Kad cilvēks ir priecīgs, tas klausās mūziku, kad skumjas māc, tad klausās vārdus
Publicēts: 9.02.14 | Sadaļa: blogs
Transports un it sevišķi sabiedriskais transports nav tikai iekārta ar kuru pārvadāt cilvēkus, bet arī instruments kā organizēt satiksmi un tautsaimniecību. Tādēļ mana pieeja būtu sekojoša: Vairāk »
Publicēts: 25.01.14 | Sadaļa: blogs
Ziema ir tas brīnišķīgais laiks, kad upes ir aizsalušas un pa tām var braukt ar divriteni. Jau vairākus gadus, kad sals ir noturējies pāris nedēļas un ledus kļuvis pietiekami biezs, lai pa to varētu braukt, es ņemu velosipēdu un cenšos paskatīties uz dabu no cita skatu punkta.
Publicēts: 9.12.13 | Sadaļa: blogs
Kas notiek uz Skolas ielas velo celiņa?
Jāsaprot, ka ziema ir pilnīgi normāla dabas parādība, nevis ārkārtas apstākļi. Tādēļ dažkārt nesaprotu čīkstēšanu par to, ka nevar pabraukt ar mašīnu un, ka netīra ielas utt. Interesanti novērot, ka reti kurš riteņbraucējs sūdzas par laika apstākļiem ziemā, jo tie, kas brauc, tie ir gatavi ziemai. Ne pa velti, vecie vīri pa ziemu atstāj Žigulīti garāžā un līdz pavasarim nevelk laukā, jo viņiem bail par sāli un rūsu. Kā arī bail sadauzīt. Kam bail, salsts vai baža nosmērēties, tie izvēlas citu pārvietošanās veidu nevis velosipēdu. Un tas ir normāli, ka atkarībā no laika apstākļiem, atkarībā no situācijas cilvēki, kuri ir radoši un loģiski, spēj mainīt pārvietošanās veidu. Taču visbiežāk auto vadītāji ir neapmierināti ar to, ka netiek uz priekšu, ka nav, kur nolikt auto utt. Par gājējiem ir savādāk – tiem tiešām jāiet pa netīrītu ceļa nomali, kur jābrien pa sašķūrētām kupenām. Pa ceļu gājējiem pārvietoties ir aizliegts un arī bīstami. Pilsētās ietves mēdz būt netīrītas vai tās ir norobežotas dēļ no jumtiem krītošām lāstekām vai ēku remonta darbiem un gājēji cenšas atrast drošāko ceļu kā pārvietoties. Taču jāņem vērā, ka stabilitāte uz divām kājam nav tik liela kā automobīlim atrodoties uz 4 atbalsta punktiem. Pie kam, ar apaviem kājas mēdz slīdēt uz visām pusēm un nokrišanas iespējas ir krietni lielas.
Braukšana ar velosipēdu ziemā daļai ir izaicinājums, bet tiem, kas to dara jau vairākus gadus, tā ir pilnīgi normāla un ikdienišķa parādība. Pie kam, braucot ar velosipēdu nav problēmas ar sniega šļuru, kāda tā ir gājējiem, kuriem jābrien ar apaviem pa to. Ritenbraucējs tam visam ir pāri. Nav slapjas kājas un ar sāli balti apavi.
Taču runāot par infrastruktūru, riteņbraucējiem, savukārt, ir savas problēmas – tie, kas brauc ar velo ziemā, tie ziemai ir sagatavojušies un nemaz nečīkst. Taču vienīgā lieta un vieta par kuru riteņbraucēji ir neapmierināti, ir velo celiņu kopšana. Un tas ir tikai tādēļ, ka Ceļu satiksmes noteikumi liedz braukt pa brauktuvi, ja tai blakus ir velo celiņš. Tas nozīmē, ka nav citas vietas vai citu apstākļu, kur braukt. Juridiski ir iespēja braukt pa ietvi, taču tā kā gājēji ne pārāk labi pārzina Ceļu satiksmes noteikumus, tad tie ir neapmierināti un norāda uz to, ka riteņbraucējam jābrauc pa blakus esošo velo celiņu. Un pēc loģikas viņiem taisnība arī ir. Ja reiz ir īpaša vieta, tad pa to ir ari jābrauc. Kā arī – riteņbraucējiem pašiem nepatīk braukt starp gājējiem, jo tas ir diezgan bīstami un nevar droši, ērti un ātri pārvietoties. Tātad paliek pāri tikai velo celiņš. Ja nebūtu šāda norma, ka obligāti pa šo celiņu jābrauc, tad ne tikai ziemas laikā, bet arī citos apstākļos, kad celiņš nav braucams, tad riteņbraucēji brauktu pa brauktuvi.
Publicēts: 22.10.13 | Sadaļa: blogs
Paviesojoties Ļubļanā, kur notika konference par riteņbraukšanu, neizpalika arī riteņošana pa pilsētu, apskatot pašu velo infrastruktūru. Secinājumi bija ļoti daudz, bet vadošie – Latvija vienlaikus ar Slovēniju atbrīvojās no dzelzs priekškara, taču izpratne par velo infrastruktūras veidošanu Latvijā ir atpalikusi par daudziem gadiem. Tas, ko Latvijā pašvaldības dara ir pilnīga vēsture, jo Slovēnija līdzīgu infrastruktūru kādu tagad būvē Latvijā jauc nost un būvē atšķiriģu un kārtīgi. Secinājums ir, ka nevajag baidīties radīt pilotprojektus! Pilsētas centrs gājējiem un riteņbraucējiem uz auto rēķina. Cilvēki to ļoti novērtē, atdzīvojas tirdzniecības vietas un krodziņi. Ēkas, kuras agrāk bijušas tukšas, pēc velo infratrsuktūra izveides, izspiežot automašīnas, tagad sāk aizpildīties ar mazo uzņēmējdarbību. Ļubļana ir sapratusi, ka riteņbraucējus jāliek vairāk uz ielām, nevis uz ietvēm. Velo infrastruktūra jāveido kvalitatīvi. Ja būs pa roku galam, tad riteņbraucēji kā aktīva sabiedrības daļa, būs arī aktīva protestos. Tāpat, slikto kvalitāti izjutīs gan auto vadītāji, gan gājēji. “Mazāk jārunā un vairāk jāceļo, jāskatās labie piemēri!” Tā viens no labākajiem pasaulē velo infrastruktūras projektētājiem no Dānijas – Troels Andersen.
Publicēts: 9.05.13 | Sadaļa: blogs
Cilvēkam, kurš ikdienā pārvietojas ar velosipēdu, brīdī, kad jāsāk vest bērns uz bērnudārzu vai skolu, jāsāk pārdomāt un pārkārtot dienaskārtība un plāni. Mans puika sāka braukt ar skrejriteni jau pusotra gada vecumā. Nācās pārtaisīt elegantā, Latvijā ražotā velosipēda DipDap rāmi, lai tas būtu zemāks un varētu braukt jau no 1,5 gadu vecuma, nevis kā ražotājs to ir paredzējis no 3+. Skrejritenis ir unikāla lieta, jo tas ir aizsākums ne tikai riteņbraukšanai, bet tas ir ari palīgs iešanai, jo bērns sākumā māk ar skrejiteni tikai iet, nemaz nesēžot un viņam ir iespēja pieturēties pie stūres. Rezultātā skrejritenis sākumā ir kā palīgs iešanā, nevis riteņbraukšanā. Brīdī, kad viņš nedaudz sagurst, tad sāk piesēst uz sēdekļa, tādejādi saprotot, ka skrejritenis ir ērts gan iešanai, gan sēdēšanai. Tad, kad jau apguvis stūrēšanas māku, var pacelt sēdekli augstāk, lai nebūtu iespējams iet nesēžot, bet tikai pārvietoties atspiežoties pret zemi nevis uz pilnu pēdu, bet vairāk uz kāju pirkstu galiem. Tā arī sākās pirmās riteņbraukšanas prasmes.
Skrejritenis un riteņbraukšana kopumā labi palīdz bērna attistībā, jo trenē koordināciju un līdzsvara izjūtu. Līdzsvaru organismā regulē vestibulārais aparāts, kuru veido smadzeņu struktūras, iekšējās auss labirints, redze un ķermeņa stāvokļa un kustību pārmaiņu uztveres sistēma jeb dziļā jušana (specifiski receptori, kas atrodas locītavās, saitēs un muskuļos). Līdzsvaru var laika gaitā uztrenēt un izkopt un līdzsvara kvalitāte ir atkarīga no tā, cik īsā laikā tiek novadīts impulss no smadzenēm līdz dziļajiem muskuļiem. Līdzsvara kopšana ar riteņbraukšanu palīdz nostiprināt šos dziļos muskuļus, kurus nevar uztrenēt nevienā citā veidā. Tādejādi var droši teikt, ka riteņbraukšana stiprina mugurkaulu un citus muskuļus. Stiprs mugurkauls ir priekšnosacījums labai stājai. Ērtums no tā, ka bērns brauc ar riteni, ir ari vecākiem, jo izejot pastaigā ar bērnu, ir daudz patīkamāk arī pieaugušajiem, ja pārvietošanās ātrums ir nevis 1km/h, bet gan līdzīgs kā pieaugušais iet.
Attīstoties ripināšanai ar skrejriteni, bērns ātri vien uzķer spēju balansēt un stūrēt, un drīz vien jau varēs braukt patstāvigi pa nelieliem kalniņiem, nogāzēm. Nākamais solis ir mācīties apstāties, taču to bērns ātri iemācās, velkot kājas pa zemi. Nedaudz nostiprinot prasmes braukšanā ar skrejriteni, nekas cits neatliek kā iemācīties nākamo soli – mīšanu. Tātad vajag jaunu velosipēdu. Tālredzīgi domājoši un tehniskāki cilvēki jau sākumā nopērk mazākā izmēra velosipēdu, kurma noskrūvē pedāļus, izņem centra asi, noņem ķēdi un skrejritenis gatavs. Taču jāprot ir atvienot/savienot ķēdes posmi, nepieciešamas dažāda izmēra specifiskas atslēgas. Taču to var palūgt izdarīt jebkuram velo meistaram.
Riteņbraukšanas mācīšana nav nemaz tik vienkārša, jo ļoti daudz maņas tiek “uzliktas” bērnam īsā attīstības periodā – sēdēšana uz maza sēdeklīša, turēšanās pie stures, lai nenokristu no sēdekļa, stūrēšana, līdzsvara turēšana, mīšanās un bremzēšana. Taču, ja evolūcija sākas ar skrejriteni un pāriet uz divriteni ar papildus ritenīšiem, tad lielākā daļa maņas un prasmes jau izkoptas un atliek mācīties mīt pedāļus un bremzēt nevis ar pēdām kā skrejritenim, bet ar kājas bremzi vai rokas bremzi. Gandrīz visiem Latvijā un arī pasaulē tirgotajiem bērnu velosipēdiem bremžu rokturis uz stūres ir pārāk tālu atvirzīts no stūres un mazam bērnam plauksta ir par mazu, lai aizsniegtu bremžu rokturus. Un, ja aizsniedz, tad sviru ir pārāk grūti nosipiest, lai nobremzētu. Attiecīgi, sākotnēji jāmācās bremzēt ar kājas bremzi, spiežot pedāli, klani pretēji mīšanās virzienam.
Bērnu divriteni var aprīkot ar papildu ritenīšiem, lai tas būtu stabilāks uz taisām virsmām. Nelīdzenos ceļos nestabilitāte strauji pieaug un pat traucē pārvietoties. Tādēļ vēlams pēc iespējas labāk iemācīt līdzsvara turēšanu ar skrejriteni, lai braukšana ar divriteni būtu gandrīz uz reiz pēc skrejriteņa un posms ar papildus riteņiem sanāktu pēc iespējas īsāks.
