Par ko vajadzētu padomāt braucot ar divriteni ziemā
Publicēts: 13.12.13 | Sadaļa: blogs
Ir dažkārt dzirdēti cilvēki, kuri saka, ka velosipēds ir izdomāts, lai brauktu vasarā. Ir arī tādi, kas pauž, ka mūsu ziemas nav piemērotas ritenbraukšanai. Taču ir tādi, kas gadu gadiem ziemā pārvietojas ar velosipēdu un nesaprot par ko runā tie, kam pietrūkst spēja, drosme vai izdoma, lai varētu braukt arī ziemā. Viņi vienkārši brauc. Būtiskākais ir attieksme un sapratne. Pirmajā reizē braukt ziemā liekas izaicinājums, taču nezinu nevienu, kurš pirmajā reizē, kad pamēģinājis braukt ziemā būtu teicis, ka tas bija riebīgi, nepatīkami un neiespējami. Tieši otrādi – smaids sejā un patīkama piedzīvojuma sajūta. Esmu pat cilvēkus pirmajam ziemas braucienam izvedis ceļojumā, kad ārā ir -28 grādi un neviens nav guvis nekādus apsaldējumus. Pārsvarā pirmā kļūda tiem, kas sagatavojušies braukt, ir pārlieku tuntulēšanās. Gatavojas tā, lai nenosaltu, taču pārsvarā ir tā, ka pārkarst. Taču no savas kalnos kāpšanas pieredzes varu teikt – es nezinu nevienu, kas kalnos būtu gājis bojā no pārkaršanas, bet amputētus pirkstus no nosalšanas gan esmu redzējis. Tādēļ labāk sākumā vairāk, nekā mazāk. Pēc tam pati sapratīsi kā vajag pareizi. Taču neskatoties uz to, došu dažus padomus no personīgās pieredzes, lai iemaņu apgūšanas laiks ir nedaudz īsāks. Šoreiz vairāk rakstīšu par “tautas braukšanu” nevis sportu. Nevis par to, lai labi izkstītos klājies ar reklāmām, bet, lai bez sevišķiem papildus izdevumiem varētu kā transporta līdzekli izvēlēties velosipēdu.
Nedaudz no teorijas:
Tu esi cilvēks, nevis āksts, attiecīgi ģērbies tā kā esi pieradusi to darīt. Tev nav jāpārvēšas par reklāmas stabu ģērbjot kaut ko īpašu vai raibi reklamētu. Ja esi personība, tad reklamē savu personību un individualitāti. Ja nessi, tad centies atdarināt citus. Velosipēds ir tikai pārvietošanās veids, transporta līdzeklis. Vai tad trolejbusā un mašīnā braucot arī saģērbies sporta tērpā?
Taču, ja plāno doties kādā brīvdienu izbraucienā un varbūt pat ar nakšņošanu teltī, tad jāsaprot kur un kādam mērķim, cik lielu distanci un kādā temperatūrā vēlies braukt. No tā ir atkarīgs braukšanas ātrums, velosipēda piemērotība apstākļiem un apģērba izvēle.
Apģērbu vēlams izvēlēties tādu, kas sviedru mitrumu neuzsūc, neuzkrāj kā sūklis, bet iztvaiko ar ķermeņa siltumu ārā. Vislabākais siltuma izolators ir gaiss. Tādēļ apģērbam(-iem) jābūt tādam, kurš veido gaisa telpas, nevis ir apspīlēts. Līdzīgi kā pakešu logiem, termosam, kur starpā ir gaiss vai vakuums. Visvairāk salst tās vietas, kur ir ātra atdzišana un tās ir vietas, kuras visvairāk pakļautas vējam. Tās ir vietas, kuras ir apspīlētas vai saspiestas un nav gaisa “kabata” – roku un kāju pirksti, dibens un ceļgali. Tādēļ īpaši jāpievērš uzmanība tieši šīm vietām. Roku pirkstiem viens no salšanas iemesliem var būt vāja asinsrite pirkstos, kas ir dēļ tā, ka ir nepareiza sēdēšana uz velosipēda, dēļ kā liela slodze ir rokām kopumā un tās ne tikai salst, bet pat arī tirpst. Otrs iemesls ir nepiemēroti cimdi dēļ kuriem atdzišana ir straujāka nekā asinsrites piegādātais siltums. Tādēļ visieteicamākie ir dūraiņi, kur visi pirksti ir kopā un viens otru silda. Kā arī, pirkstu asinsrite nav nospiesta ar apspīlētiem pirkstaiņiem. Atkarībā no velosipēda tipa – ir vai nav pārslēdzēji uz stūres un atkarībā no pārslēdzēju tipa ir jāpiedomā pie cimdiem, jo ne visus pārslēdzējus ir ērti pārslēgt dūraiņos. Taču ne neiespējami Jo tajā brīdī, kad cilvēks sāk salt, organisms cenšas primāri nodrošināt iekšējo orgānu normālu funkcionalitāti un galvenokārt tos apgādāt ar siltumu, tādēļ ekstremitātēm ne vienmēr tas pietiek. Tad, kad pirksti atdziest līdz kādiem +15 grādiem, tad tie kļūst stīvi un vairs nespēj normāli funkcionēt.
Pie -10 grādiem, cilvēks caur galvu zaudē (bez cepures) līdz pat 50% siltuma. Tādēļ pareizas cepures izvēle ir ļoti svarīga. Atkarībā no temperatūras ir ieteicama sejas maska, jo daudzas maskas ir pietiekami garas, lai kalpotu arī kā šalle. Taču jāņem vērā, ka tādas maskas, kurām ir tikai acu un mutes izgriezumi nav vēlamas, jo tās sašaurina perifēro redzi, kas satiksmē ir būtiska. Arī elpojot maska ātri piepildās ar izelpas garaiņiem un tie saslapina masku, tā sāk saldēt un ir vienkārši nepatīkama. Tādēļ labāk ir tāda maska, kuru var uzvilkt uz vai zem zoda pēc vajadzības, jo vējā arī zods un deguns mēdz salt. Kā arī, ja temperatūra kļūst vēl zemāka, tad var arī izmantot slēpošanas brilles. Atkarībā no ausu jūtīguma, ir cilvēki, kas vēsā laikā, pat ne ziemā, mēdz izmantot mūzikas austiņas kā ausu aizbāžņus un tas nemaz nenozīmē, ka cilvēks klausās mūziku, bet vai nu pasargā ausis, vai arī izmanto austiņas kā brīvo roku sistēmu telefonam.
Nav ieteicams vilkt gaisu necaurlaidīgu apģērbu – politelēna pančo vai tādu kā Goretex, jo neskatoties uz to, ka ražotājs ziņo, ka tas ir elpjošs, tas nav pietiekami elpojošs pie tādām slodzēm, kur cilvēks pastiprināti svīst. Naktssargiem slapjā laikā, tas ir piemērots, bet ne riteņbraucējiem. Vienīgi, kad tas kaut cik ir noderīgs, ir tad, ja kārtīgi līst un ar velosipēdu jābrauc no kalna. Tad drēbes nav viscaur slapjas, bet tikai iesvīdušas no iekšpuses.
Ģērbties ir vēlams kā sīpolam ar daudz plānām kārtām, nevis vienu biezu, jo atkarībā no temperatūras ir iespēja mainīt kermeņa temperatūru ar apģērba palīdzību. Taču braukt jācenšas ar tādu ātrumu, lai nejūties sasvīdusi. Katram šis ātrums ir savādāks, jo svīšanas intensitāte pie dažādām slodzēm katram ir individuāla. Ja sāk palikt karsti, tad vēlams laicīgi novilkt kādu apģērba kārtu, ja pa vēsu, tad jāvelk kaut kas virsū.
Braucot gan ziemā, gan vasarā nekādā gadījumā neieteiktu lietot mugursomu, bet gan velo somas! Cilvēks uz velosipēda atbalstās 3 punktos – pamata slodze ir uz sēdekļa(dibena), pedāļiem(kājām) un stūres(rokām). Ja lietosi mugursomu bagāžas pārvadāšanai, tad dibens un rokas dabūs trūkties, bet mugura svīst. Un arī tajos brīžos, kad apstāsies, tad nevarēsi atbrīvoties un atpūsties, jo mugursoma vēljoprojām būs “pielipusi”. Kā arī – mugursoma paaugstina riteņbraucēja smaguma centru un tas atrodas augstāk no zemes, un ir nestabilāks. Īsās distancēs vari darīt kā vēlies.
Apavus vēlams izvēlēties, lai tie nebūtu cieši, bet kāju pirksti tajos vairāk kustētos. Ja ārā ir slapjdranķis vai uz ceļa sniega putra, tad jārēķinās, ka drēbes var kļūt slapjas. Tādēļ vēlams uz apaviem vilkt bahilas, kuras pasargās gan apavus, gan bikses no samirkšanas. Kā arī – ja dodies velo ceļojumā, tad nokāpjot no velosipēda var nākties brist pa sniegu, attiecīgi arī brienot bahilas pasargās no sniega sabiršanas apavos.
Tā kā riteņbraucēja poza atkarībā no velosipēda, bet tomēr ir tāda, ka tas ir saliecies, tad jāpadomā arī par muguru, lai tā nepaliek plika. Tādēļ vēlams izvēlēties veļu, kreklu, jaku vai virsjaku pēc iespējas garāku vai arī ar pagarināto muguras daļu.
Sevišķi nekā vairāk pie pamata nosacījumiem arī nav. Taču pilsētas satiksmē, kur ir nelielas distances, apģērbies tā kā Tu būtu ģērbies ejot ar kājām, tikai nedaudz vairāk pievērs uzmanību 3C- Cepurei, Cimdiem, Ceļiem.
Atšķirībā no iešanas ar kājām – riteņbraucējs nesabrien kājas sniega putrā, jo atrodas virs zemes un tam visam pārbrauc pāri. Kā arī apavi nav ar sāli.
Vēja ietekme uz ķermeņa atdzišanu, jeb kā mainās temperatūras ietekme pie dažāda vēja ātruma. Tas pats ir attiecināms uz riteņbraucēja ātrumu bezvēja vai vēja laikā.
|
Vēja ātrums |
Gaisa temperatūra | |||||||||
|
metri sekundē |
kilometri stundā |
0 |
-5 |
-10 |
-15 |
-20 |
-25 |
-30 |
-35 |
-40 |
|
2 |
7 |
-1 |
-6 |
-11 |
-16 |
-21 |
-27 |
-32 |
-37 |
-42 |
|
5 |
18 |
-9 |
-15 |
–22 |
-28 |
-34 |
-40 |
-47 |
-53 |
-59 |
|
8 |
30 |
-13 |
-20 |
-27 |
-34 |
-41 |
-48 |
-55 |
-62 |
-69 |
|
16 |
60 |
-18 |
-26 |
-34 |
-42 |
-49 |
-57 |
-65 |
-73 |
-80 |
|
25 |
90 |
-20 |
-28 |
-36 |
-44 |
-52 |
-60 |
-69 |
-77 |
-85 |
|
zems |
augsts |
|||||||||
|
risks |
risks |
ļoti augsts risks | ||||||||
Augstāk minētā tabula ir ar diezgan relatīva, jot tā ir apstākļos, kad cilvēks ir ar konstantu ķermeņa temperatūru, bet ir vējš, taču minoties, cilvēks sakarst un šī ietekme sajūtās mainās.
Velosipēda un tā aprīkojuma izvēle
Ja Tev ir velosipēds un Tev patīk ar to braukt, tad tas ir arī piemērots braukšanai ziemā. Protams, ka ir daudz un dažādas lietas, kas var uzlabot vai pasliktināt braukšanu, taču pilsētas satiksmes apstākļos pie saprātīgas braukšans jebkurš ir derīgs.
Taču, lai būtu pavisam patīkama un ilglaicīgāka braukšana, sevišķi lielākām distancēm, es no savas pieredzes varu ieteikt sekojošām lietām pievērst uzmanību:
Lai nesalst, lai nesvīst un, lai nekrīt.
Jo mazāk velosipēdam detaļu, jo mazāk ir detaļu, kuras var nestrādāt. Tādēļ ziemas laikā, kad ir šķīdonis un sāls, tad detaļu kvalitātei jābūt labai, lai gultņos, kustīgajām detaļām, ķēdei u.c. pēc iespējas mazāk radītu ietekmi. Tādēļ vislabākais no šī viedokļa ir parasts fiksītis, kuram nav ne ātruma pārslēdzēju, ne ķēdes spriegotāju, ne bremzes, bremžu trosītes un citas lietas bez kurām cilvēki arī mēdz iztikt. Taču paralēli arī jāpadomā par drošību un ceļu satiksmes noteikumiem.
Bremzes ir vēlamas disku, jo tad tām ir mazāka iespēja aplipt ar sniegu, ūdeni vai ledu un tās daudz labāk bremzē, nekā bremzes, kuras spiež riteņa aploci. Ir gadījies tā, ka aploce ir tik ledaina, ka nobremzēt sametot velosipēdu sānslīdē ir ātrāk, nevis spiežot bremzes.
Jārēķinās ar to, ka ātruma pārslēdzēju un bremžu trosītes arī mēdz aplipt ar sniegu un sasalt. Tādēļ bremzes un ātruma pārslēgšana var arī atteikt. No ērtuma viedokļa vislabāk ir tādi pārslēdzēji, kurus pārslēdz griežot stūres rokturi. Un vislabākie (siltākie) stūres rokturi ir nevis gumijas, bet korķa vai porolona. Porolona rokturiem ir problēma slapjā laikā, jo tie uzsūc ūdeni un mēdz kļūt “jēli” un ar tiem navar stabili notrēt stūri. Taču sausā laikā tie ir ideāli.
Riepām nozīme ir atkarībā no braukšanas stila, apstākļiem un nepieciešamības. Ar visām riepām un prātu var braukt attiecīgos apstākļos. Ja pilsētā brauc lēnām un pārsvarā pa ietvēm, parkiem un nomalēm, tad nekas traks arī nevar notikt. Jārēķinās, ka, jo zemāka ir gaisa temperatūra, jo mazāk slīd. Tādēļ pats bīstamākais brīdis ir tad, kad virs ledus ir ūdens kārtiņa.
Radžu riepas ir salīdzinoša greznība, kura ir gan dārga, gan nemz tik ērta. Jo radzes var iestrādāt tikai tādās riepās, kurām ir pietiekami liels protektors, lai radze turētos. Tādēļ tādas riepas pašas par sevi ir pasmagas un braukšana arī ir pagrūta dēļ riepas virsmas raupjuma. Un tad ir jārēķinās, ka iesvīdīsi. Taču tad, kad apledojušie lauku ceļi un mazās ieliņas ir kārtīgi izdangātas un bedrainas, tad radžu riepas uz kaila ledus labi noder. Taču pa piebrauktu vai irdenu sniegu nav nekāda jēga. Piebrauktā, jeb nobradātā(bet ne ledainā) sniegā pavisam labi turās šauras riepas ar mazu protektoru, jo šaura riepa uzvedas līdīgi kā slida – uz priekšu slīd, bet uz sāniem ne. Tā griežas cauri sniegam un labi noturas, taču, ja sniegs ir padziļš, tad tā izgriežas cauri un braukšana beidzas. Taču pēc pieredzes – tik dziļā sniegā ne ar vienu riepu nav braukšana. Varbūt dažus desmitus metru var, bet tas arī viss. Vienalga spēks un jauda apsīks.
Plata riepa uzvedas kā slēpe – tā iegrimst ne tik dziļi, taču mēdz izslīdēt uz sāniem. Pie kam – jo lielāks protektors, jo vairāk tajā saķeras sniegs un riepa tāpat sāk slīdēt un ar aplipušo sniegu kļūst smaga. Pavisam slikti ir pilsētas apstākļos, kad slapjais sniegs kopā ar sāli un smiltīm tiek samests uz ķēdes un tā sāk pati sevi “apēst” un ir beigta nedēļas laikā. Tādēļ arī vērts padomāt par gariem dubļu sargiem.
Ieteiktu katras ziemas sākumā netrakot satiksmē, bet, ja gribas trakot, tad to arī vajag darīt, bet vēlams ne uz ielas. Jāsaprot kā slīd, kā vadīt un valdīt velosipēdu un tas pat ir vēlams, lai iegūtu vai atgūtu vajadzīgās iemaņas un varētu kontrolēt braucamo. Pavisam labi ir pamēģināt uz kāda aizsaluša dīķa vai ezera, tikai jāatceras, ka ar velosipēdu var daudz ātrāk ielūzt ledu, nekā ar kājām ejot, jo velosipēda riepu virsmaz laukums ir daudz desmit reižu mazāks kā cilvēka pēdām. Darīt var u vajag visu, bet domājot par sekām.
Bet pats galvenais, kas jāievēro ziemas braukšanā – ja gribās, neatsaki sev. Brauc!
