Publicēts: 17.11.02 | Sadaļa: blogs
Vakar, izstādē “Balttour”, es sapazinos ar vienu cilvēku, kur es biju kā izstādes organizators, bet viņš kā interesents no tūrisma industrijas. Sapazīšanās turpinājās ar to, ka sāku ar viņu kopa strādāt. Tā kā biju trenējies vairākus gadus alpīnismā un bija sanācis ceļot, tad darbs bija aktīvā tūrisma un ceļojumu organizēšana un vadīšana. Dažādi velo ceļojumi pa visu Eiropu, kalnu tūrisms, laivu tūrisms, vienkāršas ekskursijas utt. Kas var būt vēl foršāk? Citi apskauda par to, ka reti, kad esmu mājās, bet visu laiku kaut kur ārpus mājam – vai nu kādos Latvijas mežos vai arī ellē ratā Norvēģijā, Austrijas alās vai Dolomītu alpos slēpojot peldbiksēs. Brīnišķīgi! Arī man tas daļēji tā likās, taču tā izskatās tikai no malas un no tālas malas. Īstenībā tas ir darbs, kurš prasa sākot no idejas, informācijas vākšanas, apkopošanas, maršruta izstrādāšanas, izdevīgāko variantu meklēšanas, potenciālo tūristu psiholoģijas konkrētajā objektā prognozēšanas, reklāmas materiālu sagatavošana, izplatīšana, klientu apvārdošana, naudas savākšana, transporta, viesnīcu meklēšana, vīzu taisīšana, dokumentu un apdrošināšanu viltošana. Psiholoģisks karš ar tūristiem un, piemēram, autobusa šoferiem. Ierašanās viesnīcā, kurā paziņo, ka nekāda rezervācija nav bijusi un beigās, kad parādi viņu apstiprinātu faksu, pēc 40 minūtēm viņi atzīstas, ka tiešam laikam tā ir bijis un viņi dziļi atvainojas, jo viesnīcā diemžēl vietu nav. Taču tas nekas, ka aiz durvīm 40 minūtes stāv pilns autobuss ar tūristiem, kuri jūt, ka kaut kas kārtībā un gaida to brīdi, kad paziņos, ka gulēsim stacijā. Protams, risinājums tiek atrasts un viss var turpināties kā plānots līdz brīdim, kad otrā rītā ir atkal saplīsis autobuss un šoferis saka, ka viņam pofig, jāved uz servisu un pēc 2 dienam varēsim braukt tālāk, jo viņam jābūt mašīnai kartībā. Nenoliedzami viņam ir taisnība, taču ir vēl aiz muguras 50 rīkles, kurām nav plānā nīkt 2 dienas neieplānotā vietā, kur pie tam vēl nav sarunātas naktsmītnes.
Atkal jau risinājums tiek atrasts. Pa dienu tiek staigāts pa kalniem, klinšu kraujām, pilsētām, kur rādīts un stāstīts par katru māju un atbildēts muļķīgiem jautājumiem. Pa nakti notiek nakts pārbrauciens uz kādu ledāju un šoferim tiek rādīts ceļš, lai nenomaldās. Pa ceļam aptur policists, kurš mēģina piesieties par to, ka autobusa iekšējai riepai nāk kordi laukā. Tā kā šoferi māk tikai latviešu un krievu mātes valodu, tad sarunāt ar policistiem ir grupas vadītāja darbs. Citreiz ir tā, ka šķirties sanāk kā draugiem, atstājot policistam pilnu zaļo zirnīšu kārbu, citreiz noņemti dokumenti, ar kuriem policists vienkārši aizbrauc nezināmā virzienā. Pa ceļam vel kādas pāris robežas, kur katrs kam garšo šņabis un nav slinkums, mēģina pateikt ko domā par kakas krāsā tērptu robežsargu par ko tiek aizturēts un autobuss pagriezts ar purnu uz dzimtenes pusi vēl tikai otrajā ceļojuma dienā. Protams, ka uz mājām neviens netaisās braukt un tiek meklēti kompromisi vai nu sarunājot ar brūno vīriņu vai arī izvēloties kādu citu robežpārejas punktu. Nav pienācis nākamais rīts, kad autobusam sāk zust eļļa. Normāli, kam tad tā negadās. Kamēr visi tankštellē aiziet piesiet zirgu, tikmēr grupas vadītājs nopircis “Šķidro metālu” un nospēris 4 kannas ar eļļu(jo nauda tam nav paredzēta) un kopīgi palienot ar šoferi zem autobusa, salīmē plaisu, kura radusies uzsitot karteri uz akmens, jo šoferis bija nejauši iesnaudies un “paviesojies” ar riteni uz grāvja kantes. Protams, arī dēļ šādiem jokiem nākamajā naktī tiek pieskatīts tas vīrs, kas sēž busa pirmajā rindā un visu laiku to vien dara kā ar abām rokām “skrūvē vaļā un skrūvē ciet” lielo ripu, kuru sauc par stūri. Miegs sevišķi nenāk, jo pa dienu ir bijis pamatīgs kāpiens Skandināvijas augstākajā virsotnē un ir bijusi neliela pārpūle skrienot virsotnē otrreiz augšā, jo viena slampa nejauši aizmirsusi savu pasi uz akmens kalna korē. Vienā brīdī šoferītis paziņo, ka ar šo veco “kasti” nez vai tiksim augšā pa “Troļļu ceļu”, jo autobusam no dzimšanas nav pirmā ātruma. Vai tiešām tā tas var būt? Jā! Nu neko, atpakaļgaita ir spēcīga. Ja netiksim ar otro ātrumu, brauksim atpakaļgaitā augšā. Tas nekas, ka plānotais ceļš ir serpentīnveida un kādus 15 km augšup pa kalnu. Rīgā šoferis to vienkārši neiedomājās. Risinājums ir atrasts! Jauki! Liekamies vakarā gulēt jau iepriekš plānotajā kempingā, kura apmaksai priekšnieks ir iedevis uz pusi mazāk naudas. (Sākotnēji tas likās, ka kam gan negadās, bet vēlāk atklājās, ka tā ir bijusi sistēma. Jo jokojot citiem kolēģiem tikai pateikts: “Viņš vienmēr ir izkūlies un izkulsies arī šoreiz”). Nu neko darīt. Par laimi nav jāguļ viesnīcā, bet teltīs un tādejādi 50 cilvēku vietā tiek pateikts, ka esam 32 un 17 telšu vietā tiek pateikts, ka ir kādas 11. Protams, ka nav iespējams izskaitīt cik tad nu ir cilvēki un teltis, jo “stulbie” ārzemnieki neiedomājās, ka tik atklāti kāds var čakarēt. Tā tas turpinās katru dienu. Tajā pirmajā naktī par laimi esam tālu Eiropas ziemeļos, kur vasarā nenoriet saule un ir polārā diena, tādēļ esam priecīgi. Jā, priecīgi par to, ka var labi redzēt kā autobusam pārtaisīt kulisi tā, lai var ielikt pirmajā ātrumā. Nepienāk ne 5 no rīta, kad ātrumkārba strādā, ātrumi slēdzās(tikai pretējā virzienā) un varam likties miegā līdz pulksten 7. Nākamā dienā apmēram 15 km gājiens pa kalniem uz ledāju. Lieliska daba, skaista apkārtne, samirkušas sandales un bikses, taču ir labi. Bet jebkurš stāvoklis ātri mainās. Uztraukums nav liels, jo uz jautājumu: kas tagad būs, ka tas pārgalvīgais, kuram teica, lai nelien virsū uz ledāja, tomēr uzlīda un iekrita plaisā” , grupas vadītājs ar svētu mieru atbild: “Nekas traks, jo nav daudz variantu – ja plaisa ir sekla, tad izlīdīs. Ja dziļa, tad viņam nekas nebūs, jo varbūt jau nosities. Ja nav tik loti dziļa, bet ir šaura, tad varbūt iesprūdis un, ja tuvākās pus stundas laikā neizvilksim, tad šitādā apģērbā viņam būtu labāk, ja viņš būtu nosities”. Viņu izvilka. Jo bija tikai kādus 3 metrus dziļa. Taču pie visa vainīgs ir grupas vadītājs, jo tikai 3 reizes piekodināja visiem gan pa mikrofonu autobusā, gan tuvojoties ledājam, ka uz ledus nav vēlams līst! Bet tas taču ir jauki. Iespaidi bagātīgi, notikumi traģikomiski un visiem ir par ko runāt.
5 dienas līst lietus. Forši. Kad vēl tā ir bijis, ka no lielā mitruma uz rumpja sapelē drēbes? To varēs mūžam atcerēties. Taču ne visi tā domā.
Braucot augšā pa n-to kalnu, sāk vārīties autobusam radiators. Par laimi visi guļ, jo pamatīgi nostaigājušies. Pēc apskates tiek secināts, ka otrs šoferis, kurš šajā 15 dienu ceļojumā nav paņemts līdzi, jo tam bija iespēja tāpat kā šim, braukt vienam reisā un saņemt pusotra šofera algu(Vai tiešām dēļ naudas ir gatavs tā strādāt?), bija autobusa dzesēšanas sistēmā ielējis atkaļķošanas šķidrumu, kas aizrāvis ciet kalnu bremzi, jeb tā saucamo Retarder. Nekas traks. Jādabū ūdens, jāpielej un tad, kad būs kāda garāka pauze jāsataisa. Grupas vadītājs, atšķirībā no šofera, saprot, ka klients nedrīkst just diskomfortu un pamanīt to, ka kaut kas nav kārtībā. Lai procesu paātrinātu, jāpaķer divas 30 litru kannas un jāmauc uz tuvējo ciematu, kas ir kādi 2 km, pēc ūdens. Ūdens krāns ir atrasts diezgan ātri un kannas piepildītas. Vienīgi jātiek pēc iespējas ātrāk atpakaļ līdz autobusam, lai klienti neuztrauktos. Pēc pirmajiem 100 metriem saprotu, ka iet pret kalnu tomēr ir daudz grūtāk nekā bija lejup nākt. Bet ne jau kannas un kalns ir šķērslis, bet gribas trūkums. Uz kannas malas pārplēšu plaukstu. Sīkums, jo par laimi ir kabatas lakats, ar kuru var aptīt. Tagad arī kannas rokturi vairs tā nespiež, jo ir mutautiņa polsteris. Tiesa vienai rokai, bet tas nekas, jo otra roka tā nesāp. Tie ir tikai nieka 60 kilogrami.
Par laimi gandrīz visi vēl guļ, kaut gan vismaz stunda ir garām. Aiziet tālāk, laižam. Bet ne ilgi, jo atklājās, ka vaina ir iekš tā, ka aizraujot ar mēsliem dzesēšanas sistēmu, ūdens cirkulācija iet nevis pilnu riņķi, bet par mazo apli un sūknis ar savu spiedienu vienkārši izpūš ūdeni pa radiatora atplūdes šļūteni ārā. Nu neko darīt. Par laimi visi ir izgulējušies un meklē kādu vietu, kur varētu nokārtot tekošās darīšanas. Piestājām benzīntankā, kur pie reizes var nopirkt metāla savilcējus. Nepilnas stundas laikā dzesēšanas sistēma tiek pārvilta tā kā mums vajag, nekā “stulbie” Friči izkonstruējuši.
Jūtu, ka nauda kūst kā sniegs, taču maksāts pa guļasvietām tiek tikai par nepilnu grupu. Lieta skaidra – jāiegūst papildus ienākumi! Vēl tikai 7 dienas no 15. Izvilkšu! Tūristiem liekas, ka grupas vadītājs ir nedaudz pasists, jo visu laiku labā noskaņojumā, pat tad, kad viens 16 gadīgs mūlāps ar pārplēstu un vietējā slimnīcā sašūtu plaukstu tiek iznests gandrīz uz rokām no gravas, jo tur tagad samežģījis potīti. Bet grupas vadītājs priecājas nevis par nelaimi, bet par procesu, kas ir neatkārtojami stulbs. Prieks iezogas vēl lielāks, kad ir ideja kā sapelnīt naudu.
Brauciens ar kruīzu prāmi. Autobuss tiek aizdzīts uz citu salu ar lētāku prāmi un mēs visi 50 dodamies ar kruīza prāmi satikties ar autobusu, bet pa ceļam iebraucot apskatīt unikālus fjordus, klintis u.c. jaukumus. Šajā transportā maksāšana ir nevis biļešu kasē, bet gan uz klāja, pie kasiera. Prāmis nav ceļazīmes cenā par ko visi jau bija Rīgā informēti. Grupas vadītājs iesaka savākt naudu un tad samaksāt par visiem uzreiz. Kā arguments šādai rīcībai ir tas, ka maksājot par visiem uzreiz, varētu dabūt grupas atlaidi. Visi piekrīt. Pēc 30 minūšu brauciena pie manis pienāk konduktors un jautā pēc grupas vadītāja. Saku, ka te uz klāja neesmu viņu manījis. Par laimi ir tā, ka kuģis ir pilns un īsti nevar saprast cik ir mūsējo. Sliktākajā gadījumā nāksies samaksāt par mazāku cilvēku skaitu. Tiesa, prātā iezogas doma, ka var gadīties arī tā, ka kāds konduktors šo jautājumu uzdod kādam no grupas un tas cilvēks neko sliktu nedomādams atved konduktoru pie manis. Štrunts par to, jo ar konduktoru galā tiksim, kaut arī viņam par mani viss būs skaidrs, taču grupa nedrīkst to sajust. Tāda sajūta, ka 6 stundu brauciens velkas divas reizes ilgāk. Kruīzs galā. Visi apmierināti, arī es, jo saskaitīju, ka vienam cilvēkam biļete maksā ap divpadsmit latu un sareizināju ar piecdesmit sejām, kuras manā pārraudzībā. Summa iespaidīga. Lai īsinātu grupas biedriem laiku gaidot autobusu, kuram bija jābūt jau stundu iepriekš šajā vietā, nopērku par “nopelnīto” naudu katram pa saldējumam, par ko visi ir patīkami pārsteigti un slavē firmu. Autobusam pa ceļam bija radušās kārtējās problēmas un tas bija nokavējis prāmi, taču šoferim es laikus ātri iestāstīju, ka nevis autobuss saplīsa, bet bija ceļa nogruvums un pagāja laiks, kamēr tehnika sakopa brauktuvi. Uz nākamā prāmja, kurš veda pāri līcim tika iestāstīts, ka mēs esam kādi 25 un par tik arī tika samaksāts. Uz kārtējā prāmja nekaunība pieaug un saku, ka esam 17. Zinot iespējamo risku, izkāpju no autobusā ārā, brīdī, kad runāju ar konduktoru, jo var gadīties, kad kāds sadzird blēdīšanos. Jā, beidzot pieķēra. Kāds neviltots prieks iezogas manā sejā, jo pie sevis domāju – cik daudz es viņus tomēr apčakarēju!? Nekas jau ārkārtējs nenotika. Ārzemnieks, lūkojoties autobusa pilnajos logos, vienkārši pajautāja: “Vai tiešam jūs tik maz?” “Jā”, es atbildēju. “Mums vēl ir 12 bērni, bet vai tad bērniem biļetes arī vajag?”. “Bērniem pa pus cenu” – viņš atbildēja. Tā arī darījums beidzās. Un atkal milzīgs prieks. Gan par apjāto un stulbo ārzemnieku, gan par to, ka firmai, nevis man, ir ienākusies nauda. Pēc pāris dienām, kārtējā piecu minūšu miega laikā “knābājot” sev plecā, pamostos no nelielas purināšanas. Kaut kas noticis ar priekšējo kreiso riteni. Vienkārši, problēmu nav daudz. Gultnis beigts. Lai tas nesabirtu, tiek aplikts metāla sprostgredzens, kurš uztaisīts no iepriekš izbirušas skavas, kura atradās kaut kur pie sailentblokiem. Līdz tuvākajai lielpilsētai kādi 250 km. Cerams, ka izvilksim. Kamēr tautieši bauda arhitektūras jaukumus tiek sacelti kājās visi pilsētas informatīvie dienesti un atkal iezogas dubultprieks, jo ir svešā valodā iemācīts vārds “gultnis” un ir uzzināts, kur tādu var dabūt. Perfekti. Secināts, ka labākajā gadījumā stundas laikā mēs varētu to lietu padarīt. Varētu, ja veikals nebūtu slēgts un pārcelts uz pilsētas nomali. Krakšķēdami, brakšķēdami aizripinām līdz uzrādītajai vietai(par laimi bez tūristiem salonā) un atrodam vajadzīgo bodi. Gultņu te patiešām ir daudz, tikai katalogā lūkojoties nevaram atrast savas markas autobusa modeļa nosaukumu. Risinājums ir viens – noņemt gultni un mēģināt piemeklēt pēc izmēriem. Taču mums abiem ar šoferi ir skaidri zināms, ka atpakaļ šo “pilsdrupu” ripuli neuzlikt. Pāris simtu latu un gultnis rokā. Vai tas nav priecīgs notikums? Ap mūsu Maņku(tā saucām markas MAN autobusu) sapulcējās ziņkārīgo bars, kuri nespēja viens otram pierādīt, ka gultni nekādā gadījumā nav iespējams nomainīt ar šofera rokām, otrkārt uz ceļa, nevis boksos un treškārt ar tādiem brīvmūrnieku instrumentiem kā meisele un āmurs. Aiz laika trūkuma nenoorganizēju totalizatoru par to, kurš vinnēs, taču prieks par ārzemnieku jūsmošanu bija neviltots.
Vienu dienu braucām pa kādu ceļu, kurš pēc kartes ir normāla seguma, normālas nozīmes un taisni līdz mērķiem. Pabraukt var lēnām, jo vienā ceļa malā klints, otrā stāva nogāze un uz ceļa guļ aitas, jo ne vienā, ne otrā ceļa pusē to darīt nebija iespējams. Aitas tā apradušas ar transporta līdzekļiem, ka jūtās pašas galvenās un nemaz nepakustās. Veči jau sāk runāt par jēra šašliku un citām labām lietām. Laiku pa laikam zem autobusa atskan blīkšķis, jo aitas pamet savu guļasvietu tikai tad, kad ar autobusa garo purnu tiek uzbraukts tām virsū un tad tās no sīka izbīļa strauji lec kājās un iztenterē no Maņkas apakšas. Ceļš paliek arvien šaurāks līdz atduramies pie kraujas malas. Augstuma atzīme 1 km virs jūras līmeņa, lejā spīd fjorda ūdens. Tas liek secināt, ka pa vertikāli ir tieši kilometrs, jeb 2,8 Rīgas televīzijas torņi.. Gar klints malu aizzogas ceļš. Nav nekāda ceļazīme, kas liecinātu, ka te braukt būtu aizliegts. Pēc kādiem desmit 180 grādu līkumiem secinām, ka ceļš ir tik slīps, ka autobusu, lai izgrieztu, ir jālaiž busa purns pāri pār kraujas malu. Jo tālāk, jo skarbāk. Nākamajos līkumos ir nepieciešams kādas 5 – 6 reizes kāpināt autobusu uz priekšu un atpakaļ, jo ar pirmo reizi līkumu nevar izņemt – priekšā krauja, aizmugurē klints. Sāk smirdēt sajūgs un salonu pārņem Korvalola smaka. Paskatos atpakaļ un redzu, ka dažām jūtīgākām būtnēm ir apsietas šalles ap acīm. Nolemju, ka visiem jākāpj ārā un jāiet ar kājām. Šoferītis neizpīpējot vienu cigareti jau bāž starp lūpām otru. Es palieku salonā, lai šoferim psiholoģiski vieglāk. Durvis atstājam vaļā dēļ iemesla, lai nāk svaigs gaiss iekšā un galvenokārt, varbūt var paspēt izlekt ārā. Nobraucot lejā mūs vietējā pilsētiņā sagaida cilvēku pūlis. Sajūta tāda kā krievu karavīriem, kuri nupat ar tankiem iebraukuši Rīgā kā atbrīvotāji. Visi, ieskaitot grupas biedrus spiež šoferīša trīcošo roku.
Vēl tikai 3 dienas un viss cauri. Vēl kādi jauki dabasskati, sīki kuriozi, vēl kāda galvaspilsēta un tā tālāk. Nakts pārbrauciens. Pamostos no kādas sīkas bakstīšanas. “Klau, motors maisā”. “Beidzot!”, es atbildēju. Par laimi visi guļ. Motors patiešām kluss un var sadzirdēt katru, kurš nespēj noturēt savu žokļu vai taisnās zarnas muskuļus. Sarunājam, ka es šķilšu, bet Norča(šoferis) ies klausīties, kas ir ar Maņkas dvēseli. Pēc nepilnas minūtes viņš priecīgs iekāpj salonā un paziņo: “samala”. Izrādās, ka izplūdes vārsts sabiris un nu jau samalies. Ja labi paveiksies, tad kādu gabalu varēsim pabraukt. Sliktākajā gadījumā var klanis izlekt pa sāniem laukā un pateikt “Sveiki, te es esmu!”. Cerība ir tikt līdz kādai lielākai pilsētai un nelabojamajā gadījumā izīrēt kādu citu autobusu, jo pusdienas laikā atiet prāmis uz Tallinu, kura biļetes man jau ir uz rokas un zaudēt tās nozīmē zaudēt ap 1600 latiem papildus pierēķinot neapmierinātību(kura jau ir), izdevumus par naktsmītnēm un citu autobusu, kurš aizvestu līdz mājām. Milzīgiem dūmiem kūpot tiekam līdz prāmim. Bez starpgadījumiem arī notiek brauciens ar prāmi. Tāda sajūta, ka tagad varētu jebkas notikt, jo 300 km līdz mājām.
Rīga. Visi izkrāmējās ārā, priecīgi ir sagaidītāji un paši ceļotāji. Pienāk man klāt viens pavecs vīrs, kuram ir bijusi milzīga ceļošanas pieredze un saka: “Zini Viestur! Ja pēc brauciena tev pienāk klāt kaut vai tikai viens un paspiež roku, tad zini, ka ceļojums ir izdevies”. Man pienāca un paspieda roku vairāki un vairāki arī pateica “Paldies!” Es sapratu, ka šie bija visspēcīgākie vārdi un visvērtīgākā atziņa no 15 dienu un nakšu skolas. Patiešām tajā brīdī ir liels prieks. Šoferītis ar savu mašīnu mani aizved līdz mājām, atvadāmies, izkrauju somas un viss. Viss cauri, jo kājas, rokas, smadzenes, ir kā sastingušas. Somas atstāju kāpņutelpā uz pirmā pakāpiena un velkos augšā uz piekto stāvu. Piezvanu pie durvīm. Mani sagaida māte. Es palūdzu, lai paņem manas somas. Viņa neizpratnē skatās un nevar saprast vai es patiešām tāds idiots, ka pilsētas centrā varu atstāt nepieskatītas somas. Jautrais skats manā sejā rāda, ka es āzējos, taču redzot, ka knapi velkos, abi senči aiziet pa kāpnēm lejā. Pamostos otrajā rītā un skrienu uz darbu stāstīt 15 dienu kuriozu. Visi izsmejamies un aiznākamajā dienā jau cīnos ar poļu robežsargu. Un tā 3 gadus.
Zinot manu avantūru un dzīvesprieku mani ievēroja viens no zaļajiem, piedāvājot uztaisīt kārtīgu mācību lietuviešu naftas magnātiem. Es piekritu, jo interesēja gan piedzīvojumi, gan zaļā ideoloģija. Pēc ilgas plānošanas pienāk 1999. gada 20. jūlijs, kad dodamies apbruņojušies ar specdienestiem līdzīgu ekipējumu uz Nidu. To pasākumu vēl šodien atminās daudzi pasaules iedzīvotāji kad 4 Latvijas zaļie ir pieķēdējušies pie Būtiņģes naftas termināla bojas. Rezultātā ieguvu divus gadus aizliegumu iebraukt Lietuvas teritorijā. Neskatoties uz to, iepriekš gūtā pieredze ar legālu un nelegālu robežu šķērsošanu lieti noderēja un starptautiskais tūrisms varēja turpināties.
Negaidīti dabūju tādu ikdienišķu parādību kā bruku. Īstenībā tā man bija jau sen, taču tagad sapratu, ka apnīk laiku pa laikam sataustīt pa vēdera plēvi ārā izlīdušo zarnu un ar lielām sāpēm likt atpakaļ vietā. Prasmīgi miesnieki mani salāpīja un atkal biju skrējējs. Bet ne ilgi – līdz jūlijam, kad pašā vasaras vidū saķēru plaušu karsoni. Dzēru zāles, brauca daktere špricēt un lēnām veseļojos. Analīzes sliktas. Plaušu karsonis pazudis, bet liela grimšana asinīs. Nogurums kā parasti. Kā jau pēc darba, nekas atšķirīgs. Daktere saka, ka ar tādu grimšanu asinīs citi guļ gultā un knapi var kustēties. Man liekas normāli. Sūta uz dažādām analīzēm, izmeklējumiem, pārbaudēm. Rindas pie ārstiem, gaidīšana un tā tālāk. Kā viens no analīžu veidiem ir limfmezgla izgriešana no paduses. Ko vajag, to vajag. Izgriež, salāpa un nākamajā rītā pats pie stūres jau braucu uz mājām. Pienācis rudens. Ārsts paziņo, ka man jādodas uz Stradiņiem, taisīt vēl kaut kādu biopsiju. Ja tā vajag, tad jābrauc. Izrādās, ka nevis analīzes, bet slimnīcā jāliekas. Smiedamies uzkāpju uz galda. Apkārt man staigā vīreļi zaļos halātos. Jūtos savādi, taču ar ieinteresētību. Man paziņo, ka nedaudz mani pagraizīs pie lokālās narkozes. Ķirurgs nemeloja. Pāris šprices atslēgas kaula rajonā un var ķerties pie darba. Pēc nelielas graizīšanas viņš pie sevis nošļupst, ka materiāls nedaudz par mazu uz ko es uzjautāju vai viņam ar maniem 74 kilogramiem ir tiešām par maz? Viņš pasmej un sāk grābstīties otrā pusē uz ko es saku, ka “gribu atgādināt, ka otrā pusē viņš nav iešpricējis un, ja vēlas tur meklēt “materiālu”, tad varbūt arī tur kādu narkotiku devu ielaist?” Viņš atbild, ka tagad neņemsies, jo nav laika, bet rīt taisīs lielo operāciju. Laikam ņems lielo materiālu, es nodomāju. Otrajā dienā man pie palātas atved gultu, kurā jāiekāpj. Mani apsedz ar segu. Es jokodamies ar māsiņām saku, ka tāpēc māsiņām ir tik zemas algas, ka viņas lielu daļu iztērē par transportēšanu. Nonākam pie operāciju zāles, kur man jāuzvelk kājās speciālas uzmavas, līdzīgi kā vetārstam, kurš iet lopu kūtī. Māsiņām ziņoju, ka esmu padarījis man uzdoto pienākumu un iestarpinu, ka vakar šeit bija tīrāks, jo operāciju zālē varēja ieiet ar kājām un pat kājās nevajadzēja vilkt ūdensnecaurlaidīgās uzmavas. Viņas īsti nesaprata, bet inerces pēc uzsmaidīja. Nu jau man nebija nekas svešs. Vienā rokā adata, ielaiž narkozi. Anesteziologs man paskaidro kādas varētu būt manas iespējamās sajūtas, sienot pie galda otru roku. Es jautāju vai viņi nav pārliecināti par to, ka man narkoze pietiks? Māsiņa teica, ka viņiem ir vēl daudz. Es nomierinājos, taču nebiju pārliecināts, jo, ja narkoze būtu daudz, tad nebūtu jābaidās, ka es ar savu roku varētu kādam kaut ko nodarīt. Pamodos palātā ar savādu sajūtu rīklē. Rīkle bija apsaitēta. Māsiņa laiku pa laikam iedeva pa špricei un stundas ritēja. Ienāca dakteris izskaidroja, ka man esot atgāzta atpakaļ galva, atgriezta rīkle un atverē ielikta caurule, pa kuru arī operēja limfmezglus. Taču neesot bijusi ērta piekļūšana un tādēļ jāpaskatās kā es jutīšos un pēc 3 dienām taisīsim vēl vienu “lielo”. Man tas tā īsti nepatika un tā vien likās, ka ķirurgs ir miesnieks ar mediķa izglītību.
Gatavošanās nākamajai lielajai operācijai bija līdzīga. Pamodos otrā rītā diezgan nekustīgs. Pie gultas ieraudzīju divas kannas, kurās iekšā bija rozā šķidrums un no kannas zem segas apakšā divas šļūtenes, kurās kustējās šurpu turpu rozā, ar biezumiem pilns šķidrums. Parādās sāpes, paelpot nevar. Atnāk māsiņa, iedod šprici un pēc kāda brītiņa paliek labāk.
Palīdz man iekāpt nespējnieku ratiņos un ved uz rentgenu. Pa ceļam jūtu, ka sāk kāpt kuņģa saturs uz augšu, kurš drīz atrodas lifta kabīnē uz grīdas. Pēc rentgena topu aizvest atpakaļ uz palātu. Pa ceļam manu, ka viena šļūtene man nāk ārā starp ribām, bet otra kaut kur no mugurpuses, un labais sāns ir viscaur apsaitēts un sāpīgs. Šļūtenes, lai neizšļuktu ārā no gaļas, ir piešūtas ar kārtīgu diegu pie ādas. Ārsti neko skaidru nepasaka. Ir neziņa par to kas notiek, kāpēc un kas vēl būs. Pagulēt nevar, jo lauž kaulus, duras visās malās. Mēģinu palikt dvieli zem lāpstiņas un otru zem mugurkaula. Tādā veidā var vieglāk pārciest sāpes. Vislielākais prieks ir redzēt māsiņu ar adatu rokās, jo tad ir cerība, kad uz laiku būs vieglāk. Dakteris saka, ka vajag mēģināt klepot, bet argumentāciju tam nedod. Paklepot ir gandrīz neiespējami, jo sajūta ir tāda, ka puse no plaušām ir izgriezta. Vienā dienā jūtu, ka sāku elpot arvien straujāk, līdzīgi kā suns. Māsiņa paziņo, ka tas nekas. Pēc otrās māsiņas saukšanas reizes saku, lai atsauc ārstu. Ārsts atnāca un strauji aizskrēja. Pēc brītiņa ieradās ar konditoriem līdzīgu šļirci, kurā varētu iesūkt apmēram pus litru. Cerēju, ka tā netiks ietriekta manī. Tā arī bija. Šļirce tika ievietota šļūtenes galā un izsūkta pamatīga zoste. Pēc brīža es sapratu klepošanas jēgu – vajag klepot, lai neaizsērē gumijas caurules. Manā gadījumā tās bija aizdambējušās un viena plaušu puse bija piepildījusies pilna ar šķidrumu. Vēl kāds brīdis un noslīkšana būtu garantēta. Bija interesanti salīdzināt organismu ar mobilā telefona bateriju – zinot, ka jāsagaida kāds svarīgs zvans, baterija tiek taupīta pat izslēdzot telefonu, neatbildot uz citiem zvaniem un nezvanot.
Gribās dzert. Ar acīm sataustu krūzi un domāju kā būtu maz sāpīgāk un vieglāk to paņemt. Pamostos ar domu, ka laikam pirmīt vēl nepadzēros. Atkal ar acīm atrodu krūzi. Pastiepju roku un nav spēka, tā nokrīt atpakaļ. Trešais piegājiens ir veiksmīgs, bet ne vienmēr.
Sapratu, ka klepošanu izraisīt ir grūti, bet elpot vajag mēģināt straujāk un dziļāk. Lai to panāktu mākslīgi, sāku staigāt. Tika atrasta vismazāk sāpīgā tehnoloģija kā piecelties no gultas un izslieties kājās. Sākumā līdz palātas durvīm, tad līdz tualetei, tad līdz koridora galam, tad divreiz līdz koridora galam utt. Līdz ceturtajā dienā nokāpu no piektā līdz pirmajam stāvam. Kannas rokā un uz priekšu. Skats smieklīgs. Kādā sestajā dienā jau diezgan ātrā solī varēju uzkāpt augšā pa kāpnēm. Galva griezās, sviedri lija, sirds klauvēja un elsoju kā teļš. Taču bija prieks, ka ir manāms progress ar katru dienu. Vēl jo projām raizes radīja pamošanās no sāpēm ap pulksten pieciem no rīta un tad cerība sagaidīt māsiņu, kura nāk ap sešiem. Visliekākais gandarījums tika sagādāts tad, kad palātā bija kāds vārgāks un, kas neizturot sāpes, piespieda zvanu pogu. Es to parasti no rītiem nedarīju – māsiņa arī ir cilvēks. Lai paguļ. Un tad, kad kaimiņam bija iedota deva, māsiņa pati pamanīja vaļējās acis un saraukto pieri un saprata, ka vēl kāds viņu dikti grib…
Nodaļā mani stādīja priekšā kā paraugu citiem. Jo strādāju ar sevi nopietni un rezultāti bija ātri. Ienācu vēlāk par citiem un aizgāju ātrāk.
Ārstu konsīlijs. Iegāju kabinetā, kurā sēdēja vairāki mediķi. Jokodams pajautāju vai tiešām ķirurgs ir bijis tik slikts, ka tagad slikti izskatos un tādēļ viņu sejas tādas kā bērēs. Viņu sejās parādījās smaids, taču es sapratu ko citu. Man paziņoja, ka man būs jāiet ķīmijterapijas kurss. Kas tas tāds? Uzzināju – sačakarētas vēnas, saindēts organisms, izkrīt mati, nemitīga vemšana un vēl visādas kaites. Paldies! Es domāju, ka nācu ārstēties, nevis indēties, bet izrādās maldījos.
Tad pa starpām bija dziednieki un visādi labvēļu piedāvājumi, vairāku desmitu pasaules gudro viedokļi, kuri krasi atšķīrās viens no otra.
Kādas trīs nedēļas pa mājām un uz Linezeru prom. Cerēju, ka nebūs tik ļoti skumīgi, jo varbūt būs iespēja satikt interesanto Linezera iedzīvotāju – Laventu. Nekā. Daktere izstāstīja iespējamās sajūtas un komplikācijas, bet neko sevišķi nesapratu. Diezgan vienkārši – adata vēnā un no statīva pilina pudeles saturu. Pēc 5 minūtēm atnes vēl četras pus litrīgas pudeles. Neko darīt, guļu un skatos kā pil. Pagājušas jau kādas 7 stundas, bet vēl pil. Ejot uz beigām piektajai pudelei, atnes vēl četras un uzkar uz āķa. “Tās būs šodien pēdējās!” Tā ar visu statīvu rokās aizvelkos uz mazmājiņu. Ap 11 vakarā jūtu, ka kaklā sāk sakāpt smirdīgs un glums kamols. Tieku no tā vaļā. Paliek mazliet vieglāk, bet pēc 20 minūtēm tas pats. Par laimi esmu atbrīvots no sistēmas un varu atviegloti nopūsties, ka sliktāk jau nepaliks. Visa nakts pagāja vemšanā. Otrajā dienā bija tikai piecas pudeles, kas ir tikai 2,5 litri, atšķirībā no vakardienas 4,5 litriem. Un tas viss vēnā, asinīs? Pēc pirmās iepilinātās pudeles paliek sūdīgi, atkal vemšana. Tā līdz vakaram. Trešajā dienā atkal piecas pudeles, ceturtajā mazāk un devītajā tikai 4 šprices vēnā. Izrakstīja no slimnīcas uz trīs nedēļām. Katru otro dienu bija jāiet nodot analīzes. Dienā jāapēd 24 tabletes. Tā kā svešu pie savas pakaļas klāt laist negribēju, tad iemācījos pats sev špricēt ciskas muskulī. 2 šprices dienā. Sākotnējā sajūta bija riebīga. Paņemt rokās naglu un tad triekt sev kājā, zinot to, ka būs sāpīgi. Stulbums.
Ārsta paziņojums: “sakarā ar imunitātes samazināšanos dēļ ķīmijterapijas kursa, nav vēlams atrasties sabiedrībā. Nekādas mācības, nekāds darbs, tikai mājās vai slimnīcā. Būs sākotnēji seši kursi, katrs pa 9 dienām, 3 nedēļu starplaiks starp katru kursu un tad skatīsimies”. Sapratu, ka pienāks Maijs, kad tas varētu beigties vai iepauzēties, jo tad vēl tikai skatīsies.
Laiks bija īsi pirms ziemassvētkiem, kad no rīta pamozdamies skatos, ka uz spilvena ir pārāk daudz matu. Nojautas bija, bet vēl cerīgas. Varbūt tikai daļa izkritīs? Villa nāca laukā kā sunim pavasarī. Jebkura matu šķipsna, kuru ņēmu rokā, rokā arī palika. Šoks pamatīgs. Kur es tagad tāds plikpauris varu rādīties? Mani taču visi uzskatīs par pajolīti. Kauns pa visu ģīmi un vairāk. Ziemassvētku priekšvakarā biju bez matiem un mana galva izskatījās kā hokeja laukums bez bortiem. Un tas bija tikai pēc pirmā ķīmijas kursa.
Otrais kurss bija visvieglāk panesams, neskaitot to, ka vemšana bija kā jau ierasts. Ārā nāca viss, vēlāk tikai žults un pēc tam tikai baltas putas, kuras garšoja pēc zālēm. Pārtiku sāku pieņemt tikai ceturtajā dienā un pirmās devas tāpat izniekoju podā – tā teikt, mēdījos ar velnu. Tas attiecās ne tikai uz ēdamām, bet arī uz dzeramām lietām – ūdeni tēju vai ko citu. Esot daudz jāuzņem olbaltumvielas. Pēc padomju laiku uztura grāmatu tabulām, visvairāk tās ir sarkanajos ikros un nēģos. Jā, man kā tādam, kas nespēj un nedrīkst strādāt, ikri un nēģi ir tieši pa kabatai. Man jau nesa, bet visu atdevu Rīgas attīrīšanas iekārtām. Vēl šodien negribu nēģus.
Vienā dienā sajutu pazīstamas sajūtas – smakšana un svīšana, līdzīgi kā plaušas būtu pilnas. Tā tas turpinājās vairākas reizes un vairākas dienas. Ārsta secinājums, ka tas no uztraukuma. Pēc ceturtā ķīmijas kursa atklājās, ka nepanesu zāles. Katrs ķīmijas kurs beidzās ar jaunu pārbaudījumu. Vienreiz šausmīgas sāpes vēderā. Atsauca uz mājām ātro palīdzību, izmeklēja un nekā. Uz medmāsas jautājumu: “kur špricēsim”, atbildēju: “kaut vai galvā!”. Citā reizē drudzis tāds, ka pilnīgi gulta kratās, salšana un tad temperatūra ap 42 un tad viss.
Lieldienas pagāja labi, tikai naktī sākās kaulu laušana. Līdzīgi kā narkomānam, kurš nav saņēmis kārtējo devu. Negribēdams modināt mājiniekus, cietos līdz rītam. Mani kratīja ne tikai no iekšpuses, bet raustījos viscaur. Mierīgi nostāvēt nebija iespējams. Mazliet vieglāk bija kustoties, jo tad galva bija aizņemta ar citām domām. Par laimi vēl zāles nebija uz receptēm un Siguldas aptiekā izdevās nopirkt jau zināmas zāles.
Ar vislielāko nepacietību gaidīju pēdējo kursu. Pa visām gulēšanas reizēm biju pats iemācījies uzlikt un noņemt sistēmu, izskalot katetru, iešpricēt un tā tālāk. Nebija nemaz nepieciešama ārstu klātbūtne. Kādā no beidzamajām dienām sajutu sāpes vēderā, kas manas domas vedināja uz aklo zarnu. Atsauca ķirurgu, izpētīja. Viss kārtībā. Taču slikta dūša, sāp sāns un citas pazīmes. Tomēr no slimnīcas izrakstīja, jo pats arī domāju, ka kārtējie brīnumi. Ne jau pirmo reizi. Biju jau izjutis to kā ir, ka katetru var ielikt tikai ar trešo vai ceturto reizi, to, ka vēnas ir kunkuļos un sāp no cauri plūstošās ķīmijas. Rokas kā narkomānam sadurtas no vienas vietas, ieskaitot pirkstus, ciskas, dibenu un vēderu. Guļot biju izskaitījis cik katrā pudelē ir pilienu un biju sarēķinājis cik katrā pilienā ir gramu. Saskaitīju, ka bija saliets man iekšā ap 50 litru ķīmijas, apēstas ap 900 tabletes, ap 80 šprices, 55 centimetru šuves.
Pēc rentgeniem un kompjūtertomogrāfijas mani nozīmēja uz staru terapiju. Kas tas tāds? Vai vēl trakāk, vai savādāk? Nepagāja ne 3 nedēļas, kad mani ar ātrajiem aizveda uz Stradiņiem. Aklā zarna. Pāris dienas pagulēju slimnīcā līdz mani novēroja un tad arī izgrieza. Operācijas laikā pamodos un jutu kā notiek griešanas process. Ne acis atvērt, ne pirkstus pakustināt, ne pakliegt, jo caurule rīklē un var tikai just. Tas nebija ilgi. Pamodos ar divām šļūtenēm no vēdera laukā. Šoreiz tievākām. Vai atkal, es jautāju sev? Šis ir tīrais sīkums! Pēc ķīmijas iekaisusi aklā zarna ir tik vienkārša un pat liekās, kā neatņemama sastāvdaļa, kas tāpat kā čurāšana bez piršanas ir kā peldēšana bez niršanas. Pāris dienas un biju laukā.
Starošana izrādījās daudz vieglāks process par ķīmiju. Desmit dienas pēc kārtas vajadzēja aiziet minūti pagulēt uz galda un viss. Nedaudz slikta dūša, bezspēks pie kā jau sen bija pierasts. Enerģijas patēriņš vienā starošanas reizē esot tāds pat kā veselu dienu skaldot malku. Tad sāku dzīvot lēnām, uzmanīgi un visu darīt apdomīgi. Galvenais ir pilnvērtīgi garīgi atpūsties, kaut arī sportojot.
Tomēr pēc šādas skolas ir citas domas, citas vērtības un savādāka uztvere. Jutu, ka esmu notrulinājis prātu, zudis domu gājiens, kustību ātrums. Taču vērtību skala ir pilnīgi cita. Tā ir palikusi garāka. Tagad ir vieglāk izvēlēties.
Rudens, 2002
