās Eiropas valstīs – vienkārša grāmatvedības uzskaites sistēma, kura balstīta uz nodokļu aprēķināšanas formulu. Kā piemērs – par pamatu ņemot kvadratūru un galdiņu (vietu) skaitu. Ēdiens un uzturvielas ir dzīvotspējai nepieciešama funkcija, tādēļ nav pieļaujama šīs funkcijas birokratizācija.
Āra terase. Attēls no dining.lv
TIRGI, TIRDZIŅI, IELU TIRDZNIECĪBA
Rīgas tirgi ir unikāla vērtība, kuru ir atzinuši arī ārvalstu tūristi un arīdzan vietējie. Rīgas Centrāltirgu apmeklē līdz pat 100’000 cilvēku dienā. Tādēļ tirgum ir būtiska loma Rīgas tirdzniecības sektorā. Tirgum ir jābūt tai vietai, kur labi jūtas gan tūristi, gan vietējie, gan paši tirgotāji. Tirgus vide ir jāpadara sakārtotāka – jābūt skaidri saprotamai preču izcelsmei, jo nedrīkst mānīt pircējus ar preces izcelsmi. Ir īpaši jāgodā un jāizceļ vietējie ražotāji, sevišķi bioloģiskie lauksaimnieki un citas vietējās produkcijas ražotāji. Centrāltirgum ir jāuzlabo energoefektivitāte un piekļūšanas iespējas cilvēkiem ar transportu. Tā kā Rīgas un Latvijas tūrisma statistikā Centrāltirgus ir līderis kā apmeklētākais objekts, tad līdz tirgum ir “jāizritina sarkanais paklājs”, lai tūristi līdz tam varētu ērti aiziet ar kājām no Vecrīgas. Vaļņu ielai kā gājēju ielai ir jāšķērso 13. Janvāra iela pa augšu, nevis pa pazemes tuneļiem. Šāds ērts šķērsojums radīs arī iespēju vienkāršai piekļuvei Starptautiskajai autoostai. Pētījumi rāda, ka, lai invalīds ratiņos no Galerijas Centrs nokļūtu Autoostā, tā ir vismaz viena stunda, jo ceļš ir jāmēro gar Origo, izmantojot liftus, kuri mēdz nestrādāt. Centra tuneļi ir liels šķērslis veciem cilvēkiem, invalīdiem un cilvēkiem ar kustību traucējumiem.
Vairākās Rīgas apkaimēs ir puķu, pārtikas preču un krāmu tirdziņi. Tirgus ir vienkārša iespēja cilvēkiem legāli pārdot savu produkciju. Šādas aktivitātes ir atbalstāmas, un Rīgai ir jāsadarbojas ar Finanšu un Zemkopības ministriju, lai tirdziņu darbība nebūtu administratīvs slogs ne tirgotājiem, ne kontrolējošām iestādēm. Daudzās pasaules galvaspilsētās brīvdienās tiek slēgta kāda iela apkaimē, kurā notiek ielu tirdzniecība, kur visi apkārtējie veikali vai privātpersonas var izlikt savu produkciju un tirgot gan jaunas, gan antīkas un vecas lietas. Veco lietu otrreizējs mūžs ir zaļā filozofija – ja pašam ir kas lieks, tad to var par lētu naudu pārdot vai atdot kādam citam, kam tas ir vairāk nepieciešams. Tirdziņi un gadatirgi, tematiskie tirgi ir socializācijas veids. Tie satuvina kaimiņus, apkaimju iedzīvotājus vai kādu lietu kolekcionārus. Šī socializācija veicina cilvēku attiecības un palīdz radīt jaunas idejas.
IELU TIRDZNIECĪBA
Visā modernajā un antīkajā pasaulē ir novērojama ielu tirdzniecība, kur ārpus veikalu telpām, pie ieejas tiek izvietoti stendi, plaukti, saldētavas, kur sakrauta prece. Nav liela atšķirība starp ābolu, kas ražots ārvalstīs un kārtīgi nomiglots ar ķimikālijām no ābola, kas audzis Latvijā, bet noputējis ar ielas putekļiem. Tāpat abi jāmazgā pirms lietošanas. Taču ir apziņa un ekonomiskais pamatojums, ka vietējais ābols vienalga ir labāks. Un, ja pircējs tam ir gatavs, tad nevajag pašiem radīt šķēršļus cilvēkiem, kas vēlas gan tirgot, gan pirkt. Tas ir tāpat kā ar terasēm pie kafejnīcām, kurās zem klajām debesīm var tirgot un ēst ēdienu. Ir jāmazina birokrātiskais process ielu tirdzniecības atļaujas saņemšanā pašvaldībā. Ar lielu birokrātiju pašvaldība nogalina uzņēmējdarbību un liedz sev un uzņēmējiem ieņēmumus. Ielu tirdzniecības atļauju ir jāsaņem ne ilgāk kā 3 dienu laikā. Taču atļauju tirgot turpat pie sava veikala, sava restorāna, kafejnīcas ir jāspēj iegūt 2 darba dienu laikā.
PAŠVALDĪBAS FINANSES
Cilvēki mūk no Rīgas uz pierīgu kopā ar saviem nodokļiem. Dēļ sliktās satiksmes un vides kvalitātes Rīgā, lielie uzņēmēji pārceļ ražotnes un birojus, veikalus ārpus Rīgas. Tas vēl vairāk veicina finanšu stāvokļa pasliktināšanos. Investīciju pieaugums infrastruktūrā rūkošā pilsētā vēl vairāk liek pašvaldībai būt atkarīgai no ieprogrammētiem izdevumiem kredītos un infrastruktūras, apmaksāto pakalpojumu uzturēšanā un nodrošināšanā. Sociālās drošības politika “noēd” naudu, kura varētu būt izlietota attīstībai. Tādēļ Rīga stagnē un dzīvo no rokas mutē. Rīgai, kopā ar valsts pārvaldi ir jārada nacionālā kapitāla banka, kuras mērķis ir pašvaldību kredītu atbalsts, pašvaldību finanšu aprite un uzkrājumu glabāšana. Pašvaldību līdzekļiem ir jābūt nacionālās rokās. Tas ir nacionālās finansu drošības pamats un garants.
ELEKTRONISKĀ INFROMĀCIJA UN DOKUMENTU APRITE
Jāpanāk, ka dokumentu aprite ir tikai elektroniskā veidā. Jāmotivē rīdziniekus iegādāties Identifikācijas karti ar elektronisko parakstu, un jāvirzās uz to, ka cilvēkam nav desmitiem dažādu karšu, bet visas funkcijas piesaistītas ID kartei. Desmitiem karšu nav tikai lieka plastmasas ražošana, bet ir arī nepraktiski.
Dome nedrīkst apstiprināt nevienu pakalpojumu, ja tā izpilde nav iespējama elektroniskā veidā, bet tikai klātienē vai papīru dokumentu formā. Rīgas pašvaldībai ir jāizdara spiediens uz valsti, kā rezultātā ikvienam valsts vai pašvaldības pakalpojumam jābūt iespējamam elektroniskā formā.
Publiskā datu pieeja. Liela daļa datu, kuri ir pašvaldības rīcība, nav sensitīvi un slēpjami no sabiedrības. Tā ir informācija, kura var palīdzēt cilvēkiem labāk izprast notiekošo un iesaistīties ar idejām, pētījumiem, lai uzlabotu pašvaldības darbu vai uzņēmējdarbību.
Pašvaldības darbs. Zaļais iepirkums ir pamatprincips visos pašvaldības iepirkumos. Zaļais iepirkums ir process, kura ietvaros pašvaldības iestādes cenšas pirkt preces un pakalpojumus ar iespējami mazāku ietekmi uz vidi, ņemot vērā dzīves cikla izmaksas produktiem vai pakalpojumiem. Zaļā iepirkuma filozofijā iekļauts arī uztādījums, ka naudai ir jāpaliek Latvijā. Tas ir arī necionālās drošības jautājums drošā, nepārtrauktā apgādē krīzes situācijās, kad pašu spēkiem ar visu būs jātiek galā. Pašpietiekams cilvēks, pašvaldiba un valsts ir mazāk ietekmējama, jo tā ir neatkarīga.
Rīgas karogs – jārada iespēja to iegādāties ikvienā vietā Rīgā, kur tirgo Latvijas karogu. Cilvēkiem ir jārada iespēja valsts, pilsētas un citos svētku brīžos izkārt savas pilsētas karogu.
Labklājība nav mērāma skaitļos un naudā. Labklājība ir cilvēka apmierinātība ar esošo situāciju. Labklājīgs cilvēks ir vesels, apmierināts ar savu dzīvi, tas jūtas droši savā mājoklī, tas ir apkaimes patriots, tam ir rūpe par savu pilsētu un tam nav vienaldzīga dzimtene. Dzimtenes mīlestība sākas no piederības sajūtas, taču piederības sajūtu var radīt ģimene, valoda, kultūra, īpašums un līdzīgi sapņi par nākotni.
