Viesturs Silinieks

Ja esi Par riteņbraukšanu un tās attīstīšanos Latvijā, tad tas jau ir rādītājs tam, ka esi eiropeiski domājošscilvēks. Progresīvs, ar tendenci uz attīstību un ar apveltīts toleranci. Tieši šādi cilēki ir tie, kas velosipēdu arvien vairāk izvēlas kā savu braucamo vai vismaz neiebilst ka citi brauc. Taču ir dažādi šķēršļi, kas riteņbraucējus un braukt gribētājus atbaida no braukšanas. Un daudzām lietām šajā jomā ir likumsakarības – Cilvēki nebrauc ar velosipēdu, jo nav, kur tos novietot. Daudzi nebrauc, jo nav droši, kur novietot. Citi nebrauc, jo velo novietne ir tālu no mērķa. Citi tādēļ, ka novietne ir, bet tā nav droša – nevar pieslēgt velosipēdu. Tad,kad nevar pieslēgt, velosipēds kļūst vieglāk nozogams. Ja velosipēdus zog, tad vai nu cilvēks neizvēlas brauktvai arī brauc ar tādu velosipēdu, kas neatbilst drošības prasībām, jeb tāds, kura nosaukums – “KaTikBrauc”. Un tad sākas ķibeles uz

 

ceļa, nedrošība satiksmei utt. Kas atkal atbaida no riteņbraukšanas. Un tā mēs nonākam pie secinājuma, ka varam tvarstīt zaģlus, bet tā ir tikai cīņa ar sekām. Taču cēlonis ir infrastruktūrā – ērtos ceļos(ceļi, ietves, velo joslas, velo ceļi, velo/gājēju ceļi, apmales utt.). Un viens no infrastruktūras punktiem ir velo brauciena galapunkts, jeb velo statīvs. nav statīvs, nav galapunkts. Tādēļ es iestājos Par Drošām Velo Stāvvietām!