SATIKSMES MINISTRIJA ATBALSTA VELOJOSLU IZVEIDI UZ AUTOCEĻIEM
Publicēts: 10.02.15 | Sadaļa: blogs
Attēls no liepajnieks.lv
Šodien,10.februārī apstiprinātais Laimdotas Straujumas vadītās valdības deklarācijas rīcības plāns paredz to, ko nebūs gatavi uzņemties ne Latvijas Valsts Ceļi, ne CSDD, ne ceļu satiksmes drošības eksperti, ne auto vadītāji, nedz arī riteņbraucēji.
Īsais kopsavilkums – Valdības deklarācijas rīcības plāns paredz to, ka velo infrastruktūra nebūs vai braukšana pa to būs bīstama.
Valdības deklarācijas punkts
“82. Nodrošināsim starptautiskās un vietējās nozīmes velotransporta infrastruktūras attīstību, izmantojot Eiropas Savienības fondu un valsts atbalstu. Realizējot jaunus projektus valsts autoceļu būvniecībā, iespēju robežās paredzēsim veloinfrastruktūras izveidi.”
Taču paredzētā rīcība valdības deklarācijas izpildes Rīcības plānā ir:
82.1. “Izstrādāt normatīvos aktus, kas nosaka velojoslu izveidošanas kārtību uz ceļa braucamās daļas.”
..un sagaidāmais rezultāts:
“Izstrādāts un iesniegts MK regulējums, kas nosaka velojoslu izveidošanas un lietošanas kārtību uz brauktuves”.
Un otrs rīcības plāna punkts:
82.2. “Izstrādājot jaunus projektus valsts autoceļu būvniecībā, izvērtēt veloinfrastruktūras nepieciešamību, izbūves tehniskās iespējas un atbilstoši izvērtējumam veloinfrastruktūru izbūvēt.”
..un sagaidāmais rezultāts:
“Izveidoti veloceļi un velojoslas pie reģionāliem un vietējiem attīstības centriem, saskaņā ar veloinfrastruktūras nepieciešamības un izbūves tehnisko iespēju izvērtējumu.”
Pervasive neprofesionāli liekas “Izstrādāt normatīvos aktus, kas nosaka velojoslu izveidošanas kārtību uz ceļa braucamās daļas”, rakstot šo valdības deklarācijas rīcības plānā. Tas ir tikai viens infrastruktūras elements ceļu satiksmē. Tas būtu līdzīgi kā ierakstīt “Izstrādāt normatīvos aktus, kas nosaka ceļazīmes “Dodiet ceļu” izvietošanas kārtību”. Būvniecību valstī nosaka dažādas normas, kritēriji, valsts standarti. Rīcības plānā rakstītais “Izveidoti veloceļi un velojoslas pie reģionāliem un vietējiem attīstības centriem”, nav pirmajā sadaļā realizējams, jo problēma tā, ka šobrīd tikai tiek strādāts pie Valsts Standarta 190-9 “Velobūves”, kas noteiks projektēšanas principus un inženiertehniskos risinājumus kur, ko kādā veidā būvēt un vai tā būs velo josla, rekomendējošā velo josla, velosipēdu ceļš, gājēju un velosipēdu ceļš, tilts, panduss vai kāds cits inženiertehnisks risinājums. To noteiks standarts katrā situācijā atsevišķi. Standarts noteiks vairākus simtus risinājumu, bet Rīcības plānā ir rakstīts “velojosla”, kas ir tikai viens no šiem simtiem. Tas ir tāpat kā rakstīt “ēku durvju rokturu rokturu izvietošana”, ja nav nemaz izstrādāts regulējums kā būvēt pašu ēku. Pie kam, zinot jau šobrīt darbu kāds notiek pie Valsts standart pašas Satiksmes ministrijas padotības iestāžu vadībā, tad velo joslas visdrīzāk būs iespējams veidot atkarībā no satiksmes intensitātes un autotransporta braukšanas ātruma. Un pēc pieņemtās prakses – velojoslu drīkst veidot uz ceļiem, kur automašīnu braukšanas ātrums ir līdz 50km/h. Ja autotransporta ātrums ir lielāks, tad jāveido atdalīts velosipēdu ceļš. Atdalīts ar stāvošām mašīnām, ar stabiņiem, ar barjerām, ar brauktuvi atšķirīgā augstumā vai kā citādi fiziksi norobežots. Bet tad tas ir velosipēdu ceļš, nevis velojosla. Pie kam, ātrums tiek rēķināts nevis kāds norādīts ceļa zīmēs, bet gan faktiskais ātrums. (Kā piemērs, remonta darbu laikā uz Salu tilta ir ātruma ieobežojums 30km/h, taču automašīnas pārvietojas ar aptuveni 60km/h ātrumu.
Tātad secinājumi no Rīcības plāna ir šādi:
1. Strādājot pie Valsts standarta ir skaidrs valdības uzstādījums, ka standarts jāizstrādā tā, ka, lai uz šosejām varētu atrasties velojoslas.
2. Uz autoceļiem, jeb šosejām būs velo joslas ar nosacījumu, ka automašīnas varēs braukt ne ātrāk kā 50 km/h.
vai
3. Tā kā CSDD drošības apsvērumu dēļ nepiekritīs velojoslu izveidei uz šosejām un ātruma samazināšanu automašīnām, tad velojoslas nebūs. Tad kādēļ to rakstīt Rīcības plānā???
Es arī neatbalstu joslu veidošanu uz šosejām, jo dēļ šādiem bīstamiem piemēriem pieaugs ceļu satiksmes negadījumu skaits, bet nepieaugs riteņbraucēju skaits.
Rīcības plānam tika iesniegta alternatīva redakcija, kura netika pieņemta:
82.1. Velotransporta Valsts programmas 1999-2015.gadam izstrāde. Izstrādāts Valsts Standarts LVS 190-9 “Velobūves”.
82.2. Izveidota velo infrastruktūra pie reģionālajiem un vietējiem attīstības centriem saskaņā ar infrastruktūras nepieciešamību. Nodrošināt nepieciešamo atbalstu Eiropas nozīmes velo maršrutu EuroVelo izbūvei.
Šobrīd valstī velo infrastruktūras attīstība notiek bez plāna, bez kopīga redzējuma, bez sapratnes. 1999.gadā tika izstrādāta “Velotransporta attīstības valsts programma 1999-2015.gadam”, kurai pat īsti nebija juridisks spēks un tā nogūla Satiksmes ministrijas plauktos. Taču neskatoties uz to, ka programma nebija spēkā – Ekonomikas ministrija pasūtīja un tika izstrādāta EuroVelo trašu izpēte. Vairākas Latvijas pašvaldības izmantoja atsauci uz spēkā neesošo programmu(!), lai plānotu EuroVelo maršrutus un saņemtu ES līdzekļus velotūrismam un ceļu rekonstrukcijai. Tagad, kad nākamajā finanšu plānošanas periodā Latvijai būtu iespēja plānveidā attīstīt velo infrastruktūru, piesaistot ES līdzekļus, pati valsts neizmanto iespēju, uzrakstot kompleksu programmu, kur velotransports tiek apskatīts no visu tautsaimniecības jomu aspekta – gan veselība, gan izglītība, gan ekonomika, gan vide, gan tūrisms, sports, transports utml. Tas vēlreiz apliecina, ka izpratne kļūst sliktāka, nekā tā bija 1999.gadā, kad bija izpratne par programmas nepieciešamību.
Tātad, vismaz turpmākos 4 gadus valsts mērogā plānveidā un sistemātiski velo infrastruktūras attīstība nav plānota – katrs darīs pa savam, pēc savas izpratnes, bez kopīga redzējuma.
