Vērtība nav daudzumā, bet lietu kārtībā

Izskatās, ka Kariņš nevēlas vadīt valdību

Publicēts: 9.11.22 | Sadaļa: blogs

 

To var secināt skatoties uz valdības veidošanas sarunām. Un te ir pamatojums:

  1. Jaunā vienotība kā uzvarētājs vēlēšanās uzņēmās valdības veidošanas sarunas. Un tas ir loģiski. Premjera kandidāts Arturs Krišjānis Kariņš noteica sarunu vešanas grafiku. Un tas tika noteikts reizi nedēļā. Ja ir vēlme kaut ko izdarīt, tad jātiekas katru dienu vai kaut vairākas reizes dienā. Tātad sākotnējs uzstādījums ir vilkt procesu garumā un nevēlēšanās sasniegt mēŗķi – izveidot valdību ātri. Kad 2019. gada 7. janvārī toreizējais valsts prezidents Raimonds Vējonis nominēja Kariņu par ministru prezidenta amata kandidātu, tad Kariņam tika dots divu nedēļu laiks valdības izveidei. Un divās nedēļās Kariņš spēja izveidot valdību. Tātad gribēja un varēja. Kaut arī – esošais premjers Kariņš un tas pats cilvēks Kariņš kā nākamā premjera amata kandidāts laiku pa laikam atgādina, ka valsts ir krīzes priekšā, un nedrīkst kavēties, tomēr nesteidzina valdības veidošanas sarunas. Tātad mērķis nav izdarīt ātri.
  2. Kariņš sākumā piedāvā veidot lielu koalīciju ar 4 partijām, kas nevienam no politiskajiem partneriem nav izdevīgi, arī pašai Jaunai Vienotībai, jo tas ir pretrunā ar mērķi nokļūt pie varas (startējot vēlēšanās tādu mērķi partijas uzstāda), bet iegūstot varu vēlas to atdot. Tātad mērķis ir apzināti sēt nepatiku pārējos sarunu partneros. Jau sākotnēji skaidri redzams, ka izsauc uguni uz sevi un veiksmīgu sarunu veikšanas procesu. 
  3. Kariņa piedāvātais Memorands ir ar nesaprotamu jēgu veidots dokuments, jeb process, jo tādam dokumentam nav jēga. Juridiski Saeima balso par Valdības deklarāciju, kuru pildīs ministru kabinets, nosakot tā satāvu (un tad seko Ministru kabineta sastāvs ar uzvārdiem. Jāņem vērā, ka ministri var arī vienas valdības laikā mainīties, tādēļ deklarācija ir pamats valdībai. Bez valdības deklarācijas vēl ir savstarpēji jāparaksta koalīcijas līgums, kas ir dokuments, kurā ir aprakstīts kā notiks praktiskais ikdienas darbs valdības sastāvā.). Respektīvi, tādam memorandam nav nekāda valstiska nozīme, jo pamata dokuments par ko balso Saeima dodot uzticību valdībai ir Valdības deklarācija. Pēc valdības deklarācijas apstiprināšanas 3 mēnešu laikā jātop valdības Rīcības plānam ar konkrētiem darbiem, kurus arī apstiprina Saeima. Valdības vadītājam reizi gadā jāziņo Saeimā par Valdības deklarācijas un Rīcības plāna izpildi. Nevis par memoranda izpildi. Un, pie kam, Memorandā ir ielikti Jaunās Vienotības partijas programmas punkti. Taču Jaunā Vienotība nav piekritusi, ka šajā memorandā citas partijas ieliktu arī savu programmu politiskos mērķus un uzstādījumus. Tātad memoranda mērķis visdrīzāk ir apzināta strupceļa gatavošana, zinot, ka pārējie partneri iebildīs, ka Memorandā nav citu partneru politiskās vēlmes.
  4. Kariņš mēneša garumā nepiekrita, ka sarunas notiek visiem potenciālajiem partneriem vienkopus, bet tikai atsevišķi ar katru. Tā var darīt pirmajā, otrajā tikšanās reizē, lai tiešāka, konkrētāka saruna ar katru partneri. Taču, ja valdību plāno veidot ar vairākiem partneriem, tad jābūt sarunām, kur tiekas visi partneri kopā un kopā izrunā kopīgi darāmās lietas. Pret to Kariņš visu laiku ir iebildis. Jo, ja būtu šādas sarunas, tad visdrīzāk līdz valdības veidošanai nonāktu ātrāk. Tātad tāds mērķis nav.
  5. Parasti cenšas valdības sastāvu noteikt vienlaicīgi ar Saeimas amatu sadalījumu. Respektīvi, “uzzīmē lielo bildi”, kura persona būs kurā amatā gan Saeimā, gan Valdībā. Un tas ir tādēļ, lai deputātiem būtu skaidrība – vai deputāts būs ministrs, tas nozīmē, ka tas nekandidē par kādas komisijas vadītāju, vai apzinās, ka tas nav kādā komisijā, jo būs attiecīgās nozares ministrs. Tādēļ attiecīgajā komisijā vai amatā stājas cits deputāts, kurš neplāno kandidēt par ministru. Vai arī cenšas skatīties, lai vienam politiskajam spēkam nav Ministru prezidents un Saeimas priekšsēdētājs, bet demokrātiski šos amatus sadala proporcionāli. Vai arī skatās, lai viena politiskā spēka rokās nav visa drošības nozares vadība. Kā piemērs, lai Nacionālajā drošības padomē ir pārstāvēti vairāki politiskie spēki, nevis no vienas un tās pašas partijas ir Saeimas priekšsēdētājs, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs, Ministru prezidents, Aizsardzības ministrs un Ārlietu ministrs. Jo tas var kalpot par apdraudējumu, novedot pie valsts apvērsuma.  Respektīvi, redzot kopējo ainu, ir iespējams salikt loģiskāko un produktīvāko, zinošāko amatpersonu sastāvu gan Saeimā, gan Ministru kabinetā. Šoreiz tika darīts tā, ka tika vilkts laiks, lai apstiprinātu Saeimas amatus un no tā, kas atlicis veidos valdību. Neliekas, ka Jaunās Vienotības cilvekiem, kuriem ir daudzu gadu politiskā pieredze, šis būtu jaunums. Tātad apzināta rīcība.
  6. Katrā nākamajā sarunu tikšanās reizē Kariņš sācis ar pilnīgi citiem jautājumiem, pilnīgi noliedzot to, kas iepriekšējā reizē ir ticis runāts. Tātad visdrīzāk mērķis ir jaukt gaisu, lai nenonāktu līdz valdības izveidošanai.
  7. Kariņa uzstādījums ar konkrētu ministru amata sarakstu, pat iepriekš nekonsultējoties, nepajautājot redzējumu partneriem, ir skaidrs vēstījums, ka šādam priekšlikumam nebūs atbalsta un skaidri sagaidāms noraidījums no kāda sarunu partnera. Pie kam, ja vēlētāji vēlēšanās no Apvienotā saraksta nav ievēlējuši nevienu lauksaimnieku, nevienu veselības nozares pārstāvi, bet tajā pat laikā divus zinošus aizsardzības nozares speciālistus (Rajevu un Bergmani), bet Apvienotajam sarakstam tiek likts par pienākumu atbildēt par zemkopību un veselību, bet ne par aizsardzību. Pie kam, iepriekšējā (vēl spekā esošajā) Kariņa valdībā Veselība un Iekšlietas ir tās nozares, kuras šī valdība ir visavirāk atstājusi novārtā un nav bijusi vēlme atbalstīt (neskaitot ārkārtas līdzekļus, kas piešķirti COVID-19 apkarošanai un robežas žoga būvniecībai). Ja ir vēlme vadīt valdību, tad valdības vadītājam ir pašam jāuzņemas vadīt smagākās nozares un labot iepriekš nepadarīto pašam. Šāds piedāvājums jau ir sākotnēji skaidrs, ka ir vai nu apzināta vēlme cementēt nejēdzību, vai apzināts gājiens ar mērķi dzīt strupceļā valdības veidošanu.
  8. Kā dzirdēts no mediju cilvēkiem, tad vienā no beidzamajām sarunām Kariņš sadusmojies, rupji pateicis “Ejat dirst” – (šis ir citāts), apgāzis krēslu un izgājis laukā no sarunu telpas. Tad ieradies Edgars Rinkēvičs, kurš it kā nekas nebūtu bijis, sācis vadīt sarunas. Visdrīzāk šis ir bijis iepriekš iestudēts labā un sliktā policista taktikas teātris, kura mērķis ir parādīt, ka ar Apvienoto sarakstu nav iespējams runāt. Respektīvi, Kariņam ir jāatrod vainīgais, kas iebilst viņa apstiprināšanai premjera amatā. 
  9. Kariņš iebilst, ka sarunās piedalās Uldis Pīlēns. Ko tieši sliktu sarunās var nodarīt Pīlēns, kurš bija publiski nominēts kā vēlēšanu kampaņas līderis Apvienotajam sarakstam? Visdrīzāk tas ir mērķis apzināti saasināt situāciju, lai meklētu ieganstus kādēļ nevar izveidot valdību. Pie kam, laikā, kad Kariņš pirmo reizi kļuva par ministru prezidenta kandidātu pēc 2018. gada Saeimas vēlēšanām, viņš bija Eiropas parlamenta deputāts, vienlaicīgi Jaunās Vienotības premjera kandidāts un nekandidēja Saeimas vēlēšanās. Tieši tāpat kā šajās vēlēšanās nekandidēja Pīlēns.

KOPSAVILKUMS: Ir cilvēcīgi saprotams, ka Kariņš ir saguris. Un to cilvēkam nevar pārmest. Taču politiskā loģika ir cita – Jaunā Vienotība vēlēšanās solīja strādāt ar Kariņu priekšgalā. Un vēlētāji nesaprastu, ja cilvēks par kuru viņi ir balsojuši tā vienkārši pateiks, ka ir noguris un vairs nevēlas strādāt. Dienā pirms vēlēšanām vēl reklamēja, ka vēlas strādāt, bet dienu pēc vairs nē? Tādēļ jāatrod vainīgie, kas viņu noraida.  Tuvākajā laikā sagaidāma vainīgo meklēšana ar viskrāšņākajiem argumentiem, nevis valdības veidošana.

Ko vēlas Kariņš? Ņemot vērā, ka nākamajā gadā tuvojas valsts prezidenta vēlēšanas un aiznākamajā gadā Eiropas parlamenta vēlēšanas, tad pastāv liela varbūtība, ka Kariņš vēlas būt vai nu par valsts prezidentu, vai par Eiropas parlamenta deputātu, vai arī cer kļūt par nākamo Eiropas komisāru, jo Valda Dombrovska termiņš drīz beigsies. Un nekas no šī nav slikti, ja cilvēks to vēlas, taču nevar nokļūt šajos amatos pa tiešo no ministru prezidenta krēsla, jo tas automātiski nozīmē Jaunās Vienotības valdības krišanu. Un sabiedrība varētu apvainoties par šādu vilšanos, tādēļ nebalsot par Jauno Vienotību Eiropas parlamenta vēlēšanās.

Ja tuvākajā laikā Kariņam neizdodas izveidot valdību, tad visdrīzāk Prezidents nebūs gatavs nominēt Kariņu kā premjera kandidātu. Un tieši tas ir šajā situācijā izdevīgi Kariņam. Vainīgi pie Kariņa nevirzīšanas būs visi pārējie, ieskaitot prezidentu. Un Kariņš tiks pie vēlamā – nekļūt par premjeru un vienlaicīgi ne savas vainas dēļ, bet visu citu.

Kas varētu notikt tālāk? Visdrīzāk Jaunā Vienotība Kariņa izgāšanas (izgāšanās) gadījumā virzīs Edgaru Rinkēviču kā premjera kandidātu. Sarunas sāksies teju no sākuma, bet nākamajam premjera kandidātam būs vieglāk, jo jau ar iepriekš skaidru politiskā laukuma un vēlmju redzējumu. 

Dīvainības V.Dombrovska vadītās valdības deklarācijā – daudz darbi par vienu un to pašu

Publicēts: 1.11.11 | Sadaļa: blogs

Vairāk »

Prognozes, pārdomas par Dombrovska valdības laiku

Publicēts: 25.11.10 | Sadaļa: blogs

Laiku pa laikam dalos pārdomās ar kolēģiem, draugiem, par politiskajiem procesiem un notikumiem. Ar nepolitiskām personām par politiku nediskutēju, jo politikā nav viena taisnība, attiecīgi nav par ko runāt. Taču prognozēt šad, tad var. Un vēlāk ir interesanti atskatīties uz to kā patiesībā ir noticis.

Dombrovska valdībā ir iestrādātas vairākas dziļumbumas – pirmkārt jau pašas partiju apvienības “Vienotība” cilvēku nevienotība. Tādejādi “Vienotība” nestrādā komandā, viens otru neatbalsta, neaizstāv, bet pat cenšas izmantot otra kolēģa vājības. Tātad tāds darbs ilgi pastāvēt nevar. Otra baža ir tā, ka “Vienotībai” ir vairāki ministri, kuri netiek augstu vērtēti viņu vadītajā nozarē vai pat plašākā sabiedrībā. Tas nozīmē, ka nebūs sadarbība ar nozari, bet gan ministra diktāts un ierēdniecības pretdarbība. Rezultātā uzvarēs ierēdniecība, jo tiks iestrādātas apzinātas klimpas, kuras paklupinās ministru. Mūrniece, kuru iekšlietu sistēmā strādājošiem vīriešiem ir grūti pieņemt kā priekšnieci sievieti. Tas radīs nievājošu attieksmi, kas nepalīdz ministra darbā. Personiskās ambīcijas, kas publiskajā telpā tiks parādītas kā izrādīšanās, jeb neveiklības.

Otra persona ir Kristovskis, kas jau pirms valdības sastādīšanas pauda, ka ir derīgs jebkura ministra amata pienākumu pildīšanai. Tas, kas var visu, patiesībā vairāk cenšas parādīt sevi, nevis savu darbu. Dombrovska valdībā būs smagi jāstrāda. Premjers to saprotot Kristovskim ir pielicis klāt Pabriku kā uzraugu. Tas bija perfekts pazemojuma gājiens attiecībā pret Kristovski no premjera puses. Tātad jau saknē ir iestrādātas problēmas ar cilvēku un vadīto nozari – Ārlietām.

Trešā problēma ir priežu sveķu izstrādājums, jeb Kampars. Nepamatoti, nesaprotami lēmumi. Vāja analīze, bez skaidriem argumentiem un pozīcijas. Nozarē, kurā ir tieša saskarsme ar uzņēmējiem, kas ir konkrētas, tiešas personas, ar šādu raksturojumu cilvēku necienīs. Vai nu uzņēmēji sāks protestus, vai arī vājumu izmantos ministrijas aparāts un sāks nodarboties ar savu draugu projektu lobēšanu, izmantojot ministra nenoteiktību. Rezultātā radīsies neapmierinātība no pārējiem uzņēmējiem un sāksies negatīvā publicitāte medijos.

Vēl ir pāragri spriest par jaunajiem ministriem Bārzdiņu un Jurševsku, taču viņiem ir skaidrs redzējums un izprot savu nozari. Problēmas varētu rasties savu jautājumu aizstāvēšanā un sadarbība ar citiem saviem kolēģiem Ministru kabinetā.

Dombrovska popularitāte nevar būt mūžīga, jo iedzīvotāju gaidīšanas mērs kaut kad atkal bus pilns. Nevis tādēļ, ka kaut kas slikts tiks izdarīts, bet gan tādēļ, ka tri vienkārši apniks gaidīt pārmaiņas. Vai arī dēļ bezdarbības vai klusas darbības sāks uzskatīt, ka maz dara un atkal sāksies vēlētāju nepatika. Rezultātā pienāks brīdis, kad Dombrovska reitings sāks slīdēt lejup. Taču pamatā tas slīdēs lejup dēļ pārājo ministru sliktās darbības, nevis tieši dēļ Premjera uzvedības. Taču tā kā MK kopumā mazināsies atbalsts, tad tas automātiski samazinās MK vadītājam Dombrovskim.

Valdība tā vienkārši nekritīs – vai dēļ kādas muļķības, kad zaudējot modrību, Saeimas koalīcijas deputāti būs aizbraukuši komandējumos un nespēs nodrošināt balsis kādā balsojumā, vai dēļ Vienotības iekšējās sakašķēšanās par amatiem – prezidenta kandidātiem(Kristovskis, Čepāne, Ēlerte, Kalniete,  Āboltiņa, Levits), vai kāda ministra mazspējas gadījumā mainot pret kādu citu, kad nāksies savējiem balsot pret savējo – tas ir vājo ministru gadījumā – Kampars, Kristovskis vai policijas nemieru gadījumā Mūrniece. Vai tajā gadījumā, kad Dombrovskim ļoti būs nokritis reitings un tad vai nu būs jāgāž vāja valdība vai arī Dombrovskis pats atkāpsies.

Ja Dombrovskis būs prātīgs, tad viņš varētu atkāpties Maijā, Jūnijā, jo tas ir īsi pirms prezidenta vēlēšanām, kad vislielākā uzmanība būs pievērsta prezidentu kandidātiem un sabiedrība lielāku vērtējumu socioloģijā no politiķiem dos jaunām zvaigznēm – prezidentiem un visiem pārējiem procentuāli atleks mazāk. Tātad tas varētu būt laikas ar vienu no zemākajiem premjera socioloģijas rādītājiem. Otrs zemākais varētu būt uz budžeta aktīvo sastādīšanas laiku un pašu budžetuu.  Tieši tādēļ Maijs, Jūnijs ir tas brīdis, kad vēl nebūs par vēlu. Vēlak reitings tikai kritīs un kritīs, līdz beigās varēs iznest Premjeru ar kājām pa priekšu. Ir jāsaprot, ka neviens nav aizgājis kā cienījams politiķis tautas atmiņā, kas palicis amatā ilgāk kā nosaka politiskā loģika. Tas, kas cerējis ilgāk noturēties patiesībā tikai sev zāģējis. Jāprot laicīgi notīties! Taču laicīgi atkāpjoties var saglabāt savu sliktākā reitinga slavu, bet ne savas karjeras laikā vislabāko pieredzēto. Un reitingam jābūt tādam, lai vēlāk vēl kāds būtu gatavs par tevi nobalsot. Dombrovska gadījumā viņam atkāpjoties paliek vieta Saeimā un pēc tam viņš ir gatavs startēšanai atkal uz Eiropas parlamentu un tur turpināt to ko kādreiz jau darījis. Taču tā arī būs beigusies cienījama cilvēka politiskā karjera Latvijā.

Premjeram atkāpjoties var ērti tikt vaļā no sliktajiem ministriem. Valdības politiskais sastāvs var palikt tas pats, taču pamainīt valdības vadītāju. Ja nu gadījumā premjeram reitings nekrītas, tad atkāpšanos var vienkārši izmantot kā valdības “restart” pogu un tikt vaļā no ministriem, taču sarunājot ar Prezidentu, ka tas nominēs atkal to pašu premjera kandidātu atkārtoti. Taču tad jārēķinās, ka kāds no koalīcijas var ņemt ļaunā un aizvainojumā neatbalstīt savas partijas virzīto valdību. Tas atkal ir kārtējais iedīglis valdības kapam. Taču Premjers personigi neko no tā neiegūst. Vienīgi noturās ilgāku laiku tādā līmenī kādā bijis iepriekš. Tātad Premjera(Dombrovska) valdības kaprači ir paša vājie ministri. Dombrovksis kā tēls nē, jo viņš ir vienkārš cilvēks, dzīvo dzīvoklī, tātad nezog, ir kluss, neplātas, neizrādās un neizceļās ar glaunām mašīnām(jo viņam ir darba). Tādi cilvēki īstermiņā Latvijas tautai patīk. Ilgtermiņā viņi kļūst garlaicīgi.

Par prezidenta vēlēšanām – visdrīzāk, ka paliks Zatlers, jo tas vājprāts, kas dariīies “Vienotības” dāmu starpā būs iemesls tam, ka paši par savu kandidātu nevienosies un būs grūti vienoties par kādu citu kopīgu kandidātu. Attiecīgi jāatstāj tas, kas ir. No Saeimas partiju skaitliskās pārstāvniecības Latviskās partijas nebūs gatavas balsost par Saskaņas prezidentu. Kā ari nevēlēsies, lai Prezidents ir ar Saskaņas balsīm. Tātad prezidents būs visdrīzāk tāds par kādu būs gatava balsot ZZS un Vienotība. Pretējā gadījumā istājas problēmas valdībā. Var arī parādīties kāds cits kandidāts, taču matemātika un deputātu ambīcijas var nolikt jebkuru kandidātu atpakaļ tajā vietā no kuras tas nācis.

Viesturs Silenieks