Tadžikistāna ar velosipēdiem
Publicēts: 8.01.10 | Sadaļa: blogs
Pamatinformācija par valsti
Tadžikistāna atrodas Vidusāzijā. Robežojas tā ar Uzbekistānu, Kirgizstānu, Ķīnu un Afganistānu. Dzīvo ap 6,5 miljoni iedzīvotāju. Interesanti, ka ap 1990 gadu bija ap 3 miljoni, kas nozīmē, ka neskatoties uz ekonomisko situāciju ir krietni vairojušies. Galvaspilsēta Dušanbe. No bijušajām PSRS republikām Tadžikistāna tiek uzskatīta par visnabadzīgāko, sevišķi to ietekmēja pilsoņu karš, kas bija no 1992. līdz 1997.gadam. Prezidentāla republika(prezidents Emomalī Rahmons). Kā vietējie stāsta, tad viņi ir visnabadzīgākā valsts, bet toties visbagātākais prezidents. Prezidentam ir 14 pilis, jeb rezidences, kurās var vienlaicīgi uzņemt 14 valstu delegācijas. Oficiālā valsts valoda ir Tadžiku, taču valsts teritorijā ir diezgan daudz mazās tautiņas, kuras runā katra savā valodā. Viena no lielākajām ir Pamira kalnu iedzīvotāji, kuri sevi tā arī sauc par pamiriešiem un, kuri runā savā – pamira valodā, kas ir pilnīgi atšķirīga no Tadžiku valodas. Oficiāli valstī ir ap 65% tadžiku, ap 30% uzbeku, nedaudz kirgīzi, krievi u.c. Valsts teritorija ir 143100 km². Reliģija – Islāms un dažādi tā novirzieni, piemēram Ismaelīti(Pamira kalnos dzīvojošie)Oficiālā naudas vienība ir Somoni. 1 SOM = 0,09 LVL. No 2009.gada vasaras ir tiešie AirBaltic reisi Rīga – Dušanbe.
Nedaudz par ceļojuma ieceri
Domas par Tadžikistānu bija jau sen – tāls bijušās savienības nostūris, robeža ar interesanto Afganisātnu un ne mazāk aizraujošām tās kaimiņvalstīm. Musulmaņi, Pamira kalni, augstākais lielceļš pasaulē, dienvidu augļi, pasaulē augstākais HES aizsprosts, potenciālā dabas katastrofa – Sarez ezers, nabadzība, viesmīlība un notikušais pilsoņu karš –bija tā informācija, kas vilināja apskatīt Tadžikistānu klātienē.
Kopā mēs bijām 7 cilvēku grupiņa, kura vēlāk sadalījās divos, atšķirīgos mērķos – ceļotāji/riteņbraucēji un alpīnisti. Tā kā liela ceļa daļa no Rīgas līdz Tadžikistānas otram galam bija vienāda, tad taupot līdzekļus un izmantojot kopīgo pieredzi un zināšanas, tika nolemts doties kopā.
Zinot Tadžikistānas plašumus, reljefu un ceļu (un bezceļu) kvalitāti, kā visoptimālākais pārvietošanās līdzeklis tika izraudzīts velosipēds. Tādēļ jau Latvijā tika strādāts pie rūpīgāka ceļojuma plāna un nepieciešamā inventāra.
Lidmašīna Rīga – Dušanbe.
Automašīna ar šoferi Dušanbe – Khorog – Murgab – Akbaital pāreja.
Velosipēds Akbaital – Karakul ezers – Karakol ezers – Tanimasa ieleja – Bartangas ieleja -Gudara ciems – Savnob – Bartanga – Rušan.
Papildus apskate ar automašīnu – Garmčaš sēra avoti.
Nurek – augstākais (300m)HES aizsprosts pasaulē.
Varzob ieleja .
Vēsture, fakti, iespaidi, apskates objekti, emocijas, ieteikumi……….
No Rīgas uz Dušanbe ir tiešie reisi divas reizes nedēļā. Visu, izņemot pārtiku mēs ņēmām līdzi. Velosipēdiem tika iegādāta (20 LVL vienā virzienā)“velosipēda” biļete. Tā kā vienas bagāžas vienības svars nedrīkst pārsniegt 32kg, bet velosipēds ar bagāžnieku, kasti, kurā tas iepakots sver ap 20 kg, tad pie velosipēda klāt var vēl pielikt ap 10 kg mantas. Mēs sarunājām veikalā, kur tirgo velosipēdus tukšas kartona iepakojuma kastes, jo tā ir vajadzīga ne tikai velosipēda pārvadāšanai lidmašīnā, bet arī vēlāk Tadžikistānā.
Iebraukšanai Tadžikistānā ir nepieciešama vīza, kuru var iegādāties lidostā. Taču mēs jau iepriekš caur vietējo alpīnistu klubu nosūtījām anketas, lai procedūra būtu ātrāka. Iebraukšanai Gornij Badahšan teritorijā ir vajadzīga speciāla atļauja, kura maksā ap 10 EUR, kuru izsniedz Ārkārtas lietu ministrija, taču mums to nokārtoja tas pats alpīnistu klubs.
Automašīnas nomas kā tādas laikam nemaz nepastāv, jo 90% no pa ielu braucošajiem ir gatavi par samaksu aizvest kaut līdz pasaules malai. Tādejādi stāsts ir par paša vēlmēm un cenu. Dušanbe ir speciāls autobusu parks, kur vietējie, kas vēlas nopelnīt, sabrauc ar saviem spēkratiem. Vari kā Rumbulas tirgū apskatīt kāda mašīna, kāds šoferis patīk, sarunāt izbraukšanas vietu, laiku un cenu, un doties ceļā. Mēs sarunājām divus Mitsubushi džipus. Velosipēdus sakrāvām uz jumta.
Ceļš līdz Khorog ir pa M41, jeb tā saucamo Pamira traktu. Tas ir lielceļš, kas tiek uzskatīts par augstāko, jeb vienu no augstākajiem pasaulē. Augstākā kalnu pāreja Akbaital(Kirgīzu valodā Baltā ķēve) ir 4655m augsta. Ceļa segums ir izbijis asfalts. Bedrains, noskalots, nobrucis, sakritušiem akmeņiem, līkumains, serpentīna veida un šausmīgi putekļains. Ja mašīna ir šķirbaina, tad visas mantas ir kā cementa rūpnīcas darbiniekam. Tādēļ somām jābūt cieši noslēgtām un tādām, kuras var vai nu viegli notīrīt, jeb nav žēl sabojāt. Vai arī vienkārši jāietin plēvē. Vidējais pārvietošanās ātrums ir jārēķina ap 30km/h. Protams, ka mašīnas plīst, riepas (kuras reti kam ir labas) regulāri tiek pārdurtas un remontētas. Brauciena ilgums mums izvērtās ap 24 stundām. Degvielas uzpildes stacijas kādas ir mūsu izpratnē, ir tikai Dušanbe, pārējās vietās ir mucas vai cisterna no kuras ar spaiņiem tiek smelts un liets bākā, klāt pielejot papildus “uzmundrinātājus”.
Pa ceļam ir jāšķērso 3258m augstā Khaburabot kalnu pāreja, kuras apkārtnē ir daudz kājnieku mīnas, tādēļ noiešana no ceļa ir aizliegta.
Vēl ir jārēķinās ar neskaitāmiem milicijas posteņiem. Katrā postenī 99% gadījumos mašīna tiks apturēta, šoferis izkāpj, paspiež milicim roku, sapīpē, pārrunā kur brauc, ko ved. Tad milicis sāk domāt argumentus kā izspiest kaut kādu naudu un 99% gadījumos jāsamaksā no 1 līdz 5 somiem(kas ir 10 līdz 50 santīmu) un droši vari braukt tālāk. Tāpat arī pilsētās ir policisti, kas stāv ielas malā un visu laiku pūš svilpē, lai kāds apstājas.
Khorog pilsēta tiek uzskatīta par Pamira galvaspilsētu. Pilsētā ir Dušanbe universitātes filiāle, viens no augstākajiem botāniskajiem dārziem virs jūras līmeņa pasaulē, ļoti kopts pilsētas parks un vairāki tirgi. Tā kā Khorog ir pie robežas ar Afganistānu, tad sestdienās afgāņi tiek laisti pāri par robežu uz tā saucamo afgāņu tirgu, kur pārejot tiltam viņi tiek ielaisti norobežotā, milicijas apsargātā tirgus placī, kur tirgojas ar savām precēm.
Tās mašīnas, kas ved no Dušanbe uz Khorog tālāk netiek laistas – milicija kontrolē. Tādēļ Khorog jāmeklē cits transports, lai brauktu pa Pamira traktu Kirgizstānas virzienā. Arī Khorog gribētāju vest ir ļoti daudz, tā, ka tā nav problēma.
No Khorog devāmies uz Murgab, kas ir maza viena stāva māla kleķu māju pilsētiņa kalnu ieskautā stepē. Pilsētā, kas atrodas ap 3500m augstumā pārsvarā dzīvo kirgīzi, kas vasarā gana lopus, bet ziemā, kad ir ap -35 grādi nīkuļo. Taču patiesībā vēl piepelnās ar nelegālo izrakteņu tirdzniecību. Ceļš, kas ved no Khorog caur Murgab Kirgizstānas virzienā ir narkotiku lielceļš. Tas ir ceļš pa kuru pārsvarā narkotikas no Afganistānas tiek vestas tālāk uz Kirgizstānu, Kazahstānu, Krieviju un plašo pasauli. Kā stāsta vietējie, tad tagad narkotikas ved daudz vairāk nekā PSRS laikos. Uz robežām viss esot sakārtots un narkotiku mašīnas piebrauc, uztaurē, paceļas barjera un bez apstāšanās brauc tālāk. Netālu no Murgab arī atrodas izrakteņu rūpnīca, kur vietējie strādā un rokot pārsvarā rubīnu. Tāpat netālu no Murgab esot palikusi PSRS laiku pazemes kodolrūpnīca. No ārpuses mēs redzējām tikai nelielu ciematiņu, taču visas lietas notiekot pazemē. Visi vietējie, kas strādā rūpnīcā ir krietni skarti no radiācijas un staigā bez zobiem.
No Murgab atkal ar citu transportu tālāk līdz Akbaital pārejai, kur 4655m augstumā izkrāmējām savus velosipēdus un sākām velo ceļojumu pa Pamira kalnu garāko ieleju Bartanga. Taču līdz tai vēl bija jāveic kādi 100km.
Pamirs ir kalnu grēda, kura ir augstākā bijušajā PSRS, atrodas Centrālāzijā, vietā, kur sanāk kopā Tjanšans, Karakuma tuksnesis, Kunluna un Hindu Kuš kalni. Tiek uzskatīts par vienu pasaules augstkalnu reģioniem, kuru ķīnieši mēdz saukt par Congling. Galvenokārt Pamirs atrodas Kirgizstānā, Tadžikistānā, Afganistānā un Pakistānā. Tā augstākās virsotnes ir Ismail Samani virsotne (7495m) (no 1932 – 1962.g. tika saukta kā Staļina virsotne, 1962 – 1998.g. kā Komunisma smaile), un Čon To (Ļeņina smaile 7134m). Pamirā atrodas arī viens no garākajiem ledājiem bijušajā PSRS – Fortambek, kura garums ir 77 km. Pamira kalni ir klāti ar sniegu visa gada garumā.
Kā vietējie stāsta – ja tu neesi bijis Brtangā, tad neesi bijis Pamirā. Šāds izteiciens mūs uzmundrināja, jo tieši Bartanga bija mūsu mērķis.
Braucot ar velosipēdu pa Pamiru, jeb tieši mūsu maršrutu ir jārēķinās ar to, ka palīdzēt Tev kaut kādu likstu gadījumā spēsi tikai Tu pats. Tādēļ inventāram ir jābūt labam, labā kārtībā un līdzi jābūt riepām, kamerām, ielāpiem. Apģērbam jābūt tādam, lai vajadzības gadījumā izturētu -10 līdz + 35 grādu temperatūru. Ceļš ir sākot no smiltīm, oļiem, šķembām, līdz bruģakmeņa lieluma sakritušiem akmeņiem, dubļiem, sālsezeriem, strautiem, kas jāšķērso līdz ceļiem. Mūsu remonta statistika bija aptuveni šāda – ap 15 caurām kamerām – pārsvarā pārsistas uz akmeņiem, zemāk rožu dzeloņiem, asumiem. Divi salauzti bagāžnieki, samalta centra ass un viens aizmugurējais ritenis. Par laimi nevienu disku nesalauzām un iztikām bez līķiem un traumām.
Pārtika mums bija pamatā pirmajām dienām, līdz civilizācijai. Vēlāk mūs baroja vietējie, Ēdienu daudzveidība ir ļoti nabadzīga. Pārsvarā Šurpa, Lagman, Šašlik, Salat. Salat viņu izpratnē ir vienkārši sagriezti tomāti un gurķi. Tā, ka veģetāriešiem ir jāpadomā. Un, jo zemāk brauc, jo vairāk var dabūt augļus. Sevišķi garšīgas ir aprikozes un zīdkoka augļi.
Iedzīvotāji ir ļoti sirsnīgi un draudzīgi. Tā, ka pilnīgi droši var iet klāt ikvienam un palūgt tēju, ēdienu, naktsmājas un pa brīvu tiksi pabarots. Tiesa, mēs vienmēr pajautājām cik maksā un centāmies kādu naudiņu atstāt. Ir pat tā, ka viss ciems ir iesaistīts viesu uzņemšanā – viena ģimene vāra zupu, cita meklē tomātus, vēl kāds augļus un šķīvjus. Interesanti, ka pamirieši sevi uzskata par daudz progresīvākiem nekā tadžiki. Aptuveni 95% pamiriešu ir augstākā izglītība. Dievu viņi lūdz tikai 2 reizes dienā, nekā Tadžiki 5 reizes. Arī paši viņi stāsta, ka viņi ir daudz modernāki un nepieņem visādus aizliegumus, kādi ir musulmaņiem.
Higiēna ir tā pie kā ir jāpiedomā, ja nevēlas iekulties konfliktā ar vēderu. Pēc tradīcijām, ticības un iespējām ir tā, ka tadžiki tualetes papīru nelieto(ieskaitot daudz kur galvaspilsētā). Viņi izmanto akmeņus, apskalojās ar ūdeni un dragā tālāk. Ūdensapgāde pārsvarā ir ar arikiem(tas pats, kas grieķiem akvadukts), jeb maziem grāvīšiem, kas sazarojas līdz katrai mājai un ūdens pa tiem tek paštecē. Ja kāds augstāk mazgā kājas, zemāk traukus, mazgā rokas un kartupeļus, tad vēl zemāk kāds smeļ tējas vārīšanai. Tādi skati ne mazums. Attiecīgi saķert kādu vēdera kaiti ir ļoti vienkārši.
Nurek – pasaulē augstākais HES aizsprosts – 300m. Nurek ir tiešām vērts redzēt, taču dzīvē tas izskatās ne tik iespaidīgs kā likās pirms to ierauga. Taču jebkurā gadījumā tas pārsteidz ar milzīgo apjomu, tehnoloģisko risinājumu un ūdenskrātuves ārkārtīgi dzidro, tirkīza zilo un silto ūdeni. Dēļ Nurek un citiem HES Tadžikiem un arī Kirgīziem ir lieli strīdi ar Uzbekiem. Jo Uzbekistānā, kas ir ļoti spēcīga lauksaimniecībā, kokvilnas ražošanā ir ļoti nepieciešams ūdens lauku apūdeņošanai. Taču visas upes Uzbekiem tek no Tadžikistānas un Kirgizstānas. Taču, lai uzkrātu ūdeni HES vajadzībām paiet diezgan liels laiks un tādēļ pavasarī, un vasarā ūdens pietrūkst lauksaimniecībai. Šī iemesla dēļ Uzbeki pērkot elektrību pie reizes pērk ūdeni, kas tek caur slūžām. Tādejādi tās ir milzīgas izmaksas un vienlaikus lieli zaudējumi lauksaimniekiem.
Jau 1976. Gadā Tadžikistānā sāka būvēt vēl augstāku HES aizsprostu – Rogun, taču tas tika pārtraukts dēļ finanšu trūkuma. Šobrīd ar Krievijas finansu atbalstu ir atsākta Rogun celtniecība par ko varējām pārliecināties arī paši – milzīgie BELAZ auto viens pēc otra ved grunti. Taču laiks, kas nepieciešams Rogun ūdenskrātuves uzpildīšanai ar ūdeni varētu būt kādi 15 gadi, kas nozīmē, ka šo laika periodu Uzbeki paliks bez ūdens. Šī iemesla dēļ ir ļoti saspīlētas attiecības un kā stāsta tadžiki, tad uzbeki cenšas jebkādiem līdzekļiem apstādināt, jeb kaitēt. Dažas nedēļas pirms mūsu ceļojuma uzbeku algoti profesionāļi nošāva tadžiku armijas ģenerāli kā rezultātā Tadžikistānā tika pastiprināta militārā darbība un tika ķerti uzbeku bandīti. Arī vairakkārt tika ziņots par kādu sagūstītu, nošautu bandītu Dušanbe. Tā, ka paredzu, ka šajā reģionā konflikti varētu tikai attīstīties un turpināties. Un tas viss dēļ ūdens un enerģijas.
Vienīgais, ko mēs neapskatījām Bartnagas ielejā ir Sarez ezers, jo mums nebija iegūta atļauja. Tas ir unikāls dabas veidojums, kurš radies 1911.gadā, kad lielas zemestrīces rezultātā izveidojās apmēram 2 km3 liels nogruvums, kurš apbēra ciematu un aizsprostoja upi veidojot dambi. Vēlāk izveidojās ezers, kurš šobrīd ir ap 56km garš, 500m dziļš. Ezers atrodas 3263mvjl. Virs ezera vēl slejas 2400m augstas klintis. Šis objekts tiek uzskatīts par draudošāko centrālajā Āzijā, jo iespējamas zemestrīces vai kāda terora akta rezultātā dambis var sagrūt un ūdens masa noslīcināt tūkstošiem iedzīvotāju. Tādēļ, lai nokļūtu līdz ezeram ir vajadzīga atļauja, kuru var iegūt Dušanbe. Pie visiem Bartangas ielejas ciematiem ir kalnos uzbūvētas ārkārtas situācijas civilās aizsardzības noliktavas, kurās ir viss nepieciešamais, lai izglābušies cilvēki varētu kādu laiku izdzīvot.
Ja izlasīji līdz šai vietai, tad paldies par izturību!:-) Vairāk nemocīšu, bet, lai runā bildes galerijā.
