Tu esi pati skaistākā, izcilākā, elegantākā, graciozākā, brīnišķīgākā, dievišķākā problēma

Par riteņbraukšanu ziemā

Publicēts: 27.12.09 | Sadaļa: blogs

Vēl pirms desmit gadiem, kad ziemas laikā Rīgas ielās braucu ar velosipēdu, tad bija tāda sajūta, ka gandrīz katru, kas brauc pretīm es pazīstu. Šodien par laimi ir citādāk – reti kuru var atpazīt. Bet nevis tādēļ, ka paziņu ir kļuvis mazāk, bet riteņbraucēji vairāk. Un, ja atminamies tos laikus – kādi tik uzlabojumi tika veikti, lai ar spēkratu būtu labāka braukšana pa ledu, sniegu. Bija tādi meistari, kas izlaida reipai gaisu, aplika(apspīlēja) apkārt un sakniedēja kopā vecu velosipēda ķēdi, tad atkal riepu piepumpēja, lai ķēde stigri turētos. Bija tādi, kas riepai cauri skrūvēja paštaisītas radzes. Tad tās ātri pārrīvēja kameru un prieki bija cauri. Tad, kad parādījās kalnu velosipēdi, tad tika pirktas riepas ar biezu protektoru un tajos šāva automašīnu riepu radzes. Vēl vēlāk jau kāds no ārzemēm bija atvedis īstu velosipēda radžu riepu.

Taču, lai nu kā bija, no šiem eksperimentiem katrs bija ieguvējs, jo tā kuplināja savu un riteņbraucēju cunftes zināšanu klāstu kopumā. Taču pamatā jau bruaca ar parastām riepām un trenēja savu līdzsvaru un spīdveja iemaņas, tādejādi pierādot sev un citiem, ka pat tādos apstākļos, kad ietves ir apledojušas un nav iespējams pārvietoties, tad ar velosipēdu varēja “droši” ripināt. Tad, kad kurpēs smēlās sniegs un šļura no kūstošā sniega, tad velosipēds bija un ir ērtākais veids kā palikt ar sausām kājām. Izturīgākiem braucējiem nav nekāda problēma pārvietoties arī -20 grādos, putenī un slapjdranķī. Tas parāda, ka velosipēds ir konkurētspējīgs pārvietošanās līdzeklis arī ziemā. Daudzi saka, ka ar riteni ziemā neviens nebrauc, taču Somijas pilsētā Oulu, kas atrodas gandrīz pie Polārā loka ir izbūvēts apmēram 500km garš veloceliņu tīkls. Apmēram 37% no braucieniem, kas notiek pilsētiņā ir veikti ar velosipēdu. Ziemas laikā sniega tīrīšanas tehnika sākumā notīra veloceliņus un tikai pēc tam ķeras pie autoceļu tīrīšanas. Tātad, ja grib, tad var. Rīgā tam par pierādījumu kalpo velokurjeri, kuri neskatoties uz laika apstākļiem vienmēr ir ielās. Daļa autobraucēju ļauni nomurmina, ka tā jau nevar pabraukt un tur vēl šis ar velosipēdu kuļās. Taču velosipēds ir lidzvērtīgs ceļu satiksmes dalībnieks un tas, ka kādam, kas pārsvarā vienatnē pārvietojas ar milzīgu transporta līdzekli nav vietas uz ielas norāda tikai par to, ka cilvēks ir vai nu ar vājām iemaņām vai arī tipisks egoists, jo domā tikai par savām ērtībām. Beidzamajās dienās, kad Latvijas ceļi ir piesniguši, tad var dzirdēt simtiem autobraucēji, kas lamā ceļu uzturētājus, pašvaldības un valdību. Taču tad, kad ir karsta saule, sānvējš, kādēļ tad nelamājam visus tos pašus? Tā ir daba un tikai vāji informēts cilvēks nespēj saprast, ka nav vērts pretoties. Pieņem to kā ir un priecājies par gūstamo pieredzi. Es neesmu redzējis nevienu riteņbraucēju, kurš ziemā braucot būtu lamājis valdību, ka nav nošķūēts sniegs. Cilvēks apzinās, ko viņš dara un, ja nespēj to darīt, tad nedara. Tātad secinājums ir, ka visi, kas sūkstās nevalda pār sevi un saviem lēmumiem:-) Izbaudiet ziemu, priecājaties, līksmojiet.

Tiem, kas vēlas ziemas laikā ar velosipēdu paceļot – tā ir interesanta iespēja dažādot savas brīvdienas. Svarīgākais kā vienmēr – piemērots apģērbs. Ir ļoti būtiski, lai būtu apģērbs, kas elpo, lai nesasvīstu. Apģērbam jābūt tādam, kas nerada apspīlējumus uz dibena, ceļu, elkoņu locītavām. Kā arī jābūt labiem cimdiem. Siltākie ir dūraiņi, taču ar tiem būs grūtāk pārslēgt ātrumus. Jārēķinās ar to, ka braucot pa sniegu ir daudz lielāka slodze, tādejādi maršrutu jāizvēlas īsāku un piemērotāku, jo pa dziļu sniegu braukšana nebūs nemaz iespējama. Taču braukt pa tādiem ceļiem, kas ir noledojuši, piebraukti, ir nepatīkamāk, nekā pa tādiem uz kuriem ir neliels sniedziņš. Pēc ļoti spēcīga sala, kas ir noturējies vairākas dienas, ir vērts pamēģināt nobraukt ar divriteni pa mazajām(seklajām) Latvijas upēm, kuras vasaras laikā ir par seklu, lai laivotu, pa akmeņainām, brikšņainām, lai ietu ar kājām. Taču jāuzmanās no vietām, kur ietek strauti un radušies gaisa tukšumi.

Viesturs Silenieks