Mēdz teikt, ka dzīvē viss iet pa spirāli! Bet dažkārt arī tā nepalīdz

Velo infrastruktūra ziemā (Skolas iela Rīgā)

Publicēts: 9.12.13 | Sadaļa: blogs

Kas notiek uz Skolas ielas velo celiņa?

Jāsaprot, ka ziema ir pilnīgi normāla dabas parādība, nevis ārkārtas apstākļi. Tādēļ dažkārt nesaprotu čīkstēšanu par to, ka nevar pabraukt ar mašīnu un, ka netīra ielas utt. Interesanti novērot, ka reti kurš riteņbraucējs sūdzas par laika apstākļiem ziemā, jo tie, kas brauc, tie ir gatavi ziemai. Ne pa velti, vecie vīri pa ziemu atstāj Žigulīti garāžā un līdz pavasarim nevelk laukā, jo viņiem bail par sāli un rūsu. Kā arī bail sadauzīt. Kam bail, salsts vai baža nosmērēties, tie izvēlas citu pārvietošanās veidu nevis velosipēdu. Un tas ir normāli, ka atkarībā no laika apstākļiem, atkarībā no situācijas  cilvēki, kuri ir radoši un loģiski, spēj mainīt pārvietošanās veidu. Taču visbiežāk auto vadītāji ir neapmierināti ar to, ka netiek uz priekšu, ka nav, kur nolikt auto utt. Par gājējiem ir savādāk – tiem tiešām jāiet pa netīrītu ceļa nomali, kur jābrien pa sašķūrētām kupenām. Pa ceļu gājējiem pārvietoties ir aizliegts un arī bīstami. Pilsētās ietves mēdz būt netīrītas vai tās ir norobežotas dēļ no jumtiem krītošām lāstekām vai ēku remonta darbiem un gājēji cenšas atrast drošāko ceļu kā pārvietoties. Taču jāņem vērā, ka stabilitāte uz divām kājam nav tik liela kā automobīlim atrodoties uz 4 atbalsta punktiem. Pie kam, ar apaviem kājas mēdz slīdēt uz visām pusēm un nokrišanas iespējas ir krietni lielas.

Braukšana ar velosipēdu ziemā daļai ir izaicinājums, bet tiem, kas to dara jau vairākus gadus, tā ir pilnīgi normāla un ikdienišķa parādība. Pie kam, braucot ar velosipēdu nav problēmas ar sniega šļuru, kāda tā ir gājējiem, kuriem jābrien ar apaviem pa to. Ritenbraucējs tam visam ir pāri. Nav slapjas kājas un ar sāli balti apavi.

Taču runāot par infrastruktūru, riteņbraucējiem, savukārt, ir savas problēmas – tie, kas brauc ar velo ziemā, tie ziemai ir sagatavojušies un nemaz nečīkst. Taču vienīgā lieta un vieta par kuru riteņbraucēji ir neapmierināti, ir velo celiņu kopšana. Un tas ir tikai tādēļ, ka Ceļu satiksmes noteikumi liedz braukt pa brauktuvi, ja tai blakus ir velo celiņš. Tas nozīmē, ka nav citas vietas vai citu apstākļu, kur braukt. Juridiski ir iespēja braukt pa ietvi, taču tā kā gājēji ne pārāk labi pārzina Ceļu satiksmes noteikumus, tad tie ir neapmierināti un norāda uz to, ka riteņbraucējam jābrauc pa blakus esošo velo celiņu. Un pēc loģikas viņiem taisnība arī ir. Ja reiz ir īpaša vieta, tad pa to ir ari jābrauc. Kā arī – riteņbraucējiem pašiem nepatīk braukt starp gājējiem, jo tas ir diezgan bīstami un nevar droši, ērti un ātri pārvietoties. Tātad paliek pāri tikai velo celiņš. Ja nebūtu šāda norma, ka obligāti pa šo celiņu jābrauc, tad ne tikai ziemas laikā, bet arī citos apstākļos, kad celiņš nav braucams, tad riteņbraucēji brauktu pa brauktuvi.

Skoals un Stabu stūrī

Sociāls eksperiments – infrastruktūra ir tā, kas veido cilvēku attiecības, attieksmi un paradumus

Publicēts: 3.12.13 | Sadaļa: blogs

Vieni no lielākajiem pārmetumiem riteņbraucējiem, ir braukšana pār ielu degot luksafora sarkanajai gaismai. Pēc dažādām aptaujām ar Valsts policiju, tika secināts, ka 2012.gadā negadījumuu skaits Rīgas reģionā, kur ritenbraucēji šķērso pie sarkanās gaismas, ir nulle! Tātad tas skaidri apliecina, ka tā nav fiziska problēma autovadītājiem, bet gan nepatika, jeb skaudība.
Un pamata problēma ir luksafora gaismas signālu maiņa neatbilstoši satiksmes plūsmai. Gājējiem un riteņbraucējiem deg sarkanā gaisma, bet automašīnas nebrauc. Redzot šo situāciju, cilvēki vienkārši un pilnīgi droši šķērso brauktuvi. Atbildīgās institūcijas uz to nereaģē.
Lai pierādītu, ka problēma ir infrastruktūrā, ir jārada apstākļi, kuros cilvēks var ērti justies gaidot pie luksafora. Tieši tādēļ man nāca prātā doma izvietot atbalsta punktu riteņbraucēju kājai un rokai, lai ērti vat pagaidīt. Neilgi pēc uzstādīšanas, jau pirmie braucēji sāka šo iekārtu izmantot un tā vien likās, ka tā tur būtu atradies jau daudzus gadus, jo nebija nepieciešams laiks un iemaņas, lai saprastu kā jārīkojas. Pēc dažu riteņbraucēju atsauksmēm secināju, ka augstums ir atbilstoši izveidots. Taču gaidu jūsu kritiku, priekšlikumus un ieteikumus par šīs iekārtas lietderību.

Taču pilnīgi skadrs ir viens – ir iespējams radīt apstākļus, lai cilvēkiem, sevišķi riteņbraucējiem nebūtu interese braukt pār sarkano gaismu.

IMG_7090

Viesturs Silenieks