Publicēts: 9.01.17 | Sadaļa: blogs
Esošais Latvijas Nacionālais attīstības plāns (NAP) ir spēkā līdz 2020. gadam. Ir 2017.gads un jau jāsāk domāt par jauna plāna izstrādi. Tas tādēļ, ka pasaule kļūst ātrāka. Kopš pagājušā plāna izstrādes ir būtiski mainījies drošības stāvoklis pasaulē(Sīrija, Ukraina, Krievijas un NATO aktivitātes). Ir mainījies Eiropas Savienības valstu stāvoklis un attiecības. Ir krietni pamainījusies ģeopolitiskā situācija bēgļu jautājumā, ASV vēlēšanu iznākums, noskaņojums Eiropā un pasaulē kopumā.
NAP vīzijā ir teikts “Latvija 2020.gadā – zaļākā valsts pasaulē”. Taču, ja paskatāmies praksē, tad man kā zaļi domājošam, paliek kauns, ka mēs ne tuvu neesam šīs vīzijas sasniegšanai. Latvijai bija(ir) visas iespējas un rīki, taču pietrūkst politiķu izpratne par to, ka zaļi ir nevis ierobežojoši, bet gan motivējoši izvēlēties jaunāko, modernāko, efektīvāko ar vismazāko ietekmi uz vidi ilgtermiņā. Tas nozīmē, ka šis vīzijas mērķis jāpārmanto arī nākamajā plānā un pamatojumam ir nepieciešami matemātiski aprēķini, kas balstīti uz pētījumiem. Tādu pētījumu jau šobrīd pasaulē ir daudz, kas attiecas uz ekonomisko izaugsmi izmantojot atjaunojamos energoresursus, ietekme uz ekonomiku no veselīgas sabiedrības.
Tieši tas pats attiecas uz nodokļu politiku. Ir neprāts mainīt nodokļus, ja nav redzams mērķis uz ko valstij jātiecas. Nodokļu politikai par pamatu jāņem Latvijas Ilgtspējīgas attīstības stratēģija 2030. gadam un NAP 2020. gadam. Ja ar nodokļu palīdzību ir vēlme uzlabot apstākļus tiem, kas ražo pārtiku ar kuru tiek indēti Latvijas iedzīvotāji, tad kā tas iet kopā ar vēlmi uzlabot veselības stāvokli Latvijas iedzīvotājiem? Ja atbalsts importētajai dabasgāzei no Krievijas ir iekļauts Obligātajā iepirkuma komponentē elektrība tarifā katrai mājsaimniecībai un uzņēmumam, tad kā tas iet kopā ar Latvijas energoneatkarības veicināšanu? Ja Latvijas valsts iedzīvotāji gada laikā importē viena miljarda $ vērtībā naftas produktus, bet nekādi netiek veicināts atbalsts vietēji ražotai elektroenerģijai ar kuru darbināt autotransportu, tad tā ir nauda, kura katru gadu tiek zaudēta, bet varēja palikt Latvijā. Ja dotācija ir sabiedriskajam transportam par pamatu ņemot pasažieru skaitu un kilometŗāžu, bet netiek ņemts par pamatu sabiedriskā transporta ietekme uz vidi un cilvēkiem, tad tā rezultātā tiek atbalstīts vecāks, piesārņojošāks un mazāk efektīvs transports. Ja pasažieru pārvadājumi dažās pašvaldībās tiek pilnībā dotēti no valsts, tad tas motivē cilvēkus pat nevajadzīgi izmantot sabiedrisko transportu, kā rezultātā cilvēki mazāk kustas un tas veicina to, ka 25% sākumklašu skolēnu ir liekais svars, veicina to, ka vairāk nekā 30% jauniesaucamo ir neapmierinošs veselības stāvoklis. Un šādi var skatīties uz ikvienu jomu un nozari – kā iespējamās nodokļu izmaiņas vai jebkurš cits lēmums iet kopā ar Latvijas attīstību ilgtermiņā. Tieši tādēļ, pirms ķeras klāt pie nodokļu politikas, ir jāpatur prātā Latvijas attīstības plāna vīzijā rakstītais “Zaļākā valsts pasaulē”
