Vai riteņbraucējiem jālieto ķivere?
Publicēts: 4.06.12 | Sadaļa: blogs
Ķiveru lietošanas mīti, jeb – ja nevēlies neko uzlabot, tad uzvelc ķiveri.(Tas būtu attiecināms uz visām dzīves situācijām)
Beidzamajā laikā ir bijušas dažādas spekulācijas un mīti par to vai riteņbraucējiem jālieto ķivere. Palasot internetā komentārus ir skaidrs, ka cilvēki vāji pārzina gan ceļu satiksmes noteikumus, gan arī nav iedziļinājušies lietas būtībā, bet pārstāsta citu stāstnieku stāstīto, tādejādi radot nepareizus priekšstatus un neizpratni.
Latvijā pieredze sabiedrības riteņbraukšanā ir ļoti necila un tādēļ liela daļa priekšstatu bez analīzes un pamatojuma cilvēki mēdz pārņemt kā šablonus un izmantot tos tiem neparedzētos veidos. Pasaulē diskusija par ķiverēm riteņbraucējiem ir bijusi jau gadu desmitiem, taču virsroku lidz šim ir ņēmis saprāts. Kā piemērs – pasaulē uz šo brīdi ir tikai viena valsts, kur ķiveru lietošana visiem ritenbraucējiem ir obligāta! Un tā valsts ir Austrālija, vienubrīd arī Spānija un Jaunzēlande. Pārējās Eiropas valstsīs, arī Latvijā ķiveru lietošana ir brīvprātīga, ieteicama, taču ne obligāta. Obligāta tā ir tikai bērniem: (CSN) “218. Braukt ar velosipēdu pa brauktuvi vai nomali pilngadīgas personas pavadībā atļauts bērniem, kas nav jaunāki par septiņiem gadiem. Bērniem šajā gadījumā jālieto aizsprādzēta aizsargķivere. Dzīvojamās zonās un daudzdzīvokļu namu pagalmos bērniem neatkarīgi no to vecuma braukt ar velosipēdu atļauts patstāvīgi.”
Un “230. Velosipēdu vai mopēdu vadītājiem aizliegts: 230.4. vest ar velosipēdu pasažierus, ja tas nav speciāli izgatavots šim nolūkam. Ar velosipēdu atļauts vest bērnus ar aizsprādzētu aizsargķiveri vecumā līdz septiņiem gadiem, ja ir iekārtoti papildu sēdekļi un droši kāpšļi kāju atbalstam;”
Diezgan bieži ir neizpratne par to kādēļ vispār būtu jācīnās pret obligātu ķiveru lietošanu, jo liela daļa cilvēku domā, ka tā ir pašsaprotama lieta – riteņbraucēji tik daudz iet bojā, ka ķiverei jābūt obligātai. Patiesībā loģika, pētījumi un prakse pierāda pretējo. Visā pasaulē, sevišķi Eiropā un ASV ir miljoniem cilvēku ar dažāda veida sirds un plaušu slimībām, kuru pamatā ir mazkustīgs dzīvesveids. Un modernajā pasaulē pārsvarā cīnās ar cēloņiem, nevis ar sekām. Taču riteņbraukšana ir viena no “zālēm” kas var samazināt kardioloģisko slimību nāves cēloņus. Dānijas un Nīderlandes speciāļisi ir pierādījuši, ka gadu skaits kāds tiek iegūts nācijai kopumā brucot ar velosipēdu ir krietni lielāks, nekā zaudēto gadu skaits braucot ar velosipēdu un ejot bojā. Piemēram, ja Latvijā 1 miljons iedzīvotāju brauktu ikdienā ar velosipēdu, tad tīri teorētiski varētu pieņemt, ka viņu veselība uzlabotos un kvalitatīvais mūža ilgums paildzinātos par 1 gadu (pieņēmums). Tātad Latvija kopumā varētu iegūt 1 miljonu iedzīvotāju mūža gadu. Taču, ja paskatās statistiku par bojā gājušajiem riteņbraucējiem, tad 2010.gadā tie bija 13. Tātad, ja pareizina 13 bojā gājušos ar vidējo Latvijas iedzīvotāja mūža vecumu (72.gadi), tad iegūstam 936 mūža gadus, kas patiesībā ir niecība. Lai statistiķi nepārmestu, tad šis skaitlis raksturo tikai vienā gadā bojā gājušos. Pareizāk būtu rēķināt iespējamos mūža laikā bojā gājušos(neskaitot to, ka agrā bērnībā nebrauc un sirmā vecumā arī varbūt nē, tad tomēr kā pieņēmumu izmantošu viena cilvēka mūža (72 gados) laikā bojā gājušos. Tad pareizinot 936 ar 72 iegūst 67392 gadus, kas vienalga ir maz salīdzinot ar vienu miljonu. Tātad nācijai kopumā iegūto gadu skaits attiecībā pret zaudēto gadu skaitu ir milzīgs ieguvums. Tāpati Austrālija, kur ieviesa obligātu ķiveru lietošanu ir milzīga zaudētāja, jo uzreiz aptuveni 30% no jau esošajiem velosipēdistiem atteicās braukt ar velosipēdu tieši dēļ tā, ka ķiveru lietošana kļuva obligāta. Ja šo(bojā gājušo) skaitli atkal salīdzina ar zaudējumu nācijai kopumā, tad tas ir nopietns rādītājs.
Vēl viens mīts ir tas, ka ķivere pasargā. Patiesībā klasiskā riteņbraucēju ķivere ir izveidota tā, ka tā pasargā tikai galvas augšdaļu, bet ne zodu, vaigu kaulus un arī nepasargā no dažāda veida izvirzījumiem(zariem, stieņiem, ietves apmalēm, asiem stūriem utml). Patiesībā ķivere pasargā pret triecienu, kas ir tieši galvas virspusei. Šāda veida triecienu riteņbraucējs var iegūt atrodoties tikai horizontālā stāvoklī(lidojot) vai arī atsitoties pret kādu zemu šķērsli(zaru, zemu tuneli utml). Taču cik liela ir varbūtība atsisties pret zemu šķērsli? Gandrīz nemaz. Un cik liela varbūtība ir horizontāli lidot? Sevišķi, ja ķiveru ražotāji(rakstīts uz katra ķiveres modeļa) pasargā pret triecinu, kas vidēji ir 20km/h. Taču horizontāli lidojot ātrums ir krietni lielāks. Statistika rāda, ka pārsvarā riteņbraucējiem nāves gadījumi ir sprandas lūzums. Vai šādos gadījumos ķivere palīdz?
Obligāta ķiveru lietošana norāda uz riteņbraukšanas bīstamību, kas tāda nemaz nav. Ja salīdzina bojā gājušo skaitu autovadītāju un riteņbraucēju vidū, tad krietni vairāk bojā gājušo ir starp auto vadītājiem. Taču diskusija par ķiveru lietošanu autovadītājiem kaut kā liekas absurda.
Tāpat ir jāanalizē arī traumu rašanās cēļoņi. Pamatā ir divu veidu – riteņbraucējs ar citu satiksmes dalībnieku un viena riteņbraucēja negadījums. Ar citu satiksmes dalībnieku ir velo – gājējs, velo – velo, velo – auto. Viena riteņbraucēja ir pārsvarā dēļ savas pieredzes trūkuma, ko papildina citi faktori, kas visbiežāk pilsētas satiksmē ir slikta riteņbraukšanas infrastruktūra. Vai varat iedomāties, ka ielas vidū atrastos apgaismes stabs, ceļa zīme, bortakmens utml? Domāju, ka par šādu rīcību auto vadītāji būtu jau sen uztaisījuši tiesu darbus. Taču uz velo celiņiem, ietvēm šāda norma ir pašsaprotama. Kā piemērs, cik zināms, tad beidzamo pāris gadu laikā 3 velokurjeriem dēļ apgaismes stabiem uz veloceliņa ir lauzti atslēgas kauli. Par pārējiem nav zināms, bet varēu būt vēl vairāk. Tātad ir galīgi nepareizi likt vilkt ķiveres, bet nelabot infrastruktūru. Diezgan līdzīgi ir ar riteņbraucēju un citu satiksmes dalībnieku satiksmes negadījumiem – piemēram, kādēļ riteņbraucēji un gājēji nokļūst savstarpējos negadījumos? Pārsvarā šādi gadījumi notiek uz ietvēm, kur riteņbraucēji drīkst pārvietoties, taču netraucējot gājējus. Taču neviens riteņbraucējs neizvēlētos braukt pa ietvi strap gājējiem, ja tas justos droši uz ielas. Tātad nedrošuma dzīts, riteņbraucējs spiests braukt pa ietvi. Atkal infrastruktūras jautājums – jārada riteņbraucējiem droša pārvietošanās pa velo celiņiem, velo joslām, brauktuvēm un tad arī saskarsme ar gājējiem būtu mazāka. Taču jāsaprot, ka varbūtība smagām traumām vai nāvei ir krietni lielāka saskarsmē ar auto, nevis gājējiem. Saskarsmē ar gājējiem visbiežākās traumas riteņbraucējam ir dažāda veida nobrāzumi un pārsvarā uz plaukstām pret ietves segumu vai elkoņu, ceļu nobrāzumi, lūzumi, bet ne galvas traumas. Un pārsvarā trauma šādā saskarsmē ir lielāka gājējam, nevis riteņbraucējam.
Rodas jautājums – kādēļ velo sportā ir jālieto ķiveres, jo risks sportā ir krietni augstāks, bet ikdienā, kur risks mazāks, ķiveres nepalīdz? Pirmākrt, daļu prasības ir noteicis apdrošinātājs, kuras ne vienmēr ir pilnīgi pamatotas konkrētā sportā. Taču tādi ir noteikumi. Sportā ir jāanalizē katrs sporta veids atsevišķi un katra sporta veida ķivere. Grūti iedomāties, ka tādu ķiveri kāda ir ātrajos kalnu nobraucienos, jeb Downhill(ar žokļa aizsargu, līdzīgi kā motocikliem) vajadzētu vilkt braucot pa pilsētu. Jāņem vērā, ka atsevišķos sporta veidos, kur ir tādas ķiveres, kas varētu palīdzēt, laiks kādu sportists pavada trasē, ir tikai dažas minūtes. Kā arī vairākos velo sporta veidos riteņbraucējiem ir bruņas, kas pilsētas apstākļos būtu neloģiska lieta. Tāpat pamēģiniet karstā vasarā braukt ar motociklista ķiveri.
Attīstoties dažāda veida elektroniskajiem pakalpojumiem, kļūst mazāka nepieciešamība pēc fiziskas saskarsmes ar cilvēku, tādēļ arvien vairāk pasaulē parādās velosipēdu nomas, kur nav iznomātāja klātbūtne un tādejādi nav iespējams izsniegt ķiveri. Iedomājaties BalticBike velo nomu pie kādas no viesnīcām, kur ārvalstu tūrists paņem velosipēdu nomā. Kurā vietā šādos apstākļos ir iespējams uzglabāt ķiveri, tieši koknkrēta cilvēka galvas izmēram(lai ķivere būtu efektīga, tai ir cieši jāpieguļ galvai) un, lai tā nebūtu salijusi lietū un nebūtu nozagta?
Vēl pieredze rāda, ka bruņas cilvēku padara pārdrošu un tas savām fiziskajām spējām pievieno klāt savas teorētiskās spējas kā rezultātā rodas neprognozējama komponente, kas kļūst bīstama pašam riteņbraucējam un apkārtējiem.
Latvijā mēs nevaram objektīvi spriest par statistiku, jo nav riteņbraucēju uzskaites. Mēs varam tikai pieņemt kā varbūtību, bet ne uzskaitīt. Piemēram, ir zināms, cik Latvijā ir reģistrētie autotransporta līdzekļi, tiek mērīta automašīnu intensitāte. Tiek uzskaitīts degvielas patēriņš mazumtirdzniecībā, attiecīgi, ir skaitāmas tendences autotransporta lietošanā. Taču, kas attiecas uz riteņbraukšanu, tad vienīgā statistika ir ceļu satiksmes negadījumi un tajos cietušie(vēl ir brīvprātīgais velosipēdu reģistrs, neliela un ne visai objektīva uzskaite notiek reizi gadā vienu dienu uz Rīgas velo celiņiem un vēl varētu izmantot VID datus par ievestajiem velosipēdiem). Taču šos datus nav iespējams salīdzināt attiecībā pret riteņbraucēju skaitu. Tīri teorētiski es pieļauju, ka riteņbraucēju skaits Latvijā aug krietni straujāk nekā negadījumu skaits kopumā. Un tādejādi nav pamats runāt, ka procentuāli riteņbraucēji arvien vairāk nokļūst ceļu satiksmes negadījumos. Dānijas prakse rāda, ka, jo vairāk cilvēki brauc ar velosipēdu, jo mazāks ir ceļu satiksmes negadījumu skaits. Profesionālāki kļūst gan riteņbraucēji, gan uzmanīgāki autovadītāji. Un, jo vairāk autobraucēji ir arī riteņbraucēji, jo vairāk viens otru izprot.
CSNg AR CIETUŠAJIEM SKAITA IZMAIŅU DINAMIKA
Kopsavilkums šim stātsm būtu tāds – katrs dara kā grib. Varbūtība, ka ķivere aizsargā pret kaut ko pastāv, taču nekad neliec kādam to darīt obligāti!
Vairāk par to kādēļ ķivere nav jāceļ dieva godā lasi šeit
