Vienīgais veids kā vairot laimi, ir to dalot

Mana uzruna Latvijas Zaļās partijas kongresā

Publicēts: 3.04.17 | Sadaļa: blogs

 Godājamie zaļās partijas biedri, zaļie, viesi un citādi domājošie!

 Man ir sapnis!

Latvijai ir jābūt zaļākajai valstij pasaulē!

Viss pārējais ir ikdienas darbs, kas ļauj tiekties uz šo sapni. Un nav viens darbs vai viens pareizs ceļš kā līdz šim sapnim nonākt. Visi darbi, visi ceļi, kuri ved šī sapņa virzienā ir derīgi, ja tie ir ar zaļiem nodomiem bruģēti.  Zaļā domāšana, zaļā filozofija, zaļais dzīvesveids, zaļā politika un tautsaimniecība lielai daļai vāji izglītotu cilvēku šķiet kā apgrūtinājums, kā šķērslis, kā bremze valsts attīstībai.  Patiesībā – dzīvot zaļi, nozīmē spēju būt radošam, inovatīvam un mūžīgi attīstības procesā esošam. Tādēļ labklājīgāko valstu augšgalā ir tieši tās valstis, kurām ir visvairāk attīstīts zaļais dzīvesveids un ieviesta zaļā politika. Tas ir tādēļ, ka zaļā domāšana virza jaunas tehnoloģijas, jaunas iespējas, kas savukārt jaunas zināšanas un jaunus risinājumus ar mērķi padarīt cilvēku kaitīgo ietekmi uz cilvēces nākotni arvien mazāku.  Jo izglītotāks cilvēks, jo tam plašāks redzes lauks un tas ir tas, kas piemīt zaļās domas piekritējiem – nebūt aprobežotiem, bet mācēt saskatīt lietu un procesu kopsakarības. Zaļo domāšanu nevar iemācīt, bet tā iestājas iegūstot zināšanas, dzīves pieredzi un ar iemantotu viedumu. Un, diemžēl, ne katram tas ir lemts. Cīņa par vēlmi būt zaļam ir bezjēdzīga, jo ar cīņu zaļo domāšanu iemantot nevar.

Šobrīd Pasaules darba kārtībā ir tikai divas tēmas – miers un  klimata pārmaiņas.  Taču abas ir cieši saistītas, jo klimatu pārmaiņu rezultātā arvien pieaug spriedze attiecībā uz kvalitatīvu un labu dzīvesvidi,  un  ietekmes pārdale cīņā par dabas resursiem. Un tas ir jautājums, kas turpmākajos gados arvien vairāk saspīlēs valstu attiecības. Un tas būs arī dienaskārtības jautājums Latvijas iekšpolitikā, gan arī ārpolitkā. Vai Latvija būs tā, kas pirmā skries un risinās globālās problēmas, vai paliks inerta, vai spēs gudri izmantot mainīgo situāciju. Man labpatiktos, ja mēs izvēlētos beidzamo variantu – kamēr ārā plosās milzīga vētra, brīžiem labāk pasēdēt pagrabā un uzadīt jaunu džemperi, lai stihijai pierimstoties var pirmais iziet ārā un ērti justies. Taču šādai rīcībai vajag stabilu centrālo nervu sistēmu. Pašiem ir jānosaka sava dienaskārtība, nevis jāizdabā uzlecošām zvaigznēm.  Ne velti, tautas ar vislielāko pielūgsmi elkiem ir ar vismazāko izglītības līmeni. Mums jābūt pašpietiekamiem. Protams, mūžīgais jautājums kā to panākt?

Es redzu četrus soļus:

Pirmais. Jāsāk aktīvs darbs pie Nacionālā attīstības plāna, jo esošais plāns jau tuvojas noslēgumam. Kopš spēkā esošā plāna uzrakstīšanas situācija pasaulē ir krietni mainījusies – ir sākušās karadarbības un nemieri vairākos reģionos, notiek pastiprināta bruņošanās, Latviju skārusi bēgļu problēma, notiek izmaiņas Eiropas Savienības sastāvā un politikā,  mainās valstu attiecības un preču noieta tirgi, pasaulē notiek būtiskas izmaiņas enerģētikā un tehnoloģijās. Bet mēs tam visam lecam nopakaļ ar milzīgu novēlošanos. Mēs vairākās sadaļās izpildam spēkā esošo NAP, taču tas, ko mēs pildam ir plāns, kas daudzos aspektos ir novecojis. Plāna pildīšana plāna pēc var plāni beigties.  Dzīve nenorit plēc plāna, ja plāns ir neatbilstošs realitātei.

Nacionālā attīstības plāna vīzijā ir teikts, ka “Latvija ir Zaļākā valsts pasaulē” . Un ziniet, tas ir tieši tas pats, kas ir manā sapnī. Taču ikdienas lēmumi netiek mērīti, jeb saskaņoti  šo uzstādījumu. Minēšu tikai vienu piemēru – sasiet kopā akcīzes nodokļa ieņēmumus no degvielas ar ceļu kvalitāti nozīmē to, ka, lai būtu labāki ceļi, ir vairāk jātērē degviela, kas nozīmē, ka jāmotivē cilvēkus pirkt automašīnas ar lielākiem dzinējiem, kas vienlaicīgi ir arī vairāk piesārņojoši un līdzšinējā prakse liecina, ka gandrīz vai visa degviela, kuru patērējam tiek aptuveni viena miljarda vērtībā importēta no Krievijas.  Ja akcīze no degvielas pienākas autovadītājiem, tad kam pienākas akcīze no alkohola un cigaretēm?  Laikam dzertuvēm un šņabja bodēm. Šāds piedāvājums ir pretrunā ar Attīstības plāna vīziju. Tas nav ne videi draudzīgi, ne cilvēkiem labklājīgi, ne Latvijas tautsaimniecībai vēlams, bet ir cilvēki, kas šādi saskata Latvijas attīstību. Mans priekšlikums ir atstāt šo vienu miljardu Latvijā. Bet tas nozīmē, ka mums pašiem ir jāražo enerģija cilvēku un kravu pārvietošanai. Un tā nav nafta, bet gan elektrība. Elektrību mēs jau šobrīd spējam ražot. Ražot un uzkrāt elektrību lielākā vai mazākā apjomā potenciāli var ikviens Latvijas iedzīvotājs. Naftu gan nē.  Un šī nav mana personīgā, unikālā un ģeniālā ideja. Ir vienkārši jāpaskatās, kas notiek pasaulē. Eiropa, Āfrika, Amerika, Austrālija tūkstošiem hektāru platībās uztāda atjaunojamo energoresursu ražotnes. Saules paneļus pat vēl ēnainākos reģionos nekā Latvija. Katrs no mums var būt savas mājas, sava transporta darbinātājs ar savu enerģiju. Un tas ir tas pēc kā ir jātiecas, nevis miljards jāatdod citiem.

Tāpat arī jāpieķeras klāt Obligātais iepirkuma komponentei, jeb OIK. Un skaidri jāpasaka, ka tā ir Latvijas iedzīvotāju maksa, nevis par zaļo enerģiju, bet par to, ka tā ir Krievijas dabasgāze no kuras Latvijai kļuva vēl atkarīgāka uzbuvējot TEC2 darbināmu ar gāzi un tagad maksājot kredītu. Nav jātiesā iepriekšējie un kļūdainie lēmumi, bet ir skaidri jāpasaka nākotne ceļš. Un šis ir tikai viens piemērs, kas norāda uz to, ka esošais NAP ir novecojis domāšanā.

Otrs solis, kas man liekas ir visgrūtākais, ir izpratnes par sadarbību trūkums. Katra ministrija un to pārraudzībā esošās nozares katra iet pa savu vagu un neredz, kas blakus vagā un tīrumā kopumā notiek. Nesadarbošanās, izpratnes trūkums par lietu kopsakarību.

Minēšu dažus piemērus no zaļo pārraudzītām nozarēm – Veselības un Aizsardzības. Pirmā vietā mirstība Latvijā ir no sirds asinsrites slimībām, kuru pamatā ir mazkustīgs dzīvesveids. Taču par kustīgu dzīvesveidu Veselības ministrija nav atbildīga. Veselības ministrija var tikai aicināt, stāstīt, skaidrot tā nepieciešamību. Par to, lai cilvēkiem būtu iespēja, motivācija un apstākļi vairāk kustēties ir jārada apstākļi par kuriem ir atbildīga Satiksmes ministrija, ilzglītības ministrija, Pašvaldību un reģionālās attīstības ministrija, labklājības ministrija un pašvaldības.  Sabojātā veselība dēļ sliktas pārtikas ir Zemkopības ministrijas atbildība.

Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem Latvijā ik gadu mirst ap 2000 cilvēku no gaisa piesārņojuma.  Katram ceturtajam skolēnam Latvijā ir liekais svars.

Teju 40% no tiem, kas piesakās profesionālajā armijā tiek izbrāķēti dēļ neatbilstošas veselības. Draugi, mums nav, kas dzimteni aizstāv! Un šīs problēmas nav radījusi ne Aizsardzības ministrija, ne Veselības ministrija. Viņas spiestas strādāt ar to, ko citi ir neizdarījuši. Tādēļ izsaku lielu pateicību Andai Čakšai un Raimondam Bergmanim, ka abas sarežģītās nozares, kuras jūs vadiet, jūs strādājiet ziedojot sevi visu. Un atcerieties, neviens par jūsu ziedošanos paldies nepateiks. Un varbūt arī nevajag to gaidīt, jo Jūs paši zinat, cik daudz Latvijai būsiet no sirds darījuši.

Šajā nesadarbošanās, kopsakarību neredzēšanas jautājumā, man, no vienas puses sirds ir mierīga, jo premjers jau veidojot valdību izteica uzstādījumu par to, ka jāstrādā tā teikt horizontāli, jeb sadarbojoties ar vienā līmenī blakus esošajiem, nevis tikai ar tiem, kas priekšnieks un padotais. Taču ar Māri Kučinski vien nepietiek. Viņš viens nespēj nostāvēt pa vidu diviem vienā stāvā esošajiem kabinetiem visās ministrijās vienlaikus. Ir jāpārskata lēmumu pieņemšanas process. Un otra lieta, kas ir daudz smagāka, tā ir mūsu valsts pārvaldes cilvēku domāšana un izpratne par lietu kārtību. Un man atbilde ir viena – tā ir  – izglītība. Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm Latvijai ir vieni no lielākajiem tēriņiem izglītībā, taču rezultāti nav diez ko izcili. Tad, kad bērnam grūta galva, tad vecāki mēdz paņemt privātskolotāju, lai skolotājs vairāk veltītu laiku vienam bērnam, nevis to izkliedētu uz visu klasi. Pēc šīs loģikas Latvijas laukos, kur klasē ir tikai daži bērni, mums vajadzētu būt visizcilākajiem rezultātiem. Tur vajadzētu nākt tīrradņiem un ģēnijiem, bet tā nav. Jums tiešām šķiet, ka vaina ir mazo skolu bērnos……..??

Trešais solis ir tiesiskums. Pavisam nesen ģenerālprokurors publiski pauda un deva nēpārprotamus mājienus, ka nevienam taču nav noslēpums, kura partija vadīja Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju. Ja drošības iestādes tiek vadītas kādas konkrētas partijas interesēs, lai novāktu tās konkurentus, tad tas ir vislielākais demokrātijas un valstiskuma apdraudējums. Partija, kura pauda tiesiskuma idejas, par to iestājās un vēl šobrīd histēriski agonē un kliedz ir pati vislielākā tiesiskuma pārkāpēja. Ja partija spēj sevi izcelt apkaujot konkurentus un citādi domājošos, tad tai nav ilgs mūžs, jo tai nav ideoloģija, kas spētu vienot tās biedrus un vēlētājus. Tas ir noriets. Taču, diemžēl, lai to pierādītu ir pagājuši jau piecpadsmit gadi un šo gadu laikā ir vajāti, apmeloti, provocēti, nepatiesi pazemoti arī vairāki Latvijas Zaļās partijas biedri. Toties nepatiesi notiesāts iznāk divreiz stiprāks!

Ceturtais solis ir infromācija, jeb informācijas patiesums. Es gribu Jums skaidri pateikt – Latvijas valstij nav savu mediju! Latviju neviens neiazstāv. Ja tepat aiz robežas ir izstrādāta mediju stratēgija, sabiedrisko attiecību stratēģija, mediju plāns gan iekšpolitikā gan ārpolitikā un  ir skaidrs redzējums kā palielināt ietekmi, tad Latvijai nav pilnīgi nekas. Uz papīra jau ir, bet ne praksē. Es to varu salīdzināt ar to, ka citi boksa ringā ir uzlikuši profesionālu bokseri, bet Latvija – mākslinieku brīvdomātāju.  Kā Jums šķiet, kurš šajā cīņā uzvarēs?

Lielākās Latvijā esošās ziņu aģentūras nepieder ne Latvijas valstij, ne Latvijas valstpiederīgajiem. Lielākie nterneta portāli nepieder Latvijas cilvēkiem. Daudzas televīzijas un radio nepieder vietējiem. Un es pat brīžiem brīnos, kādēļ ziņās tikai reizi pāris nedēļās var dzirdēt, ka Igaunija Latvijai ir kaut kur atkal priekšā, nevis katru otro dienu. Cik Latvijas iedzīvotāji ikdienā ir bijuši Ministru kabinetā, Koalīcijas padomē, Saeimas komisijās, kad tiek diskutēti, argumentēti kādi lēmumi? Gandrīz neviens, taču viedoklis ir katram. No kurienes viņiem ir šis viedoklis? No medijiem. Braucot pa reģioniem vai tepat Rīgā var dzirdēt vienādus, žultainus, negatīvus cilvēku izteikumus, kuri iepriekšējās dienās ir izskanējuši kādā sabiedriskajā medijā. Ikvienai sabiedriskai organizācijai, privātam uzņēmumam, baznīcai vai privātpersonai ir iespēja par savu naudu paust savu redzējumu, savu viedokli, savu plānu. Taču neviens nespēj iedomātes, ka par paša naudu nolīgta sabiedrisko attiecību kompānija apgānītu pasūtītāju. Taču Latvijas valstij  tā ir! Katrai valsts iestādei, uzņēmumam ir paredzēts budžets sabiedriskajām attiecībām, lai atkautos no valstij piederošiem medijiem. Ja šo naudu atdotu valsts medijam, kura uzdevums būtu nākt talkā katrai nozarei, lai palīdzētu izskaidrot plānus, mērķus, izmaiņas un atrastu risinājumus kā pamatot un vislabāk novadīt līdz iedzīvotājiem infromāciju, tad arī iedzīvotāji saprastu ar ko nodarbojas Saeima, ministri, ierēdņi un visi pārējie. Tad arī sabiedrība saprastu kādēļ viss šis aparāts ir tik būtisks un nepieciešams.  Bet, ja valstij piederoša medija cilvēki godīgi pienāk klāt un atvainojas, ka priekšniecība aizliegusi kādu valsts amatpersonu vai politiķi rādīt vai intervēt, tad man rodas jautājums – kā labā un kā interesēs tie par valsts naudu strādā.  Un kamēr Latvijas valstij nebūs savs medijs, tikmēr Latvijas valsti bradās un laupīs gan no ārpuses, gan no iekšpues. Tādai valstij nav nākotnes, kur cilvēkus nav iespējams vienot kopīgam nākotnes mērķim. Jau daudzus gadus politiķi par šo sūkstās un baidās no tribīnes pateikt, jo kam gan gribās kampaņu pret sevi. Bet kamēr viņi baidās,  tikmēr mēs zaudējam valstiskumu. Man nav bail, jo man rūp zaļā Latvija.

Lūk, šie ir četri pamata soļi, kurus es redzu sistēmas sakārtošanā.

Taču tagad nedaudz ieskicēšu savu redzējumu par ne tik globālām lietām, bet mums pašiem.

Pavisam drīz būs pašvaldību vēlēšanas. Man kā Latvijas Zaļās partijas līdzpriekšsēdētājam daudz vairāk interesē zaļi domājoša un saliedēta komanda, kas realizē zaļo politiku, nevis komanda, kas grib būt pie varas bez izpratnes, kas ir zaļā politika. Vēlēšanas nāk un iet, bet cilvēku cerības iegūt tādu valdību, kura būtu spējīga pārstāvēt visu un visas intereses ir mūžam nepiepildīts sapnis. Nekad nebūs iespējams, lai visi būtu apmierināti, bet, lai nodrošināt, lai vairums vērtētu atzinīgi var tikai tad, ja vairums domā, izprot un rīkojas līdzīgi. Sašķeltā daudzkultūru, daudznacionalitāšu, dažādu izglītības un vēsturiskās atmiņas cilvēku veidota sabiedrība nekad nespēs būt vienota. Tā var vienoties par materiālām vērtībām, bet ne tik vienkārši par garīgām. Tādēļ, arvien vairāk cilvēkus mēdz iekārdināt ar naudu, kas ir visiem saprotama. Taču šāda politika tautu padara par kalpiem, kuriem nav uz kultūru un ideāliem balstīta nākotnes vīzija. Tie ir nolemti darbaļaudis bez nākotnes, bez pagātnes un bez nākotnes cerībām.

Mans uzstādījums ir vara ne par katru cenu, bet zaļā politika par katru cenu.  Iegūt varu bez sajēgas kā realizēt politiku ir noziegums pret savu valsti. Tādā veidā var tikai nodarīt pāri. Kamēr dažas pašvaldības aktīvi strādā, tikmēr citās pašvaldībās vēlēšanās uzvarējuši pavada laiku līdz nākamajām vēlēšanām. Tiesa, tādus jau nākamreiz neievēl, bet četri gadi pašvaldībā dzīvojošiem cilvēkiem ir nolaupīti.  Tādēļ iesaku, ja Jums nav plāna, nav katram sava programma, tad labāk nemaz nekandidējiet. Un katram sava programma – es domāju katru deputāta kandidātu, nevis viena cilvēka uzrakstītu vēlēšanu programmu zem, kuras visi parakstās. Katram pašam ir jāatbild uz jautājumu – kā es saredzu Latvijas Zaļās partijas programmas realizāciju savā pašvaldībā un ko tas mainīs Latvijai kopumā.  Jums ir paveicies, ka zaļai pfilozofijai nav uzlikta nacionāls, etnisks vai ģeogrāfisks rāmis. Zaļie sevi neierobežo un necenšas kļūt aprobežoti paši sev apkārt būvējot sienas. To dara citi sevi ierobežojot. Tikai vāji cilvēki baidās sadarboties ar citādi domājošiem. Nebaidieties un esiet gatavi zaļo politiku realizēt jebkādā formā. Taču jāatceras, ka sadarbība nevar būt uz pašu rēķina, bet gan kā ieguvums pašiem. Cilvēki labos darbus atcerēsies, ja izdarīsiet solīto, nevis nesadarbošanās kļūs svarīgāka par darba rezultātu.

 Uzvarēt vēlēšanās ar zaļo karogu rokās un bez zaļā plāna, politkas ir bīstamāk nekā saglabāt zaļo pārliecību un darīt zaļos darbus netiekot ievēlētam. Cilvēki falšumu atpazīst un tā uz daudziem gadiem zaļais karogs ir aptraipīts. Katra zaļā cilvēka nezaļā rīcība ir traips visiem zaļajiem. Un ne tikai pagasta, pilsētas vai Latvijas mērogā. Bet visai Eiropas zaļo partiju un pasaules zaļo kopienai. Mēs neesam vieni.

Arvien biežāk var dzirdēt, ka uzrodas dažādi konsultanti no citām partijām, ar sazin kādām savtīgām interesēm, lai konsultētu , iedotu padomu. Pašiem ir jābūt partijas vadītajiem, nevis jāklausa citi. Ja klausa citus, tad jāiestājas pie citiem. Latvijas Zaļajā partiju jāvada cilvēkiem, kuri iemieso zaļo redzējumu, spēj uzstādīt zaļo politiku, nevis pie varas jāķeras tiem, kas iemieso varaskāri.

Latvijas zaļo partiju var salīdzināt kā koku, kas bija iestādīts pirms 27.gadiem. Kādi ir augļi? Kā ir bagātināta augsne visus šos gadus? Vai dabīgu barību? Nezaļi, jeb indēta ar ķimikālijām? Un jāatceras, ka ne vienmēr tie, kas iestāda ir arī ražas novācēji. Un kādi ir bijuši nodomi, cerības stāditājiem un kādas domas galvā ir ražas novācējiem?  Var ar labiem nodomiem stādīti kokus, kurus nocērt un taisa žultainas avīzes.  Var koku vienkārši sacirs malkā un nokurināt. Bet var izgriezt kroplos zarus, sakopt un turpināt novākt ražu, selekcionēt un iegūt bagātīgu un zaļojošu dārzu.

Akmens laikmets nebeidzās tādēļ, ka beidzās akmeņi. Tāpat arī zaļā partija nebeigsies dēļ tā, ka pazudīs vides postītāji. Beigas var būt ideoloģijas trūkums un zaļā sapņa aizstāšana ir sīkumainām vajadzībām vai aktīvas īstermiņa darbības imitācijas pašlabumam.

Vai tad, ja mēs dzīvotu tuksnesī, mēs savu valsti tikpat stipri sargātu? Man Latvija ir mīļa, jo tā ir zaļa, tūlīt būs arī ziedoša, tad atakl smaržīga, koša un visbeidzot balta. Mums ir jāpriecājas un jāspēj novērtēt to brīnišķīgo iespēju un apstākļus kādos mēs dzīvojam. Un tas ir tas, ko es gribētu, lai katrs šajā zālē sēdošais šodien aizdomājās. Mēs dzīvojam visfantastiskākajā vietā pasaulē. Un nav jau tā, ka visiem patīk vides aizsardzība.  Nē, tā nav! Man patīk Latvija, kurā nevajag aizsargāt vidi no cilvēkiem? Tas jau arī ir tas sapnis par Zaļāko valsti pasaulē. Ja arī Tev ir tāds pats sapnis, aicinu man pievienoties un strādāt kopā, lai sapnis kļūtu par realitāti!

Viesturs Silenieks

Latvijas Zaļās partijas līdzpriekšsēdētājs

2017.gada 1.aprīlis

Viesturs Silenieks