Katra neizlabotā kļūda kļūst par jaunu standartu

Viedoklis par Latvijas dalību Visaginas atomelektrostacijā (AES)

Publicēts: 22.03.11 | Sadaļa: blogs

Kalvīša valdības laikā, 3 Baltijas premjeru sanāksmē tika panākta vieošanās, ka valstis domās par kopīgas AES buvniecību. Lietuvai kā valstij, kurai ir Ignalinas AES jāstrādā pie tehnoliģiju izpētes, Latvijai, kura ir vidū – pie sadales tīkliem un Igaunijai pie finanšu piesaistes. Tā kā premjers nav tas cilvēks, kas taisīs izpēti, tad viņš uzdeva šo jautājumu risināt Ekonomikas ministrijai un tā kā ministrijai nav ne kompetentu cilvēku, ne spēja tos nolīgt, tad uzdevumu uzdeva Latvenergo. Attiecīgi Latvenergo(bez pārmetumiem) šo uzdevumu risināja no sava viedokļa – no tā kā gūt peļņu apstākļos, ja gadījumā ir jāiesaistās Visaginas projektā un nerēķinot cik tas ir izdevigi Latvijas tautsaimniecībai kopumā. Taču lēmums bija par izpēti, nevis būvniecību!!!

Izpētes tika veiktas, radīti aprēķini, kuri parādīja, ka būvniecība izmaksā aptuveni 3 miljardus un visas pārējās izmaksas tiks iekļautas tarifā. Taču pārējās izmaksas sastāda vēl milzu summas, atkarībā no projekta niansēm. Taču kā zināms, tad absolūti nav domāts par esošo kodolatkritumu likvidēšanu. Viens piemērs – Salaspils reaktora vecās kodoldegvielas izvākšana un aizvešana pārstrādei vai apglabāšanai uz Krieviju izmaksāja ap 12 miljoniem USD, taču apjoms bija tikai ap 4 kg. Tātad vidēji 3 miljoni kilogramā! Cik zināms, tad Ignalinā klajā laukā(!) vēl nesen stāvēja vai vēl stāv ap 100 konteineriem. Tātad izmaksas iespējams vēl ap 1 miljardu.

Var nevest uz Krieviju apglabāt, bet būvēt Lietuvā glabātavu. Beidzamā, jaunākā kodolatkritumu glabātava ir Somijā, taču paši somi saka, ka tā ir modernākā, bet tāpat nav absolūti droša. Kā arī – ja uzbūvē izgāztuvi, tad tas nozīmē, ka tā Latvijas pierobežā atradīsies mūžīgi – vai mēs to gribam?

Var ar krieviem tirgoties par cenu. Tā arī darīja Bulgārija un notirgojās tiktāl, ka Krievija kodolatkritumus paņēma gandrīz par brīvu, bet ar nosacījumu, ka turpmāk kodoldegviela jāpēr no Krievijas. Tātad totāla atkarība no Krievijas kodolenerģijas.Taču no finansu viedokļa loģiski.

No politiskā viedokļa – “Vienotība” pirms vēlēšanām atbalstīja “Latvijas Zaļās partijas” viedokli, kas jau no 90-to gadu sākuma skaidroja, ka jādomā ilgtermiņā un nauda jāatstāj Latvijā – jāiet uz atjaunojamiem energoresursiem, kas ražoti no vietējām izejvielām. Taču pēc vēlēšanām uzreiz sāk runāt par AES. Vai tik nenonāk pretrunā? Jo, ja Latvijai ar tik maz līdzekļiem ir jāizvēlas vienu vai otru, tad nekad nespēsim atbalstīt divus pretrunīgus(!) virzienus. Arī Nacionālais attistības plāns un Nacionālā stratēģija 2030 gadam paredz strādāt atjaunojamo resursu virzienā. Tātad “Vienotība”, PLL piedāvā strādāt pret Saeimā apstiprinātu valsts attistības plānu

Lietuvas “uzvedība” – sarunās, kurās vēlāk ieradās 3 Baltijas valstu premjeri, bez iepriekšējas brīdināšans, bet lietuviešiem pieņemamā veidā pēkšņi bija uzaicināts Polijas vadonis. Tātad 3 partneri dibināja, bet beigās uzradās ceturtais. Ja Polija ir tāda lielvalsts, tad kādēļ nebūvē AES pie sevis?

Lietuvai no ES tika piešķirts ap 1 miljards EUR, lai likvidētu veco AES. Taču kā runā lietuvieši, tad tā nauda ir iztērēta krīzes novēršanai. Attiecīgi nauda likvidācijai nepietiek.

Kamēr Baltieši domā, Krievija nolēmusi par AES būvniecību Kaļiņingradā. Cik zināms, tad jaudas ir tādas, ka pietiks gan pašai Kaļiņingradai, Lietuvai un arī Polijai. Attiecīgi, ir diezgan stulbi domāt, ka jābūvē vēl kāda stacija, ja jaudas ir pietiekami. Jo, ja Lietuva varētu politiski nepirkt no Krievijas, tad Polija gan to darīs, jo kādēļ ieguldīt naudu svešā valstī, ja elektrību var pirkt no citas svešas valsts un pat neieguldot.

Vēl ir zināms, ka leišu puses dalībnieks nav valsts, bet parādījies privātais “Vilnius prekiba”, kam piederot arī sadales tīkli un bez šīs kompānijas nu nekā nesanākot. Tātad vēl viens dalībnieks?

Skatoties no Latvijas tautsaimniecības un nozaru viedokļa – ir nepieciešams atbildēt uz daudziem jautājumiem, lai pārliecinātos, ka Latvijai šis projekts ir izdevīgs. Kā piemēru piedāvāšu skatījumu ministriju un to nozaru griezumā:

a) Kāds labums Aizsardzības ministrijai? Kāds militāristiem labums no AES Lietuvā? Mācības cilvēku glābšanā un seku likvidēšanā kā to darīja Černobiļā padomju armija?
b) Kāds labums Ārlietu ministrijai? Kā zināms, tad Jūras robeža dēļ potenciālajām naftas iegulām pierobežā vēl nav noslēgta šodien. Tātad šādi mēs uzticamies kaimiņiem? Tātad 300 km tālāk no jūras ir pilnīgi cita Lietuvas vadība? Vai tad, ka Mažeiķu nafta vēlējās vest naftas produktus caur Rīgas ostu un lietuvieši sāka otrreiz remontēt pirms gada izremontēto dzelzceļu un remontē vēl šodien – Lietuva izrādīja brāļu tautas draudzību? Vai Latvijas intereses citā valstī potenciāli nākotnē var būt par strīdus objektu vai drīzāk nē? Domāju, ka 50% varbūtība (Jā/Nē)
c) Ekonomikas ministrija – Enerģētikas jomā – kāds labums Latvijas elektrības ražotājiem? Milzīgs konkurents citā valstī? Nodokļi kurā valstī tiek maksāti? Būvnkiekiem labums? Cik kompānijām Latvijā ir licence projektēt kodolobjektus? Cik būvniekiem Latvijā ir tāda pieredze un vai ir cerības, ka latvieši būvēs AES? Vai tūrisma jomā tas bus pievilcīgs objekts vai drīzāk bieds? Ja Latvijai būs ļoti dārga un resursus tērējoša iekārta, kura visu laiku “jāpiebaro” tā varēs atlauties vēl atbalstīt daudzus mazus vietējos ražotājus?
d) Finanšu ministrija – No kurienes Latvijai tāda nauda, lai piedalītos būvniecībā? Cik šī nauda izmaksās un kādā termiņā to varētu atdot? Kādas ir galējās izmaksas visam projektam? Kāds būs elektrības tarifs patērētājiem, ņemot vērā to, ka visas izmaksas ir iekļautas tarifā? (Vecās nojaukšana, kodolatkritumu apglabāšana Krievijā vai glabātavas būve un uzturēšana Latvijas pierobežā, AES ikdienas uzturēšana un kodoldegvielas iepirkšana, atkal apglabāšana utt.)
e) Iekšlietas – civilās aizsardzības jomā ir jāstiprina pierobeža un visa valsts jānodrošina apstākļiem, ja nu kas…. Terorisma jomā pasaulē vairs neviens nediskutē būs vai nebūs kāds uzbrukums AES. Diskusija ir – kur un kad?!
f) Izglītības un zinātnes jomā – Cik zinātnieki no Latvijas strādās šajā AES? Vai viņiem vispār būs iespēja nodarboties ar zinātniskajiem pētījumiem? Kāda ir šo iespējamo zinātnieku atdeve Latvijas tautsaimniecībai? Varbūt spotram kāds labums?
g) Kultūras ministrija. Kāds Latvijas kultūrai pienesums no Visaginas AES?
h) Labklājība – cik Latvijā nodarbinātības jomā ir tādi speciālisti, kas spēj strādāt AES? Cik strādās un kurā valstī maksās nodokļus? Un vai tie daži, kas varētu strādāt būs atspaids Latvijas ekonomikai salīdzinājumā pret ieguldījumu?
i) Satiksme – Ceļu būvētājiem no Latvijas piedāvās asfaltēt vai betonēt ceļus? Ātrgaitas šoseja uz Visaginu? Jauni avio reisi? Dzelzceļam un autopārvadātājiem vairāk kravas? Pastam un komunikāciju speciālistiem darbs? Vienīgais labums varētu būt tas, ka dēļ tā, ka nakts laikā pasaulē ir elektroenerģijas pārpalikums un AES nevar tā apstādināt kā HES vai citas elektrostacijas, tad pārpalikušo elektrību nākas kaut kur tērēt un tādejādi varētu būt apgaismotas pat šosejas.
j) Tieslietu jomā varētu gaidīt potenciālos strīdus.
k) Veslības nozare. Domāju, ka radiācija un veselība ir absolūti savietojamas. Kur ir viens, tur nav otrs.
l) Vides jomā argumentus uzskaitit ir lieki, jo vide šajā gadījumā ir ļoti cieši saistita ar pilnīgi visām augšminētām nozarēm. Ja nav vide, nav cilvēku, nav nekā. Attiecīgi argumentus var skatīt http://silenieks.lv/2011/03/iespejamas-ignalinas-aes-avarijas-sekas/
m) Zemkopība – jau šobrīd cilvēki izvēlas pirkt tos lauksaimniecības produkts, kas ir Ignalinas pierobežā. Tātad zemniekiem jau šobrīd ir neizdevīgāki apstākļi. Un, ja runā par ieguvumu, tad grūti iedomāties. Kaut ņemot vērā to, ka koksni, salmus u.c. kurināmo var izmantot koģenerācijā, kūtsmēlsus un biomasu biogāzes ražošanā un tālāk elektrībā.

Kā var panākt enerģētisko neatkarību, ražojot elektrību citā valstī, pērkot degvielu vēl citā vastī un maksājot citai valstij? Rezultātā Latvija ir totāli atkarīga no viena ražotāja un neatbalsta daudzus simtus un pat iespējamos tūkstošus mazo ražotāju un desmitiem tūkstošiem nodarbināto, kas sagādā izejvielas vietējām elektrostacijām.

Labāk šodien aktīvs, nekā rīt radioaktīvs!


Un zemāk arī tulkots ārvalstu viedoklis:

Jans Haverkamps

Konsultants kodolenerģijas jautājumos Centrāleiropā

Nad Boñslavkou 58

CZ – 160 00 Prāga

Čehija

Tālr.: +420 603 569 243

Fakss/tālr.: +420 235 361 734

E-pasts: jan.haverkamp@diala.greenpeace.org

KODOLENERĢIJA 21. GADSIMTĀ – EKONOMIKAS MĪTI UN REALITĀTE

Faktu lapa konferencei par jaunu kodolelektrostaciju Ignalinā

Rīga, Latvija, 2006. gada 26. janvāris

Jans Haverkamps (Jan Haverkamp)

2006. gada 10. janvāris

Kodolenerģija – dārgs un riskants ieguldījums

Kodolenerģētikas nozare savas 50 gadus ilgās pastāvēšanas laikā ir pamatīgi cietusi savas sarežģītās ekonomikas dēļ. Pretēji cerētajam, ka kodolenerģija kļūs „pārāk lēta, lai to mērītu”, faktiski tā izrādījās viens no visdārgākajiem elektrības avotiem. Gandrīz neviens no 442 komerciālajiem kodolreaktoriem, kas šobrīd darbojas visā pasaulē, netika uzbūvēts plānotajā laikā un neiekļāvās plānotajā budžetā, un konkurētspējīgas elektrības cenas varētu panākt, regulējot cenas, piešķirot tiešas un netiešas subsīdijas kodolenerģijas ražošanai, pilnīgi ierobežojot atbildību avārijas gadījumā (Parīzes Konvencija un Vīnes Konvencija), materializējot lielāko daļu vides aizsardzības izmaksu urāna ieguves un degvielas ražošanas procesā, kā arī intensīvi subsidējot lielu daļu beigu perioda izmaksu (ekspluatācijas pārtraukšanu un kodolatkritumu apstrādi un glabāšanu).

Pašreizējā tendence aizvien mazāk izmantot kodolenerģiju (skarbā realitāte, ko nevajadzētu jaukt ar sabiedrisko attiecību skaļo reklāmu, ko kodolenerģijas lobisti šobrīd dēvē par „kodolenerģētikas renesansi”) ir cieši saistīta ar šī enerģijas avota pieaugošo cenu. Kodolenerģijas lobisti cenu pastāvīgi dēvē par vienu no galvenajiem šķēršļiem kodolenerģijas tālākai attīstībai līdzās sabiedrības bailēm par drošību (Černobiļa!) un neatrisinātajai radioaktīvo atkritumu problēmai. Kodolenerģijai tagad vajadzīgs iepriekšējs ieguldījums, lielāks nekā €2000/kWe, kas var radīt konkurētspējīgas elektrības cenas tikai: a) ļoti labvēlīgos būvniecības apstākļos; b) materializējot sākuma perioda izmaksu daļas (ieguves un degvielas ražošanas izmaksas), beigu perioda izmaksas un lielāko daļu saistību; c) ar 90% augstu lietderības koeficientu; d) ja 60 gadus ilgs reaktora kalpošanas laiks tiek pilnīgi rēķināts produkcijas cenās. Īsāk sakot, kodolenerģija ir dārga un no finansiālā viedokļa riskanta.


Pieaugot informētībai par kodolenerģijas ražošanas riskiem, pieaug izmaksas

Laika gaitā pieaugošā informētība par kodolenerģijas riskiem ir saasinājusi izmaksu problēmu. Tā vietā, lai 1 kWh kodolenerģijas kļūtu lētāka, uz ko lika cerēt tehnikas attīstības pieredze, kodolenerģija nepārtraukti kļuva arvien dārgāka, jo riski kļuva un vēl aizvien kļūst manāmāki. Katra nākamā projektu paaudze nozīmēja augstākas iepriekšēju investīciju izmaksas uz 1 kWe, un pēdējos tā saucamajos 3. paaudzes projektos, tādos kā Olkiluoto 3 Somijā un Belene Bulgārijā, izmaksas pārsniedz 2000€ / kWe.

Lieli nelaimes gadījumi elektrostacijās, tādi kā atgadījums Trīsjūdžu salā 1979. gadā un katastrofa Černobiļā 1986. gadā, likuši vairāk domāt par kodolenerģijas drošību un tādējādi arī par pasākumiem, kas veicami, lai samazinātu riskus, – pasākumiem, kas rada jaunas izmaksas. Taču to pašu panākuši tūkstošiem nelielu incidentu, kas šajā nozarē atgadās katru gadu. Notikuši lielāki incidenti (INES 2 un INES 3), kuri atstājuši arī sekas, piemēram, daži no šiem incidentiem notikuši pavisam nesen: siltumizvades elementu kasetes tīrīšanas incidents reaktorā Paks 2 Ungārijā 2003. gadā, nefunkcionējošā avārijas elektrības padeve reaktorā Forsmark 1 Zviedrijā un nefunkcionējošie regulēšanas serdeņi reaktorā Kozloduy 5 Bulgārijā 2006. gadā. Taču notikuši vēl daudzi nelieli incidenti, kas likuši izdarīt nepieciešamās izmaiņas jaunajos projektos un izraisījuši ilgus dīkstāves periodus. Piemēram, nesen notikusi degvielas serdeņu deformācija Temelín kodolelektrostacijā Čehijā.

Bez tam uz izmaksu cenām ietekme bijusi arī ārējiem notikumiem. Pēc 11. septembra uzbrukumiem neapspriežams kļuva jautājums par to, ka arī kodolelektrostacijas var tikt pakļautas teroristu draudiem. Tāpēc tādi jauni projekti kā Francijas EPR reaktors tagad var dižoties ar ļoti dārgu dubulto aizsargapvalku, tomēr pētījumos atklāts, ka pat tas nespēs pasargāt kodolreaktoru no plānotiem uzbrukumiem ar pasažieru lidmašīnām. Nesen notikušās diskusijās Kanādā atklājies, ka Kanādas CANDU 6 projekti šajā ziņā nespēj atbilst pašreizējam drošības līmenim.

Jauna kodolenerģija un finansējums

Gūtā pieredze jaunu kodolelektrostaciju projektu finansēšanā Eiropā ir maza. Pēdējie šādi gadījumi ir Temelín kodolelektrostacija Čehijā, Olkiluoto 3 kodolelektrostacija Somijā un plānotais Belene kodolelektrostacijas projekts Bulgārijā. Katram no šiem projektiem ir atšķirīga finansiālā struktūra.

Temelín projektu lielākoties finansēja energopakalpojumu uzņēmums CEZ, kurš bija uzkrājis daudz līdzekļu pēc valsts kontrolētā faktiskā monopola nodibināšanas pēc 1989. gada revolūcijas. Šos krājumus palielināja lēti investīciju kredīti vienībām, kuras sākotnēji tika plānots finansēt no „mantotajiem” krājumiem. Piemēram, Pasaules Banka izsniedza lētus kredītus atsērošanas iekārtām Ziemeļbohēmijas lignītu (brūnogļu) elektrostacijās, ļaujot uzņēmuma krājumos rezervētās naudas summas novirzīt elektrostacijas Temelín finansēšanai. Piedevām CEZ saņēma ASV eksporta un importa garantijas par Westinghouse dalību kontroles sistēmas uzlabošanā un degvielas plānojumā. Kad budžets visbeidzot pieauga no 28 miljardiem Čehijas kronu līdz 109 miljardiem Čehijas kronu, risks bija uzlikts CEZ krājumiem.

Olkiluoto 3 projekts Somijā ir nebijis gadījums. Kodolelektrostaciju būvē liels uzņēmumu konsorcijs, kas garantē ilgtermiņa pieprasījumu apmaiņā pret stabilām cenām. Lai panāktu šo stabilo cenu, tika sastādīts darbuzņēmuma līgums ar būvniecības uzņēmumu Areva par noteiktu summu – 3,2 miljardiem eiro. Visas papildu izmaksas uzņemas Areva. Areva paļāvās uz to, ka šis projekts piesaistīs citus pasūtījumus tās EPR reaktoram un ka iespējamos zaudējumus varētu atgūt, kad būtu uzceltas aptuveni 10 vienības. Tagad EPR cena kļūst aizvien nekontrolējamāka neparedzētu problēmu dēļ būvniecības procesā, un tieši uzņēmumam Areva nācās atlikt 700 miljonus eiro zaudējumiem 2006. gadā.

Belene projekts jāfinansē saskaņā ar tirgus apstākļiem. Īpašnieks energopakalpojumu uzņēmums NEK plāno pārdot 49% īpašuma akciju stratēģiskiem investoriem, paturot Bulgārijas valstij piederošo 51% akciju. Uzņēmumam tirgū jānodrošina naudas līdzekļi. Saskaņā ar ES direktīvām ir aizliegts saņemt valsts garantijas vai tiešās un netiešās subsīdijas kodolenerģijai. NEK šobrīd meklē investorus Krievijā un ASV, pēc tam, kad vairākas Rietumeiropas bankas vairs neizrādīja sākotnējo interesi, tiklīdz vides aizsardzības un „sargsuņu” nevalstiskās organizācijas tās bija informējušas par iesaistītajiem finanšu, plānošanas un vides riskiem. Šo banku vidū bija Bayerische Landesbank, Commerzbank, Société Genérale / Komerčni Banka, KBC / ČSOB, Deutsche Bank un UniCredit Group / HVB / BA-CA.

Nekādu subsīdiju vai kredīta garantiju

Saskaņā ar ES direktīvām subsīdijas un valsts kredītu garantijas kodolenerģijas projektiem ir aizliegtas, un vides aizsardzības un „sargsuņu” organizācijas, tādas kā Greenpeace un Bankwatch noteikti nodos subsīdiju un/vai valsts kredītu garantijas lietas ES Konkurences komisāram. Tas attiecas uz valsts tiešu dalību projektā, tiešām un netiešām subsīdijām, kā arī elektrības cenu regulēšanu, mazām līdzekļu rezervēm ekspluatācijas pārtraukšanai un atkritumu apstrādei un glabāšanai, maziem atbildības ierobežojumiem utt.

Situācija ir sarežģītāka, runājot par ārvalstu eksporta kredītu garantijām, šajā sakarā ES komisija šobrīd skata lietu par COFACE kredīta garantijām Olkiluoto 3 kodolelektrostacijas projektam Somijā.

Ilgtspēja un bankas

Pēdējos gados banku vidū ir pieaugusi interese par ilgtspējīgu attīstību. Šobrīd daudzām bankām galvenā tēma ir klimata izmaiņas, tāpat aizvien lielāka uzmanība tiek pievērsta vides aizsardzības kritērijiem. ANO ierosināto Globālo līgumu (Global Compact) un Ekvatoriālos principus (Equator principles) atbalsta aizvien vairāk lielu, starptautisku banku. Vairumam ESAO valstu banku ir skaidri formulēti vides, ilgtspējas un korporatīvās sabiedriskās atbildības kritēriji, un banku darbības politikā aizvien svarīgāki ir kļuvuši dažādi ilgtspējas rādītāji. Kodolenerģētika pēc daudziem punktiem neatbilst šiem kritērijiem. To, ka kodolatkritumu problēma paliek neatrisināta mūsu paaudzes mūža garumā, daudzas bankas uztver kā to ilgtspējas kritērija neievērošanu. Saskaņā ar Ekvatoriālajiem principiem un Ietekmes uz vidi novērtējumu (Environmental Impact Assessment) jāievēro visstingrākie iespējamie kritēriji, turklāt izvairīšanās runāt par vissmagākās iespējamās avārijas sekām, pienācīgas sākuma analīzes trūkums, plaša spektra alternatīvu iekļaušana lēmumu pieņemšanas procesā (ieskaitot alternatīvas, kas balstītas uz enerģijas efektivitāti un atjaunojamo enerģiju) bieži tiek uzskatīti par iemesliem neinvestēt konkrētā kodolelektrostacijas projektā. Kā iemesls minēta arī nepietiekama sabiedrības dalība, tai skaitā Espo Konvencijas, kurā runāts par pārrobežu ietekmes uz vidi vērtējumiem, nepietiekamā skaidrošana (piemēram, vērtējot ietekmi uz vidi, netiek plaši iesaistītas apkārtējās valstis un to pilsoņi).

Atkritumu apstrādes un glabāšanas problēmu, ārkārtīgi augstā riska un sadalīšanās procesa problēmu dēļ kodolenerģija tās pašos pamatos nav ilgtspējīga. Aizvien vairāk banku to saprot un ir pacēlušas savus kritērijus tik augstu, lai kodolenerģijas projektus praksē nevarētu finansēt.

Vēla investīciju atdeve nozīmē lielu risku

Lai kodolelektrostaciju projektiem liktu izskatīties ekonomiskiem, būvniecības uzņēmumi mūsdienās sola, ka jaunākā tipa reaktori kalpos 60 gadus. Nemaz nerunājot par faktu, ka vēl nav bijis neviens reaktors, kura kalpošanas laiks būtu bijis ilgāks par 40 gadiem, bankām nez vai šis būs izšķirošais arguments. Bankas vēlas gūt peļņu no sava ieguldījuma 15 līdz maksimums 20 gadu laikā. Elektrības pārdošana par tirgus cenu bankai nozīmē papildu risku, kas saistīts ar ilgāku laiku investīciju atgūšanai, un tam ir ļoti liela nozīme pirmsinvestīciju riska analīzes procesā, un tas iespaido procentu likmi.

Šīs problēmas ar garākiem būvniecības darbu laikiem un neiekļaušanos budžetā (abas šīs problēmas pēdējos kodolelektrostaciju projektos ir ļoti saasinātas) un negaidītas dīkstāves iespējamības problēma reaktora kalpošanas laikā pirmkārt skar bankas. Tās var būt gan sākotnējā izmantojuma problēmas (Temelín kodolelektrostacijas energoblokiem šobrīd ir slodzes koeficients attiecīgi 67% un 72% sākotnējā izmantojuma problēmu dēļ pirmo piecu gadu darbības laikā!) vai nolietojuma problēmas vēlākajā reaktora kalpošanas laikā. Tie visi ir iemesli, kāpēc vērtēšanas uzņēmums Standard & Poor’s pastāvīgi brīdina uzņēmumus, kas apdomā iespēju ieguldīt kodolelektrostacijās. Bulgārijas Belene operatora NEK attīstības vērtējums pazeminājās (sākotnējo raksturojumu „attīstās” nomainīja raksturojums „negatīvs”) 2006. gada 11. oktobrī, jo tas paziņoja par dalību 51% akciju apmērā projektā Belene.

Investoru vidū populārākas ir alternatīvas

Daudzas bankas nodarbojas ar savu pakalpojumu noieta stimulēšanu, norādot uz savu investīciju portfeli, kas ieguldīts enerģijas efektivitātē un atjaunojamā enerģijā, sevišķi tāpēc, ka pieaug bažas par klimata izmaiņām. Šī rīcība ir kas vairāk nekā tikai skatloga dekorēšana vai mārketinga kampaņa. Piemērotos tirgus apstākļos decentralizētas enerģijas koncepcijas kombinācijā ar pareizajiem enerģijas efektivitātes pasākumiem un atjaunojamiem enerģijas avotiem nodrošina bankām stabilāku un mazāk riskantu investīciju vidi nekā tādi lieli, centralizēti projekti kā kodolenerģijas un akmeņogļu enerģijas ražošana.

Aprēķins, ko nesen veica organizācija Greenpeace Polijā, parādīja, ka, ja Polija ieguldītu Ignalinā 1 miljardu Polijas zlotus, turklāt atjaunojamā enerģijā pašreizējā atbalsta sistēmā, tiktu papildus piesaistīti 6 miljardi Polijas zlotu privāto investīciju, tādējādi saražojot 1,66 reizes vairāk enerģijas, nekā Polija saņemtu no Ignalinas, turklāt Polija papildus iegūtu siltumenerģiju mājsaimniecībām un rūpniecībai, kā arī 5000 darba vietu. Bankas aizvien vairāk baidās no sliktā kodolenerģijas vērtējuma salīdzinājumā ar citām alternatīvām un dod priekšroku investīcijām dzīvotspējīgākās un mazāk riskantās enerģijas jomās.

1. PIELIKUMS

Pēdējie kodolenerģijas ražošanas projekti Eiropā

Temelín, Čehija

Projekts: divi energobloki VVER 1000/320, būvuzņēmums: Skoda, Westinghouse

Ražošanas jauda: 1.energobloks: 930 MWe (2002. g.), 950 MWe (2005 .g.)

2. energobloks: 780 MWe (ierobežojumi turbīnas problēmu dēļ)

Būvniecība sākta: 01.02.1987.

Plānots pabeigt: 1992. gadā

Pievienošana energosistēmai – 1. energobloks: 21.12.2000.

Lietderības koeficients 1. energoblokam: 66,72% (2003. gadā – 65,3%, 2004. gadā – 68,01%, 2005. gada – 66,77%)

Lietderības koeficients 2. energoblokam: 71,74% (2004. gadā – 75,22%, 2005. gadā – 68,25%)

Sākotnējas budžets: 28 miljardi Čehijas kronu (800 miljoni eiro)

Galīgais oficiālais budžets: 98,6 miljardi Čehijas kronu (2,8 miljardi eiro)

Faktiskais gala budžets: 109 miljardi Čehijas kronu (3,1 miljards eiro)

Galvenās problēmas:

  • – kvalitātes problēmas būvniecības laikā;
  • – zems drošības līmenis būvniecības laikā;
  • – jauns degvielas plānojums un kontroles sistēma (Westinghouse), kas rada kavēšanos un pārlieku lielas izmaksas;
  • – nekvalitatīvi sametināta galvenā caurule 1. energoblokā, kas izraisīja kritisku defektu – korpuss noslīdējis zem aizsargvirsmas
  • – projekts nav atļauts Vācijā (Stendālas lieta, GRS pārskats par projektu Temelín);
  • – virkne drošības jautājumu, kas aizsākti Čehijas / Vācijas / Austrijas trīspusējās sarunās Melkas procesā. Jautājumi nav atrisināti līdz pat šodienai, un tas izraisījis diplomātisko attiecību saspīlējumu ar Austriju;
  • – nepārtrauktas problēmas ar turbīnām:
  • – nepārtrauktas problēmas ar caurulēm (noplūdes);
  • – degvielas serdeņu deformācija;
  • – elektrības eksports par zemāku cenu nekā ražošanas cena.

Olkuluoto 3, Somija

Projekts: viena energobloka EPR reaktors, būvuzņēmums: Areva NP (Areva un Siemens)

Ražošanas jauda: 1600 MWe

Būvniecība sākta: 12.08.2005.

Plānots pabeigt: 01.03.2009.

Pašreizējais paredzamais būvniecības darbu beigu datums: 01.09.2010. (kavē 18 mēnešus pēc 18 mēnešu ilgiem būvniecības darbiem)

Sākotnējais parlamentā pārrunātais budžets: 2,5 miljardi eiro

Celtniecības budžets un gatava objekta cena: 3,2 miljardi eiro

Aprēķinātās būvniecības izmaksas pēc 18 mēnešu ilgas būvniecības: 4 miljardi eiro

Galvenās problēmas:

  • – nekompetenti apakšuzņēmēji;
  • – personāla zināšanu un pieredzes trūkums;
  • – zems drošības līmenis;
  • – informācijas trūkums kodolregulatoram STUK;
  • – drošības noteikumu neievērošana;
  • – projekta sarežģītības nenovērtēšana;
  • – izmaksu un būvniecības laika apzināta un strukturāla nenovērtēšana iegādes fāzē.

Belene, Bulgārija

Projekts: AES-92 ar diviem VVER 1000/B466 reaktoriem, būvuzņēmums: Atomstroyexport, Areva NP

Ražošanas jauda: 2 x 953 MWe

Būvniecības darbus paredzēts sākt: 2007. gada vidū

Plānots pabeigt: pirmo energobloku – 2013. gadā, otro energobloku – 2014. gadā

Sākotnējais parlamentā pārrunātais budžets: 2,5 miljardi eiro

Būvniecības budžets: 3,997 miljardi eiro, tajā neietilpst sagatavošanas izmaksas, infrastruktūras izmaksas, kodolatkritumu pagaidu glabāšana un citas būtiskas izmaksas.

Galvenās problēmas:

  • atrodas seismiski aktīvā zonā;
  • manipulācijas valsts izsludinātā konkursa laikā;
  • manipulācijas ar ietekmes uz vidi novērtējumu – lieta 2 gadus tiek skatīta tiesā;
  • nepārtrauktā atkarība no Krievijas;
  • jauns projekts Eiropā un Eiropas Savienībā;
  • konsorcija locekļa Areva NP (Areva / Siemens) pirmā darbība ar AES-92;
  • grūti un pat neiespējami atrast finansējumu (vairums sākotnēji ieinteresēto banku ir atteikušās investēt);
  • izmaksu un būvniecības laika apzināta un strukturāla nenovērtēšana iegādes fāzē;
  • neskaidrs tirgus 2015. gadā, kad energobloki sāks darboties.
« Atpakaļ
Viesturs Silenieks